Katra bērna piedzimšana ir maza krīze; vecāku stāsti par mazuļu audzināšanu ar nelielu gadu starpību  (1)

Pediatre skaidro, ka pēc būtības katra bērna piedzimšana ir "maza krīze", tai ir jāgatavojas. Viņasprāt, ideāls mirklis, kad ieņemt otru bērnu, lai teorētiski netraumētu pirmo bērnu, ir divi līdz trīs gadi. Tas tādēļ, ka bērnam pirmos trīs gadus ir nepieciešama absolūta mammas un tēva uzmanība. Ja otrs bērns piedzimst mirklī, kad vecākajam ir divi gadi, ar varu, mākslīgi var tikt nogriezta nabassaite. Bērnam pēc būtības liek kļūt par vecāko bērnu, lai gan viņš nemaz tam nav gatavs. Viņš joprojām ir mazs kamoliņš, kas alkst mātes mīlestības un rūpes. Grib pasēdēt klēpī un justies maziņš. Brālīša vai māsiņas piedzimšanu divgadnieks uztver jūtīgi. Iespējams, tā var būt emocionāla trauma.

Tam var sekot dažādas vecākā bērna emocionālas un fiziskas izpausmes, parādot vecākiem, ka viņam arī sāp, un bērns to pārdzīvo savā veidā. Bērns var pēkšņi vēlēties arī padzerties no pudelītes, lai gan vairs to nelieto. Vēlas, lai viņu pabaro. Var pēkšņi mazliet regresēt attīstībā, kļūt histērisks, raudulīgs, agresīvs. Tas viss ir normāli, jo vecākais bērns grib uzmanību. Viņš novēro, ka mazais bēbītis iegūst uzmanību raudot. Vecākais to kopēs, skaidro ārste.

Zandas ieteikums – noteikti nespiest bērnam mīļot, bučot un ar varu iemīlēt mazāko brāli vai māsu. Tam visam jānotiek dabiski. Sākumā var būt greizsirdība, pat košana mazākajam un vecākiem. Ar laiku, kad situācija nostabilizēsies, jo īpaši, kad abi paaugsies un mazākajam būs divi un vecākajam četri gadi, viņi tiešām, neliekuļojot var kļūt par labākajiem draugiem. Vecākais dabiski pieņems savu vecākā bērna statusu.

Svarīgākais, ko nevajadzētu darīt mirklī, kad mazais piedzimst, vecāko "nogrūst" dārziņā. Tad gan vecākais emocionāli jutīsies atstumts, nekam nevajadzīgs. Bērnam var šķist, ka mamma un tētis viņu negrib. Pirmos trīs mēnešus pēc otrā bērna nākšanas pasaulē pediatre iesaka visiem būt kopā. Lai arī cik grūti tas būtu. Visai ģimenei ir jāsarod ar situāciju. Noteikti nevajadzētu šķirt bērnus – viens pie vienas omītes, otrs pie tantes vai mājās. Ja bērni augs kopā, lai arī sākotnēji, iespējams, attiecības nav tās pašas labākās, bērni pieslīpēsies. Katram ir savs raksturs, arī maziņiem, viens ir emocionālāks, otram patīk kaitināt utt. Sadraudzēšanās nāk ar laiku, ne tikai pāriem ir jāpieslīpējas, bet arī brāļiem un māsām, uzsver pediatre.

Turpinājumā iepazīsties ar trīs ģimenēm, kurās aug bērni ar mazu gadu starpību – līdz diviem gadiem.

Šajā ģimenē aug trīs meitas – Grētai ir trīs gadi, Dārtai un Rūtai – nosvinēta pirmā dzimšanas diena.

Nepilnu divu gadu laikā Nelda un Raivis kļuva par daudzbērnu ģimeni. Patiesībā tas ir burvīgs stāsts par skolas biedriem, kas kļuva par pāri un izveidoja ģimeni. Kopā ir nu jau 16 gadus. Nelda patlaban ir bērna kopšanas atvaļinājumā un audzina trīs meitas, bet vīrs Raivis ir jūrnieks, kurš dodas jūrā uz laiku no četriem līdz pat sešiem mēnešiem. Abi izskatās starojoši, tiekoties ar mani, ir palaisti brīvsolī uz kino. Nelda izskatās tik burvīgi, ka šķiet viņai būtu vien 18. Ļoti dzīvespriecīga, smaidīga un pozitīva. No aktīvas dzīves Rīgas centrā ģimene pārcēlusies uz dzīvi laukos, un meitas palīdz audzināt arī vecvecāki.

