Necienīga attieksme, ierocis vecāku strīdos un vardarbības upuris – lielākie riska faktori bērnu drošībai

Vaicājām jomas speciālistiem, kādi riski bērnu drošībai šajā laikmetā ir visaktuālākie. Kādam varbūt šķitīs, ka bērni visvairāk jāsargā no visa veida apdraudējumiem uz ielas, no plašajām un dziļajām interneta dzīlēm, taču lielākā daļa ekspertu runā par ko citu, proti, ka bērni visvairāk cieš no mīlestības trūkuma ģimenē. Bērns netiek uztverts ar cieņu, viņš tiek izmantots kā ierocis vecāku savstarpējos strīdos, bieži ir vardarbības upuris, tāpat joprojām tik daudz bērnu dzīvo bērnunamos, un tie nav kaut kādi mistiski bērni, bet mūsu, tā ir Latvijas nākotne.

"Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, atbildot uz jautājumu, kādi šodien bērniem ir vislielākie riski, no tiesībsarga prakses varu teikt, ka bērnam vislielākais risks ir tikt izmantotam par ieroci vecāku savstarpējā strīdā. Vecāki ir vissvarīgākie un galvenie cilvēki bērna dzīvē. Bērnam, lai pilnvērtīgi spētu augt un attīstīties, vajadzīgi abi vecāki, kas ciena viens otru, un ģimene. Vecākiem jāiegulda vislielākais darbs un jāuzņemas atbildība par sava bērna attīstību, rīcību, vajadzību nodrošināšanu. Tomēr vissvarīgākais, kas bērniem nepieciešams, ir vecāku mīlestība, uzmanība un veltītais laiks. Mūsdienu apstākļos to vecākiem nodrošināt ir vissarežģītāk," uzsver tiesībsargs Juris Jansons.

Viņš arī norāda – tāpat kā dot vislabāko, arī visvairāk ļaunuma bērniem var nodarīt vistuvākie cilvēki. "Ar to nākas saskarties katru dienu. Arvien straujāk pieaug to vecāku skaits, kas, šķirot laulību vai pārtraucot kopdzīvi, nespēj to izdarīt cieņpilni un savos strīdos manipulē ar bērnu, viņa jūtām. Kāpēc vecāki, kuri mīlestībā radījuši savu bērnu un vislabāk zina, kas bērnam vajadzīgs, iesaista neskaitāmas iestādes strīdu risināšanā, uzticot tām sava bērna turpmāko likteni? Katrs, cenšoties sāpināt otru vecāku, nepamana izmaiņas bērna uzvedībā, pārdzīvojumus, sāpes, ko izraisa vecāku strīdi. Bērns uz to reaģē, kā prot. Visbiežāk ar izmaiņām uzvedībā. Šāda situācija apdraud bērna turpmāko attīstību.

Ja visi vecāki būtu atbildīgi, rūpētos un mīlētu savus bērnus – vai viņi nonāktu bērnunamos? Kāpēc katram bērnam nav radinieku, kas spēj palīdzēt un atbalstīt brīdī, kad vecākiem nav izdevies parūpēties par viņu?

Bērna audzināšana ir liels un atbildīgs abu vecāku darbs. Mūsdienu dzīves steidzīgais ritms un vecāku aizņemtība bieži veido dziļu plaisu attiecībās starp bērnu un vecāku, jo vecāks nereti savā ikdienā pat neatrod laiku, lai uzklausītu bērnu par viņa dienas pārdzīvojumiem un aprunātos par to. No vienas puses, tas ir kā apburtais loks – vecāki strādā, lai nodrošinātu bērnam maksimāli labus apstākļus, taču laika "dzīvu" attiecību veidošanai tikpat kā nav, jo darbs dzen darbu. Tā rezultātā daudzas lietas, kas saistītas ar audzināšanu un disciplinēšanu, paliek novārtā. Grūti iedomāties vecāku, kurš nevēlētos, lai viņa bērns iegūtu labu izglītību un gūtu panākumus dzīvē, lai viņš būtu uzmanīgs pret citiem un kļūtu par cilvēku, kuram piemīt cieņa pret morālām vērtībām un atbildības sajūta. Vairāki pētījumi liecina, ka bērniem, kuriem ir pietiekoši liela vecāku uzmanība un sadarbība ar viņiem, ir vieglāk mācīties, attīstīties un augt, jo viņi jūtas saprasti, mīlēti un pasargāti. Tas savukārt nāk par labu, bērnam pieaugot, – viņš spēs pienācīgi parūpēties par saviem bērniem," uzskata tiesībsargs.

