Gleznotāja Ēstere Zemīte: 'Adoptēts? Bērniem tas ir tikai stāsts'  (7)

Tikšanos norunājam piektdienas rīta pusē, kas ir viņas vienīgā brīvā diena no darba pienākumiem skolā. Saruna notiek mākslinieces ģimenes mājā Pārdaugavā. Ierodos norunātajā laikā, durvis atver mamma Silvija, mudinot doties tālāk. Ēstere būšot jāpagaida, jo aizbraukusi uz skolu pēc dēla, kurš pēkšņi sasirdzis. Pēc piecām minūtēm klāt arī Ēstere ar savu Jāni, kuru, kā jau slimnieciņu, mamma nedaudz apčubina, un varam sākt runāties. Pirms tam Ēstere pagatavo pļavā lasītu zāļu tēju, lielajā krūzē... Stāsts tapis, lai iedrošinātu arī citus padomāt, vai nav iespējams atrast savā sirdī un mājā kādu brīvu vietiņu, lai sniegtu mīlestību tiem, kuri ļoti, ļoti to gaida, bet dažreiz tā arī nesagaida...

Vecāki Ēsterei vienmēr bijuši autoritātes, viņu lēmums adoptēt Martinu – tumšādainu puisēnu, turklāt padomju laikos – toreiz gan jau daudziem lika neizpratnē grozīt galvu. Bet Ēsterei šis vecāku lēmums bijis kā paraugs, ka tā ir pareizi. Vecāki tumšādaino puisēnu Martinu (Martinu Zemīti – aut.), kurš tagad ir uzņēmējs un pats jau audzina bērnus, adoptēja tad, kad viņam bija gadiņš, bet Ēsterei – divi. Var sacīt, abi izauguši roku rokā, bet Ēsterei vēl ir divi vecāki brāļi, tātad – ģimene bija kupla. Doma, ka ne visiem bērniem pietiek mīlestības un siltuma, Ēsteri nodarbināja jau sen, un vēlme sniegt to kādam bez vecāku gādības palikušam bērnam ar gadiem tikai nostiprinājās.

"Bērnībā mēs dzīvojam ģimenē, bērni jūtas aprūpēti un laimīgi. Tikai vēlāk saprotam, ka esam saņēmuši mīlestību bez nosacījumiem. Tad nāk atskārsme, ka ne visiem tā ir laimējies," skaidro Ēstere.

Tas bija arī laiks, kad gleznotājai pašai vēl ģimenes nebija, bet jau tad viņa nolēma iegūt aizbildņa statusu. Nevis konkrētam bērnam, bet vispār – ja nu kādam bērnam būtu tāda vajadzība. "Vērsos bāriņtiesā, informējot, ka varētu paņemt kādu bērnu, bet līdz tam netiku," saka Ēstere, kurai toreiz bija 30 gadi. "Varbūt nebiju pietiekami aktīva, bija maz domubiedru, pietrūka pieredzes un pārliecības. No bāriņtiesas puses arī nebija nekāda iedrošinājuma. Man tagad ir ļoti žēl, ka pie sevis nepaņēmu tos ielu bērnus, jo ģimene bērniem ir pats svarīgākais," atzīst gleznotāja.

33 gadu vecumā Ēstere iepazinās ar Gintu, apprecējās un jau pirms tam bija viņam pateikusi, ka vēlētos adoptēt bērnu. Vīrs nav iebildis, jo, kā saka Ēstere, "viņš ir ļoti labestīgs cilvēks", bet abi vienojušies, ka vispirms paši radīs savu mazuli. Pēc laiciņa pasaulē nāca abu dēls Jānis.

2012. gada beigās, kad Jānis bija trīs gadus vecs, puika sācis vecākiem taujāt pēc brālīša vai māsiņas. Un tieši tad Ēstere sapratusi, ka ir pienācis īstais laiks, lai ģimenē uzņemtu kādu bērnu. Jā, viņa apliecina: uz šo soli gājuši plānoti, visai apzināti, katrā ziņā – šāds lēmums nav bijis spontāns. "Šoreiz vispirms nevērsos bāriņtiesā, bet par savu nodomu pateicu mācītājam Jurim Cālītim un viņa sievai Sandrai, zinot, ka viņiem ir liela pieredze bērnu uzņemšanā ģimenē. Un pēc maza laiciņa Sandra man saka, ka ir kāds puisītis – trīs mēnešus vecs. Mamma no viņa bija atteikusies uzreiz pēc dzimšanas, bet puika nebija juridiski brīvs un atradās bērnunamā. Divi mēneši pagāja procedūrām ar dokumentiem – sarunas pie psihologa, bāriņtiesā, bet paralēli gājām mazulīti apciemot bērnunamā," stāsta māksliniece.

