Morāles lasīšana un audzināšana ar siksnu – kāda izaugs tēta meita pēc šādām metodēm  (20)

Audzināšana, izmantojot siksnu, mūžīga morāļu lasīšana – kā tas atsaucas uz sievietes psihi pieaugušā vecumā. Par to portālā "Psychologies" stāsta Višņakovs.

Tēvs bērnam ir kā spēka un varas personāžs. Bet meitenei tētis ir arī pirmais vīrietis dzīvē, pielūgsmes objekts. Viņš ir tas, no kura ir svarīgi dzirdēt, ka meita ir "princese".

Kas notiek, ja tēvs fiziski vai emocionāli izdara spiedienu uz meitu? Kā jau jebkurai dzīvai būtnei, kad tai tiek uzbrukts, meitenei nekas cits neatliek, kā censties sevi aizsargāt. Dzīvnieki cenšas aizbēgt, bet, ja tas neizdodas – kož, skrāpē, kaujas. Kur bēgt meitenei no sava "audzinātāja" – tēva, kurš ķeras pie siksnas? Sākotnēji pie mātes. Bet, kā viņa rīkosies? Aizsargās vai novērsīsies, paņems bērnu un aizies no mājām vai norās meitu, paraudās un lūgs paciest...

Mātes uzvedībai būtu jābūt šādai – pasakot vīram: "Novāc siksnu! Neuzdrošinies sist bērnu!", ja papucītis ir skaidrā prātā. Vai arī paķert bērnu un izskriet no mājas, ja partneris ir piedzēries un agresīvs. Un nebūt nebūs labāk, ja bērna klātbūtnē tēvs sāks sist arī mammu.

Bet tas ir gadījumos, ja abām ir, kur iet. Mēdz būt, ka tam, lai aizietu no mājām, ir vajadzīgs laiks un resursi. Ja to nav, tad mātei atliek vien bērnam līdzi just un lūgt viņam piedošanu par to, ka viņa kā māte nespēj garantēt bērnam drošību. Jo tas taču ir viņa ķermenis un nevienam nav tiesību nodarīt tam sāpes. Pat tad, ka mērķis ir audzinošs, uzsver psihologs.

Audzināšana, izmantojot siksnu, ir fiziska vardarbība, tās sekas ir gan fiziskas – tiek bojāta bērna āda un mīkstie audi, gan, protams, emocionāla. Pat siksnas demonstrēšana ir vardarbība – bērns galvā iedomājas šausmu ainu, kad viņš pa ķermeni saņems sitienus ar šo siksnu. Bailes tēvu pārvērš par monstru, bet meitu par upuri. "Paklausība" būs tieši baiļu dēļ, bet ne jau tādēļ, ka meita būtu izpratusi situāciju. Tā nav audzināšana, bet dresūra, uzsver speciālists.

Mazai meitenei tēvs ir praktiski Dievs. Stiprs, visu varošs, spējīgs visu izlemt. Tēvs ir "cerību pilnais atbalsts", par kuru sapņo sievietes, meklējot to citos vīriešos. Meitene – 15 kilogramu smaga, tēvs – 80. Salīdzini roku izmērus, iedomājies tēva rokas, uz kurām balstās bērns. Viņa rokas aizsedz gandrīz visu meitas muguriņu. Ar šādu atbalstu pasaulē vairs nekas nešķiet briesmīgs, ainu iezīmē psihologs.

Izņemot vienu: ja šīs rokas ņem siksnu, ja tās sit. "Daudzas manas klientes stāsta, ka viņām ir pieticis tikai ar tēva kliedzienu: viss ķermenis bijis kā paralizēts, bail bijis līdz neprātam. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tajā brīdī grūst visa meitenes pasaule, tā nodod viņu. Pasaule šķiet briesmīga vieta, bet no sadusmotā "Dieva" nav nekādas aizsardzības," skaidro Višņakovs.

Lūk, viņa ir izaugusi, kļuvusi par pusaudzi! Spēcīgs vīrietis viņu piespiež pie lifta sienas, mēģina ievilkt automašīnā. Un ko viņai saka priekšā bērnībā gūtā pieredze? Visticamāk: "Padodies, citādāk būs vēl sliktāk".

