Depresija, pārdzīvojumi un citas traumas: slavenas sievietes, kuras cīnījušās ar saviem 'dēmoniem'

Trakulīga un saukta arī par mazo monstru karalieni, popdīva Lady Gaga zināma visā pasaulē, tomēr aiz krāšņā tēla gadiem slēpusies visai tumša dvēsele.

2013. gadā, izlaižot albumu "Artpop", Gaga nāca klajā ar paziņojumu, ka viņa cieš no depresijas un jau ilgu laiku jūtas pārāk bezspēcīga, tāpēc vajadzīgs mirklis, lai nostabilizētos un atkal atgūtu spēkus. Lai arī viņa atklājusi, ka slava ir viena no lieliskākajām viņas karjeras pusēm, viņa nav spējusi sadzīvot ar straujo karjeras uzplaukšanu, un tā bijusi smaga nasta, ko nest.

Savukārt 2016. gadā Gaga atklāja, ka vēl joprojām cīnās ar savām psiholoģiskajām problēmām un cenšas parūpēties par savu veselību, tomēr problēmu ir pat vairāk, nekā viņa iepriekš atzinusi – dziedātāja neslēpa, ka cieš no pēctraumatiskā stresa traucējumiem (PTST). Jau iepriekš Gaga bija šokējusi pasauli, skaidrojot, ka 19 gadu vecumā, kad tikko centusies spert soļus karjerā, kļuvusi par izvarošanas upuri kādam 20 gadus vecākam producentam, un PTST ir radušies šīs traumas iespaidā.

Vairāk par Lady Gaga dzīves līkločiem lasi šeit.

Spriežot pēc tā, ka Kima tomēr ir pasaulslavena dāma, kurai ne tikai jāparādās TV ekrānos, bet arī jāgozējas dažādos pasākumos, varētu būt pārsteidzoši, ka žilbinošā aktrise cieš no agorafobijas jeb bailēm atrasties sabiedriskās vietās, labprāt dodot priekšroku drošākām vietām, piemēram, savai mājai.

Viņa atzinusi, ka nereti piedzīvo panikas lēkmes, tomēr pirms pāris gadiem aktrise pieņēma lēmumu vairs nelietot medikamentus un stāties savām bailēm pretī. "Tagad es pieceļos un izbaudu dzīvi. Es negribēju dzīvot, visu laiku lietojot zāles. Es vēlējos stāties pretī lietām, no kurām es baidos," viņa teikusi kādā intervijā.

Kā rakstījis "People", grūtākajos mirkļos dzīvē viņa pat mēnešiem aizvadījusi dienas mājās, baidoties kaut kur doties. 1990. gadā dokumentālajā "HBO" filmā par panikas lēkmēm, Kima teica: "Mīļotajiem cilvēkiem un ģimenei ir ļoti grūti to saprast, būt pacietīgiem."

Vairāk par Kimas Beisingeres interesantajiem dzīves pavērsieniem un to, kā viņa, piemēram, nopirka pat pilsētu, lasi šeit.

No tā, ko par viņu teikuši laikabiedri un tuvinieki, jāsecina, ka ne tikai apkārtējie piešķīra lielu lomu viņas dailei, bet arī viņa pati. Tomēr nekas nav mūžīgs. Nepielūdzami ritošais laiks izvagoja viņas sejā dziļas rievas. Viņa vairs neizskatījās kā agrāk un nevarēja to pārdzīvot. Tieši tāpēc Hedija attālinājās no visas pasaules, cenzdamās slēpt laika pirksta atstātās pēdas. Viņa atsvešinājās pat no ģimenes un teju vienīgais veids, kā viņa uzturēja sakarus ar ārpasauli, bija ar telefona palīdzību.

Stāstu par Hediju Lamaru, viņas spožākajiem mirkļiem kino un idejas patentēšanu, kas vēlāk bruģēja pamatu jauno tehnoloģiju laikmetā, meklē šeit.

Kā jaunā aktrise, kurai sākotnēji nav izdevies uzreiz iekarot virsotnes un sasniegt savus mērķus, viņa piedzīvojusi stresa radītās sekas. Piemēram, sadzīvojusi ar ļoti lielām sejas ādas problēmām un izsitumiem, kā rezultātā grima arvien dziļāk depresijā. Kā jau nereti tas gadās, tolaik Salma savus pārdzīvojumus centusies apslāpēt ar ēdienu, kas viņu tikai novedis pie liekā svara problēmām. "Es biju resna un nabaga. Es nevarēju pamest mājokli un es nevarēju samaksāt pat par īri," savos pārdzīvojumos dalījusies Salma.