Stāsta Nelda: "Mirklī, kad USG apmeklējumā uzzināju, ka gaidām dvīņus, patiesību sakot, biju vieglā šokā. Vīrs, kurš ar vecāko meitu Grētu laukā mani sagaidīja, bija pārbijies no manas sejas izteiksmes, viņam šķita, ka kaut kas nav kārtībā ar bērniņu. Izrādās, ka viss bija vēl labākā kārtībā, nekā varējām iedomāties. Gaidījām dvīņus! Šī grūtniecība bija plānota, vēlējāmies bērnus ar mazu gadu starpību. Protams, nebijām domājuši, ka divu gadu laikā mums būs trīs bērni. Vīra vectētiņš ir viens no dvīņiem un pirms tam bijām smējušies, ka kādam no radiem arī varētu būt dvīņi.

Nemelošu, biju satraukta. Paziņojām jaunumus un tā nu lēnā garā tam gatavojāmies. Dzīvi centrā, 5. stāvā bez lifta nomainījām pret mierīgu dzīvi lauku mājās. Visiem tā šķita pareizāk. Fiziski nebūtu iespējams ar visiem bērniem doties pastaigās, kaut vai nokāpt lejā pa kāpnēm. Vīra vecāki piedāvāja savas mājas, mēs piekritām. Sākotnēji bija satraukums, kā sadzīvosim. Bet tagad varu pateikt lielu paldies par atbalstu no mūsu vecākiem."

Jā, Raivis ir jūrnieks un kādu laiku nākas dzīvot šķirti. "Ilgākais periods ir bijis seši mēneši. Parasti vīrs bija prom jūrā četrus mēnešus, bet šoreiz, kā par spīti, kad dvīnēm bija divi mēneši, Raivim vajadzēja braukt prom uz sešiem mēnešiem. Raivja un mani vecāki ļoti atbalstīja. Jā, tas bija grūti, bet tagad Raivis līdz vasaras beigām ir pie mums un visas esam laimīgas," smaidot saka Nelda.

Raivis pievienojas, slavējot savu sievu: "Tas, ko spēj sievietes, ir prātam neaptverams. Ļoti cienu un apbrīnoju savu sievu!"

Nelda atzīst, ka šis gads ir bijis ļoti piesātināts, samērā smags. "Nemelošu! Esmu jutusies gan ļoti laimīga, gan ļoti izsmelta. Bez palīdzības vienai noteikti nebūtu iespējama ikdiena ar meitenēm. Visas ir maziņas un katrai ir vajadzīgas rūpes un uzmanība."

Un kā ar ikdienu? Ar gulēšanu, jo zināms, ka bieži vien bērni ar mazu gadu starpību negrib gulēt savās gultās? "Jā, tas mums sāpīgs jautājums. Vecākā iemieg tikai, ja kāds guļ blakus. Katrs guļ ar savu komplektiņu un uz maiņām. Viens ar dvīnēm vienā istabā, dvīnes katra savā gultā un otrs ar vecāko meitu. Esam bijuši ļoti demokrātiski šajā jautājumā un vēl tikai esam procesā, lai bērni gulētu savās gultās un savās istabās, un vecāki savās. Pēc pieredzes iesaku – laicīgi mācīt. Tas nav nemaz tik viegli!" apliecina Nelda.

Neldai izveidojušies savi novērojumi, kā atvieglot dzīvi, ja aug bērni ar tik mazu gadu starpību, un ar tiem viņa labprāt dalās arī ar citiem vecākiem. Pirmkārt, vienlīdzīga attieksme pret katru bērnu.

"Ikdienā cilvēki bieži vien lielāku uzmanību velta mazākajam. Mūsu gadījumā – dvīnēm. Bieži vien gan kafejnīcās, gan omītes apbrīno un ucina mazākos. Vecākais tajā mirklī burtiski var justies mazvērtīgāks, atstumts, ne tik interesants. Esmu pamanījusi, ka mirkļos, kad kāds pievērš uzmanību tikai dvīnēm, mūsu Grēta tā kā aizdomājas, novēršas. Jūtu, ka tas viņai ir sāpīgi. Silti iesaku visiem radiniekiem un vecākiem mēģināt sadalīt uzmanību, dāvanas. Ja tiek dāvinātas dāvanas, tad nevis tikai mazākajam, bet visiem bērniem. Mēģināt vecāko neatstumt. Protams, tas var būt neapzināti, bet vecākais to uztver burtiski. Viņam šķiet, ka par viņu ir aizmirsts."

Arī Raivim ir ko piebilst: "Noteikti jāmudina vecvecākus neapdāvināt tikai pirmdzimtos, bet tieši pretēji – vairāk pievērst uzmanības vecākajam, kas to ļoti novērtēs. Manuprāt, dvīnes Grētai ir iemācījušas dalīties un draudzēties. Tuvas attiecības un draudzība izveidojušās vecākajai meitai ar vienu no dvīnēm."