Ēstere neizprot, kādēļ bērns nav bijis juridiski brīvs uzreiz, ja jau māte no viņa bija atteikusies uzreiz pēc dzimšanas, bet viņai esot dots apdomāšanās laiks, un juridiski brīvs puisēns kļuva vien pēc gada vecuma.

"Es puikam biju aizbildne. Tieši šo statusu arī gribēju. Zināju, ka varu iestāties adoptētāju rindā, bet palīdzība visvairāk ir nepieciešama tieši juridiski nebrīvajiem bērniem. Ir ļoti svarīgi, lai dzīves pirmajos mēnešos bērns būtu ģimenē. Tas tik ļoti ietekmē viņa attīstību. Mēs taču zinām, kādi ir tie mazie posmi zīdaiņa dzīvē, kad viss notiek – ne tikai fiziski, bet arī viņa psiholoģiskajā un emocionālajā attīstībā. Tam, kas bērnā tiek ielikts līdz četru piecu mēnešu vecumam, ir ļoti liela nozīme, lai viņš iegūtu drošības sajūtu, ka ir gribēts, mīlēts un pieņemts, ka šī pasaule ir laba. Tās ir visbūtiskākās lietas, kas vēlāk dod pamatu, uz kura būvēt visu pārējo dzīvi – gan fizisko esību, gan arī garīgo skatījumu – kas esmu es, kas ir šī pasaule, kas to ir radījis, vai tas ir kaut kas labs vai ļauns," uzsver Ēstere.

Viņa norāda, ka patiesībā var pat nerunāt par to, vai bērnam ir vecāki, bet – cik lielā mērā viņi spēj sniegt to, kas bērnam ir nepieciešams. Tā nevar būt bērnunama auklīte. Ēstere uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai bāriņtiesa, meklējot zīdainim piemērotāko, tomēr apzinātos, ka vissvarīgākais ir, lai mazulis iespējami ātrāk nonāktu ģimenē, pie viena cilvēka.

Lai gan Gatis juridiski brīvs kļuva pēc gada vecuma, Ēsteres ģimene viņu adoptēja vēlāk, bet viņiem tas nav šķitis tik svarīgi, jo tāpat zinājuši, ka reiz šī diena pienāks. "Es arī šobrīd domāju, ka bērna dēļ tam nav būtiskas nozīmes. Bērnam ir gluži vienaldzīgi šie juridiskie statusi, bet kaut ko tas varbūt tomēr maina, jo dēls Jānis gaidīja, kad brālim būs tāds pats uzvārds kā viņam," stāsta Ēstere. Ģimene bija iecerējusi adopciju kārtot tad, kad puisēnam būs jāsāk iet skolā, kad patiešām viņam uzvārds būs svarīgs. Adopcijas lietu netieši uzspiedusi arī bāriņtiesa. Pirms kāda laika bija pavīdējis ierosinājums aizbildņa statusu vispār likvidēt, kas, pēc Ēsteres domām, ir pilnīgs absurds. Viņa uzskata, ka tieši šis statuss ir vispateicīgākais, lai varētu ātri nodrošināt ģimeni bērnam, kurš nav juridiski brīvs. Toreiz, kad šī ideja par aizbildņa statusu virmojusi gaisā, Ēsterei zvanīts no bāriņtiesas un norādīts, ka ātri vajadzētu kļūt par adoptētājiem. "Bija tāds spiediens, tāpēc nenogaidīju skolas vecumu un gājām cauri šim procesam," saka Ēstere, papildinot, ka viss prasa milzu laiku – konsultācijas, izvērtēšana pie psihologa, tiesu sēdes...

Abi Ēsteres puikas zina, ka Gatis ir adoptēts. "Man īsti nav skaidrs, cik labi Gatis piecu gadu vecumā saprot, ko nozīmē – adoptēts. Man šķiet, ka viņam tas ir gluži vienalga. Mēs to esam izrunājuši. Ne vienu reizi vien. Jānis ļoti labi atceras, kā mēs gājām uz bērnunamu apciemot brālīti. Pie izdevības, kad runājam, kā bēbīši piedzimst, Gatis kārtējo reizi man saka: "Un es tev piedzimu." "Nē, Gatiņ, bija mazliet citādi," saku es. Bet izskatās, ka viņam ir vienalga. Tas viņam ir tikai stāsts," norāda gleznotāja.

