Latvieši ir sērdieņu tauta – upuri. Vai tiešām un kāpēc?  (2)

Lūk, pieminētais fragments no lasītājas vēstules:

[..] Ģimenes viesības, sākušās ar klasisko "daudz baltu dieniņu" vai citu atbilstošu priecīgu noti, ātri vien izvēršas par pagātnes atmiņu pārcilāšanu – cik briesmīgs bijis izvešanu laiks, kā bērniem likts atpazīt nošautos mežabrāļus, kā par savu dzīvību nācies cīnīties Sibīrijā, kā tur mocījušies, cietuši, slimojuši un nomiruši tuvinieki un pazīstamie. Dažkārt tā izvēršas pat par savdabīgu sacensību – kuram gājis trakāk, kura stāsts ir baisāks. Tie stāsti tiešām ir šaušalīgi!

Un tam visam vadmotīvs – tagad jau neviens to vairs neatceras, bet jaunatnei ir jāzina, lai... tālāk par "lai" īsti netiek, bet man rodas smeldzošs jautājums – kas un kam kļūst labāk no tā, ka šīs sarunas manī paceļ žēluma, naida, riebuma, vainas sajūtas un sazin vēl kā maisījumu? Kā man ar to dzīvot tālāk? Ko man izdarīt? Jo izlabot notikušo nav manos spēkos. Tāpēc man gribas bēgt no šiem saimes galdiem.

Vienlaikus es saprotu, ka tā ir ļoti būtiska vēstures lappuse. Un tomēr... Savā ziņā bail par to, kādu iespaidu šīs melnās pagātnes regulāra cilāšana atstāj uz manas pusauga atvases psihi.

Ļoti gribētos dzirdēt psihologa komentāru par un ap šo tēmu!

A.

Uzdotais jautājums ir tik plaša tēma, ka tai nav ātras atbildes, jo, atbildot uz to, ir jāskatās daudzos līmeņos – tautas kā sistēmas, ģimenes sistēmas, personīgajā, psiho-fizioloģiskajā, psiho-bioloģiskajā un sociālo attiecību un kultūras tradīciju līmenī. Par to, kā atstāt skarbo pagātni pagātnē, kā dziedināt brūces un kā produktīvāk novirzīt dusmu radīto enerģiju, parunāsim jau drīz – šā rakstā 2. daļā "Kā tikt galā ar smagu zaudējumu?" pēc nedēļas, bet šoreiz – par to, kā pārdzīvojam sēras ikdienā un kā sēru dienas ietekmē mūs.

Arī es tik bieži no saviem ārzemju draugiem un kolēģiem viesošanās laikā esmu saņēmis jautājumu: "Kādēļ, tik daudz cilvēkiem skumjas acīs un tik maz smaidu, priecīgu seju Latvijā?" Tās ir daudzo karu, kas gājuši pāri Latvijai, sekas – es saku. Neizārstētu traumu sekas.

"Tēti, kāpēc mums tik bieži ir jāizkar karogi ar sēru lentēm un tik reti tiek izkārtie "normāli" karogi?" Labs jautājums no bērna mutes, kas arī pašam liek aizdomāties, kāpēc?

Vēl jo vairāk interesants jautājums – kā tas mūs visus ietekmē individuālajā un visas tautas līmenī? Jo arī pašam, redzot sēru lentes tik bieži – bezmaz vai katru mēnesi –, rodas sajūta, ka dzīvojam Latvijā kā nebeidzamos "kapu svētkos" visa gada garumā. Vai nesērojam par daudz? Upuru psiholoģija, kults?

Neviens nemirst. Mīļie un tuvie paliek ar mums mūžīgi. Viņi vienmēr ir mūsos, mūsu atmiņās, ir klātesoši pat ķermenī, turpina sevi izpaust caur mums, ietekmē mūs un mūsu rīcību un emocijas. Mēs esam aktīvi savienoti ar saviem senčiem septiņās paaudzēs.

Septiņas paaudzes – 128 cilvēki – turpina dzīvot mūsos. Mūsu 128 senči dzīvo ikkatrā no mums. Mūs ietekmē viss tas, kas ar tiem noticis, ko tie jutuši un kā tie dzīvojuši. Kara radītās traumas pamazām normalizējas trīs paaudžu laikā.

