Slinkais dēls, restorāns 'Chin-Chin' un biznesmenis Zaķis – skolēnu biznesa pasaku izlase  (1)

"Junior Achievement Latvija" sadarbībā ar partneriem un atbalstītājiem visa mācību gada garumā organizēja finanšu pratības konkursus "Mana vārdnīciņa" 1.-4. klašu skolēniem un "Biznesa pasakas" 5.-9. klašu skolēniem. Mācību gada laikā konkursam tika iesniegtas 211 finanšu terminu vārdnīciņas un 195 biznesa pasakas.

Konkursā "Biznesa pasakas" vērtēšanas kritēriji bija pamatskolēnu ideju novatorisms un oriģinalitāte, kā arī finansiāli drosmīgākie darbi.

"Izvēle vienmēr ir grūta, bet tā ir jāizdara. Augstāk novērtējām tos darbus, kuros saskatījām spēju vērot ikdienas dzīvi un ņemt piemērus no savas ģimenes praktiskās darbības. Tieši ģimenē veidojas pirmā izpratne par dzīves un naudas sakarībām un tiek veicināta finanšu pratība bērnos jau agrā vecumā," viedokli pauž Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes vadītāja vietnieks Kristaps Otersons.

Par labāko darbu konkursā "Mana vārdnīciņa 2018" 1.–2. klašu grupā atzīts Vilhelma Fārenhorsta no Rīgas Teikas vidusskolas darbs, bet 3.–4. klašu grupā – Liepājas Centra sākumskolas skolnieces Kristas Miezes radošais veikums.

Konkursam "Biznesa pasakas" šogad tika iesniegti 195 darbi, no kuriem 31 izpelnījās žūrijas labvēlību un atzinību. Šogad konkursā 1. vietu ieguva Raivis Oliņš no Limbažu sākumskolas un Laura Ūbele, Dana Bortkēviča no Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas.

Lūk, piedāvājam iepazīties ar dažām biznesa pasakām, kuru publicēšana saskaņota gan ar konkursa organizatoriem, gan to autoriem!

Pasakas autores – Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 8. klases skolnieces Laura Ūbele un Dana Bortkeviča. Skolotāja – Anda Asafreja.

"Reiz dzīvoja Zilonēns un viņam bija daži uzticami draugi – Zaķēns, Lapsa, Vardīte, Lācēns un Tīģerēns. Kopā viņiem visiem ļoti patika piedzīvojumi.

Kādu dienu draugi nolēma doties ceļojumā, bet viņi nevarēja vienoties, uz kurieni. Zilonēns un Lapsa ļoti gribēja nokļūt Spānijas pilsētā Rondā, kurā gleznainas klintis ieskauj vīnogu dārzi, bet Vardīte un Tīģerēns vēlējās braukt uz Brazīliju, lai apskatītu Tijukas Nacionālo parku, kurā ir skaisti ūdenskritumi un lietus mežs. Savukārt Zaķēns un Lācēns, lieli austrumu ēdienu cienītāji, par sava ceļojuma galamērķi bija izvēlējušies Ķīnu.

Dienas beigās, pēc garām un spraigām diskusijām, draugi nolēma, ka dosies uz Ķīnu, jo visi gribēja nogaršot austrumu ēdienus un uzreiz devās sakravāt mantas, lai nākamajā rītā varētu doties ceļā. Tā kā viņi negribēja tērēt daudz naudas transportam, tad izlēma, ka Zilonēns savas ausis varētu kustināt tāpat kā putns spārnus, un brīnumainā kārtā, viņam tas izdevās. Draugi uzkāpa uz Zilonēna muguras un devās ceļā.

