Dzimums nav cilvēka izvēle. Saruna ar Viktoru Kalnbērzu 50 gadus pēc pirmās dzimuma maiņas operācijas pasaulē  (50)

Pirms 50 gadiem Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta direktora Viktora Kalnbērza kabinetā ienāca kāda sieviete Inna, kas pavēstīja, ka visu dzīvi ir jutusies kā vīrietis. Viņai bija nedaudz zem trīsdesmit. Talantīga un perspektīva inženiere, vienīgā meita ģimenē, visu mīlēta... Skaistule. Tomēr Innai bija arī cita dzīve. Dakterim Kalnbērzam vajadzēja četrus gadus, lai īstenotu unikālu brīnumu (jo īpaši – valstī, kurā "seksa nav") – sievietes pārvēršanu par vīrieti.

20 gadus akadēmiķim par saviem panākumiem bija aizliegts runāt. Šobrīd noslēpumu vairs nav (ja neskaita pacienta noslēpuma saglabāšanu) – visu pārveidošanas procesu Kalnbērzs sīki aprakstījis grāmatā "Mans laiks", kas tika izdota, atzīmējot viņa 85. jubileju. Šogad Viktoram Kalnbērzam divas apaļas gadadienas – 90. dzimšanas diena un 50 gadu kopš viņš īstenoja dzimuma maiņas operāciju kādai sievietei.

– Par jūsu īstenoto operāciju kārtējo reizi sabiedrība atcerējās pēc aktiera Jevgeņija Sapajeva traģiskā likteņa. Viņš pašrocīgi nogrieza savu dzimumlocekli, jo nespēja sadzīvot ar to, ko daba viņam devusi, bet pavisam nesen viņu uz ielas zvērīgi piekāva līdz nāvei. Cik bieži pie jums pēc palīdzības ir vērsušies cilvēki ar līdzīgiem dzīvesstāstiem?

– Godīgi sakot, ar šādiem gadījumiem es nekad neesmu saskāries. Tomēr šāds cilvēka stāvoklis man ir labi zināms. Inna, kas 1968. gadā pie manis vērsās pēc palīdzības, pirms tam trīs reizes bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Viņa iemīlējās meitenē, kas drīz vien saprata, ka Innas draudzībai ir seksuāls raksturs, un noraidīja mīlestību. Pārdzīvojot, ka viņu neuztver kā vīrieti, Inna vairs negribēja dzīvot. Kārtējo reizi viņu glāba māte.

– Kas palicis atmiņā no šīs leģendārās dzimuma maiņas operācijas?

– Līdz pat šai dienai atceros tā laika šaubas, pārdomas un pārdzīvojumus, kas saistīti ar šīs operāciju sērijas veikšanu. Toreiz manas šaubas kliedēja Innas mamma, kurai svarīgākais bija, lai viņas bērns dzīvotu. Procesa tehniskās nianses sīki un smalki aprakstītas grāmatā "Mans laiks" ("Мое время") – man nav, ko piebilst.

"Atbrauca spilgta brunete ar izteiksmīgām sievišķajām formām. Viņa gribēja kļūt par vīrieti. Es biju neizpratnē. Vispirms es teicu, ka viņai nepieciešama ārstēšana ar hipnozi un mēģināt normālu seksuālo dzīvi. Viņa atbildēja, ka ir mēģinājusi visu, ārstējusies arī ar hormonu terapiju, bet nekas neesot līdzējis. Ārstējusies arī ar hipnozi. Mēģināja pavadīt laiku ar vīrieti, bet sekss raisīja riebumu...

Es sāku meklēt medicīnas literatūrā visu pieejamo par līdzīgiem gadījumiem. Tobrīd pasaulē bija veiktas četras dzimuma maiņas operācijas – no sievietes par vīrieti... Tomēr visos četros gadījumos ķirurgi operāciju nebija noveduši līdz galam. No medicīniskā viedokļa šādu operāciju rezultātā tika radīti hermafrodīti. Jaunradītais vīrietis spēja funkcionēt arī kā sieviete... Nodomāju – ja man būs lemts īstenot ķirurģisko dzimuma maiņu, tad operāciju noslēgs dzemdes un vagīnas izņemšana..."

Tā arī notika. Pēc ekspertīzes veselības aizsardzības ministrs Vilhelms Kaņeps mutiski atļāva veikt operāciju. Lai sagatavotu un saskaņotu zinātniski tehnisko bāzi, bija nepieciešami gandrīz divi gadi. 1970. gada 17. septembrī Inna pirmoreiz gūlās uz operāciju galda, bet 1972. gada 5. aprīlī visas manipulācijas bija pabeigtas.

