Tautastērps: no parastām drānām par gandrīz svētu modes preci

Tāpat kā visā Latvijā šobrīd noris radoša rosība, gatavojoties Līgo svētkiem un Dziesmu un deju svētkiem, arī tautas tērpu centrā "Senā klēts" meistares bizo kā bitītes. Šajā rosībā tiekamies ar tautastērpu eksperti, darinātāju un meistari Ziedīti Muzi. Kamēr Muze vēl konsultē telefonsarunā kādu zvanītāju, cita meistare palīdz angliski runājošai sievietei izvēlēties tautiskus elementus kāzām. Ir jūtams tautastērpu drudzis.

Jautāta par pirmajiem soļiem tautastērpa darināšanā un izvēlē, Muze stāsta: "Svarīgi vienoties, kāds šis tērps būs, kas cilvēkam ir svarīgākais. Ir dažādi tērpu pasūtītāji – tādi, kas sūta tērpu no matu galiņiem līdz papēžiem, pilnīgi visu. Tad ir kāds, kuram tikai vajadzīgs lakatiņš, ko apsiet ap cepuri." Viņa atzīst, ka, salīdzinot ar pagājušo gadu, šis ir ļoti īpašs gads gan simtgades un aicinājuma "katram savu tautastērpu" dēļ, gan Dziesmu un deju svētku kontekstā. "Cilvēki ir gaidījuši šos svētkus, grib saposties. Mēs arī priecājamies par šo interesi. Tas ir ļoti skaisti, jo tērps dod mums pašapziņu un tie, kas uzvelk tērpu, iztaisno muguru un jūtas kā svētkos," tā Muze.

Viņa piemin, ka pēc novada izvēles var jau sākt pētīt attiecīgās izvēles elementus, piemēram, kāda veida ņieburs ticis valkāts. Muze uzsver, ka vienmēr pilns tautas tērps skaitās tas, kurā ir uzvilkta galvassega: "Jaunām meitām vainags, precētām sievām sievas cepures vai galvas auti, kas nu kuram novadam pieklājās, bet kaut kam galvā ir jābūt. Saka, ka latvieši ir staigājuši ar kailām kājām, bet ar kailu galvu nekad. Īpaši ejot godos, kad pie tā ir jāpiedomā."

Mūsdienās svarīgi būtu izvēlēties tādu tautastērpu, kurā cilvēks jūtas ērti, labi un skaisti. Tautastērps ir liela investīcija arī naudas ziņā, ar to tiks staigāti gadu desmiti, tāpēc ērtumam un patikšanai ir liela nozīme. "Pirms diviem, trīs simtiem gadu tērps bija kā valkātāja vizītkarte. Piemēram, varēja redzēt, ka cilvēks nāk Nīcas tērpā, tad visiem bija skaidrs, ka šis ir Nīcas pagasta iedzīvotājs, jo viņam ir tērps no tā pagasta," stāsta Muze. Viņa piemin, ka pati ir Vidzemniece, tomēr darinājusi sev Nīcas tērpu, kurā jūtas ļoti labi. Mēs daudz ceļojam, pārvietojamies, pārceļamies, tāpēc agrākās tērpa kā vizītkartes mērķis ir izzudis. Tomēr eksperte piemin deju kolektīvu "Biksti", kuri darinājuši un pārstāv precīzu Bikstu novada tērpu. Viņu tautastērps svētkos būs īstena vizītkarte.

Jautāta par to, vai katram īstenam latvietim būtu vajadzīgs tautastērps, Muze smaida: "Tas ir skaisti, ja ir šis tērps. Ir dziesmu svētki, ir citi svētki, kuros ir skaisti tērpties šajā tērpā. Domāju, ka tie cilvēki, kuriem ir tautastērps, sajūt, ka tērps dod to spēku. Tā doma, ka tas ir mūsu senču apģērbs, kas ir attīstījies un pilnveidojies, līdz mums nonācis. Ar to enerģiju, kas tērpā ir ielikta, ar visiem rakstiem. Ja mēģinām rakstus lasīt, tad katrs no tiem ir ko labu vēstošs. Viss ielikts, lai mēs būtu laimīgi, veseli, harmoniski šajā pasaulē." Viņa atklāj, ka ir arī cilvēki ar vairākiem tērpiem. Tad svētkos ir pat grūti izvēlēties kuru ģērbt: "Ja viena vecmāmiņa ir no Zemgales, otra no Kurzemes, tad nereti darina divus tērpus, lai abām omēm prieks par tērpa valkātāju."

