Bīstamās situācijās bērnu rīcību nosaka emocijas

Lai gan zinātkāre ir normāla bērnus raksturojoša īpašība, pieaugušie bieži nesaprot, kāpēc viņu atvases ir pārgalvīgas un neievēro šķietami pašsaprotamus noteikumus. Piemēram, brauc ar velosipēdu tālāk nekā atļauts, bez brīdinājuma aicina ciemos draugus vai paši iet ciemos, laicīgi nepaziņo, ja kavēsies... No dažādiem pētījumiem izriet, ka atbildes uz šiem jautājumiem meklējamas bērnu domāšanas un pasaules uztveres modelī.

Bērni vienmēr cenšas paplašināt savas iespēju robežas, jo vēlas pārbaudīt, cik daudz var izdarīt, līdz tiek pieķerti vai iekuļas nepatikšanās. Šo "eksperimentu" nopietnības līmenis ir atšķirīgs, jo katrā ģimenē tiek ievēroti citi noteikumi, piemēram, vienā vecāki savām atvasēm uzticas un atļauj vairāk, citā mazāk. Tādējādi četru līdz sešu gadu jeb tā dēvētajā atdarināšanas vecumā bērnu rīcību būtiski ietekmē vienaudži. Proti, draugi un skolasbiedri, kuri auguši ģimenēs ar citiem noteikumiem, var radīt dažādus kārdinājumus jeb netīši pavedināt uz blēņām.

Īpaši spēcīga vienaudžu ietekme ir gadījumos, kad draugs vai skolasbiedrs ir arī līderis, jo viņu atdarina citi bērni – viņi var gan rīkoties identiski, gan izmantot līdera argumentus, piemēram, attaisnojoties par paveiktajiem nedarbiem.

Sastopoties ar situācijām, kurās bērnu drošība ir apdraudēta, vecāki bieži jautā paši sev: "Kāpēc mans bērns nerīkojās tā, kā viņam mācīju? Kāpēc nelūdza pieaugušo, piemēram, garāmgājēju, palīdzību?"

Ir jāsaprot, ka bērns nav pieaugušais. Bailīgās un bīstamās situācijās virsroku pār viņa prātu gūst emocijas – bērns dodas uz priekšu un pieņem lēmumus haotiski, izmisuma vadīts. Pie kam šādā stāvoklī viņš nemēdz izrādīt emocijas – raudāt, lūgt palīdzību utt., tādēļ pieaugušie bieži nepamana, ka notikusi nelaime, un paiet garām.

Spēja paredzēt sekas un izvērtēt situācijas bīstamību, ir brieduma jautājums. Tāpēc vecākiem, vecvecākiem, auklēm un citiem pieskatītājiem bērni ikdienā ir jāuzrauga.

Atbildības sajūta, par kuru domājam un runājam mēs, pieaugušie, bērniem sāk veidoties deviņu gadu vecumā. Līdz tam viņi nespēj atbildēt par savu rīcību vai paredzēt tās sekas, jo nav nobrieduši – ir viegli ietekmējami, ātri padodas emocionāli pozitīviem kārdinājumiem.

Šajā vecumā bērni ir atvērti lietām un aktivitātēm, kas viņiem ikdienā nav pieejamas vai tiek liegtas, piemēram, draudzīgam pilnīgi sveša onkuļa vai tantes aicinājumam doties apskatīt kucēnus, kuru pašam mājās nav. To zināmā mērā veicina arī vecāki, jo mēs bieži mācām savām atvasēm, ka pieaugušie ir jāklausa, taču nepaskaidrojam, ka runa par vecākiem, vecvecākiem, bērnu dārza audzinātāju vai aukli, norāda psiholoģe.

Bet nepārproti! Mūsu kā vecāku uzdevums ir iemācīt bērniem robežas, vienlaikus nesagraujot viņu pasaules kā pozitīvas un drošas vietas uztveri, saka Aunīte.

