'Kāds augšā mūs sargā' – Iveta Simsone, četru meitu mamma un sava vīra mūža mīlestība  (8)

Portāls "Cālis" piedāvā sarunu ar četru meitu mammu Ivetu – par bērniem, par sievietes sūtību un attiecībām starp vīrieti un sievieti.

– Armands reizēm atgādina supervaroni, kurš ir visur, vienmēr gatavs izaicinājumiem un piedzīvojumiem. Kāda esi tu? Šķiet, ka esi mierīga un pretstats viņam…

Es neesmu mierīga. Noteikti pretstats vīram publiskajā telpā un nepievēršu sev lieku uzmanību. Sabiedriski esmu pretstats, bet pēc savas dabas neesmu klusa un mierīga. Pēc horoskopa Lauva nemaz nevar būt mierīga sieviete. (Smejas)

Man ģimene ir ļoti svarīga un vienmēr to sargāšu. Nekad neesmu varējusi būt mierīgā mamma, kas neņem pie sirds visu, kas notiek saistībā ar ģimeni, vīru un meičām. Esmu ļoti emocionāla, allaž sanāk satraukties par meitenēm un vienmēr jūtu līdzi, kas katram noticis. Ar gadiem saprotu, ka viss jātver mierīgāk. Bet, runājot par pretstatiem un raksturiem, patiesībā mājās esam mainītās lomās. Vīrs publiskajā vidē ir "izšāvies" un mājās ir miera mika. Mājās Armands ir klusētājs, pa dienu jau gana izrunājies. Mēs ar meitenēm mājās esam daudz aktīvākas par Armandu. Arī kā tētis viņš vienmēr meitenēm piekāpjas un padodas meiteņu mazajām viltībiņām un mantu "izdīkšanām". Es tomēr ģimenē esmu tā, kas nepiekāpjas un ir stingrāka. Citādāka četru bērnu mamma nemaz nevar būt! Bez noteiktām robežām viss aizietu pašplūsmā.

– Kā tevi ietekmē Armanda popularitāte, vai reizēm tas netraucē?

Dotajā brīdī publiskais Armanda tēls ierauj arī mūs dažādos sociālos un publiskos pasākumos, un mēs ar prieku piedalāmies dažādās avantūrās. Esam dzīves svinētāji! Ikdienā, patiesību sakot, tas mums netraucē un to nemanām. Jā, ir brīži, kad brīvdienās pie Armanda nāk nepazīstami džeki sveicināties un draudzēties. Bet uztveram to pozitīvi. Prasu vīram: ''Tu viņu pazini?". Armands: "Nē!" Abi nosmejamies un dodamies tālāk.

– Esat kopā izveidojuši fantastisku Simsonu pulciņu un noteikti arī tava roka ir pielikta pie Armanda panākumiem? Kāda ir ikdiena kā četru meitu mammai un publiski zināma vīra sievai?

Jā, tā varētu teikt. Esmu visās Armanda izvēlēs un svarīgākajos dzīves brīžos bijusi klāt. Piedzīvots ir viss, gan kāpumi, gan kritumi. Esam kopā kopš skolas laikiem. Sāku iet 9. klasē un viņš 10. klasē, saskatījāmies un tā sagājām kopā. Esmu daudz atbalstījusi – gan Armanda izvēles, gan ikdienu. Pēc būtības atbalstām viens otru. Neesmu tipiskā mājsaimniece, kas ir tuvu izdegšanas robežai. Jūtos apčubināta un ar meitiņas piedzimšanu atplaukusi.

Vīrieši, kas aiziet pašplūsmā, tie aiziet. Ir daudzas ģimenes, kur vīrs nogrūž visu uz sievu pleciem. Viņam ir džeki, viņam ir tusiņš un viss. Sievām tiek nogrūsti bērni. Manuprāt, tas nav veiksmīgs ģimenes modelis. Mums viss ir vienlīdzīgi. Uzskatu, ka ģimenes dzīvei nav jābūt tikai uz sievietes pleciem. Tas ir abu kopīgs darbs un ieguldījums. Nekad neesmu jutusies un nejūtos kā otrā plāna spēlētāja. Mājās visas esam princeses, katrai no meitenēm ir savas intereses un vīzija, ko gribētos darīt. Vecākā – Patrīcija Paula ir sportiskāka, Eimija Pola ir mūsu mazā modes dāma un modelīte. Heidija Petra – mūsu mazā "mamma", kurai reizēm patīk mani kopēt un visus pamācīt. Un Odrija Pērle – mūsu mazais, smaidīgais brīnumiņš.

– Kādas sajūtas ir, esot mammai pirmajam un ceturtajam bērnam?