"Bērnu aizsardzības dienā vecākiem novēlu vairāk mīlestības, uzmanības un laika saviem bērniem un cieņu vienam pret otru!"

Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja profesore Dr. med. Gunta Ancāne, lai gan ikdienā savu profesionālo karjeru neveido saistībā ar maziem bērniem, uzskata, ka katrs cilvēks kaut kādā mērā seko līdzi tam, kā jūtas bērni. "Tas ir jautājums par katra paša labsajūtu nākotnē. Bērni ir bērni šodien, bet pavisam drīz jau viņi būs cilvēki, kuri ņems lietas savās rokās un veidos pasauli, notikumus un organizēs valsts lietas."

Profesore norāda, ka par to jau ir runāts sen un daudz, bet, viņasprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, ka sabiedrības lielāko daļu veido cilvēki, kuri mentāli ir veseli. "Domāšanas jeb kognitīvie traucējumi visu laiku svārstās ap vienu procentu no visiem valsts iedzīvotājiem, tad par tiem nav pamata īpaši runāt, bet mēs pamatā runājam par emocionālo veselību. Jo emocionāli veselāki bērni, jo skaidrs, ka mums aug vairāk tādu cilvēku, kuri spēj priecāties par dzīvi, spēj realizēt savus sapņus un mērķus, līdz ar to gūt prieku un gandarījumu. Mēs visi esam pieredzējuši tādu laiku sabiedrības attīstībā, kad absolūti lielākajai daļai cilvēku kaut kā trūka, kas nāca no deficīta. Kad ir trūkums, tad vienmēr ir daudz smagu jūtu, nav viegli priecāties, ja kādam kaut kā ir vairāk, tad ir daudz skaudības un nenovīdības, un pašnerealizācijas un skaudības dēļ arī rodas šī neapmierinātība," skaidro daktere Ancāne.

Runājot par to, no kā bērni mūsdienās būtu jāsargā, profesore apliecina, ka bērnu fiziskā drošība vienmēr bijusi un būs svarīga, jo bērni līdz zināmam vecumam nespēj sevi aizsargāt. Bet kas bērnam var visvairāk pāri nodarīt un pasargāt? "Tā ir ģimene un sociāli tuvākie cilvēki un un to kvalitāte. Cilvēka laimes priekšnosacījums ir piedzimšana tādā ģimenē, kurā ir daudz mīlestības. Tad, kad ir mīlestība, cilvēki pārsvarā ir priecīgi un laimīgi, neraugoties uz to, ka trauki nav nomazgāti un grīdas nav tīras. Arī tas ir svarīgi, bet tas ir otršķirīgi iepretim tam, kā jūtas cilvēki," norāda Ancāne. Līdz ar to arī var teikt, ka atbilde uz jautājumu, kas dara pāri bērniem, varētu būt: "Tā var būt vecāku nostāja, ka svarīgāka par bērna emocionālo un fizisko labsajūtu, ir "citu"–radinieku vai reizēm pat pilnīgi svešu cilvēku – labsajūta. Šī nostāja spilgti izpaužas vārdos – "ko citi par to teiks!" vai "ko cilvēki par to teiks", un visas šīs lietas pārvēršas par centrālajiem jautājumiem."

Labklājības ministrs Jānis Reirs uzsver: "Šī diena ir labs brīdis, kad mums visiem būtu nopietni jāaizdomājas par bērnu drošību. Visplašākajā nozīmē – sākot ar drošību uz ielas un beidzot ar emocionālo drošību un drošību pret vardarbību. Diemžēl par drošību, arī bērnu drošību, mūsdienās cilvēki aizdomājas tikai tad, kad nelaime jau ir atnākusi. Klāt vasara – bērnu brīvdienas. Aicinu kopā ar bērniem, vecvecākiem, lieliem un maziem radiniekiem atkārtot gan drošības noteikumus mājās, skolā, peldvietās un uz ūdens, gan uz ceļiem un gājēju pārejām. Un pievērst īpašu uzmanību, ja pamanīts kāds bērns bez pieaugušo uzraudzības. Tikai kopā mēs varam nodrošināt bērnu drošību."

