Kā bērni ģimenē pārdzīvo viena vecāka vardarbību pret otru

Nereti cilvēki uzskata, ka bērni neredz vardarbību, jo tā notiekot vēlu vakarā, kad viņi guļ, vai tad, kad viņu nav mājās, atrodas skolā vai citā istabā. Citi bērnu vecāki uzskata, ka bērns ir pārāk mazs un neko nesaprot pat, ja redz notiekošo. Piemēram, kāda sieviete stāstīja, ka vīrs vardarbīgi liek nodarboties ar seksu trīs gadus veca bērna priekšā, uzskatot, ka bērns tāpat ir mazs un neko nesaprot. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo gan vismazākie bērni, kuri vēl nerunā, un pat dzīvnieki lieliski nolasa emocionālas spriedzes pazīmes mājas atmosfērā.

Bērnu klātbūtne ģimenes vardarbībā un tās novērošana var izpausties dažādos veidos:

Novērojot viena vecāka vardarbību pret otru, bērns riskē gūt fiziskus ievainojumus. Ir pieņemts uzskatīt, ka bērni vardarbību vēro pasīvi, bet daudzi no viņiem tieši pretēji, cenšas rīkoties aktīvi, aizstāvot kādu no brāļiem/māsām vai otru vecāku. Savukārt, ja bērns mēģina "līst pa vidu" starp vecākiem incidenta laikā, viņu var ievainot.

Vardarbīgais vecāks var nejauši satraumēt zīdaini, uzbrūkot partnerim, kas tur bērnu vai, raujot bērnu no rokām.

Vardarbīgais vecāks var izmantot bērnu arī manipulatīvos nolūkos pret savu partneri, lai, piemēram, ar bērna neapzinātu palīdzību sagādātu sāpes. Veidi, kā vardarbīgais vecāks var izmantot bērnu:

Un pat, ja vardarbība vairs nenotiek ģimenē, vardarbīgais vecāks bērna klātbūtnē var turpināt agresīvi izturēties pret citiem. Piemēram, viens bērns kādreiz stāstīja, ka baidās satikties ar tēvu. Uz jautājumu, kāpēc, viņš atbildēja, ka tēvs viņu pašu nesit un neapbižo, bet viņam bail, ka tēvs kliedz uz savu citu bērnu no otrās laulības, ka viņš ir stulbenis, kad kopā veic mājas darbus skolai.

Krīžu un konsultāciju centrā "Skalbes" atbalsta grupu vardarbībā cietušajām sievietēm nereti apmeklē arī cilvēki, kas ir piedzīvojuši vardarbību vecāku starpā bērnībā. Kaut gan šīs dalībnieces jau sen nav bērni, ainas viņu atmiņā par piedzīvoto joprojām ir spilgtas un dzīvas.

Kā jūtas bērni, kas novēro vardarbību ģimenē? Viņi nereti kļūst bailīgi, trauksmaini, grūti uzticas cilvēkiem, netic saviem spēkiem, jo gadiem ir dzīvojuši bezpalīdzības situācijā. Tādi bērni var dzīvot nemitīgā modrības stāvoklī, gaidot nākamo incidentu, kas atkal neprognozējami var uzliesmot. Tas daļēji līdzinās kara veterānu sajūtai, kuri, atgriežoties no karstā punkta mājās, nespēj atslābināties, un asiņainas vīzijas vai nakts murgi viņus var mocīt vēl ļoti ilgi. Pastāvīga dzīvošana nedrošībā un raizēs par vecāku, sevi, māsām vai brāļiem var likt justies bezspēcīgam un nevērtīgam.

Reizēm bērni no tādām ģimenēm var izskatīties ārēji labi, slēpjot sāpi dziļi sirdī. Tādi bērni nereti cenšas nerunāt par ģimenes noslēpumiem, līdz ar to, izolējoties no iespējamās palīdzības un atbalsta. Viņi var vainot sevi, uzskatot savu izturēšanos par iemeslu vardarbībai vecāku starpā. Reizēm viņi dusmojas uz māti vai pārējiem bērniem ģimenē, domājot, ka viņi vainīgi par vardarbību vai arī par to, ka māte neiet prom no agresīvā tēva. Kopš bērnības viņi iemācās vislielāko upura domāšanas kļūdu – ja es nebūtu tā teicis vai tā rīkojies, vardarbība nenotiktu – tādējādi kļūdaini uzskatot, ka nevis varmāka, bet upuris ir atbildīgs par agresiju.

