No Rīgas centra uz dzīvi mazpilsētā: trīs ģimeņu pieredzes stāsti par pārcelšanos  (10)

Centra parkos starp baložiem, bomžiem, dzērājiem un kā krellītē savirknētiem pastaigā izvestiem bērneļiem gadās ielūkoties jauno māmiņu acīs – tajās ir izbailes. Līdzīgi ir ar tēviem. Viņi ir izdeguši. Pie dzīvības viņus uztur kafija un cerība uz vasaru, atvaļinājumu, kārtējo braucienu uz kādu kūrortu, nekas vairāk. Katrs gads ir līdzīgs nākamajam, pa vidu kāds stilīgs pasākums, bet kopumā katrs ar saviem bērniem ielienam dzīvoklītī, no Montesori un eko audzināšanas ne ziņas, ne miņas. Skarbi, bet lielpilsēta to gluži vienkārši nevar piedāvāt. Protams, brīvdienās Mežaparks, Brīvdabas muzejs, Jūrmala…

Arvien vairāk jauno ģimeņu izvēlas dzīvot Cēsīs, Kuldīgā, Siguldā, Jelgavā, Baložos, Liepājā, Rāmavā – mazpilsētās – tālāk vai tuvāk Rīgai, bet prom no pilsētas bruģa. Vairāk domā par sevi, savas ģimenes un savu iekšējo mieru, mazāk par citiem. Tālāk neironizējot, taujāšu ģimenēm, kuras ir pārcēlušās no pilsētas burzmas, vai tiešām mazpilsēta ir tā burvju nūjiņa, kas parastajam cilvēkam var atvieglot ikdienu, un kā viņiem tur patīk. Visi trīs pāri ir bijuši tuvāka vai tālāka, bet Rīgas centra iedzīvotāji.

Sagadīšanās pēc, kā arī ģimenes draudzenes Ilutas Piternikas, "Mint Deko" kāzu un pasākumu dekorēšanas aģentūras vadītājas, mudināts, Miks pamēģināja fotografēt pasākumus. Hobijs pārtapa par pamatdarbu. Miks pašreiz ir kāzu fotogrāfs, "White Workshop Pāvilosta" meistarklašu vadītājs un radītājs. Pie viņa satiekas gan profesionāli fotogrāfi, gan amatieri un rada brīnumus. "Grozies kā gribi, šodien ir pienākusi tā diena, kurā dzīvojam. Vai tā būs forša diena vai "stipri zem vidējā", tas atkarīgs no tevis un kosmosa. Bet par to es atbildēt nevaru," – Mika meistarklašu mājaslapas citāts izsaka visu – katrs dalībnieks šajās nodarbībās uzlido stipri virs vidējā, pateicoties Mika uzņēmībai, dalībnieku sirsnībai un mīlestībai pret fotogrāfiju. Sevi viņš raksturo vienkārši un lakoniski: "Esmu cilvēku fotogrāfs." Ivita ir laboratorijas ārste Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Abi vairāk nekā gadu īrē māju Jūrmalā. Sapnis ir reiz pašiem uzcelt savu dzimtas māju. Abi atzīst, ka Jūrmala ir viņu vieta.

Miks sarunā lieto interesantu frāzi – ārpus Rīgas, mazpilsētās, "drēbe ir tīrāka". "Cilvēku attiecības, komunikācija, attieksme vienam pret otru, viss ir citādi. Pašvaldībā, veikalā, aptiekā – darbinieki mani atceras, sveicina, Rīgā nekas tāds nebūtu iedomājams, lielpilsētā starp tūkstošiem tu esi viens no daudziem, neviens tevi neatceras. Visiem tu esi vienaldzīgs. Mums vienmēr ir gribējies, lai meita Sofija uzaug līdzīgā vidē kā mēs bērnībā, ģimeniskā un draudzīgā atmosfērā, kur visi viens otru pazīst un bērns droši pats var aiziet uz skolu," uzsver ģimene.

Ivita atzīst, ka viņas sapnis vienmēr ir bijis kļūt par jūrmalnieci. Bez ironijas, bet ar apbrīnu vērojusi "biezās omītes jūrmalnieces", kas vakaros svētā mierā pastaigājas. Un vienā no savas ģimenes Jūrmalas pastaigu vakariem Ivita pie sevis noteikusi – es arī tā kādreiz gribu. Nav runa par naudu vai "šubu" [kažoku], bet vairāk par to svēto mieru un, kaut gados, bet šarmu. Ar uzkrāsotām lūpām un ieveidotiem matiem, smaidu un vieglumu. Tā aizsākās Ivitas mērķtiecīgā vīra "pilināšana". Ja kaut ko ļoti gribas, viss ir iespējams! Vai ne?

Sieviete ik pa laikam vīram ieminējusies: "Mēs arī tur varētu dzīvot, cik tur svaigs gaiss, jauki cilvēki." Periodiski Mikam prašņājusi par Jūrmalu, kur dzīvo viņa vecāki. Kādu vasaru radās iespēja vieniem padzīvot Mika vecāku mājās un saprast, kā tad ir būt jūrmalniekiem, – tās bija ugunskristības un reizē galīgās izvēles sākuma posms. Tajā brīdī ģimene sapratusi, ka Sofiju vadāt uz centra dārziņu stundu un tikpat vai vēl ilgāku laiku (sastrēgumu dēļ) atpakaļ ir neiespējamā misija. Viens bijis skaidrs: "Guļamrajons ar bērnudārziņu, skolu centrā mums neder. Mēs to negribam!" Der pilsēta, kur ir sava infrastruktūra, pašvaldība, bankas, skolas utt. Padzīvojot Mika vecāku Jūrmalas mājās, radās pārliecība par savām – un tās arī tika atrastas. Bet ceļš nebija viegls, ilgi meklēto īpašumu atrada, pašiem portālā ieliekot sludinājumu, ka ģimene meklē māju. Par cenu neprasu, bet ģimene min, ka cenas Jūrmalā noteikti ir zemākas nekā, piemēram, Mārupē.