Kad draugi nonāca Ķīnā, viņi uzreiz devās uz tuvāko ķīniešu virtuvi, jo visi bija ļoti izsalkuši. Draugi pasūtīja vienu no ķīniešu tradicionālajiem ēdieniem – nūdeļu zupu. Ēdienu viņiem atnesa ļoti slavens ķīniešu pavārs Panda Lins, kurš bija patiesi pārsteigts par ciemiņiem no tik tālas valsts un viņš viesiem piedāvāja samainīties ar tradicionālajiem ēdieniem. Par laimi, Lācēns bija paņēmis līdz vārītus pelēkos zirņus ar speķi un, kad Lins nogaršoja šo ēdienu, viņam tas ļoti iegaršojās, tāpēc viņš piedāvāja draugiem darījumu.

Draugi piekrita uzklausīt viņa darījumu. ''Jūs varētu strādāt manā restorānā ''Chin-Chin'', un taisīt savus tradicionālos ēdienus, jo es ticu, ka pārējie ēdieni ir tikpat izcili kā šis. Es jums pretim dotu citus gardus ēdienus no ķīniešu virtuves un atrastu jums naktsmājas,'' teica Lins. Draugi piekrita šim darījumam, un visi bija ļoti iepriecināti par šo iespēju.

No rīta viņi jau varēja sākt strādāt. Pirmajā dienā neviens klients nepasūtīja latviešu tradicionālos ēdienus, jo vietējiem iedzīvotājiem tie šķita ļoti neparasti, tāpēc Lins nolēma sarīkot īpašu akciju ''Tikai šodien! Pērciet jiaozi un saņem kādu latviešu tradicionālo ēdienu bez maksas!''. Protams, daudzi gribēja pagaršot latviešu tradicionālos ēdienus, bet negribēja tērēt savu naudu, tāpēc daudzi izmantoja šo izdevīgo iespēju.

Tieši šajā dienā restorānā ieradās ēdiena inspektors Pūķis Jaņ, kurš arī nolēma izmantot šo iespēju, pat viņš bija ļoti pārsteigts, ka ķīniešu virtuvē ir latviešu ēdieni. Inspektors, nogaršojis vārītus pelēkos zirņus ar speķi, palūdza, lai iedod viņam nogaršot vēl kādu latviešu tradicionālo ēdienu. Tad draugi nolēma pagatavot Jaņam īpašas pusdienas – auksto biešu zupu, sautētus kāpostus ar ceptu gaļu, pipargurķīti, kefīru un kvasu. Ēdienu pagatavošanai draugi produktus pirka no pazīstama Ķīnā produktu piegādātāja Lemura Čučī. Jaņam šīs pusdienas šķita debešķīgas, tāpēc viņš nolēma saviem darba kolēģiem, draugiem un radiniekiem pastāstīt par šiem latviešu ēdieniem.

Klientu piesaistīšanai viņi izveidoja reklāmu, kuru ievietoja internetā. Tā rezultātā restorānu apmeklēja aizvien vairāk ēdāju un drīz vien viņiem bija pietiekami daudz naudas, lai atvērtu paši savu restorānu. Savukārt pēc diviem gadiem visā Ķīnā jau bija apmēram 40 latviešu virtuves, bet viņu sapnis bija savu restorānu padarīt slavenu arī kaimiņvalstīs.

Pēc pusgada galvenajā latviešu virtuves ēkā ieradās Baltgalvas ērglis no Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš palūdza, lai draugi uztaisa viņam īpašās pusdienas, kuras viņš novērtētu. Ērglis bija ļoti nosvērts un nopietns, un no pusdienām apēda tikai mazu daļiņu. Draugi bija nobijušies, jo Baltgalvas ērglis bija pasaulē pazīstams ēdiena kritiķis, kurš visā pasaulē jau bija slēdzis apmēram 83 restorānus. Ērglis kaut ko pierakstīja savā blociņā un nopietni paskatījās uz draugiem, un tad prasīja: ''Kāpēc jūsu restorāni ir tikai Ķīnā, nevis visā pasaulē? Jūsu restorāniem noteikti ir jābūt katrā pasaules malā, un es jums palīdzēšu piepildīt jūsu sapni!'' Draugi bija sajūsmā un nezināja, ko teikt. Ērglis palīdzēja viņiem iegūt popularitāti un labas telpas restorāniem.

