Vēdiskais ugunsrituāls: ko no tā principiem varam mācīties?

Reiz pastaigājās Skolotājs ar skolnieku. Skolnieks jautāja: "Skolotāj, kas ir Dievs?" "Dievs – tas ir tavas dvēseles kliedziens! Vārds, kas mūžīgi skan tevī, vārds, ar kuru tu mosties un ar kuru uz lūpām tu aizmiedz!" Pie šiem vārdiem skolotājs negaidīti aizlika skolniekam kāju priekšā. Kādu vārdu skolnieks krītot izrunāja, tu vari nojaust... "Skolotāj, par ko?" Skolotājs atbildēja: "Es vienkārši gribēju dzirdēt, kāds vārds mājo tavā sirdī!"

Tāpēc, pirms lasi tālāk, – ieklausies, kāds vārds skan tavā sirdī, kā sauc tavu Dievu?

Kāda ir atšķirība starp Dievu un elku? Apmēram tāda pati, kā starp cilvēku un bildi viņa pasē. Kāpēc pases periodiski ir jāmaina? Nuja – maināmies mēs paši... Arī Dievs nav izņēmums.

Karmiskās saites mēs veidojam ar tiem, ko mīlam, ar tiem, ko neieredzam, un ar tiem, ar ko ilgi esam kopā. Tāpēc skolnieki Austrumos dodās dzīvot pie skolotāja, lai "iekāptu viņa pēdās". Ja tu ilgi dzīvo kāda cilvēka ēnā – viņa ēna kļūst par tavējo. Ja cilvēks nomirst viens – viņa ēna ar laiku izšķīst Māras ūdeņos. Dažreiz pēc nāves šī ēna vēl kādu laiku spokojas vietās kas tās īpašniekam dzīves laikā ir bijušas svarīgas. Šī "ēna" tiek nodota arī par ģimenes līniju. Tāpēc bērni līdzinās vecākiem, un, jo vecāki tie kļūst, jo vairāk līdzinās. Mūsu vecāki turpina dzīvot mūsos, mēs turpināsim dzīvot mūsu bērnos, bet, ja tādu nebūs, – izšķīdīsim, aiziesim Māras ūdeņos.

Nu, sāksim ar to, ka ugunsrituālu Homu uz Latviju atveda Rasma Rozīte, kura savulaik mācījās pie Šivas avatāra Babadži, kas 14 gadus dzīvoja šajā pasaulē. Viņš materializējās 1970. gadā alā Kailasa kalna pakājē un izskatījās kā divdesmitgadīgs jauneklis. Kad pēc 14 gadiem viņa fiziskais ķermenis pameta šo pasauli viņš izskatījās jau pēc simtgadīga sirmgalvja. Mūsu materiālistiskai zinātnei nav saprotama ne Babadži piedzimšana ne aiziešana. Taču pirms kāda laika cilvēki bija liecinieki tam, ka Šiva vēl joprojām ir šai pasaulē. Om namah shivaya!

Tātad mēs varam teikt, ka savu Homas vairiantu Rasma Rozīte saņēma tieši no Šivas. Viņas skolnieki šo tradīciju saglabā ļoti augstā līmenī. Un, ja kādreiz izdomāsi doties uz latvisko ugunsrituālu, – atceries to!

Skaņa "Hu" sanskritā nozīmē "piedāvāt, veltīt, barot". Kas ir klausījies Andželikas Tamašas vai Ulda Zamberga lekcijas, noteikti ir dzirdējis, ka skaņa "H" mūsu senčiem bija tik svēta, ka to nedrīkstēja izrunāt! Ja vēlies pārbaudīt – lūko latvju dainas: tajās nav neviena vārda, kurā būtu burti "H" vai "F" – šie burti ir svešķermeņi latviešu valodā. Tātad latviski "Homa" skanētu kā "oma" – noskaņa...

Par Homu ugunsrituālu sauc Indijas dienvidos, ziemeļos – par Havan (acerēsimies krievu slenga vārdu "havaķ" ar nozīmi "ēst"). Ugunsrituālam ir vēl viens nosaukums – Agnihorta.