Tomēr 19. gadsimta otrajā pusē notika lielas izmaiņas un tautastērps praktiski beidza pastāvēt, jo sākās pāreja uz pilsētas modi. Pēc tam no tradicionālā tērpa maz bija palicis. "Kad organizēja pirmos dziesmu svētkus, vajadzēja ko ģērbt dziedātājiem mugurā, tad daudzos novados senais, tradicionālais tērps bija izgājis no ierindas, aprites, lietošanas. Praktiski daudzās vietās bija neiespējami rekonstruēt tērpus," stāsta etnogrāfe. Viņa skaidro, ka 20. gadsimta sākumā tika praktiski jaunradīts tērps, kuru mēs mūsdienās lietojam kā tautastērpu. Tad arī pirmo reizi tautas tērps tika iegrāmatots grāmatā, kas nereti tiek izmantota arī mūsdienās. Kaut gan pēc definīcijas tautastērps tas nav, tas ir pārejas perioda tērps uz pilsētas modi.

Aija Jansone ir pārliecināta: "Mūsdienās mēs vēl joprojām braucam ierastās sliedēs, vadāmies pēc 20. gadsimta sākuma izpratnes par to, kādu tautastērpa komplektu ieteica šīs pirmās grāmatas izdevēji." Tomēr viņa atzīmē, ka lēnām mācāmies no vēstures. Ir gadījumi, kad cilvēki ļoti cenšas darināt tērpu atbilstoši vēsturiskajai patiesībai, tomēr ir arī pretēji. "Dažiem ir ērti dzīvot 20. gadsimta sākuma izpratnē un vilkt bruncīti – strīpainu, rūtainu, siet jostu, kur vajag un kur nevajag, šūt ņieburu kāds Latvijas teritorijā nekad nav bijis," skaidro Jansone. Viņa stāsta, ka nereti tādos brīžos tiek miksēti seni apģērba gabali ar jauniem. Piemēram, Lielvārdes josta Latvijas teritorijā tika austa 18. gadsimtā, bet tā tiek vilkta pie 19., 20. gadsimta mijas modes sarafāniņa, kam nav nekāds sakars ar Lielvārdes jostu. "Droši vien paies vēl 100 gadu, kamēr mēs to visu apjautīsim un sapratīsim," pārliecināta vēstures doktore.

Par latviešu vēlmi godāt tautastērpu un viņas pašas ģimenes tērpšanos tajā Jansone ir priecīga: "Tautas vidū attieksme pret tautastērpu ir ļoti nopietna, jaunieši labprāt interesējas, darina un arī valkā tautastērpus. Arī manai meitai ir tautastērps, kā arī mans znots prasīja, lai uzšuju tautisko kreklu. Pat mazmeitai, kurai ir pieci gadi, ir savs tautastērps." Jansone norāda, ka viss tomēr ir atkarīgs no audzināšanas – ja ģimenē ir audzināts un praktizēts, tad arī jaunā paaudze to visu dara un tradīciju turpina. "Es teikšu godīgi, arī man pašai, kad uzvelku tautastērpu, sajūta ir pavisam citādāka. Tiešām ir lepnums par savu tautu, par savas tautas kultūru," patriotiska ir etnogrāfe.