Laika gaitā viņi pelnīja pietiekami daudz naudas, lai daļu no peļņas noguldītu bankā, nopirktu modernāku virtuves aprīkojumu un mainītu restorāna interjeru. Draugiem izveidojās laba sadarbība ar vietējiem zemniekiem par kvalitatīvu produktu iegādi. Vairākus garšaugus, kā arī daļu no dārzeņiem viņi izaudzēja savā dārzā un siltumnīcā. Bet, ja kādam ir vēlme uzzināt, kā garšo draugu gatavotie ēdieni, jābrauc viņi apciemot."

Pasakas autore – Īslīces vidusskolas 8, klases skolnieks Kristiāns Lauva. Skolotāja – Rita Straumīte.

"Reiz mežā dzīvoja zaķēns Garausis un Viltīgā lapsa. Abi vienmēr bijuši draugi, tomēr mūžīgi valdījusi sacensība, kurš labāks, ātrāks, gudrāks. Tā nu kārtējo reizi satiekoties, abi divi sākuši sūdzēties, ka atkal paceļ elektrībai cenu, cik nu var. Tā kā abi divi ir mūsdienīgi, patīk sēdēt internetā un pie televizora, un kā jau visiem mājās viss darbojas uz elektrību. Viltīgā prasa Garausim: "Kā lai tiekam vaļā no tiem lielajiem rēķiniem?" Pieraduši pie pašreizējā dzīvesveida, neviens negrib atteikties no ērtībām, lai būtu mazāki rēķini.

Tā Garausim radās ideja, varbūt mums pašiem atrast veidu, kā taisīt savu elektrību?! Tas Viltīgo ieinteresēja un abi sāka domāt, kā mēs to dabūtu gatavu? Un ja mums tas izdotos, mēs varētu pārdot lētāk arī citiem, visi taču atskrietu pie mums, lai tik varētu maksāt mazāk, teica Viltīgā un Garausis piekrita. Tad nu abi cītīgi domāja, kā ražot elektrību. Garausis būdams žiperis, ieteica ar riteni minamu ģeneratoru. Tas taču vienkārši uztaisāms, un es esmu ļoti ātrs skrējējs un samīšu daudz, daudz elektrību ātri. Viltīgai tas nepatīk.

Viņa saka: "Vajag ar ūdeni darbināmu iekārtu. To sataisot, vairāk darba nebūs jāiegulda, un viss notiks pats." Tā abi divi sāka strīdēties, kuram taisnība. Ilgi un dikti runāja un nevarēja atrast kopēju viedokli. Tad nu saplūcās un devās katrs uz savām mājām, cerēdami, ka rīt otrs būs mainījis domas. Nākamajā rītā, kā pie svētdienas, abi satikās brokastis kopā paēst, pilnīgā pārliecībā, ka tūlīt jau sāks realizēt savu ideju, bet nekā. Katrs uzskata, ka viņa ideja ir vislabākā un pareizā. Atkal strīdoties nosolās katrs taisīt savu iekārtu.

Garausis laiku lieki netērē, ātri nopērk ģeneratoru un savieno to kopā ar riteni un sāk mīties. Viņam lieli prieki, ka viss tiešām strādā, un elektrība rodas. Bet tad saprot, cik ļoti lēni un maz tā krājas. Visas mājas ierīces elektrību notērē, tiklīdz parādās un visu laiku jāminas. Saprotot, ka viņa plāns nav tas labākais , jo visu laiku ir tikai jāminas un tāpat īsti nepietiek visam, iet skatīties, kā Viltīgai veicas ar savu ideju, domādams, ka noteikti vēl sliktāk nekā man. Tikmēr Viltīgā jau bija sākusi sava plāna izstrādi, izrādījās, lai pie mājas upītē ierīkotu elektrības ražotni, vajag dažas atļaujas un citus papīrus, kas aizņems kādu laiku. Tikmēr viņa jau pasūtīja visus vajadzīgos materiālus.