Bet var nostrādāt arī cita reakcija. Meitene nepadodas: sakopo visu savu enerģiju, sāpes, brīvību kulaciņā un pati sev apsola nekad nepadoties, visu izturēt. Tad meitene "ieņem" kareives, amazones lomu. Viņa top par tādu sievieti, kura cīnās par taisnību, iestājas par citu aizvainoto aizstāvi. Viņa aizstāv citas sievietes, jā, un arī sevi. To dēvē par "Artemīdas arhetipu". Saskaņā ar mītu, dieviete Artemīda sacenšas ar savu brāli Apolonu šaušanas precizitātē. Reaģējot uz viņa izaicinājumu nošaut briedi, viņa šauj un nogalina… nevis briedi, bet savu mīļoto.

Kādas attiecības var veidoties nākotnē, ja meitene ir nolēmusi vienmēr būt karotāja un nevienā gadījumā nepiekāpties vīriešiem? Tā arī viņa ar savu vīrieti cīnīsies par varu, par taisnību. Viņai būs grūti pieņemt otru, atrast ar viņu kopīgu valodu.

Ja bērnībā saņemtā mīlestība bijusi "slimīga", cilvēks tādu pašu mīlestību sastaps arī pieaugušo dzīvē. Vai nu tāpēc, ka citādāku mīlestību nepazīst, vai arī tāpēc, lai "izspēlētu" situāciju un saņemtu citādāku mīlestību. Trešais variants – vispār izvairīties no mīlošām attiecībām.

Kā uzsver psihologs Višņakovs, pastāv divi tipiski scenāriji: vai nu līdzīgs tēvam – agresīvs, varas kārs, vai nu "ne šis, ne tas", lai tikai pirkstu nepiedurtu. "Bet otrais variants, spriežot no manu klienšu pieredzes, ir ļoti mānīgs. It kā izskatās, ka nav agresīvs, bet šāds partneris var izrādīt pasīvo agresiju: pienācīgi nepelnīs, sēdēs mājās, nekur neies, iedzers, mīļoto nenovērtēs. Arī šāds cilvēks viņu "soda", vienkārši tas nenotiek pa tiešo," skaidro speciālists.

Bet runa nav tikai par siksnu. Kad tēvs stundām ilgi "audzina", rāj, pārmāca – tā ir ne mazāka vardarbība kā sitiens. Meitene pārvēršas ķīlniecē, bet tēvs – teroristā. Viņai vienkārši nav kur iet, un viņa pacieš. "Daudzas manas klientes iesaukušās: "Labāk būtu iesitis!" Tā ir verbālā vardarbība, kuru bieži dēvē par "rūpēm par bērnu", norāda psihologs.

Vai veiksmīga sieviete nākotnē vēlēsies dzirdēt aizvainojumus, paciest spiedienu no vīrieša puses? Vai viņa spēs vienoties vai uzreiz aizcirtīs durvis, lai neatkārtotos tas, kas piedzīvots bērnībā ar tēvu? Visbiežāk viņai pašai nepatiks ideja par attiecību izskaidrošanos. Bet, kad konflikts būs samilzis un netiks atrisināts, ģimene, kā likums, izjuks, ir pārliecināts Višņakovs.

Sarežģīta un grūti apspriežama tēma – fiziskās vardarbības un seksualitātes saistība. Siksna visbiežāk trāpa zemāk par muguru. Tā rezultātā meitenei it kā "aizveras" seksualitāte, bērna "mīlestība" pret tēti un tiek piedzīvotas fiziskas sāpes. Kauns par savu kailumu un vienlaikus satraukums… Kā tas vēlāk var atsaukties uz sievietes seksualitāti? Un uz emocijām? "Mīlestība ir tad, kad sāp!".

Un ja nu tēvs šajā brīdī izjūt seksuālu satraukumu? Viņš var nobīties no savām sajūtām un novērsties no meitas uz visiem laikiem. Tēva bija daudz, bet pēkšņi viņš "pazuda". Meitene "pazaudēja" tēvu uz visiem laikiem un nezina, kāpēc. Un nākotnē viņa sāk no vīriešiem gaidīt nodevību, un, visticamāk, tādu arī saņems. Jo viņa taču tādus arī meklēs – līdzīgus savam tēvam, skaidro psihologs.

Un pēdējais. Pašvērtība. "Esmu slikta!", "Neesmu pietiekami laba tētim…" Vai šāda sieviete var pretendēt uz cienīgu partneri? Vai viņa var būt par sevi pārliecināta? Vai viņai ir tiesības kļūdīties, ja tēvs par katru neveiksmi ir tik neapmierināts, ka ķeras pie siksnas?

Cik viņai nāksies papūlēties, lai pateiktu: "Es varu mīlēt un būt mīlēta. Ar mani viss ir kārtībā. Esmu pietiekami laba. Esmu sieviete un pelnījusi cieņu. Esmu pelnījusi, lai ar mani rēķinātos?".