Ar pirmo bērnu viss bija nedrošāk. Tagad, atceroties, kā jutos ar Patrīciju, varu teikt, ka vairāk satraucos un raizējos par sīkumiem. Tu nezini, kas, kā. Tas laiks bija īpaši emocionāli piesātināts. Atbraucot mājās ar tikko dzimušu bērnu, konstatējām, ka ir apzagts mūsu dzīvoklis. Tā man bija trauma! Novembris, tumšie vakari, man, protams, asaras. Tu esi tikko atbraucis ar savu pirmdzimto bērniņu, konstatē, ka kāds ir bijis tavā īpašumā. Bija periods, kad nespēju palikt viena mājās un biju pārbijusies. Armanda māsa kādu laiku dzīvoja ar mums, kamēr tomēr bailes atkāpās un tiku tam pāri.

Ar ceturto bērniņu gan gaidības, gan ikdiena ir citādāka. Tomēr esmu vecāka un viss ir ar tādu patīkamu pēcgaršu, mieru un baudu. Viss tiešām ir foršāk! Es teiktu labāk! Bērniņš 39 gados ir kaut kas pavisam cits, nekā 27 gados. Esmu daudz mierīgāka un pārliecinātāka. Pēdējo grūtniecību es tiešām no sirds izbaudīju. Riezēm gaidībās bija tāda patīkama laimes kņudoņa un prieka sajūta, to nevar pat aprakstīt.

Tomēr dzīvē viss sakārtojas. Armandam biju minējusi, ka nesaku "nē" ceturtajam bērnam. Bet, ja pieteiktos, tad ļoti gribētos, lai tas būtu "Ziemassvētku bēbis". Un laikam augšā kāds tomēr dzird, ko mēs katrs vēlamies. Mana vēlēšanās piepildījās! Odriju Pērli gaidījām jau no 6. decembra un piedzima 22. decembrī. Tieši Ziemassvētku laikā. Ļoti patīkamas atmiņas par Siguldas slimnīcu. Patika atmosfēra, personāls.

Ar ceturto bērnu mēģināju izslēgt piena produktus, un Odrija ir daudz mierīgāka. Man tas strādā, laikam tomēr pēc savas pieredzes varu teikt, ka nelietojot piena produktus pati, bērnu barojot ar krūti, Odrijai mazāk pūšas vēders, naktīs mierīgāk guļ un salīdzinot, jaunākā meita mums ir visapmierinātākā. Kā arī viņai tiek visvairāk mīlestības. Ja pirmo – Patrīciju bučoja tikai mamma un tētis, tad Odriju bučo vēl trīs māsas un vecāki. Mazā ir ļoti dzīvespriecīgs bēbis, mierīga. Viņai viss tik forši, vienmēr smaida. Meičas ir riktīgi palīgi. Otrā vecākā un Heidija ļoti palīdz auklēšanā. Čubinās un ņemās.

– Kur tavas foršās meitenes ir dzimušas?

Sāksim ar to, ka visas meitenes ir pieņēmusi viena vecmāte – Inese Kampusa. Pirmās divas meitenes mums piedzima Ģimenes dzemdību centrā, visi pārējie arī ar šo pašu vecmāti Siguldas slimnīcā. Ģimenes centru aizvērat, Inese sāka strādāt Siguldas slimnīcā un mēs viņai devāmies līdzi.

– Vienmēr esat kopā, kā bija dzemdībās?

Odriju Pērli sagaidījām visi kopā Siguldas slimnīcā. Katrās dzemdībās esam visi kopā, nevienu nekur neatstājam. Odrijas piedzimšanas bija īpaši saviļņojošs brīdis. Meitenes ļoti gaidīja mūsu mazo brīnumu. Izstumšanas brīdī, protams, nē, bet pirms tam un pēc tam bijām visi kopā. Un tā katrās no dzemdībām.

– Kura deja būtu par tevi un Armandu – tango, valsis vai varbūt disco?

Mums patīk viss, varam gan ar meičām pastilot pie disko, gan tikpat labi mēs varam uzraut kādu tautisku danci. Reizēm nolaižamies bērnu līmenī un visi kopā stilojam pie jaunajiem hītiem.

– Pēc izglītības esi tūrisma speciālists, beigusi Latvijas Universitāti, bet to nolikusi malā. Kas pašlaik ir tavs aicinājums?

Mani iedvesmo viss skaistais un radošais. Hennai ir īpaša viena manā dzīvē. Ir izmēģinātas dažādas lietas. Esmu beigusi vizāžistu kursus "Una Style" un "Poetica". Teiksim tā, darbības lauks, kurā esmu darbojusies, ir plašs. Esmu dekorējusi kāzas, taisījusi dzimšanas dienu tematiskās ballītes, pucējusi meitenes, apgleznojusi meitenes ar skaistiem hennas gleznojumiem un joprojām to daru. Mana vieta ir šajā radošajā ampluā. Jūtos tā vislabāk, audzinot meitenes un nodarbojoties ar saviem mazajiem hobijiem. Neesmu ofisa cilvēks no deviņiem līdz pieciem. Esmu laimīga, ka varu izvēlēties savu virzienu, dzīve man to ir ļāvusi. Hennai jo īpaši ir svarīga loma manā dzīvē. Tas man ir gan hobijs, gan meditācijas veids.