Garausis ieraugot, ka lapsiņai nav vēl nekā gatava, nopriecājās, ka jau uzvarējis, kaut arī viņa veids nav efektīvs, tomēr jau darbojas un tas turpinājās vēl kādu laiku. Tad Viltīgajai izdevās dabūt visas atļaujas un taisīšana aizņēma vien īsu laiku. Kad iekārta bija gatava un iedarbināta, un elektrība tiešām ražojās, lapsiņa bija tik priecīga un lepna, jo vairs nebūs jāmaksā milzīgie rēķini. Un ar steigu devās pie zaķa Garauša lielīties – redz, kā man izdevās, un nekāda piepūle nav vajadzīga, bet tev tikai tik, cik minies. Zaķītis atzina, ka šoreiz Viltīgā izrādījusies gudrāka, un abi salīga mieru un sāka strādāt pie plāna, kā elektrību tagad varētu pārdot citiem."

Pasakas autore Māteru Jura Kazdangas pamatskolas 5. klases skolniece Katrīna Saučuka. Skolotāja –Anda Doniņa- Bašlika.

"Pasaulē bija viens tīkla operators "Viccibiotic"! Tas bija ļoti pievilcīgs un tāpēc varēja izveidot lielu organizāciju dažādās pasaules daļās. Šo perspektīvo uzņēmuma vadītāju sauca Andis. Viņa sieva aktīvi nepiedalījās uzņēmējdarbībā, un lielākoties veica saimniekošanu mājās. Ikviens darīja visu, ko viņš prata vislabāk. Un tur bija šīs ģimenes dēls, gandrīz 18 gadiņu vecs, garš, stalts puisis, pavadot daudz laika dažādos klubos, bet darbu nav atradis.

Kādu dienu tēvs savam dēlam teica:

– Daudzus gadus es strādāju, visu, kas ir mūsu lielajā mājā, nopelnīju ar savu darbu. Un tu nevēlies strādāt, vienkārši priecājies, ēdi un dzer, nedod ne eiro. Kā tad tu dzīvosi?

Dēls izlikās, ka viņš nedzird, ko viņam saka tēvs un atcirta:

– Tavā biznesā, lai nopelnītu tūkstoti eiro, prāts nav vajadzīgs, ikviens to var izdarīt.

– Labi! Ja nopelnīsi tūkstots eiro mēnesī, es tev atdošu savu biznesu. Dēls nevarēja vien sagaidīt, kad saņems tēva biznesu. Viņš sapņoja, cik daudz naudas viņš varētu saņemt un iztērēt katru mēnesi! Cik daudz var nopirkt: iegādāties jaunas un dārgas drēbes un "iPhon 8", iepazīsies ar meiteni.

Bet dēls nebija pieradis strādāt. Ņēma preču katalogus tāpat un iemeta tos miskastē, un atgriezās mājās. Viņš nezināja, ko darīt. Nākamajā dienā tas pats, centās iziet sabiedrībā, bet nemācēja runāt ar cilvēkiem.

Viņa māte paskatījās uz viņu un viņai kļuva tā žēl: viņa piegāja pie dēla un pateica, ka naudu iedos mēneša beigas.

Nomierinājies, viņš dzīvoja tā, it kā nekas nebūtu noticis, atkal pa klubiem un sarunāties ar kādu par produktu pirkšanu vispār nedomāja.
Pēc mēneša māte, kā solīja, iedeva viņam tūkstoti eiro, un dēls aizgāja pie sava tēva.

– Tas ir nopelnītais tūkstotis.

Tēvs paņēma naudu, rūpīgi uz to paskatījās un aizmeta degošajā kamīnā:

– Vai tu nopelnīji šo tūkstoti eiro pats?

Slinkais dēls saprata, ka viņš nevar sapelnīt tik daudz naudas. Viņš bija apjucis. Viņš domāja, kā lai tiek pie tēva biznesa, neko nedarot.

