Ģenialitāte – iedzimta vai attīstīta? Mūsdienu bērnu potences kļūt par ģēnijiem  (11)

Liela tiesa atbildības par to jāuzņemas Holivudai. Dr. Bernadeta Tainena, kura ir vairāku bērnu attīstības un audzināšanas grāmatu autore, uzsver, ka mūsdienu psiholoģiskie testi un pētījumi pierāda, ka ģenialitāte ir nevis iedzimta, bet lielākoties attīstīta. Paturi prātā, ka visi mūsdienu novērojumi liecina – pārāk vienkāršoti ir teikt, ka mēs jau piedzimstam tādi, kādi esam, un tas ir viss.

Idejai, ka mūsu nākotni nosaka tās ģenētiskās kārtis, ko daba mums iedala piedzimstot, pamatā ir teorija, ka smadzeņu intelekts un spējas ir fiksēts lielums kopš dzimšanas brīža. Turpretī mūsdienās ir nopietni pierādījumi, ka tā nav tiesa. Lūk, kāpēc! Par ģenialitāti un tās veidošanos savā grāmatā "Jūsu bērns spēj domāt kā ģēnijs" (Your Child Can Think Like a Genius: How to Unlock the Gifts in Every Child) stāsta Tainena, un mēs ielūkosimies viņas atziņās.

20. gadsimta sākumā psiholoģija bija relatīvi jauna zinātne, taču tā sāka nopietnāk iesaistīties diskusijā par cilvēka spējām. Lai pētītu cilvēka prātu, filozofija izmantoja loģiku un spriedumus, bet psiholoģija ieviesa ideju par testiem, ar kuriem varētu noteikt un izmērīt cilvēka intelektu. Ja cilvēki bija pārbaudīti ar testu palīdzību un ieguvuši noteiktu punktu skaitu, uzskatīja, ka šis punktu skaits un tādējādi arī viņu intelekts paliek nemainīgs uz visu mūžu. Šī ideja bija nepareiza, apraksta Tainena. Viņa uzsver, ka patiesībā testos iegūtais punktu skaits mainās, cilvēkus dzīves laikā pārbaudot atkārtoti. Un mainās ne jau tikai testu punkti, cilvēki gūst izcilus panākumus dažādos dzīves periodos. Daži "uzplaukst" jau pirmajos skolas gados, bet citi spēju uzplaukumu pieredz vēlāk dzīvē.

Padomā, un tu droši vien atcerēsies kādu, kas skolā bijis nesekmīgs, bet pēc tam guvis ievērojamus panākumus. Mēs esam dzirdējuši par uzņēmējiem, kuri izslēgti no skolas un nopelnījuši savu pirmo miljonu, kamēr viņu skolasbiedri arvien vēl centīgi mācījušies universitātē. Visi nepieredz spēju uzplaukumu vienā un tajā pašā laikā, un nav iespējams noteikt galējo robežu tam, ko cilvēks spēj sasniegt dzīves laikā.

Idejai, ka mēs esam gēnu noteikts produkts un nekas cits, Tainena nepiekrīt. Viņa uzskata, ka galvenais trūkums ir tas, ka mēs, protams, neattīstāmies stikla skapī, izolēti no apkārtējās pasaules un nejutīgi pret visu, kas notiek mums apkārt. Tomēr šī ideja var šķist pievilcīga pēc nejaukas dienas birojā vai pēc grūstīšanās lielveikalā piektdienas vakarā. Būdami cilvēciskas radības, mēs ierodamies šajā pasaulē ar noteiktu izdzīvošanas paketi, taču augam un attīstāmies pastāvīgā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi.

Kas notiktu ar smadzeņu attīstību, ja kopš pašas dzimšanas mums trūktu jebkādu sabiedrisku kontaktu? Protams, ētisku un cilvēcisku iemeslu dēļ nav veikti likumīgi eksperimenti, lai noskaidrotu, kas notiktu, ja mazs bērns būtu atstāts, lai attīstītos pilnīgā izolācijā. Diemžēl bijuši gadījumi, kad bērni izauguši ārkārtīgi ierobežotā sabiedriskā mijiedarbībā. Šo bērnu smadzeņu attīstībā, tāpat kā runas spēju un valodas attīstībā, bija novērojami smagi traucējumi.

Nodrošinot bērnus ar audzinošu, atbalstošu un sabiedriski interaktīvu vidi, tiek veicināta ne tikai viņu pašcieņa, emocionālā attīstība un vispārējā psihiskā veselība, tas ir ārkārtīgi svarīgi arī smadzeņu kognitīvo funkciju un intelekta attīstībai. Apkārtējās vides iespaidu uz bērna attīstību neļauj ignorēt vēl kāds vienkāršs iemesls, kura pamatā ir matemātiskais varbūtības likums. Mantoto gēnu ietekmei ir robežas, bet galvas smadzeņu spēja veidot miljardus jaunu saistību starp šūnām, kuras dotas piedzimstot, ir neierobežota.

