Saules vedējs Ūsiņš: mazāk zināmās tradīcijas

Citiem vārdiem varētu teikt, ka Ūsiņš tur Sauli un Saules enerģētiku. Šie ir Saules augšupejas galvenie svētki un Ūsiņa laiks arīdzan ir saimnieciskā gada sākums.

Ūsiņos ir brīdis, kad laika lūkas ir atvērtas un viedās sievas un viedie vīri vieglāk var pieslēgties informatīvajam laukam, pareģot laika apstākļus, noredzēt, kāda būs raža, ar kādām grūtībām, iespējams, būs jāsaskaras nule aizsāktajā saimnieciskajā gadā. Tiesa, Jurģa (sv. Jura) dienas laika vērojumi īstajai Ūsiņa dienai var neatbilst, jo starp šiem datumiem ir vairāk nekā 10 dienas.

Šeit jāpaskaidro, ka no visām senču tradīcijām, dievestības un dzīvesziņas tieši Ūsiņa tradīcijai ir nodarīts pāri visvairāk. Tas ir ilgu gadsimtu darbs mūsu garīgās mantotās kultūras iznīcināšanā! Tam, protams, ir arī sekas – ir saglabājies salīdzinoši maz informācijas par precīzu šā Saules rita svētku svinēšanu un rituālajām darbībām. No otras puses, – no šīs masveidīgās iznīcināšanas kampaņas var secināt, ka mūsu senčiem tieši šo svētku svinēšana un Saules godināšana ir bijusi ļoti svarīga, – iespējams, ka pati svarīgākā.

Taču šis tas par šiem svētkiem tomēr ir nojaušams un saglabāts, par to tad arī pastāstīšu.

Tiek uzskatīts, ka Ūsiņš mūsu senbaltu civilizāciju atvedis uz šejieni, uz šo zemi, tādējādi Ūsiņu var uzskatīt par mūsu "dzimtas vecāko" – godinot Ūsiņu, mēs turam savas saknes.

Tradicionāli Ūsiņa dienas rituālais ugunskurs tiek kurts Saules ritu ugunskura vietā. Šis ir tas brīdis, kad Ūsiņa dienas svinībās vīri un sievas apvienojas kopējai rīcībai un darbībai. Ar pateicību par esošo un skaidru formulējumu, ko grib nākamajā rita posmā. Enerģijas apmaiņai, protams, tika gādāts zieds: medus, ūdens, graudi, pašcepta maizīte. Jāpiebilst, ka netika ziedota dzīvnieku gaļa, jo tur klāt ir nāves enerģija, un mūsu senči to labi saprata. Dainas, kur minēts Ūsiņam kautais gailis, ir vēlāks uzslāņojums (iespējams, mērķtiecīgs, iespējams, tur var atrast iešifrētu pavisam citu stāstu).

Toties uz cita ugunskura tika gatavots rituālais Ūsiņa dienas ēdiens pentāgs vai pantāgs – tajā ietilpa produkti, kas no pērnas ražas vēl saglabājušies, – dārzeņi, putraimi, olas un jaunie zaļumi. Gaļas ap to laiku krājumos vairs nebija, tāpēc pantāgs bija gandrīz veģetārs (izņemot olas). Raksturīgi, ka vīri taisa savu, sievas – savējo pantāgu.

Tas tālab, ka Ūsiņa dienu kā svētkus sievas un vīri svin atsevišķi, zēni – pie vīriem, meitenes – pie sievām. Simboliski laika ritumā Ūsiņa diena cilvēkam ir pilngadības sasniegšana, tāpēc šajā laikā puišiem, kuri sasnieguši vismaz 12 gadu slieksni, notika iniciācijas rituāls, tas bija brīdis, kad puiši tiek iecelti vīru kārtā. Ap to vecumu zēni bija fiziski nobrieduši un pietiekami spēcīgi, lai palīdzētu lauku darbos un pie nepieciešamības varētu rokās turēt kaujas ieroci un likt to lietā.

