Mazāk zināmais par trešo čakru – par visu tiks samaksāts...  (1)

Manipuras čakras raksturīgākā īpašība ir vai nu vilkt visu pie sevis, kāmēr čakra ir mazatīstīta, vai pilnīgs altruisms – dāvāt visu savu labumu citiem. Pārmērīga ēstgriba ir Manipura, un dažādas dīvainas diētas ir Manipura, zināšanu alkas ir Manipura, un tieksme mācīt citus arī ir Manipura. Alkas apskatīt pasauli, gūt jaunus iespaidus arī ir Manipura. Vēlme "pumpēt muskuļus" un nodarboties ar kultūrismu – atkal Manipura. Tāpat kā visi tie pārspīlēti kaulu kambari, kuri uzskata sevi par pārāk resniem, kaut arī no diētām un badošanās jau gaisma spīd cauri.

Vārdu sakot, Manipuras sinonīms ir "redzmība" vai , ja vēlies, "ilūzija" – ne velti šī čakra ir saistīta ar varas sajūtu. Jebkura vara – tā ir ilūzija!

Tās visas ir ilūzijas, kas rodas tad, kad garīgās attīstības enerģija sakrājas Manipurā un nespēj atrast ceļu uz augšu (konkrētajā kontekstā tas nozīmē – nespēj pāraugt mīlestībā).

Cilvēks, kas sācis strādāt ar Manipuras čakru, saprot, ka, lai kaut ko saņemtu, kaut kas ir jādod pretī. Un – jo vairāk tu atdod, jo vairāk tu saņem. Visvienkāršāk ir maksāt ar naudu vai ar savu darbu. Ja mēs nemaksājam ar naudu vai darbu, mēs maksājam ar veiksmi, ar garīgo nopelnu uguni vai ar karmas mezgliem. Trakākais ir tas, ka paņemt mēs varam, taču, ja paņemam un nesamaksājam, tad paņemto nespējam sagremot.

Visuzskatāmāk to var redzēt uz zināšanu piemēra. Visi šie garīgie tūristi, kas ceļo no klostera uz klosteri, no Skolotāja pie Skolotāja un tā arī nav ne par mata tiesu kļuvuši attīstītāki garīgā jomā... Diemžēl vai par laimi, viss šajā pasaulē maksā tieši tik, cik tas mksā. Un, lai paceltos uz jaunu līmeni, šim etapam ir jāiziet cauri. Pats smieklīgākais ir tas, ka mūsu civilizācija konkrētajā brīdī iet tieši šo attīstības posmu. Un vai nu mēs pārstāsim tikai ņemt un sāksim dot, vai arī iesim bojā. Patērētāja filosofijai nav nākotnes…

Piemēram, cilvēkam ir liekais svars, viņš visu laiku mierina, "noēd" savu stresu – tā ir tipiska Manipuras reakcija. Enerģijas iztrūkums Manipurā. Ja šāds cilvēks vēlas samazināt svaru, viņam ir jāziedo, jāziedo to kas viņam ir svarīgs, – pārtiku. Turklāt, nevis "man palika pāri – še ņem", bet – "ņem tu, lai man pietrūks, bet tev vajag vairāk"! Vispār Rainis savulaik pateica lielu patiesību: "Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais – neatņemams!" Ir anekdote par aborigēnu, kurš sajucis prātā, metot prom veco bumerangu. Indijā stāsta par valdnieku, kurš skolotāja ietekmē mēģinājis atbrīvoties no savas bagātības: dāvājis savu naudu citiem, racis to zemē un būvējis tempļus, lai tikai atbrīvotos no savas naudas, bet katru reizi, kad viņš atdevis kādu summu, tā atgriezusies pie viņa trīskāršā apmērā...

Vispār ir būtiski, ko un kā ziedo. Jāziedo ir tas, kas ir vajadzīgs tev pašam. Bet nedrīkst to vienkārši izsviest vai dot cilvēkam, kuram tava dāvana nenesīs svētību. Nevis materiālu labumu, bet tieši svētību.

Tikpat būtiski ir pievērst uzmanību tam, kādu – cik tīru, naudu ziedo tev... No kurienes tā nāk.

Lai paskaidrotu, minēšu divus piemērus. Indijā ir kastu sistēma, un vēl joprojām ir cilvēki, kuri uzmanīgi seko, lai kastas nesajauktos; Konfūcijs savulaik teica, ka "augstie un zemie" nedrīkst sajaukties. Kāpēc tāda (šķietama) diskriminācija? Kas notiks, ja sajauksies cilvēki ar augstāku enerģētiskās attīstības līmeni ar cilvēkiem, kuriem enerģētiskās attīstības līmenis ir zemāks? Līmeņi nolīdzināsies un nolīdzināsies ar enerģijas zaudējumiem! Tā čakra, kas attīstītākajam no pāra bija augstāk attīstīta, strauji izsīks. Ja tā ir Manipura, tāds cilvēks kļūs nenovīdīgs, skops un mantrausīgs. Kā tas notika ar latviešu tautu, kad to kristianizēja, tas ir, pakļāva zemākiem morāles standartiem. Ja runa ir par Svadhistanu, tad juteklisms pārvēršās seksulās novirzēs – sadomazohismā, homoseksuālismā, pedofīlijā, nekrofīlijā utt. Tādu piemēru mūsdienās netrūkst. Tas ir īsākais ceļš uz jaunu jakobīņu revolūciju vai proletariāta diktatūru. Turklāt – īsākais ceļš.