Īpaša loma noteikti ir manām meitenēm. Varbūt reizēm viņas to līdz galam nenovērtē, ka esmu ar viņām un viņas netiek atstātas auklēm vai omēm. Mums ar Armandu tas ir ļoti svarīgi – būt kopā. Lai meitenes ir visur ar mums. Ģimene mums ir viss.

– Tu kā mamma esi prasīga, vēlies, lai liecībās ir tikai teicamas atzīmes vai tomēr atzīmēm nav nozīmes?

Mums nevajag teicamniekus. Ir svarīgi, lai bērns pēc būtības saprot, ko viņš mācās. Reizēm vadāmies no piemēriem, kā mūs mācīja. Reizēm tas varbūt bija par stingru. Negribam tā. Cenšamies būt demokrātiski vecāki. Daudz lasām un mēģinām mācīties no savām kļūdām.

Tagad varu atzīt, ka, iespējams, klausoties omīšu un tantiņu ieteikumos, pirmo meitu audzināju stingri, daudz par stingru. Pašlaik mēģinu zaudēto atgūt. Ļoti to nožēloju. Vēlētos atgriezt laiku atpakaļ. Pirmais bērns vienmēr ir neziņa, un tu tomēr klausies citos, jo šķiet, ka tā ir labāk. Tā bija mūsu kļūda. Klausījāmies muļķībās, ka nedrīkst bērnu par daudz uzcnāt uz rokām, jo tad noteikti pieradīs un izlaidīsim utt. Odrija mums tikai dzīvojas pa klēpjiem un peldas mīlestības bučiņās un uzmanībā. Bērni izaug tik ātri, tu pat to nepamani. Un, kad jau ir 12 un tuvojas pubertāte, tīņu vecums, mainīt tu daudz ko vairs nevari. Varu atzīt, ka vecākā meita reizēm ir nedrošāka un bailīgāka, esmu par stingru bijusi. Ļoti mēģinu dot nokavēto un mācīties no savām kļūdām. Katra meita man ir ļoti īpaša, dārga un svarīga. Gribas, lai katra jūtas labi šajā pasaulē.

Mums nevajag teicamniekus. Mums vajag laimīgus bērnus. Reizēm teicamnieki neko īsti nesasniedz. Bērnam jāļauj darīt to, ko ir izdomājis. Pašam jākļūdās un jāmācās no kļūdām.

– Kāda varētu būt Simsonu ģimenes vīzija pēc desmit gadiem?

Es nedzīvoju nākotnē vai pagātnē. Mans mērķis dotajā brīdī ir audzināt meitas. Vēlos, lai katra sevi īsteno, pilnveido, atrod savu aicinājumu. Lai nav zvaigznes vai teicamnieces un izcilnieces, bet vienkārši laimīgas. Patrīcijai būs 22, visticamāk, viņa dzīvos kaut kur citur. Mans uzdevums, pašreiz ir rūpēties par bērniem, virzīt viņus, lai katrs atrod savu ceļu.

– Par ko tu pati bērnībā sapņoji kļūt?

Gribēju kļūt par frizieri, kādu laiku gribēju kļūt par stjuarti. Bet pēc pirmā bērna parādījās spēcīga alerģija pret dažādām vielām saskarsmē ar ūdeni. Plaisas līdz asinīm un sapnis neīstenojās. Pēc ceturtā bērna ir uzlabojumi un rokas vairs tik ļoti neplaisā. Par stjuarti es sapratu, ka nevarētu būt, jo nav tā, ka esmu sajūsmā par lidošanu. Tūrisms un, iespējams, kāds viesu namiņš būtu mans tāls mērķis, ko gribētos īstenot.

– Kas ir jūsu ģimenes mīļākie svētki?

Noteikti Ziemassvētki. Īpaši tagad, kad mazā Odrija Pērle ir Ziemassvētku bērniņš. Lai viss tā sakārtotos un mēs sagaidītu savu pirmdzimto mūsu mīļākajos svētkos – Ziemassvētkos. Kāds augšā noteikti par mums ļoti rūpējas un sargā. Tas ir mazs brīnums. Otrais vārds Pērle bija Armanda izvēlēts. Tas bija tik maģiski un saviļņojoši. Jo viņa ir mūsu mazā Ziemassvētku dāvana, mūsu mazā Pērlīte.