Lai nenāktos nožēlot: attiecību veidošanas smalkumi ar saviem vecākiem-senioriem

Lai sarautu apburto loku, portāls "Wiolife" atspoguļo psiholoģes Marijas Kudrjavcevas ieteikumus par to, kā veiksmīgāk veidot attiecības ar saviem vecākiem-senioriem. Protams, tā nav panaceja, uzsver speciāliste, bet iespēja savu un vecāku dzīvi padarīt nevis par mocībām, bet ar prieku pavadīt laiku vienam ar otru.

Tu negaidi nekā pozitīva no gaidāmās tikšanās ar vecākiem, kuri jau diezgan novecojuši? Bet, ja nu vakars tomēr izrādās gana patīkams – vēl jo labāk. Turklāt var gūt apmierinājumu gan pašam par sevi, gan savu uzvedību.

Piemēram, tu zini, ka gaidāma smaga saruna, pie kuras tavi vecāki atgriežas jau ne pirmo reizi. Palūko, cik gan reižu šī tēma nav apspriesta, tālāk par vārdiem lieta tāpat neaizies, tad kāda jēga dusmoties? Noskaņojies, ka spēsi savaldīties, un, paciešot nepatīkamās sarunas sākumu, domās paslavē sevi par pacietību un spēju kontrolēt savas emocijas. Mierīgi uzklausi vecāku viedokli, padomā par to, kāds tu pats kļūsi pēc ceturtdaļgadsimta.

Bērnībā mamma un tētis tiek uztverti kā būtnes, kas visu zina, visu spēj. Mēs pie viņiem esam gājuši ne tik daudz priecīgos brīžos, cik problēmu gadījumos, meklējot pēc padoma. Bet ar laiku šis oreols pagaist un pienāk laiks pašam uzņemties līdera lomu ne tikai karjerā, bet arī ģimenes attiecību veidošanā.

Radi savus noteikumus un mīlestības rituālus attiecībās ar vecākiem, un seko tiem. Atceries to, ka vecāki tev nav uzkrāvuši visas savas problēmas darbā, kad tu biji mazs – pienācis laiks arī tev pašam filtrēt informāciju, izvairoties no savām likstām, kuras viņi tāpat nav spējīgi atrisināt.

Kuram gan bērnībā mamma nestāstīja par kaimiņu puiku, kurš labi ēd un klausa vecākus, vai par klasesbiedreni, kura priecē ar teicamām atzīmēm? Kad vecāki noveco un viņiem kļūst nepieciešama bērnu palīdzība, parādās vēlme iet to pašu ceļu un norādīt uz kādu piemēru – "kaimiņu večiņu, kura daudz staigā un pareizi ēd".

Bet tas ir bezjēdzīgi, viņus vairs neizmainīsi, bet tieša kritika izraisīs vien savstarpēju negatīvisma un noraidījuma vilni. Kā variants (ja vien vecāku fiziskās iespējas to ļauj) – atļaujies būt viltīgs, piemēram, uzdāvinot kucēnu, kuru nāksies regulāri vest ārā, un noformulē to šādi – "mazmeita biežāk nāks ciemos, lai padraudzētos ar mīlīgo suņuku".

Vecuma neatņemams atribūts ir slimības. Pat ja tu pats personīgi vecākus neved pie ārstiem, ir vērts sekot viņu slimību dinamikai un saprast, ko tās nozīmē, kādas var būt sekas, un, kā variants, tās "piemērīt" uz sevis. Piemēram, ja tētis zaudē redzi, pamēģini kaut neilgu laiku pavadīt ar aizsietām acīm, lai saprastu, ko viņš jūt.

Cilvēki cienījamos gados mēdz būt agresīvi pat bez redzama iemesla, turklāt garastāvokļa maiņa no "labvēlīga" uz "nelabvēlīgu" var notikt vienā mirklī. Tās ir sekas neapmierinātībai ar sevi, nespējai valdīt pār arvien pieaugošo ķermeņa un prāta nogurumu. Nav vērts pakļauties provokācijām, ja atbildēsi uz šo agresiju – "iekritīsi".

Smaidi, ignorē sava seniora dusmu uzplūdus un pie mazākās iespējas maini virzienu, sarunas tēmu. Novirzi savu vecāku uzmanību – un viņi aizmirsīs to, kā vēl pirms mirkļa ir dusmojušies.