Nākamajā dienā māte redzēja skumjo dēlu un teica, ka viņa iedos viņam naudu. Un vēl viens no viņa draugiem, kurš strādā ļoti lielā uzņēmumā kā menedžeris, ieteica izlasīt noderīgu rakstu internetā "Kā izveidot labu darbības imitāciju".

Visu mēnesi viņš ievēroja ieteikumus, kas aprakstīti lasītajā rakstā, un, visbeidzot, lūdza mātei naudu. Pārnāca viņa tēvs.

Tēvs paņēma naudu, uzmanīgi paskatījās uz dēlu, paskatījās uz naudu un izmeta to pa logu:

– Tu neesi nopelnījis šo naudu!

Slinkais saprata, ka viņam nebūs viegli saņemt tēva biznesu, viņu pārņēma skumjas, kaut vai mirt! Jā, un māte saprata, ka izdarīja lāča pakalpojumu dēlam . Māte viņu pasauca nākamajā dienā un sacīja:

– Tēvs tev labu vēl, dēls, tev nav citas izejas, kā pašam nopelnīt naudu. Un es tev palīdzēšu, sākšu draugu sarakstu rakstīt, uzaicināšu cilvēkus uz sapulci, produkta prezentāciju iemācīšu pareizi vadīt. Un vēl ieteikšu kādu noderīgu grāmatu izlasīt.

Dēls paklausīja māti un sāka darīt visu, kā viņa viņu mācīja. Viņam nebija viegli – viņš strādāja ar draugu sarakstu, un viņš veica sabiedriskās domas aptaujas un saņēma daudz atteikumu. Bet tieši pēc 45 dienām viņam bija viens tūkstotis eiro, ko nopelnījis pats. Viņa priekam nebija nekādu robežu, un viņš bija apmierināts. Viņš aizskrēja pie tēva. Tajā laikā tēvs dedzināja kritušās lapas zālē aiz mājas.

- Tēti, es nopelnīju naudu!

Tēvs paņēma naudu, uzmanīgi paskatījās uz savu dēlu un iemeta tos ugunī.

Dēls uz to nevarēja noskatīties, viņš steidzās pie ugunskuru un sāka vilkt ārā naudu, un sāka naudu dzēst ar savām plikām rokām.

"Ko tu dari, tēvs?" Jau vairāk nekā mēnesi es strādāju no rīta līdz vakaram, pelnot šo naudu, un tu tos iemeti ugunī!

Tēvs priecājās:

– Tu runā labi, dēls! Tagad es redzu, ka tu nopelnīji šo naudu ar savu darbu! Es domāju, ka svešas naudas tev nebija žēl, kad es iemetu ugunī! Nu, tagad es redzu, ka tu esi gatavs, lai atdodu tev savu biznesu, nāc ar mani.

Tēvs aizveda savu dēlu uz kabinetu.

– Šajā birojā, dēls, es nedošu tev vērtspapīrus un līgumus, nedošu atslēgu no seifa, kur glabājas nauda. Es došu tev darbarīkus. Ņem tos un atceries, ka tie ir daudz svarīgāki un dārgāki par naudu un zeltu, dārgāki par visdārgāko automašīnu un jahtu. Strādā godīgi un pastāvīgi! Un tad tev būs viss, ko vēlies.

Tēvs dēlam iedeva jaunu klēpjdatoru, mobilo tālruni, pildspalvu un dienasgrāmatu.

Dēls iesmējās, pieņēma tēva mantojumu un sacīja:

– Vissvarīgākais instruments, ko man deva mana māte, ir iemaņas, un izmantojot tavus rīkus, es tagad varēšu padarīt savu dzīvi, tādu kā es vēlos!

Pasakas autors – Jaunmārupes pamatskolas 6. klases skolēns Kārlis Jurkāns. Skolotāji – Solvita Lauzēja, Dace Putāne.