"Pacients pieņēma jaunu uzvārdu un vārdu. Viņš ļoti baidījās, ka kāds uzzinās – viņš reiz bijis sieviete... No šī brīža pieņemsim, ka Innu sauc Inokentijs. Viņš gribēja uzsvērt savu vīrieša ārieni, izcelties ar vīrišķīgu uzvedību, hormonu terapijas rezultātā viņa balss kļuva rupjāka. Inokentijs valkāja bikses, sāka staigāt uz garāžu, iedraudzējās ar slimnīcas šoferiem. Viņam patika rupji lamāties, smēķēt un iedzert vīriešu kompānijā..."

No Inokentija vēstules: "… Tas, protams, ir brīnums. Un par šo brīnumu es un mani mīļie esam Jums parādā. Šīs dalītās dzīves iepriekšējā daļa bija iedzinusi mani stūrī un novedusi līdz domai, ka nav jēgas dzīvot. Tagad visas drūmās domas ir pagātne. Es jūtos lieliski un manī, kā jau atdzimušā cilvēkā, ir modušās dzīves alkas... Es ļoti apskaužu tos, kas ar Jums tiksies ik dienu un tāpat kā es ticēs Jums kā Dievam."

Kalnbērzam nācās iziet ne mazums kabinetu, lai padomju vara piedotu viņam "noziedzīgās darbības", kas "svešas sociālistiskajai kārtībai" (tā par šo operāciju sacīja PSRS veselības aizsardzības ministrs Boriss Petrovskis). Galu galā 1973. gada aprīlī Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts saņēma apliecību Nr. 1901004 par izgudrojumu "Hermafrodītisma ķirurģiskās ārstēšanas veidi". Izgudrojuma autors: V. Kalnbērzs.

– Vai jūs vēl sazināties ar Innu-Inokentiju? Kā veidojusies viņas (viņa) dzīve? Vai laimīgi? Vai viņai (viņam) ir bērni?

– Pēc abpusējas vienošanās tieša kontakta mums nav bijis. Pēc operācijas lūdzu Innai, lai dod ziņu, kā viņai iet, ko viņa arī laiku pa laikam darīja. Pazuda uz gadu, reizēm ilgāk. Pēdējo reizi viņa zvanīja pirms vairāk nekā gada, interesējās par manu pašsajūtu, gribēja satikties, bet es jau vairs nevarēju izbraukt. Jebkurā gadījumā viņa ir dzīva.

Kad Inna kļuva par vīrieti arī pēc dokumentiem, viņa apprecējās un bija laimīga. Cik man zināms, pārim bērnu nebija. Pēc kāda laika sievas dzīve aprāvās – onkoloģisku iemeslu dēļ. Innai nepatika stāstīt par savu dzīvi, viņa centās būt maksimāli noslēgta, lai ziņas par viņu nekur nenoplūstu.

"Astoņdesmitajos gados man bieži bija jāuzstājas ar lekcijām par plastiskās un rekonstruējošās ķirurģijas iespējām. Pēc kādas no šīm lekcijām pie manis pienāca klausītājs un, acīmredzot, vēloties izteikt komplimentu, sacīja: "Jūs esat otrs nozīmīgākais plastiskais ķirurgs pasaulē." "Bet kurš ir pirmais?" es jautāju. "Pirmais bija Dievs, viņš no Ādama ribas radīja Ievu, bet Jūs no "Ievas" radījāt "Ādamu"."

– Mūsdienās ir populāra teorija, ka dzimums ir nevis dabas dots, bet katra brīva izvēle. Es viesojos kādā Stokholmas bērnudārzā, kur bērnus uzrunā, neizceļot "viņš" vai "viņa", bet ar dzimumneitrālu "hen". Ko par šādu praksi domājat jūs?

– Mana attieksme pret brīvu dzimuma izvēli ir noraidoša. Cilvēka dzimums – tas ir dabas faktors, kas nav atkarīgs no paša cilvēka vēlmēm. Mazulis nevar pats izvēlēties savu dzimumu! Vienmēr ir tādi un tādi hormoni, ir hermafrodīti, kas piedzimst ar abu dzimumu ārējām pazīmēm, bet tā ir dabas, nevis cilvēka izvēle!