Otra lieta, kas noteikti jāņem vērā, – uzmanība un laiks tikai vecākajam bērnam. "Ir reizes, kad jūtos vainīga, ka tik ātri otro reizi paliku stāvoklī un savā ziņā kaut ko atņēmu Grētai. Tādēļ ir dienas, kad laiku veltu tikai viņai. Grēta to ļoti novērtē un jūtas laimīga un mīlēta," stāsta Nelda.

Trešā, arīdzan svarīga lieta, – jautā pēc palīdzības! "Noteikti nebaidīties un jautāt pēc palīdzības un atbalsta," mudina Nelda.

Šajā ģimenē aug divas meitas ar gada un trīs mēnešu starpību – Terēzai ir gadiņš, bet Žanetei – pilni divi gadi.

Arī šis pāris ir skolas biedri, kas kopā ir nu jau 13 gadus, piecus no tiem laulībā. Apzināti pirmos gadus veltījuši karjerai, Jānis ir futbola treneris, Rasma – angļu valodas skolotāja. Bērnus plānojuši trīs gadus pēc kāzām. Otrais bērniņš Rasmai pieteicies, kad Žanetei bija vien pusgadiņš. Rasma atzīst, ka patlaban jūtas ļoti laimīga. Meitenēm ir tik maza starpība, ka Žanete nemaz neatceras dzīvi bez māsas. Abas satiek ļoti labi, bērni ir draudzīgi un mierīgi. Īsti neesot bijušas nevienas histērijas. Ģimene visur cenšas braukt ar bērniem – ceļo, iet satikt draugus. Rasma atzīst, ka bērni viņu ļoti mainījuši – no pedantes un kategoriskas sievietes tagad esot kļuvusi par demokrātisku mammu.

Patlaban savos divarpus gados ir ļoti saprātīga. Veiksmīgi pēc pusotra gada vecuma sāka iet pašvaldības apmaksātā bērnudārzā un šogad ir slimojusi tikai vienu reizi. Ko arī īsti nevarētu saukt par riktīgu slimošanu. Drīzāk saaukstēšanos. Mūsu stāsts apgāž mītu, ka mazie daudz slimo un viņiem nepatīk dārziņš. Vienmēr esam braukuši visur kopā ar bērniem, meitas ir ļoti atvērtas, zinātkāras un draudzīgas. Brīvais laiks tiek pavadīts pie manas mammas lauku mājās. Veiksmīgi esam atraduši savu ģimenes formulu – ikdiena, darbs centrā, brīvdienas laukos. Bērni norūdās, mazās pētnieces labprāt pavada laiku abās vidēs," stāsta Rasma.

Arī ar gulēšanas lietām Rasmas ģimenē bērniem problēmu īsti neesot. "Sākumā vecākā meita gulēja ar mums. Pati ap vienu gadu pārcēlās uz savu gultiņu. Līdz pieciem mēnešiem Žanetei patika sava gultiņa, tad iepatikās pie vecākiem. Visi guļam vienā istabā. Protams, ir reizes, kad pamostamies visi četri vienā gultā. Bet pārsvarā meitenes guļ savās gultās, vecāki savā. Esmu demokrātiska šajā jautājumā, ļaujam pačučēt ar vecākiem," smaidot atklāj mamma.

Rasmas pieci moto vecākiem, kuri audzina bērnus ar mazu gadu starpību:

Pasaki savam bērniņam paldies – tāpat vien. Vienkārši par to, ka viņš ir. "Savai vecākajai meitai bieži vien pienāku klāt mirkļos, kad viņa pati spēlējas un pačukstu austiņā "paldies" vai "malacis, tev ļoti labi sanāk". Esmu lasījusi, ka bērni ar mazu gadu starpību bieži vien cieš no uzmanības deficīta. Pati šādā veidā, bez noteikta iemesla slavējot un pasakoties, radu mieru savos bērnos. Meita nav taisījusi histērijas un izrādījusi greizsirdību. Vienmēr paslavēju, cik viņa ļoti labi spēlējas vai zīmē. Tas tiešām viņā rada pārliecību un mieru."

Mierīga un draudzīga vide. "Mūsu māšeles ir tiešām apbrīnojami mierīgas. Neesam skaļi mājās strīdējušies un pacēluši balsi. Vienīgais vārdiņš – "nu, nu" vietā, ko izmantojam, ir "pepe". Tas ir kā apzīmējums, ka tā nevar darīt. Mierīga vide un draudzīgums ir sekmējis ikdienas ritmu."

Nebaidies lūgt palīdzību. "Vienmēr saucam pēc palīdzības, ja tā ir nepieciešama. No omītēm vai jautāju vīram, lai palaiž mani, ja ir mirkļi, kad gribu laiku tikai sev," stāsta Rasma.

