Vēl tad, kad gleznotāja un Mārupes vidusskolas sociālā pedagoģe Ēstere Zemīte nebija precējusies, viņa zināja, ka pienāks diena, kad ģimenē tiks uzņemts kāds bērns, kurš kaut kādu apstākļu dēļ bijis spiests tikt šķirts no saviem vecākiem. Lai gan, kā saka pati Ēstere, jaunībā, iespējams, nedaudz nobijusies no liktenīgā soļa, to ar uzviju piepildījusi tad, kad bija izveidota sava ģimene. Ēstere ar vīru Gintu Zommeru audzina deviņus gadus veco Jāni un piecus gadus veco Gati, kurš ģimenē ienāca piecu mēnešu vecumā, pārvests no bērnunama, bet vēl pie viņiem dzīvo nu jau pilngadību sasniegušais Džallo Abdula, jaunietis no Gambijas, kuram līdz 18. dzimšanas dienai Ēstere bija aizbildne.
Tikšanos norunājam piektdienas rīta pusē, kas ir viņas vienīgā brīvā diena no darba pienākumiem skolā. Saruna notiek mākslinieces ģimenes mājā Pārdaugavā. Ierodos norunātajā laikā, durvis atver mamma Silvija, mudinot doties tālāk. Ēstere būšot jāpagaida, jo aizbraukusi uz skolu pēc dēla, kurš pēkšņi sasirdzis. Pēc piecām minūtēm klāt arī Ēstere ar savu Jāni, kuru, kā jau slimnieciņu, mamma nedaudz apčubina, un varam sākt runāties. Pirms tam Ēstere pagatavo pļavā lasītu zāļu tēju, lielajā krūzē... Stāsts tapis, lai iedrošinātu arī citus padomāt, vai nav iespējams atrast savā sirdī un mājā kādu brīvu vietiņu, lai sniegtu mīlestību tiem, kuri ļoti, ļoti to gaida, bet dažreiz tā arī nesagaida...
Pirmie impulsi – Ēsteres vecāku ģimenē
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
