Evita Rozentale ir mamma diviem bērniem – mazajai un aktīvajai Elīzai un Miķelim, superīgajam puikam ar īpašām vajadzībām. Kad puika piedzima, Evita nemaz nezināja, ka viņš būs īpašais bērns, bet viņa – īpašo vajadzību mamma. Par savam atziņām pēc tam, kad ģimene saprata, ka Miķelis būs citādāks, Evita raksta savā blogā un ar prieku savā pieredzē dalās arī ar "Cālis" lasītājiem.
Turpmāk stāsta Evita:
"Kad piedzima Miķelis, blogā publicēju vairākus rakstus ar padomiem, ko es izstāstītu draudzenei par to, kā ir būt jaunajai māmiņai. Tos rakstot, vēl nezināju, ka Miķelis nav parasts bērniņš, līdz ar to ikdiena un situācijas, ar ko saskāros, īpaši neatšķīrās no citu mammu piedzīvotā. Vislielākās izmaiņas mūs sagaidīja tad, kad Miķeļa attīstība sāka būtiski kavēties, ārsti sāka pievērst uzmanību atšķirīgajam, un sākās mūsu rehabilitācijas ceļš. Tad arī sāka parādīties būtiskākās atšķirības, jo puika gada vecumā vēl nestaigāja, pat nerāpoja. Viņš nemācēja pats paēst, kur nu vēl podiņapmācība un citas lietas, kas tiek sagaidītas no bērna, tuvojoties diviem gadiem. Tajā brīdī es kļuvu par īpašo vajadzību mammu un mūsu pieredze atšķīrās.
Pēdējā laikā mani arvien vairāk uzrunā mammas, kuras arī ir nonākušas uz šī ceļa – būt par mammu bērnam ar īpašām vajadzībām. Tāpēc šķita loģiski turpināt šo rakstu sēriju un padalīties ar manām atziņām par mūsu jauno bērnu audzināšanas pieredzi. Vienkārši un saprotami, bez pamācīšanas un nosodīšanas. Bez uzspiešanas. Te pirmās atziņas.
Atziņa nr.1 – bērns ar īpašām vajadzībām ir un paliek bērns
Atziņa, kas man nākusi visspilgtāk, ir tā, ka, neskatoties uz diagnozi, Miķelis joprojām ir bērns. Paralēli ārstu, rehabilotologu un fizioterapeitu noteiktajam, viņš joprojām apgūst pasauli, apgūst emocijas, apgūst attiecības, apgūst robežas, apgūst rotaļas. Mūsu gadījumā Miķeļa emocionālā attīstība ir tikai nedaudz kavēta. Viņš visu ļoti labi saprot un arī uzvedas atbilstoši nu jau gandrīz trīsgadniekam. Tikai ar atšķirībām, ka viņš nevar tik viegli nokļūt tur, kur vēlas, un viņš nerunā. Līdz ar to mēs saskaramies ar vairāk skandāliņiem, kliegšanām un raudāšanām. Bet, neskatoties uz to, viņš zina, ko vēlas un ko nevēlas – viņš vēlas izmēģināt, viņš kautrējas, viņš dusmojas. Viņam patīk multenes un planšetes. Viņš kaujas ar māsu un smejas par jokiem un smieklīgiem izgājieniem! Un mēs ļaujam viņam izbaudīt būšanu par bērnu, neskatoties uz daudzajiem pienākumiem, kas viņam ir jau gandrīz trīs gadu vecumā!
