Sāpīgie belzieni ar vārdiem. Speciāliste skaidro emocionālās vardarbības izpausmes  (6)

Rubrikā ""Viņa" skaidro", ko realizējam kopā ar krīžu centru "Skalbes", šoreiz pievērsīsimies jautājumam par to, kas ir emocionāla vardarbība un kā to atpazīt. Sarežģīto jautājumu skaidro klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa.

"Emocionālā vardarbība varbūt ir tāda vissmalkākā tēma, ja mēs domājam par vardarbības jautājumiem, jo, protams, ka fizisko vardarbību mēs varam atšķirt viegli, jo tur ir fizisks kontakts, kas nodara pāri," skaidro speciāliste. Viņa norāda, ka salīdzinoši viegli ir atpazīt arī seksuālo vardarbību – par to liecina nevēlams seksuāls kontakts. "Bet emocionālā vardarbība – tas ir kaut kas, kas notiek sarunās, kaut kas, kas notiek caur tādu komunikāciju."

Ābeltiņa uzsver, ka ir ļoti būtisks veids, kādā cilvēki runā par jautājumiem, kuros viņu viedokļi atšķiras. "Dažkārt cilvēki teic, ka galvenais jau ir tas saturs. Tas nekas, ka es tur, piemēram, kliedzu, bet pēc būtības jau es tur kliedzu svarīgas lietas. Ir svarīgi nekliegt šajā gadījumā," viņa norāda. "Vardarbība sākas tad, kad tas veids pārņem saturu. Kad es to otru cilvēku patiesībā gribu sāpināt, atriebties, pakļaut un "pielikt pie vietas"."

Cilvēku, izmantojot vārdus, var aizskart dažādi, bet visbiežāk emocionāla vardarbība ir saistīta ar cilvēku apsaukāšanu. Arī iebiedēšana un šantāža nav uzskatāma par savu vajadzību paušanu, bet gan otra cilvēka psiholoģisku aizskaršanu. Ābeltiņa to dēvē pat par iznīcināšanas momentu.

"Protams, ka, ja pāriet uz draudiem – nu tā ir klasiskā emocionālā vardarbība." Ļoti bieži ģimenē tiek draudēts ar to, ka tiks atņemti bērni. "Viņi draud, ka tas otrs vecāks viņus neredzēs, viņi draud ar finansēm, ka viņi nedos, īpaši, ja otrs ir finansiāli atkarīgs, viņi draud izrēķināties," norāda psiholoģe.

Dažos gadījumos par emocionālu vardarbību var uzskatīt arī klusēšanu, bet tad ir nepieciešams analizēt šīs rīcības iemeslus. Ja cilvēks klusē ar mērķi otru sāpināt, un šī darbība ir plānota, apzināta, tad šāda uzvedība robežojas ar vardarbību. "Otrs variants, ja es pasaku cilvēkam: "Paklau, man ir sajūta, ka mēs tūlīt sāksim viens uz otru kliegt. Man vajag pauzi. Man vajag apdomāties. Es šobrīd nevaru runāt, jo citādāk tas viss būs nekonstruktīvi. Man vajag pusstundu, stundu pabūt vienai pašai." Tā ir pilnīgi cita situācija."

Ābeltiņa uzsver: "Jā, man šķiet, ka tas, kā mēs pasakām, tas iepakojums nosaka visu. Viņa norāda, ka cilvēkiem ir iespēja nebūt vardarbīgiem arī ļoti sarežģītās situācijās: "Tas prasa piepūli. Nu skaidrs, ka tas prasa piepūli, bet tas nenozīmē, ka mums tagad ir jāatsakās no sava cilvēcīguma tāpēc, ka es negribēju piepūlēties."

Ābeltiņa piebilst, ka varmākas sit otram pa vissāpīgākajām vietām, un tas notiek apzinātā vai pusapzinātā veidā. "Un kas vēl raksturīgs emocionālai vardarbībai, ka tā ir nevienmērīgās pozīcijās. Varmāka ļoti bieži, ko viņš dara, vai viņa – vienalga, kurš dzimums – sit vājāko. Ja tu šobrīd esi vāja, es tev iesitīšu vēl."

Rakstu sērija tapusi sadarbībā ar krīžu centru "Skalbes". Centrs piedāvā palīdzību vardarbībā cietušām sievietēm un citām krīzes situācijā nonākušām personām. Ja arī tu vēlies sniegt atbalstu šo mērķu realizēšanai, šeit var uzzināt, kā to izdarīt.