Ēstere atsauc atmiņā to dienu, kad viņas mamma Silvija izstāstījusi par brāļa Martina adopciju. Tas noticis, kad mazajai Ēsterei bijuši aptuveni četri gadi, bet Martinam – trīs gadi. "Tas man ir ļoti iespiedies atmiņā. Stāsts bija ļoti skaists. Mamma stāstīja, ka viņa ieraudzīja brāli bērnunamā un uzreiz viņu iemīlēja. Viņš bijis tik mīļš, un uzreiz mamma esot viņu sajutusi kā savu bērnu, ka viņš jāņem mājās. Tā ir tāda liela mīlestība. Vai nu bija nokavēts tas brīdis, kad man izstāstīja, vai arī es to patiešām pirmo reizi aptvēru, taču es raudāju, brālis ne, bet es jā. Neteikšu, ka tas mani kaut kā traumēja. Pats stāsts ir ļoti skaists. Bet es domāju, ka labāk, lai tas notiek ātrāk, lai bērns tajā aug organiski. Tā tas ir, bērns akceptē realitāti, to pieņemot par labu. Runājot par Gati, pusaudža gadi mums vēl priekšā, tad jau redzēsim, kā būs," uzsver Ēstere, smejoties, ka ar interesi gaida, kad viņas dēli paaugsies. "Mēs nevaram ne pret ko nodrošināties, un tas ir tas foršais."

Ēstere var lepoties, abiem viņas mazajiem puikām katram piemīt savi talanti. Piemēram, Jānis iet Doma kora skolā, taču viņam piemītot arī mākslinieka talants, ko var arī pamanīt mājās. Virtuvē, kurā ir ne tikai ēdiena gatavošanai paredzētās iekārtas, bet arī klavieres, dīvāns un aktivitāšu centrs bērniem, pie sienām izvietoti bērnu zīmējumi.

"Jānim ir ļoti skaista balss, un viņš kolosāli zīmē. Skatīsimies, kādi talanti vēlāk attīstīsies Gatim, kuram netrūkst gribēšanas un talantu. Viņš ir ļoti apdāvināts un spējīgs bērns," tā par saviem dēlēniem stāsta mamma.

Džallo ģimenē ienāca ļoti spontāni, kā saka pati Ēstere. Jaunieti atvedusi gleznotājas draudzene Ance, kura jau vairākus gadus aktīvi darbojas organizācijā "Gribu palīdzēt bēgļiem", palīdzot bēgļiem iejusties vietējā sabiedrībā, atrast dzīvesvietu, saņemt medicīnisko palīdzību. Un šī draudzene uzzinājusi par Džallo, kurš Latvijā nelegāli atradies jau kopš 2015. gada. Viņš bija mēģinājis iegūt bēgļa vai alternatīvo statusu, bet to viņam atteica, un 2016. gadā Džallo saņēma rīkojumu par izraidīšanu no valsts, kas paredzēja valsti pamest mēneša laikā. Viņam toreiz bija 16 gadu. Kā atzīmē Ēstere, viņš taču vēl bija bērns un arī pats bija aktīvi meklējis kādu aizsardzību, jo puisim nebija, kur atgriezties.

"Viņš baidījās no nāves, pats meklēja aizsardzību, un Cilvēktiesību centra jurists palīdzēja tā, ka izraidīšanu atlika līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Tikmēr viņš bija Vecpiebalgā audžuģimenē, bet juridiskais pārstāvis bija bāriņtiesa. Tomēr bāriņtiesa vai nu neprata, vai nezināja, kā rīkoties, un novilcināja laiku. Mana draudzene Ance iesaistījās un meklēja palīdzību. Viņa saprata, ka ir vajadzīgs kāds cilvēks, kas puisi var paņemt ģimenē un uzņemties juridisko pārstāvniecību. Adoptēt viņu nevar, jo nav nekādu ziņu par puiša vecākiem, pat tas, vai viņi ir dzīvi vai nav," stāsta Ēstere.

