Ja vien vispār ir temats, kas apvīts ar mītiem, tad tas ir tieši šis. Pietiek izteikt vārdu "ģēnijs", un vecākiem iztēlē uzreiz parādās mūžvecs, sirms zinātnieks, kas noņemas ar aprēķiniem, vai bērns, kura prāts ir nobriedis jau trīs gadu vecumā un kurš ikvienu klātesošo biedē ar paranormālu spēju izpausmēm.
Liela tiesa atbildības par to jāuzņemas Holivudai. Dr. Bernadeta Tainena, kura ir vairāku bērnu attīstības un audzināšanas grāmatu autore, uzsver, ka mūsdienu psiholoģiskie testi un pētījumi pierāda, ka ģenialitāte ir nevis iedzimta, bet lielākoties attīstīta. Paturi prātā, ka visi mūsdienu novērojumi liecina – pārāk vienkāršoti ir teikt, ka mēs jau piedzimstam tādi, kādi esam, un tas ir viss.
Idejai, ka mūsu nākotni nosaka tās ģenētiskās kārtis, ko daba mums iedala piedzimstot, pamatā ir teorija, ka smadzeņu intelekts un spējas ir fiksēts lielums kopš dzimšanas brīža. Turpretī mūsdienās ir nopietni pierādījumi, ka tā nav tiesa. Lūk, kāpēc! Par ģenialitāti un tās veidošanos savā grāmatā "Jūsu bērns spēj domāt kā ģēnijs" (Your Child Can Think Like a Genius: How to Unlock the Gifts in Every Child) stāsta Tainena, un mēs ielūkosimies viņas atziņās.
Tie, kuru spējas "uzplaukst" vēlu, iepretī tiem, kuriem tās "uzplaukst" agri
20. gadsimta sākumā psiholoģija bija relatīvi jauna zinātne, taču tā sāka nopietnāk iesaistīties diskusijā par cilvēka spējām. Lai pētītu cilvēka prātu, filozofija izmantoja loģiku un spriedumus, bet psiholoģija ieviesa ideju par testiem, ar kuriem varētu noteikt un izmērīt cilvēka intelektu. Ja cilvēki bija pārbaudīti ar testu palīdzību un ieguvuši noteiktu punktu skaitu, uzskatīja, ka šis punktu skaits un tādējādi arī viņu intelekts paliek nemainīgs uz visu mūžu. Šī ideja bija nepareiza, apraksta Tainena. Viņa uzsver, ka patiesībā testos iegūtais punktu skaits mainās, cilvēkus dzīves laikā pārbaudot atkārtoti. Un mainās ne jau tikai testu punkti, cilvēki gūst izcilus panākumus dažādos dzīves periodos. Daži "uzplaukst" jau pirmajos skolas gados, bet citi spēju uzplaukumu pieredz vēlāk dzīvē.
Padomā, un tu droši vien atcerēsies kādu, kas skolā bijis nesekmīgs, bet pēc tam guvis ievērojamus panākumus. Mēs esam dzirdējuši par uzņēmējiem, kuri izslēgti no skolas un nopelnījuši savu pirmo miljonu, kamēr viņu skolasbiedri arvien vēl centīgi mācījušies universitātē. Visi nepieredz spēju uzplaukumu vienā un tajā pašā laikā, un nav iespējams noteikt galējo robežu tam, ko cilvēks spēj sasniegt dzīves laikā.
Gēni ir nemainīgi, bet smadzeņu potenciāls ir neierobežots
Idejai, ka mēs esam gēnu noteikts produkts un nekas cits, Tainena nepiekrīt. Viņa uzskata, ka galvenais trūkums ir tas, ka mēs, protams, neattīstāmies stikla skapī, izolēti no apkārtējās pasaules un nejutīgi pret visu, kas notiek mums apkārt. Tomēr šī ideja var šķist pievilcīga pēc nejaukas dienas birojā vai pēc grūstīšanās lielveikalā piektdienas vakarā. Būdami cilvēciskas radības, mēs ierodamies šajā pasaulē ar noteiktu izdzīvošanas paketi, taču augam un attīstāmies pastāvīgā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi.
