Par Reini, kuram vienmēr klājoties labi, par viņa mazo māsu Rūtu Rozi, par mammu Daci un to, ko nozīmē, kad ģimenē aug bērns ar tik nopietnu diagnozi, par sajūtām, par to, kā Dacei izdevies atkal sevi sajust kā sievieti, kura vēlas rūpēties par sevi un laist pasaulē veselu bērnu, šajā stāstā, kas tapis rakstu sērijā sadarbībā ar Bērnu paliatīvās aprūpes biedrību, kura šogad svinēs savu 20. dzimšanas dienu, un dzimšanas dienu tā sagaida ar apņemšanos izveidot ne vien Latvijā, bet arī Baltijā pirmo bērnu paliatīvās aprūpes multifunkcionālo centru – hospisu (MCH).
Toreiz, pirms 15 gadiem, Dace strādāja Rīgā, slimnīcā par operāciju anestēzijas māsu. Taču ar māsas algu bijis ļoti grūti finansiāli izdzīvot, tādēļ Dace nolēmusi studēt sociālo pedagoģiju. Gluži kā kaut ko pareģodama, viņa pēc otras izglītības iegūšanas strādājusi sociālajā dienestā, un Daces pārraudzībā bija bērni ar īpašām vajadzībām. "Un tad es paliku stāvoklī. Jāatzīst, ka man bija grūti empātiski saprast tās ģimenes, kā tas ir – dzīvot ar pilnīgi aprūpējamu bērnu. Bet es pati jutu, ka kaut kas nav labi ar manu grūtniecību. Jā, man teica, ka esmu ķerta, bet es jutu, lai gan visas analīzes bija labas. Grūtās dzemdībās mans ļoti gaidītais puika nāca pasaulē, it kā vesels, līdz..." atminas Dace.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