Lai Stokholmā domā tā, kā viņi domā – man ar viņiem nav jāstrīdas. Par viņu viedokli man nav nekādas daļas. Kad es mācījos, tika uzskatīts, ka transseksuālisms ir psihiska patoloģija, tā bija iekļauta slimību reģistrā, "kods 302,5". Tagad daudzi uzskata, ka tas ir normas veids. Lai jau uzskata. Man ir savas pārliecības. Mans viedoklis – tā ir patoloģija.

"Daži to, kas bieži sastopams dabā, uzskata par normu. Diez vai tam var piekrist. Tādā gadījumā arī kariozi zobi ir norma, jo tie ir novērojami ļoti bieži."

– Daudzās valstīs, arī Latvijā, ar likumu noteikts, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība. Nesen deputāti kārtējo reizi normatīvos neapstiprināja jēdzienu "sociālais dzimums". Ko jūs par to domājat?

– Uzskatu, ka ģimenē jābūt dažādiem dzimumiem – vīrietim un sievietei. Neatbalstu viendzimuma ģimenes. Lai deputāti lemj, kā vēlas, tās ir viņu tiesības. Es taču neesmu deputāts.

– Jūs neesat reliģiozs cilvēks, tomēr esat šaubījies un domājis par to, cik ļoti cilvēks drīkst iejaukties Dieva radītajā. Kā šo jautājumu atrisinājāt?

– Tās operācijas laikā daži garīdznieki manas darbības atbalstīja. Viņi pieņēma, ka Dievs ar manām rokām labo dabas kļūdu. Man atliek vien ticēt šī sprieduma patiesumam.

" 2006. gada 28. maijā Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II apmeklēja Rīgu, es biju uzaicināts uz pieņemšanu viņam par godu... Viņam tika pateikts, ka es esmu tas pats slavenais ķirurgs, kurš operējis kareivjus Afganistānā, kā arī pirmais veicis dzimuma maiņas operāciju. Pēc šiem vārdiem man salecās sirds. Un ja nu patriarhs pēkšņi mani nosodīs un atraus savu roku? Taču viņš palūkojās manī ar ļoti labsirdīgām acīm, pasmaidīja un, silti saspiedis roku, novēlēja turpmāku veiksmi darbā un labu veselību. Man uzreiz kļuva viegli ap sirdi un sajutu dvēseles mierinājumu."

– Šogad jums ir divas apaļas jubilejas. Kā plānojat svinēt?

– Savu dzimšanas dienu neplānoju svinēt. Manā vecumā tik apaļš skaitlis drīzāk saistās ar skumjām. Galu galā mana pašsajūta atbilst manam vecumam. Grozies, kā gribi, tomēr cilvēka fiziskās iespējas ir ļoti ierobežotas. Saprotu – svētki ir tad, ja tev ir 18-20 gadu un viss vēl ir priekšā, bet man ir 90... Šajā sakarā negribu ne lielīties, ne žēloties.

– Kā rit jūsu dienas? Kas palīdz saglabāt prāta skaidrību?

– Es nemitīgi strādāju pie savu arhīva materiālu kārtošanas. Ilgus gadus strādājot ar tiem, man ir izdevies izveidot privāto "Sava laika muzeju".

– Kas, jūsuprāt, ir jūsu muzeja vērtīgākais eksponāts?

– Viss. Esmu savācis milzum daudz profesionālu dokumentu un fotogrāfiju, tiekoties ar visneticamākajiem ļaudīm. Piemēram, ar trīskārtējo PSRS varoni Ivanu Kožedubu, raķešu konstruktora Sergeja Koroļeva meitu, lidotāju-kosmonautu, divkārtējo PSRS varoni Georgiju Beregovu, kurš man uzdāvināja savu mundieri ar Varoņa zvaigznēm. Man ir paveicies ar ļoti plašu kontaktu loku, kuram nebija nekādu valstisku robežu: zinātnieki, politiķi, militāristi (maršali, ģenerāļi, admirāļi), kultūras darbinieki...

Par nenotikušo Brežņeva sievas operāciju: "Septiņdesmito gadu sākumā man bija jākonsultē Leonīda Iļjiča dzīvesbiedre – Viktorija Petrovna Brežņeva. Tam bija saistība ar Brežņeva vizīti Francijā... Gatavojoties neskaitāmām pieņemšanām, Viktorija Petrovna līdzi bija paņēmusi elegantu apģērbu un ļoti modīgas kurpes. Viņai bija daudz kurpju. Līdzīga kaislība pret modīgiem apaviem bija Filipīnu prezidenta sievai, Imeldai Markosa kundzei, kuras kolekcijā bija vairāk nekā 3000 apavu pāru. Kad viņai jautāja, vai var nosaukt precīzu kurpju skaitu, viņa atbildēja, ka precīzu skaitli nevar nosaukt, tomēr ir pārliecināta, ka Brežņevas kundzes garderobē ir vairāk apavu.

