Vieni par garīgumu uzskata reliģiozitāti, dažādus ar ticību saistītus solījumus un ierobežojumus, fanātisku kalpošanu Dievam, upurus un atteikšanos no sevis. Citi garīgumu liek vienā plauktā ar ezotēriku, maģiju vai zīlēšanu un aizraušanos ar meditāciju vai ticību Visuma likumiem neņem nopietni. Savukārt tie, kas nostājušies uz garīgās meistarības ceļa, nereti baidās iznākt no ēnas un pastāstīt, ka tieši garīgās prakses un sekošana Visuma likumiem palīdzējusi sakārtot dzīvi, jo – nejūt savos tuvākajos atbalstu un sapratni.
Šajā rakstā aplūkosim, kādi vēl maldīgi uzskati par garīgumu mēdz būt. Tu pārliecināsies, ka garīgais meistars mūsdienīgā izpratnē – tas ir spēcīgs, vieds, sevi mīlošs cilvēks ar stabilu vērtību sistēmu. Tāds, kurš spēj saskatīt un izpaust savu unikalitāti un sasniegt savus mērķus.
1. mīts: garīgam cilvēkam sevi jāziedo
Garīgie, svētie cilvēki sabiedrībā allaž asociējušies ar pašuzupurēšanos. Vairums svēto savulaik ziedojuši savas dzīvības ticības un citu cilvēku dēļ.
Šī saitīte "garīgs cilvēks – varonis – upuris" iesakņojusies ļaužu apziņā. Un tie, kas ziedojas, neapzināti asociē sevi ar varoņiem, pat ja upuris nav attaisnojies. Šī iekšējā programma ir tik spēcīga, ka cilvēks aizmirst par sevi un cieš laikā, kad būtu jāpastāv uz savām interesēm un jāpārtrauc necienīga attieksme. Šodien nav nepieciešamības aizstāvēt ticību, ciešot un atņemot sev pašu nepieciešamāko!
Ieradini sevi ik reizi pajautāt: "Kāpēc es to daru? Kāds labums no manas rīcības ir citiem un kāds – man? Vai šo lietu var atrisināt citādi?"
Garīgais meistars apzinās, ka viņa dzīve ir tikpat vērtīga kā citu dzīves un ka viņa uzdevums ir parādīt to citiem. Garīgam cilvēkam ir tiesības aizstāvēt savas intereses un likt sevi pirmajā vietā. Tā nav egoisma izpausme, kā citiem varētu šķist. Jautājums ir cits – cik tu pats spēj sev atļaut noturēt savas robežas.
2. mīts: garīga cilvēka dzīves jēga ir meditēt un lūgties
Eksistē iesakņojies garīga cilvēka tēls – tas ir vai nu mūks, vai dīvaina izskata cilvēks, hipijs, kurš nemitīgi sēž lotosa pozā un meditē vai vienmēr "lido pa mākoņiem" un atrodas šķietami citā realitātē.
Tādu tiešām ir daudz, bet mēs mācām kaut ko citu: ir iespējams palikt normālam, mūsdienīgam cilvēkam un garīgi attīstīties, neliedzot sev pasaulīgus labumus. Garīgais meistars pielieto garīgās prakses ikdienas jautājumu risināšanai un dzīves apstākļu uzlabošanai, nevis praktizē pašu prakšu dēļ. Tieši tāpēc viņam labāk padodas atrisināt jebkuru problēmu.
Garīgais meistars regulāri lieto garīgus instrumentus apvienojumā ar reālu rīcību, jo apzinās, ka bez viņa dalības nekas nenotiks. Tajā pašā laikā viņš spēj uzticēties Augstākiem spēkiem un tam, kas notiks, saglabājot līdzsvaru starp darbību un bezdarbību.
