šķiršanās
Foto: Shutterstock
Ģimene ir institūcija, kurā ietilpst gan pieaugušie, gan bērni, bet gadās, ka šī savienība sabrūk vai pastāv šādi draudi. Un tad vairs tālu nav jāmeklē, lai rastos problēmas… Cits tās spēj atrisināt, savstarpēji vienojoties, bet citās ģimenēs emocijas sit pārāk augstu vilni, un bez trešajām personām neiztikt.

Patlaban "Cālis" forumā iespējams uzdot jautājumus juristei Ievai Dinsbergai, kura specializējusies ģimenes tiesībās. Lūk, piedāvājam ielūkoties trīs lasītāju uzdotos jautājumus un juristes atbildēs! Ja arī tevi urda kāds neatbildēts jautājums, raksti!

Bērnus var atņemt?

"Situācija: bezlaulības ģimene, divi bērni. Dzīvesvieta nav ne uz bērnu tēva, ne bērnu mātes vārda. Bērnu tēvs ir pametis ģimeni un mājokli, bet draud atņemt bērnus, lai gan pats reāli nekad nav rūpējies par bērniem. Abi vecāki strādājoši. Tēvs pēc dabas agresīvs un mīl iedzert, bet tas nav pierādāms. Ko vērtē tādā brīdī, kad izvērtē, pie kura no vecākiem bērni dzīvos? Vai man bērnus var tā vienkārši atņemt?" taujā kāda sieviete.

Atbild Ieva Dinsberga:

"Nekad neviens bērnus neatņem tāpat vien. Izskatot strīdus jautājumu par bērnu dzīvesvietu, tiek ņemti vērā vairāki faktori, proti, spēja nodrošināt bērnu ar visu nepieciešamo, bērna ierastā vide, vecāka iesaistīšanās bērnu aprūpē un audzināšanā, tiek salīdzinātas abu vecāku spējas, kurš no vecākiem spēj nodrošināt atbilstošākus apstākļus bērnu augšanai un attīstībai. Protams, tiek noskaidrots bērna viedoklis. (no piecu gadu vecuma.) Bāriņtiesa veic dzīvesvietas apsekošanu gan pie mātes, gan pie tēva, notiek arī pārrunas ar psihologu, un psihologs sniedz savu atzinumu par situāciju ģimenē. Pēc tam tiek gatavots atzinums tiesai, kur bāriņtiesas atzinums tiek vērtēts kā būtisks pierādījums lietā par bērnu dzīvesvietas noteikšanu. Galējo nolēmumu pieņem tiesa."
Foto: Shutterstock

Pirms stūrēšanas laulības ostā

"Šobrīd negrasos šķirties, bet gan pretēji – stāties laulībā. Bet mani nomoka viens jautājums, pati, buroties pa likumdošanu, netieku skaidrībā. Topošajam vīram pieder zeme, jau sen iegūta īpašumā. Uz šīs zemes būvējam māju, kurā dzīvosim. Būvniecībā plānoju ieguldīt arī savus līdzekļus. Bet tagad rodas jautājums, kādas būs manas tiesības uz šo īpašumu? Jo zeme vīram ir īpašumā pirms laulības, bet māja tiks nodota ekspluatācijā pēc laulības noslēgšanas. Kā pareizāk sakārtot šo jautājumu, lai es sevi nodrošinātu? Varbūt tad man ir jākļūst par līdzīpašnieku, ierakstot īpašuma tiesības zemesgrāmatā? Mums abiem ir bērni no pirmajām laulībām," jautā lasītāja.

Juristes atbilde:

"Civillikuma 89. pants nosaka: "Katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā kā atsevišķu mantu.

Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās. Ja kādas vienam laulātajam piederošas mantiskas vērtības laulības laikā atvieto ar citām, pēdējās ir šā laulātā manta."

Attiecīgi, ja māja tiks nodota ekspluatācijā pēc laulības noslēgšanas, tad māja jau būs laulāto kopmanta, kas attiecīgi abiem laulātiem pieder līdzīgās daļās (uz pusēm) . Protams , ja vīrs neliks jums kārtot jautājumu par visas mantas šķirtību, proti, noslēgt pie notāra laulību līgumu. Īsti neredzu jēgu kļūšanai par līdzīpašnieku, jo viss , ko jūs iegūstat laulības laikā, ir laulāto kopmanta un pie laulības šķiršanas dalāma uz pusēm. Bet tiesvedības gadījumā jums būs jāpierāda savs veiktais ieguldījums mājas tapšanā."

Vai ir iespējams liegt vienam vecākam aizbildniecību pār bērnu?

"Vai iespējams juridiski sakārtot attiecības vai liegt viena vecāka aizbildniecību, ja situācija jau gadiem kļuvusi nekontrolējama?

Sievietei ar vīrieti radies bērns, paternitāte nav veikta Latvijā, bet ārzemēs, jo sieviete vienlaicīgi satikās ar diviem vīriešiem. Viens no vīriešiem paternitāti atzinis, ar bērna māti kopā nav dzīvojis, bet attiecības bija ar mani. Bērna māte pazuda uz gadu un pēkšņi uzradās, pieprasot no tēva laiku un naudu bērnam.

Situācija kļuva nekontrolējama, kad māte kategoriski atteicās bērnu laist vienu tikties ar tēvu. Jau piecus gadus un vēl joprojām ierodas viņa dzīvesvietā bez uzaicinājuma, dodas tikšanās reizēs līdzi.

Piedevām vēl raksta policijā iesniegumu, kad es, ka vīrieša draudzene, apdraudu viņa bērna veselību un dzīvību. Amorāla ir situācija, kad iesniedz policijā šāda veida iesniegumu, bet nākamajā dienā pati ar bērnu uzrodas pie vīrieša dzīvesvietā, uzturoties tur visu dienu un bērnu neatstāj.

Sieviete šādā veidā apdraud bērna garīgo attīstību, un tēvs savas nolaidības dēļ šo situāciju pieļauj. Vai ir iespējams cīnīties ar šo situāciju, ja tēva attieksme ir vienaldzīga, es neko nevaru darīt, bet māte rīkojas, kā vien vēlas," pēc padoma taujā trešā persona.

Juristes atbilde:

"Ja pareizi saprotu, tad jautājuma uzdevējs ir trešā persona, kura uz situāciju noraugās no malas. No rakstītā secinu, ka bērnam ir vecāki, proti, gan māte , gan tēvs. Ārzemēs ir veikta paternitāte un attiecīgi bērna dzimšanas apliecībā ir ieraksts par bērna vecākiem.

Tāpat secinu, ka bērna vecākiem bērna aprūpes tiesības nav pārtrauktas, un bērns atrodas abu vecāku aizgādībā. Lai vienam no vecākiem ierobežotu (pārtrauktu) aprūpes tiesības, ir jāvēršas bāriņtiesā ar iesniegumu par bērna aprūpes tiesību pārtraukšanu vecākam (-iem). Ja pārtrauktās aprūpes tiesības netiek atjaunotas ilgtermiņā, tad tiesā tiek lemts par aizgādības tiesību atņemšanu vienam vai abiem vecākiem. Juridiski sakārtot vecāku un bērnu attiecības jūsu situācijā ir iespējams, vēršoties ar prasību tiesā par bērna dzīvesvietas noteikšanu, uzturlīdzekļu piedziņu un saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!