Jā, pasaulē daudz bērnu cieš no kara, bada, nežēlības, netaisnības. Un mums kaut kas jādara arī šajā virzienā. Bet ir arī cits vardarbības veids – vardarbība ģimenē.
Mēs uztveram bērnu kā daļu no sevis, savas domāšanas. Mēs uzskatām, ka viss, kas ir labi man, ir labi arī priekš viņa. Taču dvēsele ir atnākusi pati ar savu izaugsmes un attīstības programmu. Ar pašas mērķiem un uzdevumiem. Tā atnākusi pie tevis ne jau nejauši, viņa atnākusi arī tev kaut ko iemācīt, tāpat kā tu – viņai. Dažas dvēseles pievelkas, rezonējot ar dzimtas programmām, un savā ziņā tām ir līdzīga domāšana, tomēr – citāda. Pasaule nestāv uz vietas, tā visu laiku attīstās. Kaut kādas mijiedarbes shēmas noveco, citas rodas no jauna. Mēs visi evolucionējam. Šodien bērns jau gada vecumā tur rokās mobilo tālruni, bet trijos gadus viņam jau ir savs planšetdators! Un jaunie bērni paģēr pret sevi jaunu attieksmi – ar cieņu pret viņu ceļu, ar izpratni, ka viņi nav atnākuši mantot bailes, aizspriedumus un ierobežojumus, bet atrast veidu, kā varētu savus uzdevumus risināt citādi. Un varbūt pat izmainīt šo pasauli un apstādināt draudošo katastrofu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
