Psiholoģe un pedagoģe uzskaita virkni bīstamību par sešgadnieku sūtīšanu skolā  (8)

Psiholoģe un pedagoģe Dace Bērziņa (foto zemāk – red.) tālākajā tekstā skaidro, pēc kādiem kritērijiem vērtēt bērna gatavību doties uz skolu, uzsverot lielo atšķirību starp sešus un septiņu gadus veciem bērniem.

"Sešgadnieki noteikti nav gatavi skolai, kāda tā ir šobrīd. Izglītības un zinātnes ministrijas atsaukšanās uz citām Eiropas valstīm, kurās bērni it kā mācoties skolā, nav korekta, jo šajās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, mazie bērni apgūst to pašu, ko mūsu bērni pirmsskolas izglītības iestādēs, arī tādā pašā formātā, tikai viņi to dēvē par skolu. Patiesībā, salīdzinot ar rietumvalstīm, mēs par ātru padarām mācības sarežģītākas, kas var novest pie situācijas, kad bērniem ir jāiemācās saturs, kuru viņi vēl noteiktā vecumā nespēj izprast, līdz ar to mehāniski iemācīto ātri aizmirst. Vēloties jauniešus ātrāk izstumt darba tirgū, mēs patiesībā sāksim izgrūst no skolas bērnus ar neizprastām un nenostiprinātām zināšanām.

Ir aplami domāt, ka pirmsskolas izglītības iestādēs bērni tikai rotaļājas un guļ – patiesībā Latvijā obligātā izglītība ir no piecu gadu vecuma, un šie bērniņi mācās pēc ļoti stingri noteiktām un rūpīgi izvērtētām vadlīnijām un kritērijiem, tikai ar citām metodēm – caur spēlēm un rotaļām. Piemēram, no malas var šķist, ka viņi tikai lipina puķītes no plastilīna, taču patiesībā bērni caur šo darbību attīsta kustību koordināciju, pilnveido sīko motoriku, mācās plānot savu darbu un veidot noteiktu darbiņu pēc parauga. Veidojas tā sauktās metakognitīvās iemaņas, kuras pēc tam bērnam noderēs turpmākajā mācīšanās procesā.

Foto: Dace Bērziņa.

Arī lietas, ko bērni apgūst divu, trīs un četru gadu vecumā, ir minētas pirmsskolas izglītības vadlīnijās, un bērni tiek mācīti caur spēlēm un rotaļām, veidojot pamatu turpmākajām mācībām. No brīža, kad bērns pirmo reizi sastopas ar jaunu jēdzienu vai uzdevumu, līdz brīdim, kad viņš to pilnībā apjēdz, vidēji paiet divi līdz trīs gadi. Ja bērnam katru jaunu lietu ļauj kārtīgi apgūt, viņam mācības nesagādās grūtības. Mācīšanās process risināsies viegli, it kā pats no sevis, taču tas notiks tikai gadījumā, ja jauno lietu apguve netiks sasteigta un būs vecumam atbilstoša.

Bērna gatavība skolai vērtējama pēc vairākiem aspektiem, pirmkārt, kognitīvā gatavība – bērna zināšanas un izpratne par pasauli, spēja vadīt savu mācību procesu, kā arī prasme lasīt, rēķināt noteiktā līmenī un rakstīt ar drukātiem un rakstītiem burtiem, u.tml. Ne visi bērni sešu gadu vecumā spēj izvērtēt, vai viņu paveiktais darbs atbilst uzdevuma nosacījumiem, taču, ejot skolā, bērnam tas ir jāspēj, jo viens pedagogs nevar individuāli pievērsties 30 sešgadniekiem. Pedagogs var piekoriģēt darba procesu, bet ne pateikt visu priekšā katram bērnam.

Tāpat sešu gadu vecumā ne visi bērni spēj saprast kopsakarību starp darba procesu un tā rezultātu, piemēram, izprast, kā viņi ar savu darbošanos rada gala iznākumu un kas būtu jāmaina procesā, lai iegūtu citādāku gala rezultātu. Lai bērns varētu sekmīgi mācīties, nevajag radīt viņam papildu grūtības, prasot pārāk agri to, ko bērna attīstība var nodrošināt tikai vēlākā vecumā.

Būtiska ir arī bērna fiziskā gatavība – tas, cik noturīga ir bērna uzmanība, cik ātri viņš nogurst, cik ilgi spēj nosēdēt solā u.tml. Arī spēja pārvietot smagumus, īpaši mūsdienu skolās, kad bērni nereti nes tik smagas somas, ka varētu šķist – soma ir smagāka par pašu skolnieku. Vēl viens fiziskais aspekts ir sīko kustību motorika – piemēram, spēja veikli izpildīt apļveida kustības ar rokas delmu attīstās tikai pēc sešu gadu vecuma, attiecīgi rakstītos burtus bērns var sākt apgūt tikai no septiņu gadu vecuma. Ja laikā, kad rokas motorika un kustību koordinācija vēl nav pietiekami attīstīta, bērnam liek daudz rakstīt, no pārslodzes var rasties iekaisumi, sāpes, un rezultātā bērnam var veidoties liela nepatika un pat bailes no rakstīšanas.

Nākamais būtiskais aspekts ir personības briedums. Par to liecina bērna mērķtiecīga vēlēšanās mācīties, izpratne par to, ko viņš jau prot, ko vēl neprot, kā arī pārliecība par to, ka lietas, kuras vēl neprot, var iemācīties. Sešu gadu vecumā bērni lielākoties vēl nav sasnieguši šādu personības brieduma pakāpi.

Skolas gaitu uzsākšanai ļoti būtiska ir arī bērna sociālā gatavība – bērna spēja saskaņot savas vēlmes ar to, kas notiek grupā kopumā un mobilizēties darbam kopā ar klasesbiedriem. Bērnam ir jāsaprot, ka pat gadījumos, kad viņš ir noguris vai nav noskaņots darbam, nedrīkst traucēt grupas biedriem, kuri mācās. Sociālā gatavība ietver arī spēju sadalīt uzmanību vairākām lietām un strādāt pedagoga vadībā.

Šobrīd bērni pirmsskolas izglītības iestādēs mācās ļoti nopietni, pēc konkrēta mācību satura, kas ir piemērots vecumam, turklāt piemērotā dienas ritmā un vidē. Viņi apgūst, kā organizēt savu darba vietu, kā klausīties pedagoga instrukcijās u.tml. Tās ir prasmes, kas vēlāk atvieglos arī grūtāka mācību satura apguvi, ja bērns varēs tās pilnībā attīstīt, un netiks sasteigts attīstības process. Ir objektīvas robežas, kādā vecumā bērns var apgūt konkrētas prasmes.

Par to ir veikti neskaitāmi pētījumi. Nevar vienkārši pateikt – turpmāk apgūsim prasmes agrāk, pārceļot mācību vielu un cerot, ka bērni pielāgosies. Ja bērniem tiks mācītas prasmes, kas neatbilst viņu vecumam un attīstības līmenim, iespējamās negatīvās sekas var ''pavadīt'' bērnu visā skolas gaitu laikā."