Linkolna–Vecpiebalga–Rīga: kā dzīvo simtgades filmas 'Turpinājums' dvēseļu radinieces – omīte un Anete  (4)

Ar Ilzi Kazlausku, kuras dzīslās ritot arī lietuviešu asinis, tiekos Rīgā, bet ar Anetes vecmammu un skolniecīti saruna rit pa tālruni, jo abas dzīvo Vecpiebalgā. Filmas uzņemšanas laikā Anetes mamma strādāja Linkolnas pilsētā Lielbritānijā. Tikmēr Anete dzīvoja Vecpiebalgā divatā ar vecmāmiņu. Oma stāsta, ka abām ar Aneti pa Vecpiebalgu iet labi. "Bišķiņ jau pastrīdas, bet sadzīvo." Savukārt Ilze saka, ka Anete un omīte ir īstenas dvēseļu radinieces. Video ar kadriem, kuros var nedaudz iepazīt Aneti, atradīsi šeit, bet te ieskaties fotogalerijā no filmas pirmizrādes.

Arī Mārītei filma esot ļoti patikusi. "Vienkārši skaisti, kā tās dažādās ģimenes parādītas darbībā – kā bērni strādā, kopj lopiņus. Cik nu tur palīdz, bet strādā bērni. Filma ir fantastiska," atzīst Anetes oma.

Vaicāju, kā tad abām – Mārītei un Anetei – ar popularitāti pēc filmas pirmizrādes. Omīte saka, ka dzīvojot patālāk no centra, tādēļ "virsū neviens neskrien un neko nevaicā", bet Anete to visu uztverot ar vēsu prātu. Pati meitene gan atzīst, ka viņu tagad vairāk atpazīstot, bet, patiesību sakot, tas viņai ne īpaši patīkot.

Sākums meklējams tolaik, kad Anetei bija pusotrs gads un viņas mamma Ilze nolēma doties peļņā uz Lielbritāniju. Toreiz Ilze strādāja iecienītā kafejnīcā Cēsīs. Valstī sākās krīze – prēmijas vairs nemaksāja, algu samazināja, bet ģimene, kura jau bija padevusies kredītu vilinājumam, nespēja vairs savilkt galus kopā. Turklāt Mārītei arī nācās palikt bez darba, bet līdz pensijai vēl jāgaida. Abas ar mammu lika galvas kopā, "štukodamas", ko darīt. Ilzes darba kolēģe piedāvāja braukt viņai līdzi uz Lielbritāniju. Un lielas izvēles jau neesot bijis.

Ilze vienojusies ar mammu, ka Anete paliek Vecpiebalgā, un pati devusies peļņā uz ārzemēm. Nostrādājot pirmo pusgadu rūpnīcā, Ilze saņēmusi paaugstinājumu, kas nozīmēja arī lielāku algu. Un tā tas ritēja septiņus gadus – katru gadu Ilze domāja, ka atgriezīsies dzimtenē, bet atkal saņēma paaugstinājumu un palika. Pēdējais amats Ilzei bijis rūpnīcas departamenta vadītāja, un liels bijis darba devēju pārsteigums, kad sieviete vairs neesot padevusies jauniem piedāvājumiem. Pietiek, jābrauc mājās, pie meitas, pie skaistās Latvijas dabas.

Ilze nu jau gadu dzīvo Latvijā, lai gan pavisam nesen vēl saņēmusi uzaicinājumu no darba devējiem Lielbritānijā – vai neesot pārdomājusi. Varot braukt atpakaļ. Nē, Ilze vairs nebraukšot, nu jau viņas dzīve dzimtenē nostabilizējusies, esot iemācījusies arī dzīvot ar tiem finanšu resursiem, kas ir, lai gan pirmo pusgadu pēc atgriešanās bijis grūti apjēgt, ko tagad var un nevar atļauties. Lielbritānijā viņas alga bijusi divreiz lielāka, bet, ja parēķinot citus izdevumus, tas pats vien sanākot, turklāt Latvijā viņa atgriezās, jau zinot, kur strādās.

"Pat neatceros, kad to izdarīju, bet biju ielikusi savu CV vienā interneta vietnē, kas nodarbojas ar šādu sludinājumu publicēšanu. Pie CV biju arī pierakstījusi, ka esmu gatava braukt atpakaļ uz Latviju. Un viņi paši mani uzmeklēja – "Lido" ēdināšanas uzņēmums. Bija vairākas darba intervijas, viena no tām burtiski pirms manas izlidošanas uz Lielbritāniju. Sākumā atteicu, bet tad, varētu teikt, mani tomēr pierunāja. Tagad esmu "Lido" restorāna virtuves vadītāja," stāsta Ilze. Nē, viņa neesot šefpavārs. Pēc izglītības viņa ir ekonomiste tūrisma un viesnīcu biznesa jomā un patlaban organizē virtuves darbu, tostarp pieņemot jaunus darbiniekus.