Pēc iespējas vairāk laika brīvā dabā. "Reizēm šķiet, ka dzīve ar diviem bērniem ir vieglāka nekā ar vienu. Pirms tam ar vienu meitu ņēmu tik daudz mantas līdzi – trīs bērnu drēbīšu komplektus, ēdienus, biju pārstresojusies. Tagad ar divām meitām paķeru ātri pašu nepieciešamāko un laižam ar mašīnu. Esmu iemācījusies dzīvot šeit un tagad, nesatraukties par niekiem. Bērniem ļaut skraidīt basām kājām un nošmulēties. Mums ir vieglāk ārpus mājas, nekā dzīvoklī. Tas ir interesantāk gan meitenēm, gan arī man."

Būt pacietīgam un bērnam iemācīt skaidrot savas izjūta. "Mirkļos, kad redzu, ka Žanete ir "uzvilkusies" uz mazo māsu vai mazā māsa ir paņēmusi vecākās māsas mīļākās lietas, jautāju, lai vecākā māsa izskaidro, ko jūt. Tādējādi apraksta, ka ir dusmīga, bēdīga, dusmiņa iznāk uz āru, netiek apspiesta un pazūd," savā pieredzē dalās Rasma.

Šajā ģimenē aug pusotru gadu vecais Jēkabs un trīsarpus gadus vecā Ieva Paula.

Tētis Mārtiņš ir Latvijas Radio ziņu dienesta sporta ziņu nodaļas vecākais redaktors, bet Līga – topošā pirmskolas skolotāja. Abi iepazinušies internetā, pirmais randiņš noticis Maira Brieža preses konferencē. Mārtiņš joko, ka varbūt nožēlo šo pirmā randiņa vietu, jo nav varējis sacensties ar bokseru fizisko formu. Ātri vien apprecējušies un pieteikusies meitiņa. Līga atzīst, ka tas ir bijis viņas sapnis – bērni ar mazu gadu starpību. Tāda pati starpība ir viņai ar savu māsu. Plānots tas nebija, bet sapņotais ir piepildījies!

Otrais bērniņš piedzimis neplānotās mājdzemdībās. Līgai nedēļu bijušas viltus kontrakcijas, 40. grūtniecības nedēļā naktī sākušās dzemdības. Šķitis, ka varbūt tās pašas viltus kontrakcijas. Vīru nav modinājusi, iegājusi vannā. Pēc tam pamodinājusi Mārtiņu. Sākušās kontrakcijas ik pēc minūtes. Izmērījusi telefonā kontrakciju biežumu, Līga šokā – rādās, ka drīz būs 10 cm atvērums. Jēkabs piedzimis apmēram 20 minūšu laikā uz viesistabas dīvāna. Bija ziema, ārā sals, mīnus 10 grādi pēc Celsija, abi tagad to vēl joprojām spilgti atceras.

Pirmajā brīdī bijis šoks, jo mazais nav kustējies, pēc tam tikai dakteris paskaidrojis, ka mazie dzimst aizmiguši un nekustās. Līga noglaudījusi galviņu un mazais iebļāvies. Gaidījuši ātro palīdzību. Abi brīdina, ka otrās dzemdības var būt zibenīgas. Viss bijis labi, bez sarežģījumiem. Un tas jau bija kādu laiku atpakaļ, bet, kā abi tagad sadzīvo?

Bērni ir ļoti draudzīgi, otrā bērniņa gaidībās Līga apzināti Ievai Paulai stāstījusi, ka brālītis aug puncī. Māsa, kad brālis piedzimis, barojusi ar pudelīti, lielas greizsirdības scēnas nav piedzīvotas. "Māsa brāli ir pieņēmusi ļoti labi. Nav bijušas izteiktas greizsirdības scēnas. Gaidot brālīti, daudz skaidrojām par grūtniecību. Meita ir ļoti saprātīga, reizēm no viņas var dzirdēt tādas pērles," pasmejas Līga.

Tiesa, lielāko daļu rūpju jāuzņemas Līgai, jo dažreiz Mārtiņam darba diena sākas ļoti agri, bet dažreiz – tā beidzas tikai ap pusnakti. "Jā, ir dienas, kad jābūt darbā pirms pulksten 6, citreiz atnāku mājās pirms pusnakts. Milzīgs paldies sievai, ka tiek galā ar bērniem un mājasdarbiem un vēl paspēj pagatavot garšīgas vakariņas," tā Mārtiņš.

Arī šai ģimenei ir visai līdzīgi ieteikumi, kā labāk sadzīvot, ja aug bērni ar mazu gadu starpību. "Katram bērnam veltīt uzmanību. Lai katrs dabūtu gan mammu, gan tēti. Tad arī nerodas greizsirdības scēnas. Atpūtusies un brīvsolī palaista mamma ir laimīga mamma. Jāatrod laiks sev un savām draudzenēm. Esmu pateicīga vīram, ka ik pa laikam mani palutina," saka Līga.