Kā to izdarīt? Ir jāskaidro, ka pasaulē ir daudz labu, izpalīdzīgu un draudzīgu cilvēku, taču mēdz būt izņēmumi. Par to runājot, nedrīkst bērnus baidīt, lai viņi nekļūst pārāk piesardzīgi savos lēmumos un baiļu dēļ palaiž garām dzīves lielās izdevības. Mūsu uzdevums ir iemācīt savām atvasēm saskatīt zelta vidusceļu starp labo un slikto, pareizi rīkoties aizdomīgās situācijās.

Tāpat jāatceras, ka bērni šajā vecumā uzskata, ka viss, ko viņi redz, dzird un domā, ir vienīgā patiesība. Tieši tāpēc situācijās, kad tiek pārkāpti noteikumi, viņi nereti vaino citus. Vai melo. Un tas nav nekas ārkārtējs. Vienkārši bērnu iztēle brīžiem ir tik bagāta, ka viņiem pašu stāstītajā ir grūti nošķirt izdomājumus no meliem.

Runājot ar bērniem par nopietnām lietām, tostarp par drošības jautājumiem, šķiet, vairums no vecākiem ir pārliecinājušies, ka atvases viņus burtiski nedzird. Kā to mainīt?

Ir jāņem vērā, ka liels informācijas daudzums bērnu domās rada haosu. Viņi vislabāk uztver īsu, kodolīgu, skaidrā un viņiem saprotamā valodā atspoguļotu informāciju. Tāpēc, jo konkrētāk vecāki runās, jo ātrāk un labāk bērni sapratīs, par ko ir runa.

Tāpat, preventīvi izglītojot bērnus par personīgās drošības jautājumiem, ir jāpārliecinās, vai viņi zina, kur vērsties, lai saņemtu palīdzību, piemēram, kā sazvanīt ātro medicīnisko palīdzību, policiju vai ugunsdzēsējus.

Lai gan personīga saruna joprojām ir efektīvākais līdzeklis saziņai starp vecākiem un bērniem, mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā – rūpējoties par savu atvašu drošību, vecāki var efektīvi izmantot modernās tehnoloģijas. Piemēram, bērnu drošības pulksteņus un mobilās aplikācijas, kas nodrošina iespēju sekot līdzi bērna ikdienas gaitām attālināti.

Bērnu drošības pulksteņi ir vairāk piemēroti mazākiem bērniem, kuri vēl mācās būt patstāvīgi, piemēram, topošajiem pirmklasniekiem.
Latvijā ir pieejami, piemēram, "MyKi Touch", "Sponge" un "KiGO Watch". Savukārt mobilās aplikācijas, piemēram, "Find My Kids" un "Mobile Tracking", ir vairāk piemērotas pusaudžu uzraudzībai. Tās nosaka bērna (precīzāk – viņa mobilā telefona) atrašanās vietu, kā arī nodrošina saziņas iespējas tiešsaistē. Pie kam šajās aplikācijās arī bērni var redzēt, kur konkrētajā brīdī atrodas viņu vecāki. Tas ir ļoti vērtīgi, ņemot vērā, ka pusaudžiem ir raksturīgi cīnīties par savu privāto telpu. Ja vecāki var izsekot bērnu un otrādi, neviens nejūtas aizvainots.

Tomēr, neraugoties uz iespējām, ko nodrošina modernās tehnoloģijas, ir svarīgi ņemt vērā, ka tās kalpo kā sava veida "roku pagarinājums" vecākiem. Proti, dažādi tehnoloģiski risinājumi bērnu attālinātai uzraudzībai ir efektīvi vien tad, ja tiek apvienoti ar zināšanām. Tas nozīmē, ka par bērnu drošību ir jādomā kompleksi – vecākiem ir ne vien jāpaļaujas uz tehnoloģijām, bet arī preventīvi jāizglīto savas atvases par aktuālajiem drošības jautājumiem.