Sensenos laikos jāņabērnus gaidīja tikai tur, kur bija meitas precību vecumā  (4)

Etnogrāfe Dr. hist. Ingrīda Leinasare, pētot pirmatnējās sabiedrības posmu mūsdienu Latvijas teritorijā, vasaras saulgriežu laiku saistīja ar meiteņu iniciāciju – rituālu darbību kopumu, kurā pēc noteiktu pārbaudījumu izturēšanas notika pāreja no vienas vecuma grupas otrā. Liecības par šīm tradīcijām saglabājis gan folkloras, gan arheoloģiskais materiāls.

Meitenes, kuras bija sasniegušas fizioloģisko briedumu (10–14 gadu vecumu), vasaras saulgriežos gaidīja pārbaudījums – līgošana un jāņuzāļu lasīšana, brienot pa pļavu basām kājām. No mājām izgāja bērniņš, bet atpakaļ ar jāņuzālēm jau pārnāca jauniete.

Pārbaudījumu izturējušas meitenes kļuva par jaunietēm un ieguva savai vecuma grupai atbilstošu simboliku – tiesības pie svētku tērpa valkāt vainadziņu un noteiktas rotas, kā arī atbilstoši novada tradīcijai vai nu siet priekšautu virs brunčiem, vai tiesības apjozt brunčus ar jostu.

Ar šo brīdi meitenes dzīvē sākās posms, kurā vajadzēja apgūt visus mājas darbus un sagatavot pūru, lai pēc noteikta laika – atkal Vasaras saulgriežos – varētu sākt domāt par sievas galvas autu.

Gaidot šo notikumu, meita gatavoja villaini un pina ozolu vainagu. Pēc vasaras saulgriežiem meitu izdeva pie vīra. Dr. hist. Ingrīda Leinasare rakstīja, ka, iespējams, šo tradīciju saglabājusi vēlākajos gadsimtos 2. jūlijā svinētā Laidene.

Tolaik vasaras saulgriežus svinēja tikai tās ģimenes, kurās meita bija sasniegusi fizioloģisko briedumu. Šajās sētās sēja sieru un plaši atvēra pušķotus vārtus – zīmi, ka sētā dzīvo jaunas meitas. Ģimenes, kurās bērni vēl bija mazi, vasaras saulgriežu vakarā pagalma vārtus cieši aizvēra, pieveļot tiem priekšā akmeni, norobežojot sētu no visiem tiem notikumiem, kas šajā vakarā un naktī notika apkārtnē.

Līdz ar zemkopības un lopkopības attīstību pirmajā gadu tūkstotī pēc Kristus vasaras saulgriežu saturs paplašinājās – ar vecajām tradīcijām centās nodrošināt ne tikai ģimenes, bet nu jau arī tīrumu un ganāmpulku auglību, no kuriem bija atkarīga cilvēku izdzīvošana. Ja agrāk Jāņu māte – Māra, nodrošinot pēcnācējus ģimenei, apjoza jostu meitai, tad tagad zelta jostu apjoza ap rudzu lauku.

Galveno lomu šajos svētkos sāka atvēlēt saulei, kura, līdzīgi kā senāk meita, kāra vainagu ozolā un, līdzīgi kā Jāņu māte, brida rudzu lauku, lai tas atdzimtu lielākā auglībā.