Savukārt ar meitām, kuras sasniegušas vismaz 12 gadu slieksni, Ūsiņa laikā veica rituālas darbības, liekot galvā vainagu, – tā iezīmējot ieiešanu sievu kārtā. Tas, protams, saistīts ar to fiziskā brieduma brīdi, kad sieviete jau var kļūt par māti. Rituālajā daļā ietilpst sievu pieredzes stāstīšana, informācijas, pieredzes un dzīves gudrību nodošana jaunajām sievām. Šis ir brīdis, kad sievietes dod savu viedumu tālāk savā starpā, un vīri šajās norisēs neiejaucas.

Daži avoti kā vienu no Ūsiņa tradīcijām min lielo puišu skrējienu ar rumulēšanos (attīrīšanos caur ūdeni) nobeigumā. Šā skrējiena rituālais uzdevums ir "dabūt Sauli augšā". Iespējams, skrējušas arī meitas, taču par to liecības atrast man nav izdevies.

Viens no Ūsiņa simboliem ir zirgs, taču šeit ar to jāsaprot nevis uzticamais palīgs lauku darbos, bet vairāk cilvēka smalkā struktūra – dvēsele, gars. No turienes (un arī no tā, ka šajā laikā parasti sākās došanās pieguļā) radusies Ūsiņa asociēšana ar zirgu. Priekš tiem, kam jēdziens "pieguļa" neko neizsaka, – tas ir zirgu ganīšanas veids naktī, kad zirgi tiek palaisti savā vaļā un brīvi ganās, kamēr (iespējams, vairāku māju) puiši tos apsargā no vilkiem un zagļiem.

Vēl, citējot Valda Celma grāmatu "Latvju raksts un zīmes", jāatgādina arī "baltiem raksturīgā zirga saistība ar pārlaicīgo un pārtelpisko, ar kosmisko un mūžīgo. Visas baltu debesu dievības (protams, arī pats Dievs) jāj vai brauc zirgu vilktos ratos."

Ilustrācija no Valda Celma grāmatas "Latvju raksts un zīmes"

Attēlā redzamo Ūsiņa zīmi, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par Atslēgaini, lietoja kā aizsardzības zīmi zirgiem. Ja tevi interesē dziļāka informācija par zīmēm, noskaties šo Valda Celma un Ziedoņa Kārkliņa sarunu par Ūsiņa zīmi!

Nobeigumam – lūk, ko senatnes pētnieks Ivars Vīks raksta par Ūsiņa dienas sakrālo līniju: "Lielo svētvietu sistēmu pirmsākumi meklējami neatminami tālā senatnē. Pašu svētvietu līniju virzieni parasti saistāmi ar Saules lēkta un rieta virzienu mūsu senču svētkos un svinamajās dienās. Nozīmīgi mezglu punkti ir Pokaiņi un Lielais Munameģis (318 m vjl) To savstarpējais novietojums nav nejaušība. Ja dotos no Pokaiņiem tajā virzienā, kur lec Saule Ūsiņa dienas rītā, tad pāri Smiltenes Ūsiņa kalnam nonāktu Baltijas augstākajā vietā – Lielajā Munameģī, tulkojumā kā lielais Olu kalns. Ola kā sākuma simbols, kā dzīvības simbols un pirmsdīgļa simbols. Šis fakts liek domāt, ka tālā senatnē Baltijas augstākajā vietai ir bijusi būtiska nozīme cilvēku un citu būtņu attīstībā. Pokaiņu – ģeoloģiskās anomālijas un Lielā Munameģa uz senas sakrālās Ūsiņa līnijas vedina domāt, ka vismaz vienu no šiem milzīgajiem objektiem ir veidojušas apzinīgas būtnes. Vēl var piebilst, ka ģeologi pamatklintājā apmēram vienu kilometru zem zemes virskārtas konstatējuši garu plaisu, kas sakrīt ar Gaujas senleju tātad ar nupat minēto Ūsiņa līniju." (Ivars Vīks "Mūsu dižā senatne", 51.,52. lpp).