Attiecības, kuru pietrūkst

Nav jau tā, ka vīrieši par to neuztrauktos. Kā varam lasīt “Unā” - daži, laikam drosmīgākie, pat sekretārēm liek sapņu sievietes meklēt. Citi veido attiecības kā austrumu harēmā – galvenā sieva (tā oficiālā) un blakus sievas. Bet viss notiek godīgi – ne vairāk par trim četrām vienlaikus. Un galvenais godīguma kritērijs ir tāds: visas par visām citām zina. Sak, lai neuztraucas – šī gultas reize tiks otrajai blakus sievai, nākamā trešajai. Bet galvenajai sievai tomēr priekšroka.

Tā nu tas ir. Pāru attiecības ir galvenā cilvēciskas kopības izpausme. Šīs kopības nepieciešamību var skaidrot no hormoniem līdz eksistenciālai sieviešu un vīriešu simbiozei. Pāru attiecības ir tās, kurās uzaugam, kurās visskaidrāk redzams maigums, tuvība, atbalsts, ko viens cilvēks var sniegt otram. Šajās attiecībās vienmēr ietverts kāds psiholoģiska uzbudinājuma cēlonis. Vai nu to pietrūkst dotajā dzīves brīdī, vai tās sarežģījušās. Pāru attiecības ir arī tās, kurās meklējam stabilitāti. Otrs dzimums sniedz mums to, kas pietrūkst pašiem.

Laikam lietu dabiskais līdzsvars vīriešu šovinisma pilnajā apgalvojumā, par to, ka sieviete drīkst tikai padomus dot, bet vīrietis lems un darīs, iešifrējis sievišķīgās viltības pilno sakāmvārdu par “kaklu, kurš groza galvu”. Dots pret dotu, tā sacīt.

Ņemot vērā dzimumu disproporciju Latvijā, un it īpaši Rīgā, skaidrs, ka pāru attiecību veidošanas jautājums sāpīgi skar daudzas sievietes. Ja ļoti gribas vispārināt – var pat teikt, ka visas – tās kurām nav, grib “dabūt”, tās kurām ir – vēlas nosargāt.

Liekas, ka šai ierastajā attiecību atainojuma virpulī, populāru grāmatiņu jūklī, skaistu, bilžainu žurnālrakstu virtenēs pazudis kaut kas cits. Pazudis tas, ka ir arī citas cilvēcisko attiecību izpausmes – draudzība, bērnu un vecāku mīlestība, sociālās attiecības. Un tas, ka visā plašajā cilvēcisko attiecību klāstā pamanām tikai vienu attiecību veidu, liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu pašvērtējumu.

Vai bieži nav tā, ka gribam celt savu pašvērtējumu caur otru cilvēku? Katram dzīvē gadās brīži, kad ir grūti, ļoti grūti. Daudz kas no šī grūtuma ir neizrunāts un nesakārtots, nepatīkams un mokošs. Ik dienas nēsājam līdzi to visu, negribot atceramies pusmiegā un nomocījušies nepatīkam paši sev. Tā vien gribas meklēt vainu tieši tajās attiecībās, kuras vistuvāk, kuras liekas un arī ir ļoti svarīgas. Sākam “skaidrot attiecības”, velkam mīļoto cilvēku “pie bikts”, sekojam populārās grāmatās un rakstos dotajam padomam, ka viss jāsakārto, jāizrunā, jāizanalizē. Jā! Tā jau ir, tā tiešām ir – nav labi atstāt neizrunātas lietas, tas rada pamatu dažādām neskaidrībām. Neskaidrības mēdz samilzt, radot jaunas problēmas.

Pašvērtējums, pašapziņa tomēr ir diezgan dīvaina lieta. Varam to celt un varam gremdēt pašas, bet nevaram to izdarīt bez citiem cilvēkiem. Mēs gribam, lai mūs godā citi un aizmirstam, ka jāsāk ar sevi. Tikai tad, kad cienām sevi, mūs ciena arī citi. Kad apzināmies, ka esam “ko vērtas”, tad un tikai tad, to pamana arī apkārtējie. Ja tiek godāta cilvēka personība, tiek sakārtotas attiecības. Un nevis otrādi – attiecību kārtošana novedīs pie pašapziņas kāpuma.

Varbūt ir reizes, kad vērts padomāt, vai attiecības, kuras metamies kārtot, ir īstās, kurām šai brīdī kārtošana vajadzīga? Varbūt sāksim ar sevi? Vai neesam novārtā pametušas daudzas citas attiecības, kas tikpat, ja ne vairāk nepieciešamas sirdij un prātam? Draudzenes, draugi, bērni, vecāki, kolēģi – arī visas šīs attiecības prasās kopjamas. Arī tām jāvelta laiks, nevis jāļauj, lai laika ritumā tās izplēn un izzūd. Nedrīkst attapties, ka ar draudzeni vairs nav par ko parunāt, ka labs paziņa sen pazudis no aprites un jau mēnešiem nezini kā viņam sokas darbā un mājās. Jau kura saruna pa telefonu vai uz ielas stūra tiek nobeigta ar vārdiem “Jāsaskrienas, jāsaskrienas. Iedzersim kādu kafiju, tad gan tā no sirds izrunāsimies”, skaidri zinot, ka nezvanīsi un arī zvanu no tā otra cilvēka nesagaidīsi. Jo tas ir darbs, kas prasa pūles – kopt attiecības.

Attiecības ar citiem cilvēkiem ir svarīga mūsu personības šķautne, kurai jāpievērš tikpat liela uzmanība kā pāru attiecībām. Draudzība, simpātijas, kopīgas intereses – tas viss veido piederības sajūtu, kuras trūkums sāpīgi “sit” mūsu pašapziņu. Draugu un labu paziņu loks ir tas, kurā varam saņemt un sniegt simpātiju apliecinājumu. Simpātiju apmaiņai ne vienmēr jābūt šifrētai dzimumattiecībās. Uzslava no sievietes, kuru cienām, nebūt nav mazsvarīgāka. Atzinīgs skatiens no vīrieša, ar kuru mums kopējas intereses, bet nekad nav bijis un nebūs pat flirta, ir tikpat vajadzīgs kā jauks atspulgs spogulī.

Piederības izjūtas trūkums ir sāpīga lieta. Draugu, domubiedru loks nepieciešams katram. No jauna jāmācās komunicēt, jāuztur un jāatjauno attiecības ar tiem, kas mūsu dzīvē svarīgi, kuru viedokli gribam dzirdēt. Arī tas palīdz pilnveidot mūsu personību. Koptas attiecības palīdzēs reāli novērtēt krīzes, kuras gadās mūsu dzīvē, izanalizēt tās un pārvarēt. Kontakti ar citiem cilvēkiem, pilnvērtīga saskarsme mazinās bailes no nākotnes. Domu mija ar interesantiem cilvēkiem ir ne mazāk svarīga pašapziņai, kā labas attiecības ar mīļoto vīrieti. Ja tāda šobrīd nav, ko darīt? Nesasteigsim. Varbūt tikmēr uzkopsim citas attiecības – tās, kuras uzplaukst simpātijās un draudzībā?

Raksta autore ir psiholoģe Lolita Pavāre.

Lasi vēl: Rotaļas darbavietā
Vai tu ļauj sev spēlēties?
Pašapziņas pavasaris