Un tā Ēstere 2016. gada beigās kļuva par Džallo aizbildni. "Vienkārši draudzene vienu dienu atveda viņu pie manis mājās un teica, ka ir jāpalīdz, jo tas ir dzīvības un nāves jautājums. Tajā brīdī teicu "jā", un tajā brīdī nešaubījos ne mazākajā mērā, pat nezinu, kāpēc. Man to tagad ir grūti pateikt, varbūt tādēļ, ka nezināju, kas vēlāk sekos," smejoties atzīst Ēstere. Viņas ģimene tikko bija adoptējusi Gati, un līdz ar to arī bija zaudēts aizbildņa statuss, kas tajā brīdī savukārt bija atkal vajadzīgs, lai ģimenē uzņemtu Džallo. Tas nozīmēja, ka atkal bija jākārto visi dokumenti, taču bāriņtiesa Ēsterei nākusi pretī, un gleznotājai izdevies ātri iegūt aizbildņa statusu un paņemt Džallo pie sevis, bet pēc tam uzturēšanās dokumentu kārtošana noritējusi ļoti smagi. "Tādi uztraukumi, nesaprašanās, kas būs un kā būs. Kas notiks, kad viņam paliks 18 gadu? Tad mana aizbildniecība beidzās. Tajā brīdī arī stājās spēkā rīkojums par izraidīšanu no valsts. Tas radīja milzīgu uztraukumu. Tas bija ļoti grūts laiks Džallo un mums visiem," atzīst Ēstere.

Džallo, kad dzīvoja audžuģimenē, gāja skolā Vecpiebalgā. Nenovērtējot viņa zināšanas, jaunietis tika ieskaitīts 10. klasē. Vienkārši pēc vecuma – ieskaitīts vidusskolā. "Latviešu valodā viņam kaut ko saprast bija neiespējami, bet varbūt tur domāja, ka tūliņ viņu tāpat izraidīs no Latvijas, lai nesēž klasē ar mazajiem, bet vismaz ar vienaudžiem komunicē. Laikam tāda bija tā doma, bet līdz ar to sarežģījās izglītības iegūšana, jo līdz ar to Rīgā viņu arī varēja paņemt tikai vidusskolā, bet man bija svarīgi, lai viņš tiek pamatskolā, kur viņam vismaz kaut kādā mērā atbilstu zināšanas, lai viņš tiešām kaut ko saprastu. Latviešu valodu viņš ļoti ātri apguva, viņam ir talants uz valodām," stāsta Ēstere.

Džallo, kad nonāca Ēsteres ģimenē, sāka mācības Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolas 8. klasē un tagad iet 9. klasē. Viegli jau neesot, jo ir priekšmeti, kas Džallo padodas labāk, piemēram, vēsture, ģeogrāfija, angļu valoda, bet ir, kas sliktāk, – fizika, matemātika. Pateicoties skolas direktoram, patlaban ir nokārtots, ka Džallo uz pieciem gadiem saistībā ar izglītības iegūšanu piešķirta uzturēšanās atļauja, tiesa gan, tā katru gadu ir jāatjauno. "Doma, protams, ir, ka viņš pabeigs vidusskolu, varbūt varēs iestāties augstskolā. Jā, viņš grib te Latvijā dzīvot. Savu nākotni viņš vēlas saistīt ar Latviju," atzīst Ēstere.

Jaunietim ir izsniegta atļauja 20 stundas nedēļā strādāt, un viņš to arī izmanto, strādājot par krāvēju pārtikas produktu noliktavā, bet dzīvo Ēsteres ģimenē, un Ēstere tiek saukta par mammu. "Te ir tā kultūru atšķirība. Viņš mani negribētu saukt vārdā, jo tā būtu necieņas izrādīšana. Viņš pieaugušu sievieti, kas par viņu rūpējas, sauc par mammu. Tā viņam ir vieglāk, nekā saukt mani vārdā," skaidro Ēstere un bez šaubīšanās uzsver: "Jā, Džallo ir mans dēls. Man tagad ir trīs dēli."

Zemīšu māja vienmēr bijusi bērnu pilna (fotogrāfijā – Ēsteres kuplā ģimene, aut.). Arī tagad bez Ēsteres kuplās ģimenes tur dzīvo mamma Silvija ar savu "jaunāko audžubērnu" – 21 gadu vecu puisi no ģimenes, kura dzīvo netālu no Zemīšiem. Silvijas kundzei ir 76 gadi, un bez saviem četriem bērniem viņa ir izaudzinājusi Džanitu, meiteni no tās pašas ģimenes, no kuras tagad Zemīšu mājā dzīvo jaunietis. Viņš pie Silvijas sācis dzīvot 17 gadu vecumā – bez nekāda juridiska pamata. "Citādi ir, ja ģimenē paņem mazu bērniņu, bet, ja tik lielu, tad juridiskajam statusam lielas jēgas nav," uzskata Ēstere.