Cik gan daudz karu mums Latvijā bijis šo septiņu paaudžu laikā? Cik daudz kritušo, pazudušo, cik daudz neizsāpētu zaudējumu sāpju, apēstu emociju? Vai ir bijuši ilgstoši miera periodi, kad sadziedēt karu radītās rētas?

Mūsu senči ir mūsu saknes. Caur tām uz mums plūst mīlestība un spēks. Karš rada daudz psihotraumu, zaudējuma sāpju. Tā rezultātā no mūsu senčiem plūstošā spēka un mīlestības plūsma var tikt pārtraukta. Tad varam justies vāji, kļūst grūti spēt mīlēt, just pašiem sevi, sadzīvot ar apkārtējiem.

Par laimi, mūsu pašu senču dzīvesziņā, rituālos un tradīcijās rodamais spēj daudz ko izdziedēt. Izbeigt karu sevī, pamest "kaujas lauku" var tikai, atrodot mieru sevī, radot atbalsta punktu, kas dod stabilitātes sajūtu. To vieglāk ir atrast, esot tuvo vidū.

Mums ir kapu svētki, kuros ik gadu satiekamies ar tuvajiem. Tā satuvina, jūtam tuvinieku atbalstu. Kopā vieglāk sadalīt sāpes, vilšanos, sēras un ciešanas, ko, esot vienatnē, pārdzīvot ir daudz grūtāk. Vienatnē sastapšanās ar grūto biedē, liek aizbēgt no tā visa. Kopā būšana rada drošības saliņu, kurā vieglāk ļauties savām emocijām, pārdzīvot nepārdzīvoto un atlaist to.

Rudens, ziemas veļu laiks, kad senči nāk runāties ar mums. Vai tu spēj ieklausīties viņos, sarunāties ar tiem?

Tradicionālie rituāli dziedē, bet vien tad, ja tie vispār un regulāri tiek praktizēti. Ja netiek, tad psihoterapeitiem ir darba pilnas rokas, jo tas viss, kas netiek risināts, pats laužas uz āru dažādos un destruktīvos veidos, attiecībās un darbā, padara dzīvi grūtu un ķermeni – slimu.

Tik bieži cilvēki pat neapzinās, ka viņu šodienas problēmu cēlonis atrodas pat vairākās paaudzēs pirms viņu dzimšanas. Tomēr, psihoterapijas laikā apzināti atrodot ciešanu cēloni, mēs spējam atkal atjaunot pārtraukto senču mīlestības un spēka plūsmu. Tad atkal spējam kļūt mīloši un priecāties par dzīvi.

Tikai tad, kad ir pārstrādātas zaudējuma sāpes, baiļu vietā kā virzītājspēks atkal var nākt mīlestība. Tad beidzot spējam iziet no ciešanu apļa, atkal spējam vairs automātiski neprojicēt biedējošo pagātnes pieredzi nākotnē. Spējam vairs nedzīvot bailēs, ko rada pašu iztēles radītās ainas.

Upuris nekad nav viens: lai tas varētu spēlēt savu lomu, vajag vēl divus spēlētājus – varmāku un glābēju. Šo trijotni mēdz saukt par Karpmana trijstūri. Upuris mēdz būt arī agresīvs un vēlas atriebties, jo viņā mītošas sāpes un bailes rada dusmas. Dusmas rada agresīvas izpausmes, liek meklēt veidu, kā rast kompensāciju sev nodarītajam vai atriebties. Upuris pats iekšēji ir varmāka, agresors. Viņš vienlaikus jūtas arī vājš un meklē glābēju, stiprāko, kas varētu aizsargāt viņu pašu un sodīt varmāku. Bieži upuris pats ar savu agresiju provocē konflikta situācijas ar varmāku. Turpinot konfliktu, turpinās apburtais aplis, kas nekad nebeidzas, ja ar to netiek apzināti strādāts.

Gan upuris, gan glābējs var pārvērsties par varmāku, un tas notiek ļoti ātri un bieži. Visas trīs lomas ātri var savstarpēji mainīties. Visos trīs Karpmana trijstūra dalībniekos sēž iekšā visas trīs lomas! Pat, ja saki – es nekad nebūšu varmāka, kļūstot par cēlo glābēju, jau pēc mirkļa cēlu nodomu vai sakrātu sāpju dēļ tu izpaud agresivitāti un atkal esi varmāka.