To, cik daudz jaunu saistību veidojas smadzenēs visas dzīves laikā, ārkārtīgi iespaido izglītība, zināšanas, mācīšanās un pieredze. Fakti apstiprina, ka smadzenes nekad nepārstāj veidoties. Smadzeņu spēja veidot jaunas saistības starp šūnām ir neierobežota, taču mēs katrs piedzimstam ar stingri noteiktu smadzeņu šūnu skaitu, un to skaits nepalielinās – vai tā ir? Nē, tā nav. Līdz šim valdījis tradicionālais uzskats, ka cilvēkam visu mūžu ir tāds smadzeņu šūnu skaits, ar kādu viņš piedzimst. Mums mācīja, uzsver Bernadeta, ka, nelietojot galvas smadzeņu pelēkās vielas šūnās, tās iet bojā. Taču atklājums, ko zinātnieki veica 20. gadsimta beigās, nozīmē, ka šī pazīstamā frāze jāpapildina. Proti, ir konstatēts, ka galvas smadzenēs nepārtraukti veidojas jaunas šūnas jeb neironi, un, tāpat kā jau esošos neironus, ir ļoti svarīgi stimulēt jaunos neironus, lai tie neaizietu bojā. Varbūt tas nešķiet tik fantastisks atklājums, bet tā iespaids ir milzīgs. Tas pārvērš visu. Ir nozīme tam, ko esam guvuši piedzimstot, bet vēl lielāka nozīme ir tam, ko mēs ar šo guvumu darām!

Vai ģēniju smadzenes atšķiras? Bernadeta Tainena skaidro, ka vispirms jāteic, ka uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes, jo neviens skaidri nezina, kas tad īstenībā ir ģēnijs, turklāt iespēja, ka cilvēks tiek pasludināts par ģēniju, stipri pieaug, palielinoties gadu skaitam kopš viņa nāves. Otrkārt, mēs nezinām, vai vispār pastāv īpašas ģēniju smadzenes, jo zinātnieku rīcībā gandrīz nav ģēniju smadzeņu, ko varētu pētīt. Tas liek atcerēties atbildes pirmo teikumu – ģēnijam jānomirst, lai zinātniekiem rodas iespēja pētīt, kā uzbūvētas viņa smadzenes.

Alberts Einšteins augstsirdīgi atļāva pētīt viņa smadzenes pēc nāves, un, ņemot vērā jau minēto šāda materiāla trūkumu, kopš tā laika viņa smadzeņu pētījumu rezultāti izmantoti visā pasaulē. Viena no spilgtākajām Einšteina smadzeņu īpatnībām, salīdzinot ar citu tā paša vecuma cilvēku smadzenēm, bija lieliski attīstītais saistību tīkls ar šūnām. Citiem vārdiem sakot, viņa smadzenēm bija īpaši laba vadu sistēma. Taču, kā uzsver Tainena, nav iespējams zināt, vai Einšteins jau bija piedzimis ar tādām smadzenēm, vai arī tās attīstījušās un kļuvušas tādas laika gaitā, mijiedarbojoties ar apkārtējo vidi.

1984. gadā bilologs Kristians Lūentains norādīja: ja ņem divus labi attīstītus auga dēstus un vienu iestāda augsnē, kas bagāta ar barības vielām, tas izaugs garš un krāšņi uzziedēs. Ja ņem otru, tikpat labi attīstītu dēstu un iestāda augsnē, kur trūkst vajadzīgo barības vielu, augšana aizkavējas. Gan vienā, gan otrā gadījumā faktisko augšanu noteikusi apkārtējā vide, nevis bioloģiskais mantojums. Tainena, izsakoties augkopības terminos, skaidro, kas bērnam nepieciešams – vide, izcili apstākļi, lai uzziedētu viņa dabiskās spējas. Lai bērns izaugtu par gudru, spēcīgi, emocionāli noturīgu, svarīga ir ne tikai iedzimtība, bet arī vide, apstākļi un audzināšana.

Ko mēs varētu mācīties no Volfganga Amadeja Mocarta, Leonardo da Vinči un Einšteina bērnības? Mocarta tēvs bija atzīts vijolnieks un mūziķis Zalcburgā. Viņš dēlam mācīja spēlēt klavesīnu un vijoli, kad zēns bija vēl tikai dažus gadus vecs. Mazais Mocarts drīz vien kļuva slavens – tēvs, izmantojot savu Zalcburgas galma mūziķa statusu, dēlu iepazīstināja ar ietekmīgiem cilvēkiem. Kad izrādījās, ka jauno Mocartu mūzika interesē vairāk par visu, vecāki viņu iedrošināja un sniedza dēlam pilnīgu atbalstu.

Leonardo da Vinči vecāki jau kopš agras bērnības atbalstīja dēla aizrautīgo, pētniecisko tieksmi ļoti plašā interešu lokā – matemātikā, dabas zinātnēs, mūzikā un mākslā. Agrīnā pusaudžu vecumā da Vinči kļuva par mācekli tā laika slavena un cienījama mākslinieka Andrea del Verokio studijā. Tur da Vinči attīstīja mākslinieciskās spējas. Taču vienlaikus viņš spēja izmantot savu talantu zinātniskiem pētījumiem, liekot lietā māksliniecisko prasmi, lai detalizēti un ar izcilu vizuālo skaidrību attēlotu savas revolucionārās idejas.

