Radību process nebeidzas ar dzemdībām

Tomēr hormonālais fons vēl ilgi nenomierinās, diskomforts fiziskajā jomā ir lielāks nekā, iznēsājot mazuli, negulētās naktis, šķiet, izsūc tukšu un rodas aizdomas, ka viss gluži nenotiek, kā vajag, jo citām tā nav.

Citām tā ir. Visām tā ir.

Radības, sākot no grūtniecības, līdz pat mazuļa pirmajiem gadiem, sievieti pietuvina viņas patiesajai būtībai. Tad tiek šķobīts mūsu ego, ķermenis dzīvo dabisko dzīvi un enerģētiski jāiemācās sniegt vairāk, nekā saņemam pretim. Mūsdienās par papildu slogu šim dabiskajam procesam ir sabiedrības stereotipi un klišejas par laimīgu mammu.

Patiesībā šis ir svētīgs un pārbaudījumu pilns laiks, kad tūlītēju harmoniju nevaram gaidīt. Par sievieti mēs piedzimstam, bet par Sievieti kļūstam dzīves laikā.

Tā ir taisnība, ka mazulis maina dzīvi. Esmu pamanījusi, ka vislielākās izmaiņas sajūtās par pasaules kārtību piedzīvo tās sievietes, kurām pirms mazuļa piedzimšanas izveidojusies spēcīga personība, sapratne par to, kas viņām patīk un nav pieņemams. Tāpat izveidojusies karjera, nostādītas attiecības sabiedrībā – ego ir nopulēts kā dimants. Jā, tam ir saistība ar gadiem, taču ne ķermeniskajā izteiksmē. Tikai tā laika izteiksmē, kad paspējam uzkrāt pietiekami lielu pieredzi. Tad nu īstenā lietu kārtība parūpējas, lai visas tās izmaiņas, kuras mums dotas no dabas, pamatīgi sakrata izveidoto vērtību skalu radību procesā. Tad sieviete pietuvojas savai īstenajai būtībai.

Daba nerēķinājās ar to, ka sieviete vēlēsies tādus panākumus vīriešu loģiskajā un materiālajā pasaulē, kur tā izkaros savas iespējas strādāt un saņemt līdzvērtīgu algu, vēlēsies ieņemt augstus amatus, lai noteiktu dažādu jomu procesus. Dabai patiesībā pilnīgi vienalga, kādu amatu ieņem sieviete, kura kļūst par māti.

Sieviete ir radītāja, kuras ķermenis piedzīvo milzu izmaiņas radību procesā. Hormoni, kuri traucē mūsu labsajūtai, patiesībā domāti mūsu mazuļiem, lai tie izaugtu lieli un stipri. Daba nav paredzējusi grūtai sievietei sēdēt pie darba galda, lai emociju uzplūdā dusmotos uz kolēģiem. Daba mums bija paredzējusi gaidību laikā tiekties pēc papildu skābekļa, pastaigās izšūpojot gurnus, lai viendabīgi stieptos dzemde.

Hormoni aktivizē visas emocijas, taču tās aktivizē vibrācijas enerģētiskajos punktos. Grūtniecības laikā un vēl laiku pēc dzemdībām emocionalitāte ir enerģētiskā lauka aktivizētāja, lai mēs saņemtu maksimāli daudz enerģijas. Tas, ar ko mēs savu lauku barojam un kādas vibrācijas izvēlamies, paliek mūsu ziņā un atbildībā.

Cilvēks izdomāja, ka līdz septītajam grūtniecības mēnesim topošā mamma vēl drīkst strādāt, lai saņemtu nepieciešamos pabalstus, un, mazulim sasniedzot pusotra gada vecumu, māmiņām vajadzētu atgriezties darbā.

Dabas likumi ir daudz pārāki par mūsu izdomātajiem. Radības neiekļaujas cilvēku izdomātajā kārtībā, tās nebeidzas līdz ar dzemdībām! Arī pēc tām mēs esam ciešā saiknē ar savu mazuli. Mums ir viens energolauks tāpat, kā tas bija, kad mazulis bija vēderā. Lai mēs spētu pilnvērtīgi palaist savu mazuli pasaulē, tas būtu jānodala no mammas, kad imūnsistēma ir stabila un bērns jau apzināti mijiedarbojas ar ārpasauli – stāv kājās un prot runāt. Tātad, ne ātrāk par triju gadu vecumu.

Visi bērni, kuri nošķirti no mammas agrāk, slimo. Viņi vēl nav gatavi būt patstāvīgi. Arī viņu mammas nejūtas labi. Pāragra nošķiršanās ir milzīgu pārmaiņu process abiem, kuru instinktīvi sajūt mamma un fiziski manifestē bērni.

Daba nebija paredzējusi mums radīt bērnus, lai mēs tos atdotu audzināt citiem. (Šeit nav runa par tiem gadījumiem, kad māmiņas raujas prom no mazuļa jau pirmajās dienās, – šī būtu interesanta tēma citai reizei.) Tad nu mēs, mammas, vēloties ielikt dabiskas radības cilvēku izdomātajos noteikumos, izjūtam milzu spiedienu. Tā tikai šķiet, ka esam pārlieku emocionālas, ka mums neveicas. Patiesībā vienkārši nekoncentrējamies uz prioritātēm. Sieviete, kurai ir dabiski mātišķi instinkti, vienmēr bažīsies par bērna pāragru nošķiršanu. Bērns, kuram ir spēcīga saikne ar mammu, vienmēr slimos, kad izjutīs mammas trūkumu.

Varam vien konstatēt faktus un izcelt gaismā iemeslus emocionālajam diskomfortam pirms dzemdībām un pirmajos gados pēc tām, tomēr vienota risinājuma situācijai nav.

Materiālā pasaule un sabiedrība diktē savus noteikumus, kuri nav saskaņā ar dabas likumiem. Tomēr daba vienmēr būs spēcīgāka. Cietēji vienmēr būsim mēs – tie, kuri noteikumus neizdomā, bet tiem pakļaujas.

Situācijās, kad mazulis slimo pirmajos gados, mēs instinktīvi saprotam, ka mazajam pietrūkst mammas, bet tā vietā, lai paņemtu mazo klēpī, piebarojam viņu ar vitamīniem, bet pašas dodamies pie psihologa. Veiksmīgākās mammas atrod veidu, kā sabalansēt darbu ar mazuli, neveiksmīgākajos gadījumos pirmie mazuļa gadi pārvēršas nebeidzamu likstu periodā.

Viens bērns pieprasa vairāk uzmanības nekā cits. Cik dažādi esam paši, tik dažādas ir situācijas, kuras risināt. Katrai mammai un ģimenei būs cits veids, kā iekļauties sistēmā tā, lai saglabātu savu un bērna nozīmīgumu.