Vardarbība ir varmākas atbildība. Speciāliste skaidro tās rašanās iemeslus  (11)

Runājot par vardarbību, nereti tiek pievērsta uzmanība upura uzvedībai, bet par to, kas notiek ar varmāku, parasti tiek klusēts. Tāpēc rubrikā ""Viņa" skaidro", šoreiz mēģinājām saprast to, kas izraisa vardarbīgu uzvedību. Krīžu centra "Skalbes" psiholoģe Inese Ruka norāda, ka viens no tās galvenajiem cēloņiem ir nespēja atpazīt un kontrolēt savas emocijas. Vardarbīga uzvedība parasti nav viena epizode, kas neatkārtojas.

"Vardarbība, kā jau bija minēts vienā no iepriekšējiem sižetiem, tā ir uzvedība. Tā ir viena no uzvedības formām. Un, ja mēs domājam par to, kā veidojas uzvedība, tad uzvedība veidojas no bērnības pieredzes, no uzvedības paraugiem un no tā, kā emocijas pārvērš uzvedībā. Tas nozīmē, ka arī vardarbīgā uzvedība nepastāv tikai tajā konkrētajā brīdī, bet tai ir tās senās saknes, kā viņa ir veidojusies," skaidro speciāliste.

Ir ļoti svarīgi jau bērnībā palīdzēt bērnam atpazīt un izrādīt savas emocijas. Ja viņa vajadzības, emocijas un uzvedība tiek ignorēta un apšaubīta, bērns mācās ar tām tikt galā tā, kā viņam tas sanāk. Ruka norāda: "Un arī mazi bērni izjūt gan prieku, gan dusmas, gan bēdas un, ja nav neviena pieaugušā, kas viņam palīdz tikt galā ar šim emocijām, tad bērns to izliks ārā bērnam raksturīgā veidā."

Svarīgi ir pievērst uzmanību ne tikai tam, kā bērns iemācās atpazīt un izpaust savas emocijas, bet arī tam, kāds paraugs viņam tiek rādīts ģimenē. Bērns konfliktu risināšanu mācās no vecākiem. Tāpēc ir vērojama tendence, ka bērni, kas ir piedzīvojuši vai redzējuši vardarbību ģimenē, arī paši kļūst vardarbīgi – viņi ir iemācījušies, ka tieši šādā veidā ir risināmi konflikti.

"Mēs visi, tajā skaitā, es, dažreiz jūtos priecīga, dažreiz es jūtos noskumusi, dažreiz es jūtos vīlusies pati par sevi, dažreiz par citu uzvedību es jūtos vīlusies, es jūtos dusmīga… Un tad ir jautājums, ko es ar šīm emocijām daru. Ir cilvēki, kuri to mēģina it kā apspiest, ignorēt, norīt un nelaist uz āru emocijas, jo viņi īsti varbūt nezina, ko ar to darīt. Un ir cilvēki, kuri – gluži pretēji – to, kā viņš jūtas, bez nekāda filtra gāž uz āru."

Cilvēkiem ļoti bieži pietrūkst emociju regulācijas mehānisma. Viņi nespēja atpazīt un nosaukt vārdā savas emocijas, piemēram, dusmas. Ir jāņem vērā, ka atpazīt savas emocijas bērns parasti iemācās ģimenē.

Svarīgs faktors ir arī vide ap cilvēku. Ja cilvēks ikdienā saskaras ar vardarbību darbā vai citās jomās, viņš uzkrāj spriedzi un palielinās risks kļūt vardarbīgam. "Ja darbā mēs nevaram runāt pretī, tad mēs varam izpausties mājās. Ja bērns trenerim nevar runāt pretī, nu tad viņš tur, kur nav trenera, piemēram, uz citiem bērniem pagalmā, tad nu viņš izpaudīs to savu sakrāto spriedzi." Skaidro speciāliste. "Nespējot atrast tos veidus, kā izlikt emocijas kaut kādā tādā nevardarbīgā veidā vai, vēl labāk – emocionāli veselīgā veidā, tad ir risks, ka rodas vardarbīga uzvedība."

Ruka norāda, ka no dusmām un agresijas var atbrīvoties, neaizskarot citus. Tomēr gadījumos, kad cilvēkam ir bijusi negatīva pieredze bērnībā un viņš neprot nevardarbīgi izpaust savas emocijas, ir jāiegulda darbs, lai savu uzvedības modeli mainītu. "Tā problēma ir, ka vardarbīgais cilvēks, viņš neredz iemeslu mainīt savu uzvedību. Viņš pasaka "es tāds esmu" it kā tas būtu kaut kāds attaisnojums."

Speciāliste gan uzsver, ka varmāka ir atbildīgs pats par savu vardarbīgo uzvedību, jo ir daudz, ļoti daudz citu veidu, ko var darīt ar savām negatīvajām emocijām. "Nav tā, ka varmākam ir tiesības nedomāt par sekām, ko atstāj viņa uzvedība. Ir jādomā par sekām, un tas nozīmē, ka to uzvedību var mainīt. Tas nav nemaināms lielums, tāpēc apgalvojums "es tāds esmu un es tā dusmojos", diemžēl tas neiztur kritiku."

Rakstu sērija tapusi sadarbībā ar krīžu centru "Skalbes". Centrs piedāvā palīdzību vardarbībā cietušām sievietēm un citām krīzes situācijā nonākušām personām. Ja arī tu vēlies sniegt atbalstu šo mērķu realizēšanai, šeit var uzzināt, kā to izdarīt.