"Kādu dienu Zaķis apsēdās savā darinātajā klubkrēslā un gribēja lasīt avīzi, tomēr piecu mazo Zaķēnu skaļā rotaļāšanās un Zaķenes hiperaktīvā darbošanās virtuvē neļāva Zaķim koncentrēties. Zaķis steidzīgi devās pie Zaķenes uz virtuvi un sacīja: "Sieva, mums jāņem hipotekārais kredīts!" Zaķene iepleta acis: "Tu traks esi? Mums pieci mazi Zaķēni jābaro, jāapģērbj un jāskolo. Tām bankām nevar uzticēties! Kas būs, ja tu darbu zaudēsi? Kas būs, ja banka bankrotēs?" Zaķis dziļdomīgi ievilka gaisu un klusi novilka: "Tu pati taču sacīji, ka mājas mums par mazu, cits citam pa galvu staigājam!"

Zaķene sparīgi atbildēja: "Zaķi, viegli paņemt kredītu, līdz pensijai mums nāksies sūri, grūti to atmaksāt. Lieki tu par kurjeru ikdienā strādā! Tu man esi varen labs galdnieks. Labāk uzsākam biznesu! Vecākais Zaķēns mums precīzi rasē, jaunākā Zaķenīte visu internetā saprot, reklāmas uztaisīs. Tu taču zini, ka man pilna galva ar mēbeļu idejām!" Zaķis pārbijās ne pa jokam: "Tu traka esi? Biznesu? Ne dienu, ne nakti gulēt nevarēsim!" Zaķene viņu pārtrauca: "Zaķi, neesi bailīgs. Mana vecmamma vienmēr teica, ka bailēm lielas acis. "Ej, apskati bērnus un padomā par mūsu jaunās Zaķu mēbeļu firmas ideju!" Zaķene nosacīja, turpinot gatavot vakariņas kuplajai ģimenei.

Zaķis staigāja šurpu turpu, turpu šurpu, šurpu turpu pa istabu. Domāja vienu dienu, otro, trešo un ceturto. Naktīs Zaķim miegs ne acī. Zaķenes ideja sāka šķist aizvien pievilcīgāka. Apnicis, nu galīgi apnicis Zaķim tas kurjera darbs, vēstules un paciņas piegādājot! Viņa galvā šaudījās pirmo mēbeļu idejas, smagi uzmācās bailes no dokumentiem un satraukums par nodokļiem. Vai, vai un vēl tās elektrības cenas! Domas Zaķa galvā radīja pilnīgu haosu. Zaķis patiesi nezināja, ko domāt, ko darīt.

Kādu dienu uz ielas Zaķis satika savu labu bērnības draugu Pūci. Jau skolas gados matemātika bija Pūces stiprā puse, visi skaitļi un formulas no viņa baidījās. Pērn Zaķis bija lasījis avīzē, ka Pūce kļuvis par investīciju baņķieri! Abi draugi sirsnīgi aprunājās par skolas atmiņām un dzīves gaitām. Zaķis pastāstīja Pūcem par savām uzmācīgajām domām, kas viņu nomoka dienu un nakti – par apnicīgo kurjera darbu, par galdnieka sapni, par šauro mājvietu un Zaķenes trakulīgo ideju.

Pūce nokrekšķējās un sacīja: "Es gribu uzmest savu skarbo aci tavām izgatavotajām mēbelēm!" "Tā mēbeļu izgatavošana jau tāds hobijs vien ir, tik pašam sev un radiem šad tad šo to uzmeistaroju!" kautrīgi novilka Zaķis. Pūce spraigi noteica: "Labs ir! Uztaisi man ērtu dārza krēslu trijās dienās! Kā investīciju baņķierim man ir biznesa garša!"