Homu var izpildīt gan templī, gan mājās.

Agni ir ideāls starpnieks starp materiālo pasauli un dievišķo pasauli – starp priesteriem un dieviem.

Ringvēda sākas ar vārdiem: "Slavinu Agni – labāko starp Dieva priesteriem, kurš veic upurēšanu..."

Tas, ko sadedzina, ir veltītāja mīlestības apliecinājums, bet mantras kalpo līdzīgi kā adrese uz aploksnes vai kā telefona numurs. Uguns pieņem veltes un transformē tās smalkajās enerģijās. Šīs enerģijas kalpo par tādu kā nesošo frekvenci, kura tiek modulēta ar veltītāja nolūku.

Savukārt nolūks ir saistīts ar Anahatas (sirds) čakras enerģētisko līmeni. Jo čakra attīstītāka, jo spēcīgāks ir veltītāja nolūks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc veltīšanai Indijā nolīga speciāli apmācītus priesterus.

Ugunij ir bezgalīgs daudzums liesmu, tāpēc tajā var apmesties bezgalīgs daudzums dievību un caur Svēto uguni var pielūgt jebkuru no tām. Veltīšana ugunij ir ļoti efektīvs līdzeklis gan garīgu, gan tīri materiālu mērķu sasniegšanai. Ja mēs attceramies, ka rituāls, kas nedarbojas, ātri atmirst, un to, ka pirms 5000 gadiem notikušajā Mahābhāratā ir aprakstīti 400 Homas variantu, daudzus no kuriem lieto vēl mūsu dienās, jāsecina, ka tie ir pietiekami efektīvi. Ne velti priestera "minimālā alga" par vienu rituālu bija govs. Tas Indijā bija ne tikai svēts dzīvnieks, bet arī liela materiāla vērtība. Mūdienu analogs, piemēram, automašīna. Un, ja ņem vērā, ka mainīja līdzvērtīgus lielumus, – no Homas gūtais labums bija visai jūtams.

Vietā, kurā notikusi Homa, veidojas labvēlīgas enerģijas zona, kas ir labvēlīga visām dzīvajām būtnēm, augus ieskaitot. Pelnus no Homas plaši pielieto tautas medicīnā. Līdzīgi mūsu senči lietoja pelnus no savas Svētuguns. Trejdeviņu pavardu pelni līdz pret visām vainām! Salīdzinam, ka Zaratustras piekritēji ieguva svēto uguni, ja nevarēja to dabūt no tempļa? Apvienojot uguni no 9 vai 3x9 pavardiem! Turklāt uguni ņēma no dažādu kārtu un profesiju cilvēku mitekļiem.

Dažas homa drīkst veikt tikai kvalificēti brahmani, stingri ievērojot noteiktus standartus. Šādi rituāli var tikt izpildīti nepārtraukti vai sistemātiski – parasti tas notiek tempļos. Vēl viens piemērs no šāda veida Homām ir valdnieka kronēšanas rituāls.

Ir arī induviduālie rituāli, kurus var veikt ikviens, lai sasniegtu konkrētu mērķi. Pirms šāda rituāla "nebrahmanim" ir jāveic attīrīšanās rituāls – purašačarja, kas disciplinē apziņu, modināt spēcīgu un patiesu vēlmi sarunāties ar dievībām. Homu veic tīri cilvēki, tīrā apģērbā. Minētie attīrīšanās rituāli ir kā radiouztvērēja noskaņošana uz noteiktu vilni. Rituāla veicēja gadījumā šis vilnis ir noskaņa – latviski vēl mēdz sacīt "oma". Tieksme izzināt Smalkās vai Dievu pasaules parādības. Kāpēc? Tāpēc, ka efektīvs rituāls vienmēr ir idividuāla jaunrade, nevis mehāniski atkārtotu darbību kopums!