Vaicāta, ko sabiedrība var darīt, lai nebūtu gadījumu, par kādiem runā arī ministrs, – ka par bērnu drošību aizdomājamies vien pēc traģiskiem notikumiem, Ancāne uzsver, ka izteikumi "Kā būtu jārīkojas pareizi?" un "Kas neļauj rīkoties?" ir analīzes vērti.

Profesore nosauc četrus vārdus, kurus, viņasprāt, lietot ir visai nejēdzīgi un kuri neko nedod. Tie ir:

"Ja mēs aicinām sabiedrību rīkoties pareizi un vēl ar vajadzības izteiksmi – jums jārīkojas –, mēs ar šo pavēles un vajadzības izteiksmi gramatikā izdarām zināmu spiedienu. Mēs atņemam to, kas ir psihiskās veselības pamatu pamats, – tiesības domāt pēc principa – "es gribu/es negribu", bet mēs pasakām, kā ir pareizi jārīkojas. Tad kaut kur izpaliek šis "es gribu". Šis veids, ja runājam par tik svarīgu jautājumu kā bērna labsajūta, patiesībā jau pašā saknē nogriež kādu labu problēmas risinājumu. Tiklīdz mēs kādam kaut ko uzspiežam, vienīgais, ar ko droši varam rēķināties, ir – pretdarbība un protests. Patiesībā jau problēma ir dziļāka, – nemitīgi kaut ko uzspiežot, mēs arī bērnā netrenējam bērna atbildības izjūtu pašam par saviem lēmumiem. Paklausoties, kā cilvēki runā dažādās sabiedrības grupās un vidēs... šī vajadzības un pavēles izteiksme, komandu došana ir milzīgi izplatīta, un ar to mēs, šādā veidā izsakot labas domas, vienlaicīgi pašu rīcību esam nogriezuši. Tieši tas pats attiecas uz bērniem – ar uzspiešanu. komandēšanu un hiperaprūpi – mēs neļaujam bērniem izaugt par neatkarīgi domājošiem cilvēkiem. Aicinātu tomēr domāt nevis par to, kā jārīkojas, bet kā mēs katrs gribētu rīkoties, kā mēs paši redzam, kas būtu labi bērniem. Tā jau ir aksioma – tas, kas ir labi šodien mūsu bērniem, tas ir labi mums visiem kopā," uzsver daktere Ancāne.

Runājot par bērnu aizsardzību, Ancāne piemin arī daudzos bērnunamus Latvijā. Viņa gan pieļauj, ka viens būtu nepieciešams, lai tajā bērnu varētu ievietot uz laiku, kamēr tiek atrasta jauna ģimene. "Bet tas arī ir sabiedrības nostājas jautājums, cik daudz var atļauties būt tādas mammas, kuras pilnīgi atklāti pasaka, ka bērnu dzemdēšana viņām ir naudas pelnīšanas veids – ar bērnu pabalstiem. Ja būs sabiedrības "fui" un emocionāls nosodījums šāda veida mātēm, vai arī idejas, ka mammai vai tēvam, kuram jau ir atņemti četri bērni, tomēr nevarētu vairs bērnu būt, nedzimtu bērni ciešanās. Šāda jautājuma aktualizēšana varētu vienai otrai kundzei vai kungam likt aizdomāties, ka šis nav pats cienījamākais naudas pelnīšanas veids – tāds, kas balstīts uz otra cilvēka nelaimi, kas šajā gadījumā ir bērns. Protams, ir skaidrs, ka bērnam bioloģiskā māte nav nepieciešama tikai tad, ja viņa ir ārkārtīgi nelaba pret bērnu, tikai tad bērns vinnēs, ja būs kāda cita māte, kura emocionāli viņu pieņems. Būtu brīnišķīgi, ja par māmiņām kļūtu tās dāmas, kuras vēlas par tādām kļūt," uzskata Ancāne.