Atziņa nr. 2 – tikai vecāki ir labākie ārsti, rehabilotologi un terapeiti
Protams, ir ļoti svarīgi nokomplektēt atbilstošu komandu no pieredzējušiem ārstiem un terapeitiem, bet gribu iedrošināt un zinu, ka daudzi vecāki, kas audzina īpašo vajadzību bērnus, to jau ir sapratuši, ka tikai viņi paši zina un jūt vislabāk, kas viņu bērnam ir vajadzīgs, cik liela slodze ir vajadzīga un ar kādiem cilvēkiem ir jāsadarbojas! Ir jāiegūst pārliecība par savām spējām un jātic savai intuīcijai. Dažreiz jāprot pateikt "nē", dažreiz jāprot pārliecināt arī ārstus un terapeitus. Ir jāiemācās pamanīt, kurā brīdī bērnam ir par daudz un kurā brīdī slodzi var palielināt! Ir vecāki, kuri ļoti daudz ar bērnu strādā mājās un arī veic praktiskas terapijas darbības. Katra ģimene atrod sev un bērnam vispiemērotāko veidu.
Atziņa nr.3 – ar laiku pielāgojas jebkuriem apstākļiem
Ir kāds ļoti zināms teiciens – "Ja nevari mainīt apstākļus, maini savu attieksmi pret tiem!" Tas visspilgtāk ir raksturojis mūsu pieredzi. Mēs nevaram novērst radušos smadzeņu bojājumus Miķelim, mēs nevaram ar vienu knipi panākt, lai viņš sāk staigāt vai runāt, tāpēc mēs mainījām attieksmi pret to. Mēs pieņēmām apstākļus tādus, kādi tie ir, un pielāgojāmies. Pielāgoties nenozīmē padoties! Mēs meklējam arvien jaunus veidus, kā dzīvot pēc iespējas normālāk. Esam atraduši ērtāko veidu, kā pārvietoties, saprotam Miķeļa izmantotos saucienus un žestus, lai apmierinātu viņa vajadzības. Mēs paši mācāmies tikpat daudz, cik to dara Miķelis, un domāju, ka tas nekad nemainīsies!
Atziņa nr.4 – mums katram ir sava dzīve un tās ceļš
Vissmagākais lēmums, ko esmu pieņēmusi, ir tas, ka man ir jādzīvo sava dzīve, nevis Miķeļa. Mums katram ir sava dzīve, savs ceļš ejams. Īpašās vajadzības ir Miķelim, un es nedrīkstu ļaut tām pilnībā pārņemt savu dzīvi. Man ir jādzīvo tālāk! Iesākumā bija grūti aptvert, ka ir normāli, ka dzīve turpinās un mums būs vēl cits bērns, kurš būs vesels. Bet tagad saprotu, ka tās bija vismuļķīgākās iedomas, kādas mani jebkad bija pārņēmušas! Ir jāpieņem fakts, ka Miķeļa īpašās vajadzības būs daļa no manas un mūsu ģimenes dzīves, bet tas nebūs mūsu dzīves centrā. Ir jāatrod veids, kā turpināt piepildīt un izdzīvot savu dzīvi! Strādāt, mācīties, atpūsties, ceļot un dzīvot!
Atziņa nr.5 – nebaidies lūgt un pieņemt palīdzību!
Bērna ar īpašām vajadzībām ienākšana ģimenē nav kaut kāds sods, kas ģimenei būtu jāpārcieš vieniem pašiem. Šāds bērns var ienākt jebkurā ģimenē, tā vienkārši ir dzīves sastāvdaļa, kas nenoliedzami rada papildus rūpes un arī finansiālās raizes. Šajā laikā ģimenei ir jāsaprot, ka viņi nav vieni paši ar jaunajiem izaicinājumiem. Nevajag baidīties lūgt palīdzību valstij, pašvaldībai, apkārtējām kopienām, ziedotājiem un ģimenei. Un mūsu pieredze rāda, ka brīdī, kad tu lūdz palīdzību, tu to saņem. Jā, iespējams, nāksies radīt izpratni apkārtējos cilvēkos par bērna vajadzību izpausmēm un nāksies apmācīt tuvākos, kā aprūpēt bērnu, lai tie var palīdzēt pieskatīšanas pienākumos! Vecākiem nav jātiek ar visu galā vieniem pašiem un punkts!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