Kas notiktu ar smadzeņu attīstību, ja kopš pašas dzimšanas mums trūktu jebkādu sabiedrisku kontaktu? Protams, ētisku un cilvēcisku iemeslu dēļ nav veikti likumīgi eksperimenti, lai noskaidrotu, kas notiktu, ja mazs bērns būtu atstāts, lai attīstītos pilnīgā izolācijā. Diemžēl bijuši gadījumi, kad bērni izauguši ārkārtīgi ierobežotā sabiedriskā mijiedarbībā. Šo bērnu smadzeņu attīstībā, tāpat kā runas spēju un valodas attīstībā, bija novērojami smagi traucējumi.
Nodrošinot bērnus ar audzinošu, atbalstošu un sabiedriski interaktīvu vidi, tiek veicināta ne tikai viņu pašcieņa, emocionālā attīstība un vispārējā psihiskā veselība, tas ir ārkārtīgi svarīgi arī smadzeņu kognitīvo funkciju un intelekta attīstībai. Apkārtējās vides iespaidu uz bērna attīstību neļauj ignorēt vēl kāds vienkāršs iemesls, kura pamatā ir matemātiskais varbūtības likums. Mantoto gēnu ietekmei ir robežas, bet galvas smadzeņu spēja veidot miljardus jaunu saistību starp šūnām, kuras dotas piedzimstot, ir neierobežota.
To, cik daudz jaunu saistību veidojas smadzenēs visas dzīves laikā, ārkārtīgi iespaido izglītība, zināšanas, mācīšanās un pieredze. Fakti apstiprina, ka smadzenes nekad nepārstāj veidoties. Smadzeņu spēja veidot jaunas saistības starp šūnām ir neierobežota, taču mēs katrs piedzimstam ar stingri noteiktu smadzeņu šūnu skaitu, un to skaits nepalielinās – vai tā ir? Nē, tā nav. Līdz šim valdījis tradicionālais uzskats, ka cilvēkam visu mūžu ir tāds smadzeņu šūnu skaits, ar kādu viņš piedzimst. Mums mācīja, uzsver Bernadeta, ka, nelietojot galvas smadzeņu pelēkās vielas šūnās, tās iet bojā. Taču atklājums, ko zinātnieki veica 20. gadsimta beigās, nozīmē, ka šī pazīstamā frāze jāpapildina. Proti, ir konstatēts, ka galvas smadzenēs nepārtraukti veidojas jaunas šūnas jeb neironi, un, tāpat kā jau esošos neironus, ir ļoti svarīgi stimulēt jaunos neironus, lai tie neaizietu bojā. Varbūt tas nešķiet tik fantastisks atklājums, bet tā iespaids ir milzīgs. Tas pārvērš visu. Ir nozīme tam, ko esam guvuši piedzimstot, bet vēl lielāka nozīme ir tam, ko mēs ar šo guvumu darām!
Neviens nezina, kas ir ģēnijs
Vai ģēniju smadzenes atšķiras? Bernadeta Tainena skaidro, ka vispirms jāteic, ka uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes, jo neviens skaidri nezina, kas tad īstenībā ir ģēnijs, turklāt iespēja, ka cilvēks tiek pasludināts par ģēniju, stipri pieaug, palielinoties gadu skaitam kopš viņa nāves. Otrkārt, mēs nezinām, vai vispār pastāv īpašas ģēniju smadzenes, jo zinātnieku rīcībā gandrīz nav ģēniju smadzeņu, ko varētu pētīt. Tas liek atcerēties atbildes pirmo teikumu – ģēnijam jānomirst, lai zinātniekiem rodas iespēja pētīt, kā uzbūvētas viņa smadzenes.