"Runājot poētiskākā valodā: no kā mēs gribētu pasargāt bērnus? Lai tētis un mamma neatņem bērnam viņa laimīgo likteni, kas patiesībā katram bērnam ir ielikts jau šūpulī. Vienam laimīgais liktenis nozīmē kļūt par brīnišķīgāko pavāru, citam par dziedātāju, par biznesmeni, citiem potenču un talantu bagātība ir orientēta uz to, lai kļūtu par visbrīnišķīgākajiem vecākiem saviem bērniem. Katram ir tā vieta, kur laimīgais liktenis jau ir ielikts. Atrodot šo savu vietu, cilvēks jutīsies jēgpilni, dzīvojot dzīvi, – panākumiem bagāts, spējīgs nopelnīt naudu, apmierināts un priecīgs, šo prieku izstarodams apkārt sev un citiem cilvēkiem, kas ideālā gadījumā ir tik jauka un vilinoša aina, ka katrs ir priecīgs un dalās savā priekā, ceļot pārējos uz augšu. Negribas pārspīlēt ar ideālismu, bet domāju, ka tik mazā valstī, kāda ir Latvija, ir milzīgas iespējas – panākt to, ka liels iedzīvotāju procents jūtas labi," optimistiska ir profesore Ancāne.

"Varam atsaukties uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 116111 statistiku, kas apliecina, ka viens no lielākajiem riskiem bērnam tikt apdraudētam diemžēl ir tieši ģimenē. Piemēram, gadījumā, ja vecāki, lietojot atkarību izraisošas vielas, nespēj parūpēties par bērna vajadzībām un drošību, bērns var justies apdraudēts, nevajadzīgs. Tāpat arī ir vecāki, kuri kā disciplinēšanas metodi mēdz izmantot fiziskus un emocionālus sodīšanas veidus, izraisot bērnā bezspēcību, dusmas, bailes, kaunu un vainas sajūtu. Arī ilgstoša klusēšana un ignorēšana kā soda veids traumējoši iedarbojas uz bērnu. Nereti ģimenē bērns var justies vientuļš, nesadzirdēts, jo pieaugušie ir aizņemti darbā, kā arī uzdod viņam tikai formālus jautājumus un neiedziļinās bērna teiktajā. Bērni var justies nobijušies un apdraudēti, dzirdot vecāku savstarpējos konfliktus, tāpat arī gadījumos, kad vecāki šķiras, nereti bērns tiek izmantots kā līdzeklis, lai panāktu vēlamo rezultātu."

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktora vietniece Baiba Skrabāne:

"Mēs varam runāt par riskiem, kam tiek pakļauti bērni, balstoties uz savu darba pieredzi – saņemtajām sūdzībām un dienesta ziņojumiem, veiktajām pārbaudēm un to rezultātu analīzi. Ir redzams, ka riski ģimenē lielākoties ir saistīti ar bērnam nepiemērotu sociālo vidi, kas rada nelabvēlīgus apstākļus bērna attīstībai. Bieži, bet ne vienmēr, ar to saistīta arī nepietiekama bērna uzraudzība, kas var novest pie bērna nonākšanas dažādās bīstamās situācijās. Arī vecāku savstarpējo attiecību risināšana bērna klātbūtnē uz bērnu var iedarboties emocionāli traumējoši.

Izglītības iestādēs vislielākie riski saistās ar vienaudžu vardarbību un pedagogu neiesaistīšanos situācijas risināšanā, kā arī izglītības iestādes darbinieku nepietiekamu sadarbību ar bērna likumiskajiem pārstāvjiem bērna problēmsituācijas risināšanā. Joprojām sastopama arī izglītības iestāžu darbinieku aizskaroša vai pat vardarbīga rīcība pret bērniem un bērna interesēm neatbilstošu disciplinēšanas metožu pielietošana darbā ar bērniem."

"Ik pa laikam tiek aktualizēti jautājumi par bērnu drošību uz ielas, izglītības iestādēs, interneta vidē. Sabiedrībā nereti uzvirmo arī sašutuma pilna šausmināšanās par vecākiem, kuri bērnus tur badā un iekausta. Taču lielākā daļa ir pārliecināta, ka vārdu salikums "vardarbība pret bērnu" attiecas tikai uz "tiem citiem" – deklasētiem tipiem, nelabvēlīgām ģimenēm, dzērājiem. Tomēr vardarbības jēdziens ir plašāks. Ir dažas, it kā pavisam ikdienišķas, vardarbības formas, kuras parasti nepamanām vai par vardarbību pat neuzskatām.

