'Sievietes gēna pietrūkst.' Gundars Ābols pēc sievas nāves meitām ir mamma un tētis vienā personā  (6)

Šodien Latvijā svinam Mātes dienu, taču Gundara meitām – deviņus gadus vecajai Marijai un 16 gadus vecajai Elizabetei – "mammas temats" šos pēdējos gadus bijis ļoti sāpīgs, un nemaz nav zināms, vai jelkad mammas zaudējumu viņas spēs pārdzīvot.

Portāls "Cālis" katru gadu par godu Mātes dienai mēģina izcelt kādas mammas, taču šoreiz nolēmām parādīt citādu ģimenes modeli, proti, kad tētim ir jāaizstāj arī mamma. Vai tas Gundaram izdodas, cik daudz fiziska un emocionāla spēka tas prasa, kā rit viņu ikdiena pēc traģiskā zaudējuma, to sarunā atklāj stiprais vīrietis, ar kuru tiekamies vien dažas dienas pirms Mātes dienas, un, izrādās, šis laiks pirms pieciem gadiem ģimenē bija vissāpīgākais – Liene, cerot un cīnoties līdz pēdējai dienai, tomēr iekrita slimības nežēlīgajās ķetnās. Arī sarunas laikā Gundara acīs vairākkārt varēja manīt riešamies asaras, un, kā atzina vairāki viņa bijušie kolēģi bruņotajos spēkos, aiz spēcīgā un vīrišķīgā tēla patiesībā slēpjas ļoti emocionāla personība, kas pēc sievas nāves esot noslēgusies sevī, visu dzīvi veltot bērniem. To nemaz neslēpj arī pats Gundars, kuram vienkārši jātiek galā ar visu – gan to, ko līdz savai nāves stundai darījusi sieva, gan tēta pienākumiem. Un tas nav viegli. Un tomēr – bez izvēles – ej un dari. "Tikai kūkas necepu, visu pārējo daru," pasmejas Gundars.

2012. gadā Gundars pēc paša vēlēšanās atvaļinājās no dienesta bruņotajos spēkos, kur dienēja vairāk nekā 20 gadus. Toreiz neviens patieso iemeslu dienesta pamešanai neminēja, bet tagad viņš atklāj – tā bija sievas slimība, kas mudināja meklēt labāk atalgotu darbu, lai spētu apmaksāt viņas ārstēšanos ārzemēs un tam nepieciešamo veselības apdrošināšanu, un turpinātu cīņu, kad jau Liene vairs strādāt vai atrasties uz slimības lapas nevarēja. Un visi finanšu līdzekļi tika tērēti, cīnoties ar slimību. Tika izmēģinātas visjaunākās ārstēšanās metodes, tostarp ārzemēs, un abi līdz pēdējam cerēja, ka izdosies uzvarēt "to ķirmi", kā tagad saka pats Gundars, taču, iespējams, kāds augšā bija lēmis citādi. Liene nepadevās, bet cīņu zaudēja...

Toreiz jaunākajai meitai bija četri gadi, un šajā vecumā viņa vēl līdz galam nesaprata notiekošo, bet tieši Marija šajos gados visasāk reaģē uz "mammas tematu". Elizabete bija tīņa vecumā, un viņa jau apzinājās, kas notiek, lai gan, protams, bērniem par slimību visās detaļās netika stāstīts.

"Trīs ar pusi gadus nocīnījāmies ar slimību, ar to, kas uzbruka, bet beigās tas ķirmis sagrauza, vienalga, ko mēs darījām. Ar inovatīvām un "advancētām" metodēm mēģinājām slimību uzvarēt. Sieva jau nepadevās līdz beidzamajai dienai. Ja nu kāds bija cīnītājs, tad sieva patiešām tāda bija. Bet bērnam jau ļoti grūti to visu iestāstīt. Tas beidzamais process, kas ilga kādus četrus mēnešus, bija smags. Nevienam nebija viegli. Pēdējo pusgadu sievu pa māju jau tikai nēsāju uz rokām vārda vistiešākajā nozīmē, un droši vien bērni arī īsti nesaprata, kādēļ tā," stāsta Gundars. Bet par to, cik dziļu rētu mammas zaudējums būs atstājis meiteņu sirsniņās, nemaz nevar spriest. Mazā meitiņa mammas bērēs pat esot aizmigusi, un tas ir saprotams – tik mazs bērns, kurš bijis līdzās saviem mīļajiem tajās pēdējās dienās... Tagad meitenes kopā ar tēti iet pie mammas uz kapiņiem, tā esot svēta lieta.

Gundars atzīst: "Lielākā problēma ir apziņa, ka tev nav mammas. Tas caurums tur pastāv – pasākumos, kuros visiem ir mammas, bet tev ir tikai tētis. Dažreiz to rētu atkal uzplēš citu bērnu izteikumi."