Turpretī izglītība, ko bērnībā saņēmis Einšteins, vairāk atgādina mūsdienu tradicionālo pieredzi. Ģimene jau kopš paša sākuma sniedza lielu atbalstu viņa spēju un dabas dāvanu attīstībai. Einšteins sāka mācīties pamatskolā un pabeidza augstākās izglītības iestādi. Pretēji populārajam mītam, Einšteins nebija aizrāvies tikai ar zinātni, viņa intereses gan bērnībā, gan vēlākajā dzīvē bija daudzveidīgas. Jaunībā viņš pētīja reliģisko domu un ētiku, 12 gadu vecumā sāka mācīties vijoļspēli – spēlēt šo instrumentu viņš turpināja visu mūžu. Vecāki ļāva viņam kārtot iestājeksāmenus augstskolā 16 gadu vecumā, diemžēl viņš tos nenokārtoja. Tas neatturēja Einšteinu mācīties tālāk. Viņš palika skolā un gadu vēlāk iestājās Federālajā politehniskajā institūtā Cīrihē. Tomēr Einšteina spējas tā pa īstam uzplauka un sasniedza savu augstāko potenciālu un izcilību nevis oficiālās izglītības gados, bet vēlāk. Salīdzinot ar da Vinči un Mocartu, Einšteins "uzplauka" vēlu.

Tainena skaidro, kas ir kopīgs trīs ģēniju bērnībai un kādi varētu būt ģēniju pamati:

Aplūkojot katru no šiem faktoriem atsevišķi, izrādās, ka ģenialitātes atzīšana saistās ar daudziem "un, ja nu...". Ja nu Leonardo da Vinči vecāki nebūtu atbalstījuši entuziasmu pētīt viņu interesējošos jautājumus tik plašā diapazonā? Ja nu akadēmija beigu beigās nebūtu novērtējusi Einšteina idejas? Ja nu Mocarta tēvs nebūtu atbalstījis dēla aizraušanos ar mūziku un būtu spiedis viņu darīt kaut ko citu? Lai kādas būtu bērnu individuālās spējas, īpaši svarīgs ir ģimenes atbalsts, apkārtējo attieksme un talantu ievērošana un atzīšana.

Einšteins pats sevi neuzskatīja par ģēniju. Vēsture rāda, ka neviens nav ģēnijs, iekams to kāds nav pamanījis. Nepieciešami divi, lai cilvēks kļūtu par ģēniju: viens, kuram ir spožas idejas, un otrs, kas tās atklāj, atzīst un tām tic. Agrākajos laikos nebija iespējams atklāt idejas, ja cilvēkam nebija "pareizais" dzimums, ja viņš nerunāja "pareizajā" valodā un nebija piedzimis īstajā laikā. Mūsdienās pastāv globālās komunikācijas tehnoloģijas, kas sniedz bērniem vēl nebijušas iespējas panākt, ka viņu idejas tiek sadzirdētas un atklātas, ka tajās var dalīties ar citiem. Tainena uzsver, ka mūsdienu bērni visi ir piedzimuši pareizajā vietā un īstajā laikā. Tagad laiks atklāt un attīstīt viņu spējas.

Katrā bērnā apvienojas individualitāte, apdāvinātība, idejas, radoša domāšana, viņa spējas ne vienmēr ir acīm redzamas. Tainena skaidro, ka radošas spējas un ģenialitāte ir savstarpēji vienoti elementi. Bet radošas spējas, tāpat kā iztēle un individuālā apdāvinātība, ir īpašības, kas nepakļaujas mērīšanai, tomēr ārkārtīgi spilgti izpaužas Mocarta, da Vinči un Einšteina darbos. Viņu sasniegumi bija daudzveidīgi, un katrs no viņiem darbojās atšķirīgās interešu sfērās. Kopīgs bija tas, ka katrs no viņiem bija atradis savu veidu, kā atbrīvot savas individuālās radošās spējas un likt tās lietā. Tādēļ ir īpaši svarīgi bērnu iedrošināt attīstīt visas savas spējas un talantus.

Grāmatas autore izvirza 10 gudrinieku apzīmējumus, ko pati nodēvējusi par spēju simptomu un pazīmju komplektiem. Tainena skaidro, ka visas minētās pazīmes vai jebkura to kombinācija liecina ne vien par to, ka tavam bērnam ir individuālas spējas, bet arī to, ka tās var būt ārkārtīgi izcilas, vai ka bērnam ir potenciāls sasniegt izcilību vienā vai vairākās jomās.

Šie individuālo spēju simptomi un pazīmes nekādā ziņā nav izsmeļoši, tādiem tiem nemaz nav jābūt, skaidro Dr. Tainena. Apraksta mērķis ir sniegt ieskatu par individuālo spēju diapazonu.