… Brežņevas modīgās kurpes izspēlēja ar viņu ļaunu joku – viņai bija deformēti īkšķi un pēdas velves izliekums. Pēc atgriešanās Maskavā viņa gandrīz nevarēja pastaigāt. Kremļa centra klīnikā tika lemts par optimālāko ārstēšanas variantu, bet pati Brežņeva bija noskaņojusies uz radikālāko risinājumu – operāciju.

Savulaik biju veicis līdzīgas patoloģijas rekonstruktīvo operāciju Pelšes meitai un izstrādājis oriģinālu metodi, par kuru saņēmu arī autora apliecību. Mani uzaicināja uz konsultāciju... Brežņevai bija paaugstināts asinsspiediens, augsts cukura līmenis asinīs, asinsrites traucējumi apakšējās ekstremitātēs. Operācijas risks bija augsts. Kopā ar kolēģiem no Kremļa klīnikas pārliecinājām Brežņevu, ka konservatīva ārstēšana būtu saprātīgāka. Ieteicām valkāt brīvus apavus ar ortopēdiskiem ieliktņiem, savukārt modeļu apavu kolekciju baudīt tikai ar acīm... Viktorija Petrovna nomira 87 gadu vecumā – viņai kājās attīstījās gangrēna. Ja mēs būtu operējuši, iespējamie sarežģījumi būtu saīsinājuši viņas mūžu."

Par aktierim Nikolajam Gricenko veikto operāciju (impotences ārstēšanu): "… Izlasot uzrakstu uz dāvanas, es piezīmēju: "Jūs dāvināt savu fotogrāfiju manai portretu galerijai, bet ikviens, kurš izlasīs šo tekstu, sapratīs, kādu operāciju es jums veicu." Nikolajs Gricenko atbildēja: "Lai visi zina, kādu operāciju jūs man veicāt! Mani tas nemulsina. Sievietes mani mīlēs vēl vairāk..."

– Jūs operējāt līdz 80 gadu vecumam, bet skaidrs prāts ir saglabājies vēl līdz šim brīdim. Vai 90 gadu laikā esat sapratis, kāda ir veselīgas un laimīgas dzīves formula?

– Savu formulu neesmu izstrādājis. Cenšos ieklausīties speciālistu padomos. Savulaik biju Vispasaules gerontologu kongresa delegāts. Kā goda viesus turp aicināja pašus ilgdzīvotājus. Uz jautājumu, kāds ir ilga mūža noslēpums, kāds no viņiem atbildēja: "Esmu visu dzīvi strādājis, man nekad nav bijis priekšnieku, man vienmēr bijušas jaunas sievas." Tātad, lai dzīvotu ilgi, galvenais ir strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt.

– Kas ir jūsu pēcteči un kā viņi jūs iepriecina?

– Man ir grūti nosaukt konkrētus pēctečus, viņu ir daudz: vienus nosaukšu, citi apvainosies. Manas dinastijas turpinātāji ir mani bērni: meitas – galvenie ārsti, dēls – ķirurgs, mazmeitas – ārsti (Viktoram Kalnbērzam ir viens mazdēls, piecas mazmeitas, divi mazmazdēli un četras mazmazmeitas – red. piez.). Starp maniem bijušajiem studentiem ir daudz traumatologu un ortopēdu, kas strādā manā specialitātē. Protams, es vienmēr priecājos, kad uzzinu, ka mani bijušie studenti veic unikālas operācijas, ievieš jaunas tehnoloģijas un ārstēšanas metodes.

"Mans dēls Konstantīns sekoja manās pēdās un kļuva par traumatologu-ortopēdu un plastisko ķirurgu... Reiz, izvēloties diapozitīvus savai atskaitei, es ekrānā ieraudzīju savas rokas, kaut gan pilnīgi noteikti zināju, ka tajā operācijā nepiedalījos. Un tad es sapratu, ka tās ir Konstantīna rokas, ka viņš ir mantojis manas rokas... Šodien ar prieku varu sacīt, ka Konstantīns Kalnbērzs dažādās traumatoloģijas un ortopēdijas nozarēs ir apsteidzis mani, izmantojot jaunas tehnoloģijas un jaunākās iespējas. Esmu laimīgs, ka to visu dara "manas rokas"."