"Piecus gadus jau esam trijatā, tā viņas ir augušas ar tēva stipro roku. Grūti spriest, vai šis notikums ir bijis vieglāks jaunākajai meitai, jo to dažreiz nemaz tik viegli nevar pamanīt, bet mammas jautājums vienmēr ir bijis sāpīgs. Tajā laikā viņa gāja bērnudārzā... Visas Māmiņdienas, uz kurām jābrauc tēvam. Tas pats ir skolā, šis jautājums ir sāpīgs. Protams, ka viņa uzreiz atbildēs: "Man nav mammas, man ir tikai tētis!", bet šis mums ir aktuāls jautājums. Tas iet līdzi no tās dienas, kad viņas vairs nebija... Ļoti grūti kaut ko tādu aizvietot. Protams, kā mazs bērns jaunākā meita šo jautājumu aktualizē pa savam: "Kad tu, tēti, man atvedīsi jaunu mammu?" – apmēram tā. Bet nevar jau domāt, ka vecākajai meitai ir mazāk smagi. Domāju, ka sievietes gēna ģimenē pietrūkst, kā vīrietis tu vari to visu aizvietot, bet bez mammas nevar," ar skumjām secina Gundars.

Kad Lienes vairs nebija un māja bija kļuvusi savādi klusa un tukša, bet bērnu pārdzīvojumi skaidri izteikti, jaunākajai meitai centās palīdzēt bērnudārza psihologs. Taču, kā stāsta Gundars, "rezultāts nebija tāds, kādu mēs vēlējāmies". Viņš šo tematu par iespējamu psiholoģiskās palīdzības saņemšanu no kāda cilvēka ārpus ģimenes vairs nemēģina aktualizēt. "Tur meitai sāka uzplēst visas rētas, sākās kaut kas tāds, ka pateicu – stop, mēs to pārtraucam. Viņai tas pārāk sāpēja. Viņa saprot, ka mammas nav, viņas nekad nebūs. Tas ir process, kuram ģimenē jāiziet cauri. Nekas cits tev neatliek, kā savākties un iet tālāk," uzsver stiprais tētis.

"Nezinu, vai kāds cits no ārpuses spēj kliedēt, piemēram, mātes vai tēva trūkumu, bet, protams, ar kaut ko jau tas ir jāaizpilda. Man ir vecākā meita no pirmās laulības, kura tiek pieslēgta vajadzīgajos brīžos, un ar viņu pārrunātas lietas, kas attiecas uz sievišķām tēmām. Kaut kāds risinājums jau vienmēr ir jāatrod. Protams, nākas pašam kaut ko palasīt, padomāt, kādā veidā par to runāt. Ņemot vērā vecuma īpatnības, attīstības tempus. Ir, pie kā piestrādāt. Apzinoties to, ka visu varbūt tu nemaz nevari izstāstīt," atklāts ir Gundars.

Kā Gundars tiek galā un vai spējis tikt pāri sievas zaudējumam? "Man nav variantu – tam ir jātiek pāri. Visiem jau kādreiz uznāk skumjas, rodas kādas pārdomas, vai arī tu sev kaut ko pārmet. Daudzi jau saka, ka esmu pārāk noslēdzies, tikai bērniem sevi veltu, var jau piekrist. Bet īstenībā es nezinu, kur to papildu laiku atrast, tā vienkārši vairs nav. It kā jau saka – vienmēr var izbrīvēt brīvu laiku, bet es neredzu šādu iespēju," atzīst Gundars.

Viņam nav laika daudz prātot – kad sievas vairs nebija, bērniem dzīves ritms neapstājās, bija jāiet un jādara. "Lai cik tev pašam būtu grūti, bērniem dzīves ritms neapstājas. Ir skola, sports, koncerti, visur tev jābūt klāt. Kas tik tev nav jādara! Bērnam taču ir svarīgi, lai kāds no ģimenes būtu klāt šajos dzīvē svarīgajos brīžos," stāsta Gundars, ar smaidu sejā atminoties, kā nācās mācīties meitenēm pīt bizes, veidot frizūru, pirkt apģērbu. Tas bija jādara līdz brīdim, kad vecākā no Lienes meitām pieauga un sāka tētim palīdzēt aprūpēt mazāko māsu. Apģērba iegāde arī bija uz Gundara pleciem, taču nu jau gan to visu pārņēmusi Elizabete. Gundars ar smaidu atceras, kā jaunākajai meitiņai gribējis iemānīt džinsa bikses. "Nu ja, atradu mājās tik daudz džinsa bikšu, bet, nē, vajagot stabulenes – kā lielajai māsai." Meitenes tiek lutinātas, arī no ārzemju komandējumiem Gundars vienmēr kaut ko atved. Viņš stāsta par kādu kuriozu gadījumu, kad vairākās valstīs izmeklējies jaunākās meitas pasūtīto lietu, ko atradis vien kā ekstra jaunumu kādā Frankfurtes veikalā.