Varmāka, slepkava nonāvējot sasaistās ar savu upuri neredzamām saitēm. Tas kļūst par upura ģimenes vai tautas sistēmas daļu, kas ietekmē upura sistēmu tik ilgi, kamēr nesalīgstam ar to mieru. Tas neaiziet pats no mūsu sistēmas tik ilgi, kamēr mēs paši to neatlaižam! Varmākas atlaišana var notikt caur piedošanu, nepateiktā izrunāšanu.

Izbeidzot karu sevī iekšā, savās domās, samierinot sevī visas trīs lomas, beidzot sevī iekšējos dialogos ar varmākām un glābējiem, mēs pārtraucam karu arī savā ārpasaulē. Tam nepieciešami iemācīties samierināties, atlaist un piedot.

Piedošana nav tik daudz vajadzīga "agresoram", bet gan mums pašiem, lai mēs būtu veseli un spētu labi funkcionēt. Lai nedzīvotu pastāvīgās bailēs par vēstures atkārtošanos.

Bailes aktivizē mūsu smadzeņu senāko daļu – reptiļa smadzenes, kuru galvenā funkcija ir nodrošināt mūsu izdzīvošanu. Bet ilgstoša atrašanās reptiļu smadzeņu zonā "bloķē" pārējās trīs jaunākas smadzeņu daļas, kuras atbild par domāšanu, analizēšanu, spēju vizualizēt, skatīties nākotnē, radīt savu nākotni. Tad ir grūti veidot savas nākotnes attīstības scenārijus, analizēt tos, veikt izvēles, pieņemt lēmumus.

Ciešanas. Paciesties – pa-ciest... Kad sāpes ilgstoši rada ciešanas, tās kļūst neizturamas, un mēs kļūstam nejūtīgi emocijās un sastinguši un nejutīgi ķermenī, lai nejustu sāpes. Tad esam skarbi, nežēlīgi pret sevi un citiem, jo vairs labi nespējam just ne sevi, ne otru.

Kad esam nejutīgi savā ķermenī un emocijas nejūtoši, vairs nespējam būt apzināti, bet dzīvojam tikai savā duālajā prātā. Savukārt duālais prāts domā tikai kategorijās "melns / balts, labs / slikts, savējais / ienaidnieks". Prāts ir jutekļu varā, tas domā tikai – patīk, nepatīk?

Mūsu prāts diemžēl ir primitīvs aparāts, kam pieejama tikai pagātnes informācija. Prāts ir kā dators, kas spēj apstrādāt tikai tos datus, kas jau tajā ievadīti. Prāts nespēj just, mīlēt, apzināties. Dzīvojot tikai prātā un nesajūtot savas emocijas un ķermeņa signālus, mūsu intuīcija kļūst vāja – vairs nespēj tik precīzi paredzēt nākotni, palīdzēt izdarīt labākas izvēles. Prāts nespēj tik labi skatīties nākotnē kā intuīcija!

Viss, ko redzam un domājam, ietekmē mūsu ķermeni fizioloģiski. Pietiek pat tikai padomāt kaut ko baisu, un mūsos automātiski izstrādājas daudz dažādi hormoni. Piemēram, kortizols un tiroksīns, kas atbild par dusmām, neiecietību, aizkaitināmību. Ja šie hormoni ilgstoši netiek izvadīti ārā, mēs sākam slimot ar psihosomatiskām slimībām.

Viss, ko redzam, dzirdam, sajūtam sev apkārt, ietekmē mūs. Ieraudzītais karogs ar sēru lenti izsauc mūsos asociācijas, atdzīvina skarbus atmiņu tēlus mūsu galvās. Sēru dienās medijos un TV demonstrētie attēli un filmas ietekmē mūs tikpat daudz kā realitātē piedzīvotais. Mūsu zemapziņa reaģē uz filmā redzēto tāpat kā uz realitātē piedzīvoto. Zemapziņa neatšķir ekrānā redzamo no realitātes!

Par to parūpējas spoguļneironi mūsu smadzenēs, kas rada mums spēju būt empātiskiem, sajust citu jūtas un emocijas. Kara filmās redzamie upuru stāsti atbalsojas mūsu ķermeņos, liek sajust mums tās pašas emocijas un sajūtas, ko pārdzīvo filmu varoņi. Skatoties uz upuriem ekrānos, mēs identificējamies ar tiem, un mūsos izstrādājas tie paši hormoni, kas mūsos rastos, ja paši atrastos līdzīgā situācijā.