Zaķis atsteidzās mājās, devās uz savu pagrabiņu un sāka izgatavot krēslu. Strādāja visu vakaru un nakti. Pēc trīs dienām dārza krēsls bija gatavs. Zaķis steidza zvanīt draugam. Pūce atbrauca pie Zaķa, apskatīja krēslu un sacīja: "Zaķi, tev ir talants. Šis ir labākais krēsls, ko esmu redzējis. Cik prasi par šo krēslu?" Zaķis saprata, ka pat nebija domājis par cenu, tāpēc ilgi klusēja. Pūce turpināja: "Ja tevi, draugs, ir atradusi ideja, kas tev neliek mieru ne dienu, ne nakti, tad to ir vērts attīstīt. Es tev palīdzēšu ar padomu, veidojot uzņēmumu un rakstot biznesa plānu."

Vakarā Zaķis un Zaķene pārrunāja sarunu ar Pūci. Zaķene sacīja: "Mana vecmamma vienmēr sacīja, ka tas, kas nemēģina, vakariņās netiek pie gardiem burkāniem. Liksim lietā mūsu uzkrājumus, tavas prasmīgās galdnieka rokas un manas mēbeļu idejas! Pūce mums palīdzēs aprēķināt mūsu galdniecības pakalpojumu izdevumus un produktu cenas. Tiksim galā, lai cik grūti tas nebūtu!"

Tā pagāja vairākas nedēļas un mēneši, kamēr Zaķis kopā ar Zaķeni un Pūci sagatvoja biznesa plānu, izstrādāja pirmās mēbeļu idejas un atrada pirmos klientus. Zaķenes mēbeļu idejas bija elegantas, tās Zaķis ik vakaru izgatavoja. Te tapa krēsls, te skapis, te virtuves galds. No Zaķa galvas lēnām atkāpās bailes no papīriem un nodokļiem.

Ar Pūces padomu un atbalstu melnais dokumentu un nodokļu velns vairs nebija tik draudīgs un pazuda. Zaķis strādāja dienu un nakti, jo klienti augstu novērtēja Zaķa talantu un darba kvalitāti. Zaķa bērni izveidoja reklāmu, Zaķa darbi ceļoja ne tikai uz Kurzemi, Vidzemi un Latgali, bet arī uz Igauniju, Lietuvu, Zviedriju, Norvēģiju un Islandi. Zaķa un Zaķenes vecākais dēls kļuva par galdnieku, vidējie dvīņi par dizaineriem, meita par grāmatvedi, un jaunākā meita par reklāmas speciālisti. Visi kopā stiprināja vecāku radīto uzņēmumu.

Tā pagāja daudzi gadi. Kādu dienu Zaķis apsēdās savā darinātajā klubkrēslā un gribēja lasīt avīzi, tomēr piepeši samulsa, jo pēkšņi galvā atausa diena pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad viņš trokšņa pēc nevarēja palasīt ne rindiņu. Mājās bija klusums, jo bērni jau izauguši un paši savā dzīvē. Zaķene gan joprojām pa virtuvi šiverējās. Zaķis atcerējās savu sarunu ar Zaķeni un nejaušo ideju par savu biznesu. Šobrīd viņu ģimenes uzņēmums "Zaķa Sapnis" ir viņu ikdiena un viņu dzīve. Tikai šobrīd Zaķis saprata, ko Pūce sacīja toreiz pirms daudziem, daudziem gadiem, ka mazas, nejaušas iespējas bieži ir sākums lieliem sasniegumiem!"

Pasakas autors: Jaunsilavas pamatskolas 8. klases skolēns Dāvis Skreivers. Skolotāja – Ineta Bivbāne.

"Norvēģijas ziemeļos, kādā ne visai lielā mežā, kas tajā reģionā bija vienīgais, dzīvoja Ule. Viņš bija jau vecāks kungs, bez zināmiem radiniekiem vai ģimenes. Vīrs dzīvoja nolaistā būdā bez jebkādām ''ekstrām''. Darbs bija viss, kas viņam piederēja.