3. mīts: garīgs cilvēks nevar būt bagāts
Tas ir izplatīts uzskats – "vai nu garīgums, vai nauda", kam saknes sniedzas laikos, kad garīgu meklējumu dēļ cilvēki deva nabadzības solījumus. Šo uzskatu iemieso bildīte "nabadzīgs cilvēks skrandās". "Nauda ir ļaunums", "Ne jau naudā ir laime" un tamlīdzīgiem aforismiem mūsdienu garīgajiem cilvēkiem atbrīvoties ir visgrūtāk.
Bet – garīgs cilvēks spēj sevī apvienot garīgo un materiālo. Jo tālāk tu esi ticis līdz saviem augstākajiem aspektiem, jo spēcīgāk tev jābūt noenkurotam matērijā. Taču to nezin kāpēc ir grūti pieņemt.
4. mīts: garīgs cilvēks neēd gaļu un nodarbojas ar jogu
Daudzas jogas skolas sludina arī savu filosofiju par veselīgu dzīvesveidu un atteikšanos no dzīvnieku izcelsmes pārtikas.
Taču izvēle to pieņemt vai iet savu ceļu pieder pašam cilvēkam. Ja nodarbojies ar garīgu pilnveidi, tomēr ēd gaļu, tu nekļūsti mazāk garīgs.
Personīgi es esmu pret šādiem ierobežojumiem. Galvenais, lai tavas vēlmes būtu tavējās un nevaldītu pār tavu apziņu. Ja tu smēķē, mīli palaikam iebaudīt labu vīnu vai apēst šašliku, tas vēl nenozīmē, ka tevī ir mazāk iekšējās gaismas. Agrāk vai vēlāk tavā dzīvē tik un tā pienāks brīdis, kad organisms pats atteiksies no kāda produkta vai ieraduma. Bez vardarbības pret sevi.
5. mīts: garīgs cilvēks allaž ir labā omā
Pat tad, ja esi apguvis pozitīvas domas mākslu, tu nespēsi būt pacilātā noskaņojumā pilnīgi vienmēr. Ikvienam ir savi cikli: nemitīga pacēluma nemēdz būt – kad sasniegta virsotne, neizbēgami seko lejupeja. Tas ir dabisks process, un jābūt gatavam to izdzīvot, jāprot pieņemt šo stavokli.
Izjust negatīvas emocijas nav slikti, daudz ļaunāk ir tās slēpt, mānot sevi un citus. Ir grūti smaidīt, kad gribas raudāt. Grūti ciesties, kad gribas šļakstīt niknumu, pat vienatnē esot. Tev nav pienākuma priecāties, ja jūties nomākts.
Garīgais meistars ir nobriedis cilvēks, kurš pieņem sevi visādu. Atšķirība no neapzināta cilvēka slēpjas tajā, ka viņš ļauj sev izdzīvot nepatīkamās emocijas, neieslēdz tās, pieņem un atlaiž.
6. mīts: garīgam cilvēkam nepiemīt nekādi trūkumi
Daudzi domā – garīgs ir tas, kurš iznīdējis sevī visus trūkumus, atbrīvojies no negatīvām pārliecībām un traumām. It sevišķi šādas prasības tiek izvirzītas garīgajiem skolotājiem, treneriem, pie kā mācās, nesaprotot, ka arī viņi ir dzīvi cilvēki ar savām "sarkanajām podziņām" un dzīves mācībām.
Tos, kuri nemtīgi ir rāmā un svētlaimīgā stāvoklī, var uz pirkstiem saskaitīt.
Daudzi maldīgi domā, ka sākumā visas negatīvās nostādnes jānomaina uz pozitīvām, jāatbrīvojas no visām programmām, un tad var kļūt par apgaismotu un pamatoti dēvēt sevi par garīgu meistaru. Taču meistarība izpaužas ne tikai lielos sasniegumos, bet drīzāk tajā, kā tu dzīvo šodien, kā reaģē uz dažādām situācijām, ko izvēlies katrā savas dzīves mirklī.
Kļūt par garīgu meistaru nenozīmē atbrīvoties no tumšā sevī. Šis tumšais jāierauga un jāpieņem, jāiemācās ar to dzīvot – tā, lūk, ir meistarība.