Ilze, kura tik ilgu laiku nostrādājusi ārzemēs, arī vadošā amatā, ir pārsteigta par to, ka Latvijā ir tik daudz čīkstētāju. "Ja latvietis aizbrauc strādāt uz ārzemēm, viņš nemaz nepukst, ka tur jāstrādā tās 12 stundas, bet nezin kādēļ šeit, Latvijā, viņam ir par grūtu tik ilgi strādāt. Mana darba diena ir no pulksten 8 līdz 22, tās ir 14 stundas, un es trīs dienas strādāju, tad trīs brīvas. Intervējot potenciālos jaunos darbiniekus, diemžēl man jāsecina, ka nav daudz kandidātu, kurus varētu paņemt darbā. Visi grib strādāt pie datora astoņas stundas un saņemt lielu naudu, bet diemžēl tā tas nenotiek," stāsta Ilze. Vēl viņa novērojusi, ka no laukiem nākušie darbinieki esot daudz labāki, viņiem strādāt patīk. "Lido" esot īpaša programma, kuru īstenojot tiek aicināti darbinieki no dažādām Latvijas vietām, nodrošinot Rīgā dzīvesvietu.

Katrā ziņā Ilze ir priecīga, ka viņai izdevies atgriezties. Tik ļoti tur, Anglijā, pietrūcis Latvijas dabas. "Es, kā jau no laukiem, nevarēju bez sēņošanas, peldes ezerā, gribējās sasmaržot pavasari, pastaigāt gar jūru. Jā, tur jau arī var uz jūru aizbraukt, bet tur viss ir pilnīgi citādi. Pirmais, ko izdarīju, atgriežoties Latvijā, aizbraucu pastaigāties gar jūru," atzīstas Ilze.

Anete toreiz gāja vēl bērnudārzā, kad režisors Seleckis esot meklējis savai filmai varoņus. "Laikam jau Ivars (režisors Ivars Seleckis – aut.) gribēja kādu tieši no Vecpiebalgas. Pat īsti nezinu, bet Aneti kā kandidāti piedāvāja bērnudārza vadītāja. Anete jau dārziņā bija mīlule, teicamniece, varbūt tāpēc piedāvāja, pat nezinu. Zinu tikai, ka Anetei un omai tā doma patika un viņas piekrita. Bet zinu arī, ka, piemēram, Gļebs (vēl viens filmas varonis, par kuru video skaties šeit – aut.) gāja uz atlasi. Bet tā nu Anete ar omu iekļuva filmā," stāsta Ilze.

Ilze norāda, ka laukos bērni ir kautrīgāki nekā pilsētā dzīvojošie, ko arī skaidri varot redzēt filmā. Tiesa, Anete arī esot diezgan sabiedriska, lai gan viņas klasē esot daudz aktīvāki bērni, bet Ilze pieļauj, ka varbūt tieši viņas ģimene izvēlēta, jo meita ikdienā dzīvo ar vecmammu.

Filmēšana sākās ar 1. septembri, kad Anete sāka iet 1. klasē. Šī diena, kuru Anete bija tik ļoti gaidījusi, tomēr bijusi visai skumjās noskaņās. Īsi pirms skolas sākuma avārijā gājusi bojā ģimene, kuras bērni mācījās Vecpiebalgas skolā, tādēļ noskaņojums skolā bijis bēdīgs. Šajā, Anetei tik īpašajā, dienā klāt arī bija mamma Ilze, kura visus septiņus gadus, kamēr strādāja Lielbritānijā, regulāri "lidinājās" no – uz.

Filmēšanas grupa pie Anetes un omas ieradās vairākas reizes visa mācību gada garumā, taču Ilze atklāj kādu interesantu niansi – sakritība, bet vienmēr, kad vīri ar kameru atbraukuši uz Vecpiebalgu, ārā bijis ļoti slikts laiks – te līst, te snieg, te vējš gāž no kātiem. Tādēļ arī bijis grūti parādīt Anetes īsto dabu, piemēram, ziemā, ja ir sniegs, Anete vienmēr ir uz kalniņa vai ceļ sniegavīru. Tāpat šajās filmēšanas reizēs Ilzei bijis grūti pieskaņoties, lai ar mājiniekiem varētu parunāties "Skype" (filmā ir vairākas epizodes, kurās redzams, kā oma un Anete sarunājas ar Ilzi). Grūti tādēļ, ka Latvijai ar Angliju ir atšķirīgs laiks un Ilze bieži tajā laikā strādājusi.

Tagad, kad Anete izbaudījusi kino garšu, meitene vairs nemaz tik ļoti nealkstot vēlreiz filmēties, taču filmas veidotāji sola turpinājumu, ik pēc septiņiem gadiem vēlreiz parādot, kā šie pieci bērni aug un virzās dzīvē uz priekšu.