Foto: Dzimšanas dienā visas trīs Gundara meitas sveic tēti.

Bet visam tam pa vidu, protams, soli solī iet sievas zaudējums. Kad slimība pieņēmās spēkā, Liene esot sākusi vīru jau gatavot sliktākajam iznākumam. Kaut vai, piemēram, ēst gatavot. "Tajos laikos nekāds liels kulinārs nebiju, sieva mani mācīja. Kūkas gan necepu, bet visu pārējo – nav nekādu problēmu. Es varbūt toreiz pielietoju diezgan vienkāršotu ēdienkarti, bet slimības laikā ēst gatavošana pamazām pārgāja uz maniem pleciem. Vienalga, ko mēs tad domājām, cīnījāmies, gatavošana bija mans lauciņš," atceras Gundars. Tādēļ no tās pirmās dienas, kad atvadījās no Lienes, meitu tētis varēja turpināt rūpēties – cik nu laika un spēka tam atlika.

Gundars uzsver – šī slimība nešķiro nevienu. "Tu esi viens, protams, nosacīti viens, jo tev apkārt ir radinieki, bet uzvelt viņiem kādas problēmas nav labi, pašam ir jātiek galā. Ja esat divatā, tad ir vienkāršāk, jo viens uz otru var paļauties, atbalstīt. Bet, esot vienam, ir jāsakoncentrējas, jāsaliek lietas pa plauktiņiem, kā un ko tu darīsi. Pārbaudi secību – kuram kas somā ir salikts, lai neko neaizmirstu. Pie tā ir jāpiedomā, un laika tajā dienā ir tik, cik ir. Nav jau variantu. Degunu nokārt tu nevari. Ja arī to izdarīsi, vai kādam no tā kļūs labāk? Laikam jau ne. Vienkārši jāiet uz priekšu," tā Gundars.

Vaicāju, kas palīdz tikt pāri tiem brīžiem, kas, nenoliedzami, var pienākt ikvienam cilvēkam, kad šķiet – viss, vairs nevaru, visa kā ir par daudz. Katram cilvēkam šī restartēšanās ir citāda – kāds makšķerē, skrien, iedzer kādu glāzi vīna vai konjaka... "Gadās arī konjaks, bet meitas jau ir tās, kas tevi dzen uz priekšu. Tu nevari izvēlēties, dzīve ir pakļauta bērniem. Viņi grib braukt slēpot vai ko citu darīt, tas tev neļauj novecot, tas dzen uz priekšu. Tev nav, kam pateikt – aizbrauc tu! Man ir tā – vai nu tu pats brauc, vai nebrauks neviens. Tā mēs pēdējos gadus dzīvojam," saka tētis, kurš vienā personā ir arī mamma.

Gundara un Lienes meita Elizabete mācās 9. klasē, bet Marija – 2. klasē. Vecākā no viņu meitām kādu laiku dejojusi, bet tad nācies slodzi samazināt, un tagad viņa nodarbojas ar vieglatlētiku. Elizabetes diena ir aizpildīta līdz pat vakaram, bet tad jau vēl jāmācās, jāpadara kaut kas mājās. "Tad nu tas grafiks parasti ir līdz pulksten septiņiem, astoņiem, tev vēl ziemā, piemēram, jāaizved uz treniņu un jāaizbrauc pakaļ. Tas pats ir ar mazo. Marija mācās mūzikas skolā, dziedāšanas klasē, kā arī trenējas basketbolā. Vakarā mācies pats to, ko neesi savulaik iemācījies, jāpalīdz arī klavieres spēlēt. Nē, pašam nav muzikālās izglītības, esmu tikai pašmācības ceļā plinkšķinājis, bet tagad palīdzu, cik varu," stāsta Gundars.

Viņš min, ka sociālo aktivitāšu ir daudz un tajās jābūt klāt. "Turklāt katram bērnam ir savas vēlmes – tēt, es gribu braukt tur, piedalīties tur... Pamēģini to visu salikt kopā ar savu darba grafiku. Tas ir liels izaicinājums. Protams, ka tagad, kad Elizabetei ir jau 16 gadu, tas tēvs varbūt ne tik bieži ir vajadzīgs," atzīst Gundars.