Džanita ģimenē ienākusi 11 gadu vecumā, tad dzīvs vēl bijis Ēsteres tēvs. Meitene mācījās Mārupes vidusskolā, kuru pirms kāda laiciņa jau beigusi. Arī Džanita paņemta bez dokumentiem, jo to kārtošana būtu pārāk sarežģīta. "Viņa vienkārši atnāca. Kad Džanita aizgāja savā patstāvīgajā dzīvē, uzreiz viņas brālis pieteicās – tagad esot viņa kārta," stāsta Ēstere.

Runājot par to, vai pieņemtos bērnus var mīlēt tikpat stipri kā pašas, Ēstere uzsver, ka dažkārt mātes mīlestība pret bioloģisko bērnu ir pat pārāk liela, bieži saistīta ar nevajadzīgām bailēm. Viņa atzīst, ka ir grūti to vispār vērtēt, jo mīlestība pret katru bērnu ir atšķirīga, bet vienlīdz stipra. "Es nevaru iedomāties, kā vēl vairāk varētu mīlēt, kā es mīlu bērnus. Es pati esmu mīlēta brīvi un pieņemoši – bez nosacījumiem – un tā mīlu arī visus bērnus," uzsver Ēstere.

Savukārt, runājot gan par Ēsteres mammu, gan viņu pašu, par drosmi uzņemties atbildību par svešiem bērniem, gleznotāja uzsver, ka bieži bāriņtiesas sabiedē potenciālos vecākus – bet, ziniet, var būt tādas un šādas problēmas, var būt slimības, vai jūs apzināties, ko jūs uzņematies? Un tad, ja tā patiešām notiks, bāriņtiesa varēs pateikt – mēs jūs brīdinājām. "Jā, viņi it kā izdara savu darbu, bet patiesībā tiem vecākiem, kuri apsver domu pieņemt bērnu, būtu jārunā ar ģimenēm, kuras jau to ir izdarījušas. Ja cilvēks sajūt to kluso balsi sevī, ka es varētu, ka es gribētu uzņemt ģimenē kādu bērnu, ir jārunā ar tiem cilvēkiem, kuriem jau ir pieredze. Man bija tāda iespēja saņemt atbalstu, un tas ļoti palīdzēja bērna uzņemšanas procesā," apliecina Ēstere.

"Protams, bailes un nedrošība jau ir, jo tu lec kaut kur nezināmajā... Tādēļ ir labi, ja blakus ir cilvēki ar tādu pašu pieredzi," saka māksliniece, kura ir pārliecināta, ka viņas ģimenē tiks pieņemts vēl kāds bērniņš.

Ikdienā Ēstere strādā skolā par sociālo pedagoģi. Darbs ar bērniem ļoti patīkot. Protams, zināšanas, kuras Ēstere ieguvusi, studējot sociālo darbu, ir palīdzējušas gan darbā, gan bērnu audzināšanā. Tās palīdzējušas izprast bērnu attīstību konkrētos vecumposmos, bet dzīves pieredze tomēr esot ļoti atšķirīga no tā, kas aprakstīts grāmatās.

"Es jau gaidu pusaudžu gadus, kas tur vēl būs. Džallo jau pusaudža gadi garām, bet ar viņu es mācījos kaut ko pavisam citu, jo kultūru atšķirības ir jūtamas. Citas izpausmes taisnīgumam, godīgumam, cieņai, mīlestībai. Vērtības ir tās pašas, bet izpausmes var būt ļoti atšķirīgas. Džallo ir praktizējošs musulmanis, un es to ļoti cienu un apbrīnoju. Es eju uz baznīcu, viņš – uz mošeju. Tik forši, ka mēs spējam labi saprasties," saka Ēstere.

Gleznošanai savukārt laiks ir jāatrod. "Es ļoti augstu vērtēju savu laiku. Man mājās nav televizora. Arī sociālajos tīklos pavadu pēc iespējas mazāk laika. Jā, tās brīvās stundiņas, kas ir, tiek pavadītas darbnīcā, kur atdodu savu sirdi un dvēseli," atzīst gleznotāja. Patlaban Ēsteres personālizstādi "Pāri visam" var aplūkot VEF Kultūras pilī. Ap 40 mākslinieces darbu vari aplūkot vēl līdz 18. martam. Lūk, vari iepazīties ar daļu no Ēsteres gleznām, ko sīkāk varēsi papētīt, apmeklējot izstādi klātienē!