Kādu dienu, devies savā ikdienas apgaitā pa mežu, Ule iekrita nelielā, bet dziļā caurumā. Attapies no kritiena, vīrs ievēroja, ka ala, kurā viņš pašlaik atradās, bija visai plaša, ar nelielu dzeltenbrūnu koku pudurīti tās centrā. Koki bija milzīgi un kupli.

''Kā tas ir iespējams?'' Ule pie sevis nodomāja

Un tik tiešām – vienīgais gaismas avots bija neliela plaisa, pa kuru no virszemes ieplūda šaura gaismas strēle. Vīrs pataustīja koku mizu – tā bija sausa un cieta kā akmens. Ule paņēma savu cirvi, kuru vienmēr nēsā līdzi, un nocirta vienu no kokiem. Tas padevās pārsteidzoši viegli. Uzreiz, kā vecais stumbrs tika nocirsts, tā vietā izauga jauns koks – tikpat skaists un veselīgs kā iepriekšējais.

Ule iepleta acis, domādams, ka viņam rādās. Bet nē – nocirstais koks atradās tepat pie vīra kājām. Viņš nocirta arī jauno stumbru, un arī tā vietā parādījās jauns koks. Ulem uzreiz ienāca prātā ideja pārdot šos brīnumainos kokus citiem kā kurināmā materiālu. Bija tikai viena problēma – kā tos kokus izdabūs ārā, caurums ir pārāk mazs. Viņš izrāpās atpakaļ virszemē un skriešus devās pēc rīkiem, lai paplašinātu to.

Nākamajā rītā caurums bija jau iztaisīts pietiekami liels, lai to varētu izmantot kurināmā izcelšanai virszemē. Mēģinādams vakar sacirstos kokus pacelt, viņš atskārta, ka tie ir neticami viegli – aptuveni tikpat smagi kā neliela izmēra lādīte. Tos mierīgi var izmest pa cauruma ārā – virspusē.

''Apbrīnojami! Tagad tikai vajag dabūt kādu, kas varētu palīdzēt man malkas skaldīšanā,'' prātoja Ule.

Vīrietis aizgāja uz netālo kaimiņu māju un izlūdzās jaunu cilvēku Bjorna un Eināra palīdzību. Viņš noslēdza ar puikām darba līgumu, kurā bija rakstīts, ka katrs no viņiem saņems 15 procentus no iegūtās peļņas, un strādās piecas stundas dienā. Zēnu darāmais darbs bija visai viegls – skaldīt. Darba stundas ir tik niecīgas, lai nenodarbinātu zēnus, saglabātu gribēšanu strādāt. Pieprasījums pēc preces būs, galu galā tie bija Norvēģijas ziemeļi, piedevām ļaudis bija visai nabadzīgi kurināmā ziņā. Konkurence ir niecīga, jo īpaši šajā reģionā. Lielākā daļa cilvēku pērk kurināmo citviet, līdz ar to tas ir dārgāks. Izdevumi – pavisam niecīgi: bija jāsagādā ēdiens un benzīns traktoram, kas piederēja Ulem. Spēkratam bija pat sava piekabe. Par to nevajadzēja uztraukties.

Ules uzņēmumā strādāja vien trīs cilvēki. Savu produktu viņi reklamēja ar plakātiem netālās pilsētas centra laukumā. Tie bija uztaisīti par Ules sakrātajiem līdzekļiem. Lai pasūtītu kurināmā piegādi, cilvēkiem nācās vien piezvanīt uz plakāta redzamo numuru. Tālrunis, uz kuru viņi zvanīja, piederēja pašam Ulem. Cena par kilogramu materiāla bija 50 centi.

Lai mazinātu risku savainoties, Ule iegādājās drošību pastiprinošu apģērbu gan sev, gan padotajiem. Vēl – neviens nedrīkstēja uzzināt par brīnumainajiem kokiem, tāpēc vecais rūpīgi noslēpa caurumu un nevienam neatklāja tā atrašanās vietu. Pat padotajiem.

Ule kļuva par slavenu un bagātu vīru. Viņa kurināmā ''krājumi'' tā arī nekad neizsīka."