Tātad, bērns, kas novēro vardarbību ģimenē, izjūt vairākas smagas emocijas – bailes, vainu, kaunu, skumjas, dusmas. Nereti viņš jūtas emocionāli pamests un ilgojas pēc mīlestības, jo māte nespēj viņam sniegt nepieciešamo uzmanību tāpēc, ka cīnās par izdzīvošanu, savukārt, tēvs ir aizņemts ar partneres kontrolēšanu un nepievērš uzmanību bērnam.

Papildus smagai emocionālai pašsajūtai, bērni var piedzīvot dažādas sāpes ķermenī bez acīmredzama medicīniska iemesla (vēdera, galvas sāpes), viņiem var būt miega traucējumi, slapināšana gultā, grūtības koncentrēt uzmanību. Tās ir ķermeņa reakcijas uz pastāvīgu stresu. Nereti var novērot, ka tādiem bērniem pazeminās mācību sekmes, viņi nevēlas iet uz skolu. Maziem bērniem var būt raksturīga runas, domāšanas, motorās attīstības, tualetes apgūšanas prasmju aizture.

Zinātnieki apgalvo, ka bērnam, kurš novēro vardarbību mājās, palielinās risks, ka tiks traucēta anatomiskā vai fizioloģiskā smadzeņu procesu darbība, piemēram, kā pēctraumātiska stresa sindroma sekas. Īpaši tam ir pakļauti zīdaiņi, kuriem ir nepieciešami droši apstākļi, lai viņi varētu optimāli attīstīties, bet arī skolas vecuma bērni ir zem liela riska.

Arī Latvijā veiktajā pētījumā tika konstatēts, ka respondentiem, kuriem ir bijusi nelabvēlīga pieredze bērnībā (piemēram, viņi dzīvojuši vardarbīgā vidē), vēlākajos gados piemīt sliktāki veselības paradumi un veselību rakstorojuši indikatori (Slimību profilakses un kontroles centrs, 2011. g.). Piemēram, tādi jaunieši gandrīz divas reizes biežāk smēķēja un pēdējā mēneša laikā ir bijuši piedzērušies, agrīnu dzimumattiecību pieredze ir bijusi trīs reizes biežāka, narkotisko vielu lietošanas varbūtība ir bijusi trīs reizes lielāka, strauji pieauga pašnāvības mēģinājumu varbūtība nekā jauniešiem ar labvēlīgu pieredzi ģimenē un bērnībā. Papildus viņiem biežāk tika konstatēta nomāktība, grūtības iemigt, galvassāpes un muguras sāpes.

Bērna uzvedība var variēt atkarībā no bērna vecuma. Tās ir uzvedības, kas palīdz bērnam tikt galā ar grūti izturamu sāpi un izdzīvot, bet ilgtermiņā tās drīzāk kaitē:

Ir arī pozitīvas stratēģijas, ko citkārt bērni izmanto – pastāsta kādam pieaugušajam par notiekošo mājās (skolotājam, policistam, draugam), virza savas emocijas uz kādu interesantu nodarbi – sportu vai citiem hobijiem. Tomēr nereti bērniem, kas ilgstoši aug vardarbības pilnā vidē, konstruktīvu un veselīgu uzvedības modeļu izvēle ir ierobežota.

Bērnībā novērotā vardarbība var dziļi iesakņoties bērna prātā, viņa pasaules uztverē. Pastāv risks, ka bērnam būs grūti pieaugušo vecumā veidot drošas un veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, jo būs traucēta spēja ar citu cilvēku patiesi emocionāli satuvināties, attiecības negatīvi var ietekmēt iemācīts paradums lietot varu un agresiju pret citiem vai justies nevērtīgam un vienmēr par visu vainīgam. Neveselīgi secinājumi, ko bērns var iemācīties:

Ir pētījumi par bērnu atkārtotu viktimizāciju, kas parāda, piemēram, ja meitene dzīvo ģimenē, kur tēvam ir tendence uzbrukt mātei, pati meita ar daudz lielāku risku var ciest no seksuālas vardarbības kaut kur citur, ārpus ģimenes. Vardarbība, kas ir piedzīvota vai pat tikai novērota ģimenē, var ieslēgt vardarbības ķēdi, kas reizēm tiek pārmantota no paaudzes uz paaudzi. Tā ir traumatiskā pieredze, kas pieaug ar laiku kā sniega bumba. Es atceros, kā viena sieviete teica par sevi un savu mazo meitu: "Mēs esam nolemtas vardarbībai." Viņa iemācījusies bezspēcību, vairākkārt piedzīvojot dažāda veida vardarbību, savlaicīgi nesaņemot atbilstošu palīdzību.