Alberts Einšteins augstsirdīgi atļāva pētīt viņa smadzenes pēc nāves, un, ņemot vērā jau minēto šāda materiāla trūkumu, kopš tā laika viņa smadzeņu pētījumu rezultāti izmantoti visā pasaulē. Viena no spilgtākajām Einšteina smadzeņu īpatnībām, salīdzinot ar citu tā paša vecuma cilvēku smadzenēm, bija lieliski attīstītais saistību tīkls ar šūnām. Citiem vārdiem sakot, viņa smadzenēm bija īpaši laba vadu sistēma. Taču, kā uzsver Tainena, nav iespējams zināt, vai Einšteins jau bija piedzimis ar tādām smadzenēm, vai arī tās attīstījušās un kļuvušas tādas laika gaitā, mijiedarbojoties ar apkārtējo vidi.
Svarīga ir gan iedzimtība, gan ‘kopšana’
1984. gadā bilologs Kristians Lūentains norādīja: ja ņem divus labi attīstītus auga dēstus un vienu iestāda augsnē, kas bagāta ar barības vielām, tas izaugs garš un krāšņi uzziedēs. Ja ņem otru, tikpat labi attīstītu dēstu un iestāda augsnē, kur trūkst vajadzīgo barības vielu, augšana aizkavējas. Gan vienā, gan otrā gadījumā faktisko augšanu noteikusi apkārtējā vide, nevis bioloģiskais mantojums. Tainena, izsakoties augkopības terminos, skaidro, kas bērnam nepieciešams – vide, izcili apstākļi, lai uzziedētu viņa dabiskās spējas. Lai bērns izaugtu par gudru, spēcīgi, emocionāli noturīgu, svarīga ir ne tikai iedzimtība, bet arī vide, apstākļi un audzināšana.
Ko mēs varētu mācīties no Volfganga Amadeja Mocarta, Leonardo da Vinči un Einšteina bērnības? Mocarta tēvs bija atzīts vijolnieks un mūziķis Zalcburgā. Viņš dēlam mācīja spēlēt klavesīnu un vijoli, kad zēns bija vēl tikai dažus gadus vecs. Mazais Mocarts drīz vien kļuva slavens – tēvs, izmantojot savu Zalcburgas galma mūziķa statusu, dēlu iepazīstināja ar ietekmīgiem cilvēkiem. Kad izrādījās, ka jauno Mocartu mūzika interesē vairāk par visu, vecāki viņu iedrošināja un sniedza dēlam pilnīgu atbalstu.
Leonardo da Vinči vecāki jau kopš agras bērnības atbalstīja dēla aizrautīgo, pētniecisko tieksmi ļoti plašā interešu lokā – matemātikā, dabas zinātnēs, mūzikā un mākslā. Agrīnā pusaudžu vecumā da Vinči kļuva par mācekli tā laika slavena un cienījama mākslinieka Andrea del Verokio studijā. Tur da Vinči attīstīja mākslinieciskās spējas. Taču vienlaikus viņš spēja izmantot savu talantu zinātniskiem pētījumiem, liekot lietā māksliniecisko prasmi, lai detalizēti un ar izcilu vizuālo skaidrību attēlotu savas revolucionārās idejas.
Turpretī izglītība, ko bērnībā saņēmis Einšteins, vairāk atgādina mūsdienu tradicionālo pieredzi. Ģimene jau kopš paša sākuma sniedza lielu atbalstu viņa spēju un dabas dāvanu attīstībai. Einšteins sāka mācīties pamatskolā un pabeidza augstākās izglītības iestādi. Pretēji populārajam mītam, Einšteins nebija aizrāvies tikai ar zinātni, viņa intereses gan bērnībā, gan vēlākajā dzīvē bija daudzveidīgas. Jaunībā viņš pētīja reliģisko domu un ētiku, 12 gadu vecumā sāka mācīties vijoļspēli – spēlēt šo instrumentu viņš turpināja visu mūžu. Vecāki ļāva viņam kārtot iestājeksāmenus augstskolā 16 gadu vecumā, diemžēl viņš tos nenokārtoja. Tas neatturēja Einšteinu mācīties tālāk. Viņš palika skolā un gadu vēlāk iestājās Federālajā politehniskajā institūtā Cīrihē. Tomēr Einšteina spējas tā pa īstam uzplauka un sasniedza savu augstāko potenciālu un izcilību nevis oficiālās izglītības gados, bet vēlāk. Salīdzinot ar da Vinči un Mocartu, Einšteins "uzplauka" vēlu.