Starp šīm divām jūtām ir milzu atšķirība. Žēlošana cilvēku padara vāju, nožēlojamu, bet empātija var būt radoša, pat ciniska, bet spējīga sniegt spēku un pārliecību par sevi.

Būt empātiskam ir ļoti svarīgi, tas ir drauga plecs, uz kura var balstīties grūtā brīdī. Žēlot – tas nozīmē uzņemties uz sevis problēmas risināšanu, atņemot cilvēkam pēdējās pašcieņas paliekas.

Tipiska situācija: vecmāmiņa-pensionāre žēlojas, ka pieaugušie bērni viņai "uzgrūž" kaut kādus pienākumus, piemēram, izvest pastaigā suni, un viņa piekūst. Un tu taču atceries, kā izveidojās šī situācija, un sirds vēlas pateikt: bet tu taču pati to piedāvāji, jo mēs līdz vēlam vakaram esam darbā. Strīdēties te ir bezjēdzīgi, tāpēc, ka viņai pašai ir sava notikumu versija. Vēl jo vairāk – atbrīvošana no "svarīgā pienākuma" kļūs par iemeslu jaunas neapmierinātības vilnim – neuzticas!

Mūžīgā neapmierinātība ir veids, kā sev pievērst uzmanību. Vecīšiem pietrūkst sajūtas par personīgo svarīgumu, jo viņi taču vairs nevar patstāvīgi dzīvē sasniegt kādus nozīmīgus rezultātus. Šī ir jauna rakstura īpašība, kas saistīta ar vecuma izmaiņām. Tu taču atceries, ka omīte nevar uzkāpt pa kāpnēm uz desmito stāvu? Lūk, un šo jauno iezīmi uztver kā realitāti un iemācies pats pārstrādāt seniora negatīvo enerģiju, sniedzot viņam pozitīvo.

Mazus bērnus aizrauj viss, kas viņiem apkārt, ar vecumu tas, diemžēl, pāriet, emocijas un jūtas zaudē asumu. Ļoti daudzas senioru problēmas rodas no garlaicības. Tantītes uz soliņa pārrunā visādas blēņas tieši tādēļ, ka viņam trūkst spilgtu iespaidu, bet tā vēl nebūtu bēda – daudz sliktāk, ja komunikācija aprobežojas tikai ar televizora ekrānu.

Ja tava mamma ar entuziasmu tev pārstāsta kārtējo seriāla sēriju vai ilgi un garlaicīgi stāsta, kas un kur viņai sāp, uzklausi pacietīgi. Tie ir viņas notikumi.

Diemžēl informatīvā telpa sniedz ne tikai pozitīvas emocijas. Protams, mēs, kā apzinīgi bērni, cenšamies vecākus pasargāt no negatīvā, bet tas ne vienmēr izdodas. Bet neko darīt – tas jāuztver kā realitāte, jo tā ir dzīve.

Kad mēs domājam par attiecībā ar tuviem cilvēkiem, bieži rodas vainas sajūta. Mums šķiet, ka mēs ikdienas rūpēs noziedzīgi maz laika veltam bērniem, partnerim un, protams, vecākiem. Un pēdējā gadījumā situācija vēl pasliktinās līdz ar izpratni, ka laiks tiem radiniekiem, kuri ir jau gados, nepielūdzami rit uz beigām šajā pasaulē, ka viņi aizies, bet mēs paliksim, tā arī nepaguvuši, nepateikuši, nesnieguši kaut ko svarīgu.

Mūsu spēkos ir sniegt viņiem iespējami vairāk, bet tas nenozīmē, ka sava personīgā dzīve jānomaina pret vecāku dzīvi. Tas ne pie kā laba nenovedīs, tieši pretēji, radīs neapmierinātību – kāpēc mans mīļais bērns tā arī nav izveidojis karjeru, nav radījis ģimeni? Un skaidrojumiem, ka tu vēlējies būt līdzās, nebūs nekāda svara.

Pilnīgi iespējams, ka pats galvenais ir iemācīties piedot. Aizvainojumus atstāt vakardienā un sākt katru jaunu tikšanos tā, it kā nebūtu nekādu aizvainojumu, jo ir daudz svarīgākas lietas, nekā censties vecākus piespiest saprast tavu dzīves pozīciju.

Turklāt, ja tu vecākiem nepiedosi šodien, rīt viņu var arī nebūt…