Viens no uzņēmumiem, kas savā darbībā iedvesmu gūst no kultūrvēsturiskā mantojuma, ir "KAREL'S". Jolanta Karele, zīmola radītāja un dizainere, stāsta, ka pirmie zīmola produkti, kas tika radīti, bija lakati un šalles. "Ideja radīt lakatus ar latvju zīmēm tapa, meklējot dāvanu un saprotot, ka piedāvājumā nav smalka materiāla lakatu vai šaļļu, ko var prezentēt kā dāvanu no Latvijas. Izveidojām pirmos lakatus, kas guva milzīgu atsaucību," vēsta Jolanta. No pirmajiem četriem lakatu rakstiem jau ir izveidots vairāk nekā 50 veidu.

Jolanta informē, ka parasti izvēlas netradicionālus rakstus, ko meklē grāmatās, internetā un pat sadzīvē. "Ir raksti, kurus diezgan precīzi pārnesam, ir raksti, ar kuriem veidojam stilizācijas, apvienojot kreklu izšuvums ar cimdu rakstiem un tamlīdzīgi," stāsta dizainere. Procesā tiek izveidots dizains, pārnests uz maketu datorā, tad drukāts uz auduma. "Drukas process ir gana cimperlīgs. Reizēm sanāk vairākkārt drukāt, lai piedzītu pareizās krāsas," atzīst Jolanta.

Zīmola vēstījums veidots kā mūsdienīgs risinājums apģērbiem un aksesuāriem, saglabājot tautas vēsturiskos motīvus un rakstus. "Tā, lai lieta nav bezpersoniska, bet tai ir stāsts. Katra zīme, kura ir rakstos, nes konkrētu vēstījumu. Vēlamies parādīt, ka mums nav tikai Lielvārdes jostas raksta. Mums ir brīnišķīgi cimdu, zeķu raksti, kreklu, cepuru un priekšautu izšuvumi, kā arī skaisti tautastērpu motīvi, kurus lieliski varam izmantot arī mūsdienu dizainā, saglabājot un nepazaudējot ideju," skaidro zīmola radītāja.

Jolanta Karele cer, ka ar laiku zīmols varētu kļūt par mūsdienu tautastērpa radītājiem. Tajā pašā laikā viņa atklāj, ka uzņēmums ir tie, kas izcēla cimdu un zeķu rakstus no "pūra lādes" un atrada tiem jaunu risinājumu. Jautāta vai dizainere ietekmējas no sendienu tautas tērpiem, Jolanta pārliecinoši piekrīt: "Jā, protams! Par pamatu tiek ņemts mūsu kultūrvēsturiskais mantojums. Radot tautastērpa stilizāciju, pieturos pie tautastērpa piegriezuma vai detaļām, integrējot tajā mūsdienu vēsmas un savu redzējumu."

Tomēr abas ekspertes norāda uz tautastērpu valkāšanas pareizumu. "Mēs varam uzšūt kostīmu no tautastērpa auduma, valkāt vēl kādu detaļu pie tērpa ikdienā. Bet atkal, nevis ņemt no viena novada, tad no cita novada, bet atsevišķu detaļu un vislabāk, ja tā ir viena detaļa. Ja tā ir linu kleita, tad apsienam jostu vai uzliekam skaistu rotu, bet ne tautiskus elementus no dažādiem novadiem. Varbūt tikai manai acij tas ēdās," tā Muze.

Savukārt Aija Jansone pamanījusi citādāku tautas tērpa vilkšanas pretrunu: "Mani drīzāk mulsina atsevišķi pagasti vai novadi, kuriem it kā nav saglabājies senais apģērba variants, un viņi paši izdomā sev tērpu. Tas ir drusciņ mulsinoši, jo ne vienmēr tas ir zinoši, korekti, kādreiz gadās ačgārnības." Viņa piebilst, ka kopumā izpratne par tautas tērpa valkāšanu un darināšanu ir manāmi augusi, bet tad, kad ir labi, gribas vēl labāk. Tāpēc vienmēr ieteicams mācīties, pētīt un studēt latviešu tautas tērpu.

Pārbaudi savas zināšanas par tautastērpu šajā testā.