Piemērs, kā jau nojaut, – kas notika ar Eiropas muižniecību? Kāpēc tā pagrima? Cēlonis bija vienkāršs – pirmās nakts tiesības. Nu, un tas, ka kristīgā baznīca ļoti ātri – pārāk ātri! – aizgāja no tīri garīgās attīstības ceļa un sāka pielūgt zelta teļu.

Kāpēc ir jāmaksā Skolotājam? Tāpēc, ka tas ir veids, kādā labumu no mācīšanas procesa saņemsi arī tu, ne tikai tavs Skolotājs. Izklausās absurdi? No materiālās pasaules viedokļa – jā, bet gara pasaulē valda citi likumi un daudzas mūsu pasaules normas tur šķiet tikpat absurdas! Turklāt – došanai ir jēga tikai pašā sākumā, tālāk tik un tā nāksies strādāt pašam. Attīstīt sevi un mācīt citus.

Pēc garīgās pasaules likumiem, ja tevi apzaga vai apkrāpa, priecājies – kāds paņēma tavas karmiskās problēmas. Iztēlojies, kādu jautrību sev sagādā amatpersonas, kas savu dienasta stāvokli izmanto, lai bagātinātu sevi materiālā sfērā uz apkārtējo rēķina? Kad to sapratīsi, tu no rīta ar smaidu teiksi – paldies negodīgām amatpersonām, jo tās attīra manu karmu!

Ja tev ir nauda, tad labākais veids, kā to ieguldīt, ir – ar aprēķinu, lai tā nestu pēc iespējas vairāk labuma citiem cilvēkiem.

Ja tu maksā skolotājam par zināšanām un Skolotājs tavu maksu pieņem, starp jums izveidojas karmiska saite, un no šā brīža Skolotājs ir līdzatbildīgs par katru tavu kļūdu!

Veids, kā pareizi attīstīt Manipuras čakru, ir mācību stunda, kā pareizi atdot vai kā pareizi ieguldīt savus līdzekļus. Viss, ko tu esi atdevis un atdevis tā, lai cilvēkiem kļūst labāk, paliek tavs uz mūžīgiem laikiem! Viss, ko tu paturi sev, ir smagums, kas velk tevi uz leju. Tas tikpat labi attiecas uz naudu, kā uz zināšanām.

Problēmas ar redzi – tas ir enerģijas sastrēgums Manipuras čakrā. Nevēlēšanās dalīties ar redzēto – savā ziņā.

Līdzīgi tavu enerģiju paņem seriāli un datorspēles. Ja no datorspēlēm aizvāktu agresiju un alkatību, tās kļūtu par brīnišķīgu veidu, kā audzināt jauno paaudzi!

Piemēram, poļi ir izteikti katoļticīga tauta, un viņu garīgās vērtības ir ļoti tuvas garīgām vērtībām, kuras sludina katoļu baznīca. Tad, lūk, poļu pasakās ir šāds vingrinājums Manipura čakrai: ja cilvēks saņem negaidītu bagātību, viņš to sadala trīs daļās – vienu ziedo baznīcai, otru – nabagiem, bet trešo patur sev. Visai pamatoti uzskatot, ka tādējādi šī "netīrā nauda" ir attīrīta.

Taču nabags no nabaga atšķiras: ja tu iedod alkoholiķim naudu jaunai pudelei – vai būsi veicinājis viņa garīgo attīstību?...

P.S. Ko mēs varam paņemt līdzi nākamajā dzīvē? Savu pieredzi un uzkrāto labo darbu enerģiju – Tapasu. Kā mēs tērējam Tapasu? Ar vēlmēm un ar kaislībām. Mūsdienās ir populāras dažādas tehnikas, kuras māca, kā panākt, lai piepildītos tā vai cita vēlme. Precīzi apraksti savu vēlmi un pēc tam aizmirsti par to. Vēlme ir sēkliņa, kas iekrīt auglīgā augsnē, bet ūdens, ar kuru tu šo sēkliņu uzdiedzē, ir tavs Tapass – tavi garīgie nopelni, kas savākti iepriekšējās dzīvēs! Un iznāk, ka par savām vēlmēm tu maksā ar iespēju atbrīvoties. No šāda viedokļa tumsonība, neziņa, nevēlēšanās zināt ir vissmagākais grēks pret sevi pašu.

Ja tu tērē savu Tapasu, ir ļoti svarīgi, no kuras čakras līmeņa tu to tērē: jo zemākas čakras līmenī notiek enerģijas patēriņš, jo ātrāk enerģija izsīkst. Ērtības labad vari iztēloties piramīdu ar virsotni uz leju un septiņus krānus septiņu čakru līmenī, pie kam, jo zemāk atrodas krāns, jo caurules diametrs ir lielāks. Ja atgriezīs apakšējo, ūdens lauzīsies ārā ar mežonīgu spiedienu un ātri iztukšos tavu Tapasa rezervuāru. No augšējām čakrām noplūde būs tiko manāma.

Ja nauda ir enerģijas ekvivalents, tad nauda ir Tapasa ekvivalents. Pamēģini iztēloties, pie kādām sekām novedīs negodīgi iegūta nauda? Tev, protams, ir tiesības dzīvot tikai šai dienai, uzskatot, ka dzīvo tikai vienu mūžu un pēc tevis kaut vai ūdens plūdi! Bet mans pienākums ir brīdināt – šī nav ne pirmā un ne pēdējā tava dzīve! Kāpēc Indijā ir tik daudz ubagu? Kāpēc pie mums ir tik daudz bomžu–dzērāju? Paskaties uz viņiem un padomā, kur palika viņu Tapass...