Sieviete īpašajās mēneša dienās nedrīkst ne piedalīties Homā, ne mājās gatavot ēdienu. Īpaši, ja ēdienu ēdīs tie, kas gatavojas piedalīties Homā. Pēc Vēdu principiem, šajās dienās sieviete vispār jāatbrīvo no jebkura darba, jo ap viņu virmo tāda enerģētika, kas nav labvēlīga vairumam darbību. Tāpēc labāk lai šajās dienās sieviete vienkārši atpūšas! Piemēram, Japānā to apzīmē ar vārdiem "sievišķais atvaļinājums".

Dažreiz Homu vēl dēvē par Jagju. Taču Jagjas (svētdarbības) jēdziens ir daudz plašāks par ugunsrituālu – Jagja ir jebkura darbība, kuras augļi veltīti dieviem. Jagja var būt māksla, sprediķis, kalpošana citiem cilvēkiem, labdarība vai tempļa uzkopšana. Pat elpošanu noteiktos apstākļos var uzskatīt par Jagju. Piemēram, ja tu savā ieelpā apzināti centies saklausīt "Sva", bet izelpā "Ha" – tas ir laba vēlējums visām dzīvām būtnēm. Sva-ha ir tas pats ugunskrusts vai svastika. Šeit gan īpaša nozīme ir apziņas organizētības līmenim un stingram nolūkam.

Lai veiktu Homu, vajadzīga spēcīga motivācija, bez kuras nav vērts pat mēģināt izpildīt svētdarbības!

Laika gaitā asinsupurus nomainīja "veģetārie" – dievi kļuva par veģetāriešiem. Mūsdienās Svētajā Ugunī met graudus, sēklas, smaržvielas, kas priecē dievības. Mūsdienās eksistē liels daudzums Homas tradīciju, katrai no tām ir savas īpatnības un savi noteikumi. Bez 400 vēdiskajām Homām ir vēl "nevēdiskās". Ir Homas, kuras var veikt jebkurā laikā, un Homas, kuras veic tikai noteiktās svētku dienās. Latviskajā dzīves ziņā šadi piemēri ir Jāņuguns un Bluķa vakars.

Homas var iedalīt pēc mērķiem:

Svētā uguns nedrīkst nodzist līdz rituāla beigām; ja tā tomēr notiek, to uzskata par ļoti sliktu zīmi. Tāpēc malku Homai sagatavo laikus. Tai jābūt lapu koku malkai, sausai, tīrai, tā nedrīkst būt zaraina, nedrīkst būt ar kukaiņu grauzumiem un biezu mizas slāni. Malkas sagatavošanas procesā stingri jāievēro personīgā higiēna!

Vietu, kuru izmanto Homai, – altāri – sauc par Kundu. (Man šeit uzreizi nāk prātā Kundu pilskalns, kurā Vasaras saulstāvjus ilgus gadus atzīmēja Latvijas Viedas sadraudzība.) Kunda var būt vienkārši bedre zemē, tas var būt ķieģeļu vai akmeņu krāvums pakāpienveida piramīdas formā, ja Homa notiek brīvā dabā, vai no metāla, ja tā notiek telpās. Metāla Kunda var būt, piemēram piramīda, kas vērsta ar smaili uz leju, tādu nereti iesprauž vienkārši smiltīs.

Izplatītākā Kundas forma ir kvadrāts, kuru orientē pēc debespusēm. Vēl ir zināmas taisnstūra, apaļas un trīstūra Kundas.

Ja Kunda ir trīsstūra, tad viens no šiem stūriem ir vērsts pret priesteri, kas izpilda rituālu. Ja Kundai ir četri stūri – tad uz priestera pusi izveido speciālu trīsstūra formu. Malku uz Kundas krauj dažādu sakrālu simbolu formās, taču visizplatītākais ir vienkārši četrstūru piramīdas veida krāvums. Manā bērnībā tā pie mums krāva arī Jāņuguni. Priestera pienākumos ietilpst izvēlēties piemērotu vietu Kundas izveidei un pareizo virzienu atbilstoši rituāla mērķim.