Vardarbība pret bērnu nav tikai miesas bojājumu nodarīšana, seksuāla izmantošana vai izteikti emocionālās vardarbības gadījumi. Pārāk maz uzmanības tiek pievērsts ikdienas situācijām, kurās bērns tiek traumēts. Priekšstats, ka par smagām sekām varam runāt tikai tad, ja bērns aizbēg no mājām vai kļūst par kriminālas organizācijas daļu, ir maldīgs. Cilvēka dzīves kvalitāti ietekmējošas sekas ir arī pazemināts pašvērtējums, nevēlēšanās vai neprasme veidot attiecības, arī neveselīgas attiecības ar partneri, kurās dzimst bērni, kas turpina bēdu stāstu.

Nereti sākuma punkts nav klasiski nelabvēlīga ģimene. Aizvien biežāk saskaramies ar situācijām, kad bērns smagi tiek traumēts vecāku šķiršanās laikā. Vecākiem vienam pret otru ir sakrājies rūgtums, tāpēc viņi viens otru sāpina, izmantojot bērnu, kas kļūst par rotaļlietu pieaugušo rokās. Ar bērnu ir viegli manipulēt, jo viņam trūkst dzīves pieredzes. Jāsaprot, ka arī attiecību izbeigšana ir saistīta ar attiecībām, tāpēc centrā vajadzētu likt nevis savu milzīgo aizvainojumu un vēlmi atriebties, bet gan bērnu. Tas ir kaut kas, ko nedrīkst atstāt bez uzmanības, jo ģimenes, kas šķiras, mēs nekādi nevaram uzskatīt par nelabvēlīgām, tomēr risku ir ārkārtīgi daudz.

Vides, kurās Latvijā aug bērni, ir ļoti dažādas. Netrūkst tādu, kurās riska faktors ir nabadzība, slikti dzīves apstākļi. Tomēr līdzās klasiskai vardarbībai pastāv arī tendence pārlieku rūpēties par bērnu, sargājot viņu no visa. Hiperaprūpe ir emocionālās vardarbības veids, jo vecāki liedz bērnam attīstīties. Bērna tiesības nenozīmē, ka viņam ir ļauts darīt visu, kas ienāk prātā. Bērnam ir tiesības saņemt no pieaugušajiem adekvātu audzināšanu, tostarp disciplīnu. Ja bērna brīvības teritorija ir pārāk plaša, viņš apjūk un nezina, ko iesākt. Ja pārāk šaura, viņš neapgūst elementāras lietas.

Hiperaprūpēto bērnu pašvērtējums var būt pārāk augsts – viņiem var šķist, ka pasaule griežas ap viņiem. Vecākiem ir jāseko līdzi bērnu vajadzībām, ļaujot bērnam saskarties ar grūtībām, kas jāpārvar. Gadās, ka hiperaprūpes dēļ bērni nonāk izolācijā, piemēram, mājapmācībā, jo vecākiem liekas, ka skolotāji un klasesbiedri ir slikti. Tomēr cilvēks ir sociāla būtne, kurai jāiemācās sadarboties, kontaktēties, veidot attiecības, strīdēties un salabt.

Tāpat priekšstats, ka slavēšana vienmēr nostiprina bērna pozitīvo pašvērtējumu, ir maldīgs. Novērtējumam jābūt atbilstošam – nevaram bērnu slavēt par lietām, kas viņam neizdodas, tādējādi sagrozot patiesību. Vecākam pret bērnu jābūt patiesam. Ja bērns ir slikti padarījis kādu darbiņu, bet tu saki, ka rezultāts ir lielisks, tā ir melošana, kā rezultātā bērnam tiek liegts adekvāts novērtējums.
Arī nemitīga salīdzināšana ar brāļiem, māsām, noniecināšana var atstāt uz bērnu traumējošu ietekmi. Ja vairāku bērnu ģimenē vienmēr vainīgs ir viens "grēkāzis", to arī var uzskatīt par emocionālās vardarbības veidu, ko no vecākiem pārņem pārējie ģimenes bērni.

Lai veidotos pozitīvas attiecības ar bērnu, svarīgi ir kopā pavadītie mirkļi – nedalīta (tiešām nedalīta!) uzmanība. Jo nereti ir tā, ka bērns nedalītu uzmanību saņem tikai tad, kad niķojas. Nav tik svarīgi, cik ilgi darām kaut ko kopā ar bērnu, svarīgi, ka tas notiek regulāri. Tas dod drošības un paredzamības sajūtu."