Zinātnieki un psihologi apgalvo, ka tie bērni, kas nav tiešā veidā cietuši no vardarbības pret sevi, un tikai novērojuši vardarbību vecāku starpā, tik un tā izjūt nopietnas psiholoģiskās un uzvedības sekas, līdzīgi kā no vardarbības cietušie bērni. Daudzu cietušo uzskats par to, ka labāk tomēr dzīvot pilnā ģimenē un nešķirties, paciest vardarbību pret sevi bērnu dēļ, jo viņiem ir vajadzīgs otrais vecāks, kas nav vardarbīgs pret pašu bērnu, ir kļūdains. Augot tādā vidē, bērni tik un tā cieš un pieaugušo vecumā nereti uzskata, ka viņu dzīve būtu bijusi labvēlīgāka, ja vecāks uzdrošinātos pārtraukt vardarbību pret sevi un šķirties.

Jāatcerās, ka bērna klātbūtnē vardarbīgi izturēties pret bērna tuvinieku ir aizliegts Latvijas likumdošanā un tas tiek pielīdzināts emocionālai vardarbībai pret bērnu. Turklāt katram cilvēkam ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei (bāriņtiesai, sociālajam dienestam) par vardarbību pret bērnu, par neziņošanu pašu cilvēku var saukt pie atbildības.

Jāatcerās, ka bērniem ir nepieciešams dzīvot drošā vidē, kur pieaugušais viņus izprot, uzklausa, viņiem tic, un ar savu piemēru, vēršoties pēc palīdzības, spēj iemācīt, ka vardarbība nav pieļaujama un ar to nav jāsamierinās. Bērniem ir nepieciešama režīma rutīnas un ikdienas prognozejamības izjūta, kas dod stabilitāti, savukārt, vardarbība nereti visu ikdienu apgāž kājam gaisā. Vērojot pieaugušos, bērni var iemācīties, ka konfliktus var risināt nevardarbīgā ceļā un pašu vardarbību var apstādināt, izkļūstot no visgrūtākajām dzīves situācijām.

Jau kopš 2015. gada ir pieejami valsts apmaksāti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi gan vardarbībā cietušajiem bērniem, gan no vardarbības cietušām, gan arī vardarbību veikušām pilngadīgām personām, kuru ietvaros tiek nodrosināts psiholoģiskais un juridiskais atbalsts, izmitināšana u.c.

No vardarbības cietušās pieaugušās personas pakalpojumu var pieprasīt:

Cietušais var saņemt rehabilitācijas pakalpojumu gan, atrodoties institūcijā, gan dzīves vietā. Persona var vērsties jebkurā sociālajā dienestā vai krīzes centrā pēc palīdzības. Personai, kas saņem pakalpojumu (psihologa konsultācijas, atbalsta grupas vai cita veida palīdzību) ir nepieciešams līdzdarboties, pildot, noteiktu rehabilitācijas plānu, ievērojot pakalpojuma sniegšanas laiku.

Vardarbības situācijā ir iesaistīti divi – pret kuru tiek vērsta vardarbība un kurš to veic, tādēļ svarīgi, lai vardarbīgai personai ir iespēja mainīties. Vardarbības veicēji rehabilitācijas pakalpojumu var pieprasīt:

Šādā gadījumā sociālais dienests pieņems lēmumu par vardarbīgas uzvedības mazināšanas programmu (individuālu vai grupas darbu). 2017. gadā pakalpojumu vardarbības mazināšanai saņēmušas 417 personas (180 – individuālas konsultācijas, 237 – grupu nodarbību veidā).

Bez valsts apmaksātā rehabilitācijas pakalpojuma, atbalstu un palīdzību vardarbības ģimenē gadījumu risināšanai piedāvā arī nevalstiskās organizācijas, piemēram, Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes" vai biedrība "Centrs Marta", kur par ziedotāju līdzekļiem tiek piedāvāti psihologa, jurista un sociālā darbibinieka pakalpojumi vai arī sadarbībā ar sociālo dienestu var saņemt apmaksātas konsultācijas un piedalīties atbalsta grupās. Vardarbība ir noziegums, tādēļ ir svarīgi uzdrošināties un meklēt palīdzību, uzticēties profesionāļiem un sev. Svarīgi ir saglabāt cerību un piemeklēt sev piemērotu palīdzību, nevis padoties un pasīvi palaist savu un savu bērnu dzīvi pa riskantu straumi.

Materiāls tapis Labklājības ministrijas un Eiropas Savienības programmas "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība" līdzfinansētā projektā "Izpratnes veidošanas kampaņa par nulles toleranci attiecībā uz vardarbību pret sievietēm "Vardarbībai patīk klusums"" (Nr.JUST/2016/RGEN/AG/VAWA/9944).