Psiholoģe: bērna vēlmi pēc mājdzīvnieka nedrīkst apmierināt tikai daļēji

Pirms pieņemt lēmumu par labu mājdzīvnieka "adoptēšanai", pārdomā – vai tu kā vecāks esi gatavs uzņemties lielāko daļu vai pat visu aprūpi par mājdzīvnieku. Bērniem diemžēl ātri vien rutīnas rūpes par ģimenes mīluli var apnikt, un tad stafeti, gribot negribot, nāksies pārņemt mammai vai tētim. Ja tam neesi gatavs, mājdzīvnieka iegādi tomēr vajadzētu atlikt.

Nepareizs ir lēmums bērna vēlmi pēc mājdzīvnieka apmierināt daļēji. Piemēram, mazais vēlas suni vai kaķi, bet pieaugušie sagādā zivtiņas. Varbūt sākumā tās priecēs, bet nevajadzētu brīnīties, ka bērni par tām nerūpēsies. Tas vienkārši nav tas, ko viņi gaidīja. Protams, lielāki, apzinīgāki bērni, tādi, kuri sasnieguši jau skolas vecumu, būtu jāradina pie atbildības uzņemšanās. Ja ir ģimenes mīlulis, tad par to rūpējas visi, un arī tajās dienās, kad ir slikts garastāvoklis vai šķiet – nepavisam tam nav laika. Ja bērns pienācīgi izpilda savus pienākumus pret mazāku dzīvnieciņu, var domāt arī par suņa vai kaķa pieņemšanu mājās. Taču vecākiem jāpatur prātā, ka pat tad, ja bērni kopumā uzņemas rūpes par mājdzīvnieku, vienalga šad un tad viņiem nāksies atvasēm atgādināt par dzīvnieka vajadzībām.

Psiholoģe stāsta: "Kad esi apsvēris visus plusus un mīnusus par mājdzīvnieku savās mājās un esi patiešām gatavs tam, ka mīlulis ne tikai atnesīs prieku, bet arī prasīs daudz laika un rūpju, vēlreiz ar atvasi pārrunā to, ka suns vai kaķis būs maziņš tikai sākumā. Viņš drīz vien izaugs liels, un arī tad par viņu būs regulāri jārūpējas. Suns būs jāved pastaigās katru dienu, tāpat katru dienu būs jātīra arī kaķa kastīte. Ja ne tiem patīkamākajiem darbiņiem ir gatavi gan bērni, gan vecāki, uz priekšu! Jo mājdzīvnieki patiesi ienes mājās prieku un pozitīvu lādiņu."

Pētījumi liecina, ka mājdzīvnieka klātbūtne rosina bērnus kļūt pašapzinīgākiem un patstāvīgākiem. Īpaši tas sakāms par bērniem, kam tuvojas pusaudžu vecums. Dzīvnieki bērniem māca spēju uzupurēties, būt līdzjūtīgiem, pašdisciplinētiem, liek pārvarēt slinkumu un sniedz nenovērtējamu emocionālu gandarījumu. Kura sirds gan neatsaucas, ja, pārnākot no dienas gaitām, visi tiek sagaidīti ar neviltotu prieku un var ļauties kopīgām izklaidēm ar mīluli – pastaigām un rotaļām?