Tainena skaidro, kas ir kopīgs trīs ģēniju bērnībai un kādi varētu būt ģēniju pamati:
- Vecāki, kuri ticējuši bērna spējām un atbalstījuši tās;
- Individuālas spējas dažādās jomās;
- Izdevība attīstīt individuālās spējas un apdāvinātību;
- Bērna spējas netiek nekādā veidā ierobežotas;
- Vecums nav būtisks, galvenā uzmanība pievērsta spējām;
- Apkārtējie atklājuši, atzinuši un novērtējuši viņa spējas.
Aplūkojot katru no šiem faktoriem atsevišķi, izrādās, ka ģenialitātes atzīšana saistās ar daudziem "un, ja nu...". Ja nu Leonardo da Vinči vecāki nebūtu atbalstījuši entuziasmu pētīt viņu interesējošos jautājumus tik plašā diapazonā? Ja nu akadēmija beigu beigās nebūtu novērtējusi Einšteina idejas? Ja nu Mocarta tēvs nebūtu atbalstījis dēla aizraušanos ar mūziku un būtu spiedis viņu darīt kaut ko citu? Lai kādas būtu bērnu individuālās spējas, īpaši svarīgs ir ģimenes atbalsts, apkārtējo attieksme un talantu ievērošana un atzīšana.
Einšteins pats sevi neuzskatīja par ģēniju. Vēsture rāda, ka neviens nav ģēnijs, iekams to kāds nav pamanījis. Nepieciešami divi, lai cilvēks kļūtu par ģēniju: viens, kuram ir spožas idejas, un otrs, kas tās atklāj, atzīst un tām tic. Agrākajos laikos nebija iespējams atklāt idejas, ja cilvēkam nebija "pareizais" dzimums, ja viņš nerunāja "pareizajā" valodā un nebija piedzimis īstajā laikā. Mūsdienās pastāv globālās komunikācijas tehnoloģijas, kas sniedz bērniem vēl nebijušas iespējas panākt, ka viņu idejas tiek sadzirdētas un atklātas, ka tajās var dalīties ar citiem. Tainena uzsver, ka mūsdienu bērni visi ir piedzimuši pareizajā vietā un īstajā laikā. Tagad laiks atklāt un attīstīt viņu spējas.
Spējas izpaužas dažādos komplektos
Katrā bērnā apvienojas individualitāte, apdāvinātība, idejas, radoša domāšana, viņa spējas ne vienmēr ir acīm redzamas. Tainena skaidro, ka radošas spējas un ģenialitāte ir savstarpēji vienoti elementi. Bet radošas spējas, tāpat kā iztēle un individuālā apdāvinātība, ir īpašības, kas nepakļaujas mērīšanai, tomēr ārkārtīgi spilgti izpaužas Mocarta, da Vinči un Einšteina darbos. Viņu sasniegumi bija daudzveidīgi, un katrs no viņiem darbojās atšķirīgās interešu sfērās. Kopīgs bija tas, ka katrs no viņiem bija atradis savu veidu, kā atbrīvot savas individuālās radošās spējas un likt tās lietā. Tādēļ ir īpaši svarīgi bērnu iedrošināt attīstīt visas savas spējas un talantus.
Grāmatas autore izvirza 10 gudrinieku apzīmējumus, ko pati nodēvējusi par spēju simptomu un pazīmju komplektiem. Tainena skaidro, ka visas minētās pazīmes vai jebkura to kombinācija liecina ne vien par to, ka tavam bērnam ir individuālas spējas, bet arī to, ka tās var būt ārkārtīgi izcilas, vai ka bērnam ir potenciāls sasniegt izcilību vienā vai vairākās jomās.