Anetei tagad ir deviņi gadi, bet vasarā – Dziesmu un deju svētku laikā – paliks apaļi 10, tad mamma Vecpiebalgā rīkos lielo balli. Ilze ir ļoti pateicīga savai mammai, kura uzņēmusies ikdienas rūpes par mazmeitu, tiesa, Mārīte kategoriski atteikusies pārcelties uz Lielbritāniju, kad vēl Ilze tur strādāja un apsvēra domu Aneti skolā laist tur. Tieši tāpat oma nekad mūžā nebrauktu dzīvot uz Rīgu, kur Ilze tagad strādā. Anete turpina mācīties Vecpiebalgas skolā, turpina dzīvot ar omīti, bet mamma nu ir vien nieka 100 kilometru attālumā, katras brīvās dienas ceļojot no Rīgas uz laukiem un atpakaļ. Tā vienkārši iekārtojusies dzīve, jo Ilze pie sava tagadējā darba laika neredz iespējas, ka Anete Rīgā varētu viena aizvadīt dienas. Laukos viss ir ierastāks, mīļāks, labestīgāks.

Ilze atzīst, ka Anetei labāk sapas ar omi, kura ir ļoti mīļa, bet absolūti nepraktiska, kāda savukārt esot pati Ilze. Bet Anete esot kaut kur pa vidu – ļoti labsirdīga, bet vienlaikus arī praktiska. To, ka meitenei ar omi ir ļoti laba saskaņa, apliecina arī Mārīte: "Labi saprotamies, nekādu problēmu. Es esmu mierīga, nekad nekliedzu, nelamājos. Pat ja kādreiz Anetei uznāk kāds niķis, saku, lai pasēž viena un nomierinās. Kuram tad neuznāk niķi! Man jau arī reizēm gribētos paniķoties, tikai nav jau uz ko," smejot saka Mārīte. Omīte apliecina, ka Anete ir ļoti gaiša, labsirdīga meitene. Bet, runājot par popularitāti pēc filmas, Mārīte smejas: "Nu, ja kāds grib mani bildēt, lai jau bildē. Kas tad man, bet Anete to visu uztver vēsā mierā".

Ilze stāsta, ka vienīgais, kas kopš filmēšanas būtiski mainījies meitas dzīvē, ir tas, ka viņa pametusi mūzikas skolu. Un tas visai banāla iemesla dēļ – nedzīvojot Vecpiebalgas centrā, bet astoņus kilometrus tālāk no tā, Anetei nav iespēju normālā laikā nokļūt mājās. Pirmo mācību gadu Anete gājusi mūzikas skolā, bet pēc nodarbībām mājās bija ap pulksten 21, kas, protams, bija par traku. Laukos dzīvojošo bērnu vecāki pat lūguši, lai tiem bērniem, kuri nedzīvo centrā, nodrošinātu nodarbības uzreiz pēc skolas, bet centrā dzīvojošajiem – vakarpusē, bet pret to krasi iebilduši "centra" bērnu vecāki. Tā tas arī palicis, un Anete vairs neapgūst mūziku.

Toties Anetei ļoti labi padodas matemātika un angļu valoda. Skolotāja spējusi tā aizraut un ieinteresēt meiteni, ka viņa pat mājās brīvajā laikā pati labprāt pilda olimpiāžu uzdevumus un arī piedalās reģionāla mēroga olimpiādēs. To, ka meiteni aizrauj matemātika, apliecina arī pati Anete. Atbildot uz jautājumu, kuri mācību priekšmeti viņai skolā visvairāk patīk, nedomājot viņa nosauc: "Matemātika, angļu valoda un sports." Pēc mācību stundām Anete apmeklē arī sporta skolu, bet vasarā viņai ļoti patīk peldēt. Ūdens peldes baudīt viņa dodoties vai nu uz Alaukstu, vai Inesi.

"Pirmajā klasē Anete man lūdza uzdāvināt enciklopēdiju, bet pērn uz Ziemassvētkiem – kosmētikas komplektu (filmā Anete stāsta, ka vēlētos kļūt par kosmetoloģi, – aut.)," stāsta Ilze, kura atbalsta jebkuru meitas izvēli.

Pagaidām ģimene dzīvo tā – starp Rīgu un Vecpiebalgu, viņām ir labi, bet, kad pienāk laiks pieņemt kādu nopietnāku lēmumu, notiekot lielā apspriede – tad visas trīs liekot galvas kopā un domājot, kā būs labāk visiem.

Tā ir Anetes ģimene. Un tas arī ir visjaukākais, ka mēs esam tik dažādi, ko var redzēt arī filmā – katrs ar saviem sapņiem par nākotni, katrs ar saviem niķiem un lietām, par ko lepoties.

Filmas režisors Ivars Seleckis ir Rīgas dokumentālās kino skolas pamatlicējs. Liela daļa no Ivara Selecka veidotajām filmām pieskaitāma Latvijas kinovēstures zelta fondam. Viņa filma "Šķērsiela" (1988) saņēmusi trīs prestižākās dokumentālās kino balvas pasaulē un Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu.

Filmas "Turpinājums" operators ir Valdis Celmiņš, producenti – Antra Gaile un Gints Grūbe, savukārt varoņu izpēti veica Dace Dzenovska un Antra Gaile. Par filmas muzikālo noformējumu parūpējies komponists Kārlis Auzāns, bet filmas skaņu režiju veicis Ernests Ansons. "Turpinājums" montāžas režisore ir Andra Dorša, montāžas un scenārija konsultante – Krista Burāne.