Eksperts: bērnu tirdzniecība un izmantošana ir reāla un smaga problēma arī Latvijā

Aizvadītajā nedēļā tika atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, kad sabiedrības uzmanība ar dažādu pasākumu starpniecību tika pievērsta bērnu tiesībām, taču, cik lielā mērā bērnu tiesības tiek ievērotas ikdienā, un, vai Latvijas sabiedrībā ir vērojama tendence, kad par bērnu tiesībām runājam tikai tad, kad jau ir noticis to pārkāpums, nevis preventīvi. Lūk, eksperta Oļševska (foto zemāk – red.) skatījums par šo tēmu!

Viens no problemātiskajiem jautājumiem ir cilvēktirdzniecība Latvijā, kas arī tiek atzīmēts starptautiskajā arēnā. Latvija nav cilvēktirdzniecības, bērnu pornogrāfijas un prostitūcijas tranzītvalsts, bet gan izcelsmes valsts. Latvijas bērnus tirgo uz ārvalstīm, un šī tirdzniecība ne vienmēr ir fiziskā izpratnē, kad bērnu aizved uz citu valsti. Mūsdienās tas notiek digitāli. Bērns var atrasties savās mājās vai iestādē, kurā dzīvo, bet faktiski jau būt pārdots digitālajā bērnu pornogrāfijas vidē. Jaunākie dati liecina, ka katrs trešais interneta lietotājs pasaulē ir bērns. Latvija vienmēr ir lepojusies ar interneta pieejamību, tā lietošanas apjomiem un izplatītu, taču jāapzinās, ka šai digitālajai attīstībai ir arī ēnas puse – apdraudējums, kas skar bērnus. Internets ir vieta, kur varmākas daudz vieglāk var atrast savus potenciālos upurus.

Ir ļoti daudzi aspekti, kas noved pie bērna digitālās izmantošanas. Ja bērns nejūtas piederīgs ģimenē vai nerod sapratni draugu un vienaudžu lokā, viņš meklē atbalstu ārpusē. Un bieži vien tā ir interneta vide. Bērni ir bērni, tāpēc jau ir nepieciešamas personas, kuras par viņiem atbild. Jo bērni nespēj pilnvērtīgi uzņemties atbildību par sevi un pieņem pārdomātus lēmumus. Tie, kuri nodarbojas ar bērnu pornogrāfiju vai tirdzniecību, ļoti labi apzinās šos faktorus, un visvairāk izmanto bērnus, kuriem ir grūtības ģimenē vai skolā. Nepārprotiet, es neaicinu aizliegt bērniem lietot internetu, bet gan vēlos vērst tiesībsargājošo iestāžu uzmanību uz šiem draudiem. Lai cīnītos ar bērnu digitālo tirdzniecību, arī atbildīgajām institūcijām, piemēram, VBTAI ir jābūt aktīvai šajā vidē.

Ir būtiski, ja tiesībsargs pievērsis uzmanību šiem jautājumiem, taču jāņem vērā, ka birojam nav sodīšanas funkcijas, kāda ir inspekcijai. Ir izskanējis viedoklis, ka inspekcijas jālikvidē, un uz tās bāzes jāveido speciāls bērnu tiesību ombuds, taču arī tas nebūs ideālais risinājums, jo izpaliks sodīšanas funkcija, kas ir būtiska, lai atturētu vismaz daļu iespējamo pārkāpēju. Noteikti nevar uzskatīt, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija neko nedara, tā nebūt nav. Taču viņu kapacitāte ir stipri ierobežota, un inspekcija vairāk koncentrējas uz speciālistu izglītošanu, tāpēc inspekcijas reforma, kura beidzot ir nobriedusi, ir ārkārtīgi nepieciešama. Bet būtu jāatceras, ka viņu primārā funkcija ir pārkāpēju sodīšana – ja to nedarīs inspekcija, kurš cits to darīs?!

Daļa sodīšanas funkcijas ir arī policijai, taču arī šeit diemžēl ir jāuzsver, ka policija nav pietiekami izglītota bērnu tiesību jautājumos. Policijas izglītošanās ziņā ir vērojama augšupejoša tendence, bet priekšā vēl liels darbs, lai nākotnē aizvien vairāk izvairītos no gadījumiem, kad pārkāpums ir konstatēts, bet jau ir iestājies noilgums un vairs nav iespējams piemērot sodu. Par šiem gadījumiem, kad lietas tiek izskatītas pārāk ilgi, 2017. gada ziņojumā norādījis arī tiesībsargs.

Valstī ir jābūt specializētai bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, to nedrīkst likvidēt, bet ir jāatrod risinājums tās efektivitātes sekmēšanai un modernizācijai.

Tas nenotiek tikai attīstības valstīs, tas notiek tepat Latvijā. Ir bērni, kuri ir ieslodzīti, nedēļām piesieti pie gultas bez iespējas kādam pasūdzēties vai palūgt palīdzību. Un lielākajai daļai tas nerūp. Jo mēs zini taču apzināmies, ka "šādu iestāžu darbiniekiem taču ir grūti, ka nepietiek darbinieku", bet tas nekādā gadījumā neattaisno šādu attieksmi pret bērniem. Kamēr mēs neatrisināsim šos jautājumus, domāt par skolas somu svaru nozīmē izniekot laiku un resursus.

Zemais atalgojums, darbaspēka trūkums vai pašu bērnu nepaklausība un nereti arī agresija nav attaisnojums cilvēkiem, kuri strādāt ar šiem bērniem. Ja kāds netiek galā ar saviem pienākumiem, ir jādomā par citu darbu. Mūsu augošajā darbā tirgū ir maz profesionāļu, un cilvēki, kuri nav profesionāļi, ļoti baidās, ka, zaudējot darbu, citu var arī neatrast. Šādi cilvēki savai rīcībai atradīs daudz un dažādus attaisnojumus, bet ir skaidri jāapzinās, ka vardarbīga un cietsirdīga izturēšanās pret bērniem nav pieļaujama nekādos apstākļos. Mums jābeidz izvairīties no nepatīkamajiem un sāpīgajiem jautājumiem, tie ir mūsu bērni. Par viņiem ir jāuztraucas, citādi nevar būt. Nevar atstāt novērtā vai ieslēgt bērnus un tad gaidīt – izdzīvos vai neizdzīvos."