- Līderis – komunikabla personība, viegli uzņemas vadību gan skolas projektos, gan klases diskusijās. To viņš darījis vienmēr, jau kopš bērnudārza laika, kad trīs gadu vecumā uzņēmās pārkārtot citu bērnu mantas rotaļu namiņā;
- Domātājs – piemīt dižas idejas, bet ir kautrīgs, tāpēc neuzņemas projektu vadību, bet izjūt klusu sarūgtinājumu, redzot, ka viņa ideja ir bijusi daudz "kolosālāka" par pārējām, un saprot, ka vajadzēja to izteikt;
- Magnāts – nav visai centīgs mājas uzdevumu izpildē, ja vien tie neietver kaut ko aizraujošu, nesaista viņa uzmanību un nedod iespēju ieviest jauninājumu un dalīties ar idejām. Paspējis izdomāt, kā labāk varētu vadīt skolu un gūt reālu peļņu. Jau sešu gadu vecumā noguldījis savu kabatas naudu bankā;
- Mīklu minētājs – viņu valdzina un iepriecina tas, kas citiem varbūt šķiet sarežģīts, piemēram, attēlu salikšana no sīkiem no sīkiem fragmentiem, trauku mazgājamās mašīnas labošana, ja tā nedarbojas un visi citi nesekmīgi pūlējušies to saremontēt, vai atbildes atrašana tam patiesi grūtajam jautājumam skolā;
- Popzvigzne – klaji pauž radošo enerģiju jebkurā sfērā, kurā jūtas brīvs un spējīgs, sākot ar dejošanu, matu kārtošanu, savas istabas kārtošanu, paveikta darba demonstrēšanu skolā un beidzot ar pirmā miljona nopelnīšanu divpadsmit gadu vecumā par jaunu hita dziesmu;
- Nobriedis orators (runātājs) – daudz lasa un var kaut ko pastāstīt gandrīz par jebkuru tematu. Runā bez apstājas, šķiet, pat neievelkot elpu. Zināšanās pārspēj vienaudžus, tāpēc labprātāk sarunājas ar gados vecākiem bērniem un/vai pieaugušajiem. Neielaidieties diskusijā vai strīdā ar viņu. Kā jau zināms, viņam allaž piederēs pēdējais vārds;
- Nemierīgais – viņam patīk mācīties un risināt sarežģītas problēmas. Ar tādu sajūsmu kā labradora kucēns viņš sagremo – domājams – grūtu mājas uzdevumu nepilnās sešās sekundēs. Tad smaidot iesaucas: "Nākamo!" Ja viss ir padarīts, sāk kaitināt kaķi un dīdās aiz garlaicības. Viņam var būt 14 gadu, bet uzvedībā viņš vairāk līdzinās četrus gadus vecam bērnam;
- Uzjautrinātājs – dažreiz (faktiski visai bieži) stundās sāk draiskuļoties, jo prot nojaust, kas skolotājam prātā, uzminēt katru vārdu, ko viņš grib sacīt, un tādējādi katru dienu apsteidz viņu (nabaga skolotājs!). Viņam patīk stratēģiskas spēles, piemēram, šahs un sporta veidi, kuros jāsacenšas ar citiem. Zaudē reti;
- Fantazētājs – var gluži vienkārši "izslēgties" un pārstāt klausīties, velk uz papīra lapas ķeburus, kas beigu beigās izskatās pēc Mikelandželo zīmējuma vai skices, kura atgādina jebko, sākot ar jaunu klēpjdatoru un beidzot ar novatorisku mašīnas modeli. Dara to brīžos, kad skolā uzdevumu pabeidzis krietnu laiku pirms citiem, bet skolotājs to nav pamanījis;
- Spīdeklis – šajā mācību gadā uzvarējis gan matemātikas, gan dzejas rakstiskajā konkursā skolā. Pagājušajā gadā uzvarējis arī dabas zinību konkursā. Viņš ir skolas sporta komandas kapteinis, un viņam ir ļoti labas sekmes vijoles spēlē. Ieguvis vadošo lomu lugā skolas teātra pulciņā (atkal). Šādus bērnus klasesbiedri reti ielūdz uz dzimšanas dienas svinībām. Vecākus tas mulsina.
Šie individuālo spēju simptomi un pazīmes nekādā ziņā nav izsmeļoši, tādiem tiem nemaz nav jābūt, skaidro Dr. Tainena. Apraksta mērķis ir sniegt ieskatu par individuālo spēju diapazonu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