Bieži skatoties šādas "šausmu filmas", tik bieži redzot sēru lentes karogu mastos, uzkrājas pastāvīga spriedze ķermenī, rodas trauksme. Sākam dzīvot neapzinātu baiļu ēnā. Saskaroties ar bailēm ārpusē, aktivizējas mūsu bailes sevī: bailes no paša nāves, veselības zaudēšanas, bailes par iespējamu tuvinieku zaudēšanu, ierastās labklājības un drošības zaudēšanu.

Tik bieža sērošana atkārtoti liekot sastapties ar sāpīgo mūsos, notiek retraumatizācija.

Tad sākam aizvērties sāpīgajam, sākam nejust, bēgt, ignorēt un neredzēt pagātni, nemācāmies no tās. Un tas liek uzdot veselībai un izdzīvošanai svarīgus jautājumus:

Ko saka veselais saprāts? Ko ar to visu darīt tagad?

Latvija ir maza valsts. Kāds ir Mazā spēks?

Ja atrodies mazā valstī, pa vidu starp daudz lielākām valstīm, lielvarām, kas cīnās savā starpā, šķietami nav daudz izvēles iespēju. Tad šķiet, ka ir tikai pāris izvēles – pieslieties vienai vai otrai lielvarai, karot kopā ar to. Dilemma – ko darīt? Kuru kaimiņu uzskatīt par ienaidnieku, varmāku un kuru – par savu glābēju, sabiedroto? Audzēt savas valsts karaspēku? Turpināt būt lepniem karotājiem, varoņiem un krist svešā karā svešu interešu vārdā?

Nevienā karā nav uzvarētāju, bet ir daudz kritušo. Par varoņiem sauktie ir tie, kas krīt cīņas laukā, tie, kas neizdzīvo... Vai mēs, tik maz Latvijā esot, varam to atļauties?

Kā samierināties, kā dzīvot mierā?

Varbūt vairāk iegūt spēju analizēt un pieņemt Latvijas patieso vēsturi, pārskatīt bijušo karu pieredzi? Atzīt savu vājumu un arī atrast savu īpašo spēku? Saprast mūsu rīcības kļūdas, nepareizās izvēles?

Ieraudzīt, kur slēpjas varmākas – "pretinieka" spēks. Apgūt pretinieka spēku, piesavināties to. Ja vien tas ir mums morāli pieņemams, nezaudējot pašiem sevi.

Apzināties savas reālās iespējas. Spēt redzēt esošo situāciju plašāk, no visu iesaistīto pušu skatījuma, ieraudzīt slēpto, perifērijā esošo. Saprast, kas patiesībā vada lielo ģeopolitisko spēli? Ar spēcīgāku pretinieku cīnīties asimetriski – necīnoties. Būt elastīgiem, izmantot aikido principu – nepretoties pretinieka spiedienam, bet paiet malā un izmantot pretinieka spēku savā labā, novirzot tur, kur tas nepieciešams. Uzsākt savu spēli, jo nav iespējams uzvarēt svešā spēlē, ja nezini tās noteikumus, spēles radītāju intereses.

Vienmēr būsim zaudētāji, ja tikai cīnīsimies svešu lielvaru interešu vārdā, aizmirstot savējās... Nav vērts sākt kauju, ko nevar uzvarēt.

Mazo tautu spēks ir gara spēks, viedums.

Katra cilvēka, katras tautas galvenais uzdevums ir izdzīvot un turpināt pilnvērtīgi dzīvot, saglabāt sevi, savu kultūru, atšķirīgo, vairoties un uzplaukt. Viedais nekam akli netic, bet redz realitāti tādu, kāda tā ir, un savu vietu tajā. Redz dažādo pušu atšķirīgās intereses, to pārliecības, patiesības. Bet redz arī savas intereses savu patiesību. Viedais sāk savu spēli, esot savā pusē, cīnās par savām interesēm, liekot tās pirmajā vietā. Viedais zina, ka šeit ir viņa vienīgā īstā vieta, kur būt, kur saknes ir gadsimtiem dzītas dziļi savā zemē. Viedais saprot, ka galvenais ir izdzīvot, lai vispār varētu turpināt labi dzīvot.

Lai labi dzīvotu, vajag prast un saprast, kā sadzīvot un saprasties ar visiem saviem kaimiņiem. Viedais apzinās, ka šī zeme ir vienīgā mūsu neatņemama teritorija, kurā jādzīvo tikai pēc saviem tikumiem, vērtībām un likumiem, ne svešiem.