Gēni nenosaka visu – ko bērns nevar mantot no vecākiem

Daudzi cilvēki tā arī saprot ģenētiku: pastāv kaut kāds gēns, kas kodē kādu pazīmi. Un, lūk, kāpēc bērnam acis ir no mātes, deguns – tēva, bet uzacis – "mantotas no vectēva". Bet patiesībā āriene, prāta spējas un cilvēka raksturs ir grūtas un dažreiz, pat zinātniekiem, neizprotamas daudzu gēnu mijiedarbības rezultāts, portālā "Detimail" uzsver pediatrs, bērnu ķirurgs Artjoms Kabanovs, netieši norādot, ka audzināšana tomēr ir spēcīgāka par pārmantojamību.

No skolā apgūtās bioloģijas mācību vielas parasti visi atceras, ka brūnās acu krāsas gēns ir dominantais, bet gaiši zilās krāsas – recesīvais. Ja bērns saņēmis recesīvo gēnu no abiem vecākiem, viņš būs ar gaiši zilas krāsas acīm. Ja kaut viens no diviem gēniem būs dominantais, tad acis šim bērnam būs brūnā krāsā.

Realitātē acu krāsu ietekmē daudzi gēni. Katrs no tiem piedalās melanīna pigmenta ražošanā, transportēšanā vai glabāšanā. Atkarībā no tā, cik daudz melanīna atrodas varavīksnē un kā tas izplatās, acu krāsa var būt no gaiši, gaiši zilas līdz tumšai, gandrīz melnai. Nokrāsu ir ļoti daudz. Faktiski nav divu cilvēku ar vienādu acu krāsu, akcentē pediatrs.

Matu krāsa, tāpat kā acu krāsa, tiek regulēta daudzu gēnu ietekmē un to nosaka dažādu veidu melanīna sintēzes aktivitāte. Tumšas matu krāsas pigments ir eimelanīns. Ja tas izstrādājas daudz, mati būs melni, ja maz – gaiši.

Dažreiz eimelanīna vietā aktivizējas cita pigmenta – feomelanīna – izstrāde. Tādos gadījumos mati būs rudi. Starp citu, taviem matiem, iespējams, ir arī kāda daļiņa rudas krāsas, bet tu par to nemaz nezini, jo feomelanīns ir "nomaskēts" ar eimelanīnu.

Visbiežāk bērna matu krāsa ir tādi pati kā vienam no vecākiem. Atšķirties var tikai nokrāsa. Bet iespējami ir arī pārsteigumi – ja bērnam parādījies gēns, kurš mammai vai tētim "snaudis".

Dažreiz starp vecākiem izceļas nebūt ne smieklīgi strīdi par to, kurā tad bērns iedzimis, ka tik gudrs, un no kura vecāka mantota vien neuzmanība un nosliece slikti uzvesties. Raugoties no ģenētiķu viedokļa, šādi spriedelējumi ir bezjēdzīgi.

Galvas smadzenēs nav tāda konkrēta "stūrīša", kas cilvēku padarītu par gudru. Nav arī viena gēna, kas atbildētu par bērna intelektu. Svarīga ir virkne citu faktoru: audzināšana, izglītība, sociālais stāvoklis, ģimenes ienākumu līmenis, uzturs, veselība un fiziskā aktivitāte.

Pamatā ir trīs intelekta tipi: analītiskais, praktiskais un emocionālais. Katram ir savi talanti, taču tie var tā arī palikt embrionālā stāvoklī, ja tos neattīstīs. Pētījumi parāda, ka intelekts aptuveni 70 procentos ir atkarīgs no iedzimtības un 30 procentos – no ārējiem faktoriem.

Pētnieki uzskata, ka cilvēka augums aptuveni par 80 procentiem ir atkarīgs no gēniem. Mazāk to ietekmē ārējie faktori – tādi kā uzturs, fiziskās aktivitātes, veselīgs dzīvesveids un pilnvērtīgs miegs. Patlaban ir atklāti aptuveni 700 "augšanas gēnu", un tas vēl nav pilnais saraksts.

Ja vienādojumā ir vairāk nekā 700 mainīgo, ir sarežģīti paredzēt, cik stipri bērna augums atšķirsies no vecāku. Kas attiecas uz ķermeņa masu un apzīmējumu "plati kauli", te nu gan viss nav tik vienkārši.

Svara regulēšanā ir iesaistīti desmitiem gēnu, un daži no tiem piespiež organismu uzkrāt vairāk tauku. Piemēram, daži gēna varianti, kas slēpjas zem nosaukuma FTO, palielina aptaukošanās risku par 20-30 procentiem. Ja vecākiem ir problēmas ar svaru, arī bērnam šis risks ir paaugstināts.

Bet pastāv arī medaļas otrā puse – kolosālu ietekmi uz svaru atstāj ārējie faktori. Ārsti uzskata, ka veselīgu svaru cilvēks var iegūt ar jebkuriem gēniem, ja vien viņš pareizi ēd un regulāri nodarbojas ar sportu.

Labrocis vai kreilis – šī iezīme rodas vēl līdz bērna dzimšanai, bet ģenētiskie mehānismi ir visai slikti pētīti. Tiek uzskatīts, ka tas saistīts ar īpatnībām galvas smadzeņu labās un kreisās puslodes attīstībā.

Mūsdienu zinātnieki pieļauj, ka cilvēku par labroci vai kreili padara aptuveni 40 gēni. Katrs no tiem pats par sevi darbojas vāji, efekts ir atkarīgs no to mijiedarbības.

Papildus iedzimtībai savu lomu spēlē arī citi faktori: grūtniecības norise, kultūrvides un sabiedrības īpatnības. Dažreiz bērns izvēlas labo vai kreiso roku nejauši, un vēlāk šis ieradums nostiprinās.
Ļoti reti sastopami ir gadījumi, kad cilvēks vienādi labi izmanto gan labo, gan kreiso roku. Pastāv arī pretēja parādība – kad cilvēkam abas rokas ir "kreisās".

Zinātnieki pagaidām vēl tikai tuvojas ģenētikas izpratnei par novecošanos. Patlaban tiek uzskatīts, ka ilgdzīvošanu gēni ietekmē vien par 25 procentiem. Atlikušie 75 procenti ir atkarīgi no dzīvesveida un apkārtējās vides, stāsta Kabanovs.

Starp gēniem daudz lielāka nozīme ir tiem, kuri aizsargā un "labo" DNS molekulas, neitralizē brīvos radikāļus, regulē tauku līmeni asinīs. Ilgdzīvotāju bērni, ticams, dzīvos ilgāk, nekā tie, kuriem vecāki nomiruši agri. Bet līdz 70-80 gadu vecumam gēni dzīves ilgumu ietekmē visai vāji. Daudz svarīgāka ir veselīga ēšana, normāls svars, prasme tikt galā ar stresu un atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem, uzsver pediatrs.

Tiesa, ir atsevišķi interesanti gadījumi, kas liek aizdomāties. Piemēram, Ginesa pasaules rekordu grāmatā ir ziņas par kādu mammu, kura savu ilgmūžības gēnu nodevusi arī meitai.

Mērija Romero Zielke Kota, kura dzīvoja ASV no 1870. gada līdz 1982. gadam, kopumā nodzīvoja 112 gadus un 17 dienas. Viņas meita Rozabella Zielke Fenstermeikere, kura piedzima 1893. gadā, no mātes daudz neatpalika, mūžībā aizejot 2005. gadā jeb nepilnu mēnesi pirms savas 112. dzimšanas dienas.