Visu stāstu par Salmu Hajeku meklē šeit.

Bez darba un naudas, dzīvojot necilā miteklītī kopā ar savu mazuli, Džoanna padevās depresijas varai, vienu brīdi pat nopietni apsverot domu par pašnāvību. Viņa iztika no pabalstiem un laiku pavadīja, turpinot attīstīt ideju par mazo burvi Hariju. "Piedzīvoju ārkārtīgi īslaicīgu laulību, biju vientuļā māte bez darba un tik nabadzīga, cik vien iespējams būt mūsdienu Lielbritānijā, lai nekļūtu par bezpajumtnieku. Pēc visiem pieņemtajiem standartiem, es biju lielākā neveiksminiece, ko zināju," Džoanna atzinusies kādā uzrunā Hārvardas Universitātē.

Tomēr tieši grāmatas tapšana un publicēšana pārvērta Džoannas dzīvi, un no neveiksminieces viņa kļuva par sievieti, kas vēlāk gozējusies ietekmīgāko sieviešu topos. Visu Džoannas stāstu lasi šeit.

Lana del Reja jeb īstajā vārdā Elizabete Grānta ir viena no populārākajām amerikāņu alternatīvās popmūzikas izpildītājām, kas, starp citu, viesojusies arī Rīgā. Kā atzinusi pati, dziedātājas mērķis nekad neesot bijis būt slavenai, un ar to viņai esot grūti sadzīvot.

Jāatzīst, ka dziedātāja jnekad nav izcēlusies ar starojošu dabu un dzīvesprieku, jo kā viņas mūzika, tā arī videoklipi nereti ir visai drūmi. Tomēr tas lielā mērā saistīts arī ar viņas patieso dabu. Reiz kādā intervijā Lana del Reja, kurai tolaik bija 27 gadi, atklāja, ka viņa gribētu būt jau mirusi. "Es vēlētos kaut būtu mirusi... Es tā tiešām jūtos. Ja tas tā nebūtu, es to neteiktu."

Tāpat noteikti jāpiemin arī albuma "Born to Die" turneja, kuras laikā dažkārt dziedātāja nesp' eja savaldīties un slīka asarās pat uz skatuves. Kā vēlāk atzina pati, tās ne vienmēr bijušas saviļņojuma asaras. Izdevumam "Rolling Stone" dziedātāja skaidroja, ka tā bijusi kāda slimība, ar kuru pat ārsti viņai nav varējuši palīdzēt tikt galā. "Tā bija liela manas dzīves daļa. Es vienkārši jutos slikti, bet nevarēju saprast kādēļ," sacīja del Reja, piebilstot, ka šādi jutusies apmēram divus gadus. "Ir vienkārši grūti uzstāties cilvēkiem, kuriem esi svarīga, bet tajā pašā laikā tu dažkārt nerūpi pat sev. Es domāju, ka tas ir skumji."

Ekscentriskās dziedātājās Lanas del Rejas stāstu meklē te.

Pirmās Brūkas dzemdības nebūt nebija tādas, kā viņa tās bija iztēlojusies. Pirmkārt, pirms pašām dzemdībām valdīja stress, jo nesen bija nomiris viņas tēvs. Otrkārt, dzemdības nebija vieglas, bija komplikācijas. Un, treškārt, viņa neizjuta tūlītēju mīlestību pret jaundzimušo, kas galu galā viņu noveda pie pēcdzemdību depresijas, kuras laikā viņa pat apsvēra domu par pašnāvību.

Viņa aicināja visas māmiņas, kuras izdzīvojušas līdzīgus notikumus par to nekautrēties, nejusties kā niecībai, bet saprast, ka tas ir visai normāli, un pret šo depresiju var cīnīties. "Tam nav nekāda sakara ar mīlestību pret bērnu," skaidroja Šīldsa. Plašāks stāsts par Brūku atrodams šeit.

Viņa skaidro, ka nevēlēšanās stāstīt par traģiskajiem notikumiem bija saistīta arī to, ka citu acīs viņa negribēja kļūt par tādu kā upuri. "Es ar to nespēju sadzīvot vairākus gadus, līdz uzsāku terapiju." Tomēr Šarlīze tā arī nespēj apjaust, vai viņas psihi ietekmēja traģiskā nakts, vai arī tas, ka bērnībā, katru rītu mostoties, viņa nezināja, kā diena izvērtīsies, jo viss bija atkarīgs no tā, vai tēvs atkal tukšos kārtējo pudeli ar grādīgo dziru.

Plašāku stāstu par Šarlīzes Teronas cīņu ar sevi un viņas karjeras un privātās dzīves līkločiem lasi šeit.