Ziemeļi – garīguma un Kubēras – dārgumu glabātāja virziens.

Austrumi – derēs laimei, mieram, jaunas dzīves sākumam un citiem pasaulīgiem labumiem.

Rietumi – Varunas valstība – zaudējumi, izdevumi, tēriņi.

Dienvidi – nāves dieva Jamas valstība – viņsaule, destruktīvie spēki.

Atceramies, ka arī pie mums mājas durvis cenšas iepēju robežās vērst uz ziemeļiem vai austrumiem. Tradicionāli Homu veic austrumu virzienā, retāk – ziemeļu, rietumus un dienvidus neizvēlas. Virziens, kurā sēž pārējie rituāla dalībnieki, nav zīmīgs (izņemot jaunlaulātos – tos sēdina ar seju pret austrumiem).

Svētuguni nedrīkst aizdedzināt ar sērkociņiem! Lai to iekurtu, izmanto speciālu eļļas lampu vai sveci, no kuras ar īpašu skalu uguni pārnes uz Kundu. Labākais iekurs Svētugunij ir kampara sveķi, taču var izmantot arī smalkus žagariņus vai sausu zāli. Papīrus un citus atkritumus iekuram neizmanto un Svētugunī nemet! Svētuguns ir Dieva mute, un tajā drīkst likt tikai tās lietas, kuras esi gatavs likt arī savā mutē! Viena no raksturīgākajām veltēm Indijā ir gī sviests, kuru ugunī lej ar speciālu karoti – kausiņu garā kātā. Kāta garumam jābūt tādam, lai lējējs neapdedzinātos.

Pirms aizdedzināt Svētuguni, veic simbolisku attīrīšanās rituālu ar ūdeni un izpilda speciālu mudru, kas saistīta ar dievību, kuru piesauc.

Ziediem, kurus izmanto Kundas rotāšanai, jābūt smaržīgiem – smarža ir viens no dievību barības veidiem. Ja nav iespējams atrast smaržīgus ziedus, tad tiem ziediem, kas ir pieejami, uzpilina smaržeļļu. Ziedus pirms izmantošanas ostīt nedrīkst! Kāpēc? Nu, tu taču neveltītu dieviem iekostu ābolu?

Lai varētu veikt Homu, ir jāiemācās mantras izrunāt un dziedāt ar pareizu uzsvaru un izteiksmi, jāmācās pareizās mudras. To visu māca Skolotājs, un pirmās reizes rituālu tu drīksti veikt tikai Skolotāja uzraudzībā, tik ilgi, kāmēr Skolotājs būs gatavs apliecināt, ka esi šo mākslu pilnībā apguvis! Lai veicinātu materiāla apguvi, ir ieteicams veikt "sausos treniņus" t. i., Homu izpildīt domās. Šādu rituālu dēvē par Antar-Jagju vai iekšējo Jagju. Atbilstoši – ārējo Jagju sauc Bahir-Jagja.

Lūk, piemērs ko man stāstīja mans Skolotājs.

Kādam viņa paziņam draudzene smagi cieta autoavārijā. Meitenei 20 gadi. Mugurkauls un ceļu bļodiņas sadragātas, depresija, domas par pašnāvību, pretsāpju līdzekļu blaknes... Vārdu sakot, viņa lēni dzisa ārā.

Ko tik meitenes draugs nedarīja: rūpējās, kā varēja, plus meditācijas, mantras. Viņš pat saorganizēja 500 paziņu, lai viņi lūgtu par viņa draudzeni, – jūtamu uzlabojumu nav. Nu tad izmisumā viņš pasūtīja draudzenei 30 dienu Jagju.

Otrā dienā draudzene, kura līdz tam patstāvīgi nespēja pagriezties uz otriem sāniem, pieceļas un paziņo ārstiem, ka viņa apnicis gulēt slimnīcā un viņa ies uz mājām! Ārsti šokā! Pēc nedēļu ilgām pārbaudēm viņas izrakstīja uz mājām.

Secinājums – zināms labums no ugunsrituāliem tomēr ir...