Man ir četri bērni. Viens – debesīs  (1)

Šoreiz piedāvājam iepazīties ar kādas mammas stāstu, kura mazuli zaudēja 12. grūtniecības nedēļā. Savas sajūtas, pārdzīvojumus un sērošanas pieredzi mamma atklāj mājaslapā "Dvēseļudārzs", kas radīts ar vēlmi atbalstīt vecākus pēc bērna zaudējuma. Šeit savā pieredzē dalās ģimenes vai sievietes, kuras ir piedzīvojušas gan agrīnu grūtniecības zaudējumu, gan arī nedzīvi dzimuša bērniņa zaudējumu, kā arī zaudējušas bērniņu pēc tā dzimšanas. Šie stāsti ir par dzīvi pirms un pēc notikušā, kā arī par to mīlestību, ko bērni ir atstājuši saviem vecākiem.

Lūk, jaunākais no stāstiem:

"Mēs zaudējām savu trešo bērniņu 12. grūtniecības nedēļā, sākās asiņošana, kā vēlāk USG noskaidroja, bērniņš jau "aizgāja" 6. nedēļā. Kā skaidro vecmāte, ir trīs scenāriji, ko darīt šajā situācijā.

Es ļāvu, ka bērniņš pats piedzimst, atteicos no palikšanas stacionārā, negribēju nekādu mākslīgo abortu, ka man ar instrumentiem tīra ārā – man tas šķiet vardarbīgi un emocionāli smagi. Biju dzirdējusi, kādas emocionālas traumas ir pēc šādām tīrīšanām. (Šeit nav runa par to, ja ir sarežģījumi un vajag stacionāru palīdzību, kad sākas smaga asiņošana un citas komplikācijas). Es to darīju, kontaktējoties ar savu vecmāti Dinu, un man bija pārliecība, ka tam jānotiek dabīgi.

Stacionārā teica, ka es neko pat nejutīšu, jo mazais ir pārāk mazs, un tur vienkārši būs stiprāki izdalījumi pie tīrīšanās, taču tā viss nebija. Man bija reālas dzemdību kontrakcijas četru stundu garumā, kuras es pārelpoju. Pēc tam piedzima mazs bērniņš, un pēc tam mazs placentas maisiņš (es domāju, ka tas tā bija). Pirms tam nebiju domājusi, ko darīšu, kad piedzims reāls mazs ķermenītis. Nebiju tam sagatavojusies. Uzreiz sapratu, ka nevaru vienkārši atbrīvoties no tā – tas taču mazs bērniņš. Un man tāds prieks, ka tomēr viņu redzēju. Ietinu salvetē un ielikām saldētavā, jo bija februāris, nebija iespēja uzreiz viņu apglabāt. Apglabājām maijā kopā ar bērniem. Tas bija tik svētīgi, ka tādā veidā varējām atvadīties no viņa.

Ar Dieva pieskārienu es tiku cauri šim pārbaudījumam, manī bija miers, jo zināju, ka mans bebītis ir debesīs un es viņu kādreiz satikšu. Grūtāk bija vecākajai meitai, kura ļoti gaidīja šo bebīti. Bet šeit bija iespēja runāt par nāvi un dzīvību, par debesīm ar bērniem. Nekad nedomāju, ka ar mani tas atgadīsies, vienmēr cerēju, ka ar mani tas nenotiks, man taču divi bērni, nu kāpēc trešajam vajadzēja aiziet? Bet Dievs zina vislabāk.

Kad satikos ar savu vecmāti, viņa izskaidroja, kas ar mani notiek. Un es uzreiz sapratu, jā, tās ir reālas sēras par zaudējumu pirms trim gadiem. Tieši šī grūtniecība manī tās uzjundīja no jauna. Es izsēroju, un šobrīd manī ir miers un prieks, esmu atlaidusi šo bērniņu. Tagad varu teikt, ka man ir četri bērni, bet viens ir debesīs.

Kāpēc es dalos ar savu stāstu? Es domāju, ka ar ļoti daudzām mammām tas notiek, tikai mēs par to nerunājam, jo par to jau tā neviens publiski nerunā, kaunas vai vienkārši grib to paturēt pie sevis. Es pēc sava zaudējuma dalījos ar savu stāstu ar savām draudzenēm un mammām, kurām tobrīd to vajadzēja dzirdēt. Vairākām mammām tas ir palīdzējis, jo viņas nav tādas vienīgās. Es runāju ar tām, kas arī bija zaudējušas bērniņus līdzīgā laikā kā es, un mēs viena otru sapratām. Varbūt arī mans stāsts kādu uzrunā, liek domāt par to un saprast, kas notiek šādos brīžos. Paldies Dievam par visu, ko viņš dod man un manai ģimenei."

Jau vēstīts, ka Torņkalnā, Lutera baznīcas teritorijā plānots izveidot Dvēseļu dārzu, kur ikviens vecāks, brālis, māsa un citi tuvinieki varēs izsāpēt bērniņa zaudējumu. Ar svinīgu pasākumu pērnvasar tika sākta ziedojumu vākšanas kampaņa, lai izveidotu šo piemiņas vietu. Kopumā jāsavāc 120 000 eiro, lai varētu izveidot apļveida vides mākslas objektu sešu metru diametrā, kura viena mala nosēta ar dažāda augstuma tērauda caurulītēm, kuru galos iestrādāti un izgaismoti slīpēti kristāli, atgādinot pieneņu pūkas, kas, palaistas gaisā, pārvēršas par zvaigžņu jumu. Plašāk par iecerēto Dvēseļu dārzu lasi šeit, bet te vari ziedot projekta īstenošanai.