Brīvdienās un svētku dienās, kad nav jāiet uz skolu un darbu, visiem kopā esot gana daudz darāmā. "Mums parasti ir skaidrs grafiks – mājas un dārza uzkopšanas darbi, tad vēl mums ir jābrauc palīgos vecmammai uz laukiem, tur darba nekad netrūkst. Lai tas meitenēm patīk vai ne – talkā jāiet. Tur ir plašumi, kas, protams, prasa lielu darbu. Man patīk, ka mana mamma viņas radina pie šādiem darbiem. Vēl jau ir arī sievas vecāki, un arī tur braucam. Īstenībā programma ir ļoti pilna, ja vien to spētu pildīt. Vasarā cenšamies aizbraukt uz kristīgo nometni, kur esam visi kopā. Esam Turaidas draudzē, tur ir ļoti jauki. Elizabete tur arī sāka dziedāt, to viņa dara ļoti skaisti. Aizbraucam pa kādai nedēļai uz laukiem, pie citiem radiem," par laika pavadīšanas aktivitātēm stāsta Gundars.

Un, kā viņš saka – puksti vai nepuksti, tev no rīta pulksten sešos jābūt augšā un sākas jauna diena. Bet loģistikas jautājumus vieglākus padarot fakts, ka ģimene dzīvo Siguldā, uz Rīgu jābrauc tikai tētim, ik rītu ceļu mērojot ar vilcienu.

Viņa ģimene dzīvo privātmājā, kas nozīmē arī rūpes par dārzu. "Ar dārza kopšanu – kā nu mums tur iet, tā iet, tētis mēģina vairāk mulču sabērt, lai mazāk jāravē. Dārzs nav ne liels, ne pārāk sarežģīti kopjams, bet zināmus darbus prasa. Tad jau vēl vienmēr ir problēma atrast laiku un kādu pierunāt tev palīdzēt. Nav jau tā, ka jaunieši tagad raujas ravēt. Ir jāatrod veids, kā to sarunāt. Ja sanāk. Ir zināmas atšķirības, kā mēs sakām, ja salīdzinām bijušos laikus un mūsdienas. Tāpat jau – ja tev tas dārzs ir, zāle ir jāpļauj un jāskatās, lai pavisam neaizaug. Tā mēs paralēli cenšamies pie tā piestrādāt," par ikdienas darbiem stāsta Gundars.

Foto: Arī uz mūzikas festivālu "Positivus" tētis meitas ved.

Taujāts, vai vieglāk audzināt meitas vai dēlus, Gundars uzsver, ka gan meitām, gan dēliem ir savas kaprīzes. "Katram ir savas īpatnības, raksturs, no tā tu neizbēgsi, ar to jāmācās sadzīvot un rast risinājumus. Vai tas būtu, sarunājot, ka pirms tusiņa sakārtosi māju, vai kā citādi. Tas viss ir jāizrunā. Bet, runājot par disciplinēšanu, gadās visādi – nav jau tā, ka viss ir tikai skaisti," smejoties saka Gundars.

Kā liecina aģentūras LETA arhīva materiāli, Gundars beidzis Rīgas 36. vidusskolu, absolvējis Francijas Starparmiju koledžas kursus, bet Latvijā studējis un absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultāti. Pēc studijām Ābols strādājis savā profesijā – kā galvenais veterinārārsts Ogres selekcijas un pētniecības stacijā, bet Atmodas laikā – 1991. gadā – sācis aktīvi darboties Zemessardzē, Ogres bataljonā.

Jā, Gundars savulaik izmācījies un piecus gadus – no 1987. līdz 1991. gadam –strādājis par veterinārārstu. "Ar asins ņemšanu govīm, strādājot un padarot "zvaigznīšu fermu" no leikozes brīvu, tajā laikā tas bija vislielākais vetārstu sasniegums," atminas Gundars, kurš apliecina, ka viņa dzīvesstāsts sagriezies līdz ar barikādēm. Savulaik viņš nebija domājis, ka varētu dzīvi saistīt ar militāro jomu, bet liktenis izdarīja savas korekcijas. Kad sāka veidoties Zemessardze, Gundars iesaistījās Ogres 54. bataljona izveidē, un tā viņa ceļš – no pašas apakšas jeb zemākajiem amatiem – virzījies augšup un augšup.

1998. gadā Igaunijā, Tartu, tika dibināta Baltijas Aizsardzības koledža (BALTDEFCOL – "Baltic Defence College"), kur tiek apmācīti Baltijas valstu, NATO dalībvalstu un partnervalstu virsnieki un civildienesta ierēdņi. No 2008. līdz 2011. gadam BALTDEFCOL komandanta pienākumus pildīja Latvijas pārstāvis brigādes ģenerālis Gundars Ābols. Jāatzīst, ka Gundaru esmu intervējusi iepriekš – organizētā žurnālistu apciemojuma laikā Tartu, kad viņš vadīja šo militāro mācību iestādi, bet diemžēl dzīve iegrozījusies tā, ka šajā reizē saruna ir par daudz emocionālāku tēmu.

Mātes dienā var vien novēlēt – lai iespējami mazāk bērnu augtu bez mammas un iespējami vairāk būtu šādu vīriešu, kuri neļauj traģēdijai sevi salauzt, bet spēj iet tālāk un dzīvot!