Ivitas darbs joprojām ir no pulksten 8 līdz 17–18, un tas vēl aizvien ir Rīgā. Braukāšana ir konstanta: Rīga–Jūrmala, Jūrmala–Rīga. Tā ir ikdiena. Ir pierasts, viņa var un vēlas to savienot. "Rīgai kā dzīvesvietai un mājām noteikti ir pārvilkts liels un trekns "Nē!"" piebilst Ivita. Viņa atzīst, ka katra diena Jūrmalā ir kā atvaļinājums. Māja, jūra, savs dārziņš, pastaigas pa Jomas ielu. Rīgā atpūtas sajūta nav noķerta gandrīz nekad. "Te tā ir mana ikdiena!" atzīst jaunā jūrmalniece.

Kas Šēlu ģimenei patīk Jūrmalā? Un ko tā iesaka citiem?

Laura un Andis Arnicāni ir 27 gadus veci uzņēmīgi latvieši, bloga "Seekthesimple.com" autori, minimālisma pamatprincipu un "Zero Waste" filozofijas piekopēji, rīko meistarklases un lekcijas, audzina sešus mēnešus veco Rūdolfu un kopš novembra par savām mājām sauc Cēsis.
Abi pirmoreiz satikās pirms 14 gadiem Cēsīs – basketbola nometnē.

Visi sarunas laikā smejamies, kā tā var sagadīties – satiekas un beigās arī dzīvo Cēsīs. Romantiskas filmas daudzsološs materiāls, bet šoreiz ne par to. Arnicāni ir, ja tā var teikt, pasaules mīļi, padzīvots Nīderlandē, Itālijā, Austrālijā, Čīlē, Honkongā, Mjanmā, Kambodžā – paralēli katrs bijis vienā vai otrā valstī, mācījušies, strādājuši un vienkārši ceļojot baudījuši pasauli. Pirms četriem gadiem sapratuši, ka gribas mājās – Latvijā – un diezgan spontāni pārcēlušies atpakaļ uz dzimteni.

Divus mēnešus pirms Rūdolfa dzimšanas pārcēlušies dzīvot uz Cēsīm. Lēmums nebija sasteigts. Galvā šaudījušās vairākas versijas – Liepāja, Kuldīga, Cēsis... Kura ir īstā? Īstā izrādījās Cēsis. Noteikta skaidrojuma, kāpēc Cēsis, nav. "Pēc sajūtām šķita – Cēsis ir mūsējās." Tiesa, svarīgs aspekts bija tuvums – darbs un draugi joprojām ir Rīgā.

Foto: Lūcija Rošāne.

Pašreiz ģimene īrē māju, bet Andis uzsver, ka tas noteikti nav uz mūžu, vairāk kā eksperiments un šā brīža vajadzību pēc miera apmierināšana. "Rūdolfs ir tikai sešus mēnešus vecs, tik saldu diendusu kā Cēsu mājas dārzā nekur citur mēs neatrastu. Ja ļoti sagribas burziņu un troksni, braucam uz Rīgu, bet miers un mājas ir Cēsīs," stāsta ģimene.

Pirms pārcelšanās uz Cēsīm Andis atteicies no labi apmaksāta darba piedāvājuma, sākumā – pirmos divus mēnešus – bijis tikai ar ģimeni un mazo dēliņu Rūdolfu. Lēmums bijis diezgan drosmīgs un nepopulārs. Tajā brīdī, uzsver Andis, tas šķita vispareizāk. Laura to ļoti novērtē. Cilvēki to bieži vēlas, bet baidās riskēt, zaudēt amatu, statusu. Baidās no pauzes karjerā. Protams, katrai izvēlei ir sava cena.

Salīdzinot dzīvi Cēsīs un Rīgā, vairāk plusu tomēr ir Cēsīm – miers, mazāka vēlme nepārtraukti patērēt preces un pakalpojumus, dzīvi izdodas dzīvot vienkāršāk un laimīgāk. "Mēs ikdienā meklējam vienkāršo!"

Lietas un vietas, kas iedvesmo:

Reinis un Agnese Ādamsoni audzina piecus gadus veco meitu Kristelu un vienu gadu veco dēlu Āronu. Dzīvo Siguldā, Reiņa dzimtas mājās. Rīgas centra meitene Agnese nu jau vairāk nekā astoņus gadus dzīvo Siguldā, un iepriekšējā dzīve sen aizmirsusies.

Katrs rīts sākas ar izstaigāšanos savā mājas dārziņā – basām kājām un pidžamā. Jautrības netrūkst. Ārons un Kristela vairāk laika pavada laukā spēlējoties nekā iekštelpās. Vecāki nosmej – ja podiņš pa ceļam netrāpās, turpat krūmiņos ir bērnu tualetes iespēja. Bērni ir ļoti atraisīti un labi jūtas, augot šāda vidē, uzsver Agnese. Lai gan viņa neko sliktu nevar teikt par savu bērnību centrā, tomēr tas ir citādi. Divas atšķirīgas pasaules. Tikai tagad Agnese izpratusi arī sevi, ka pēc dabas nemaz centru tā nemīl, lai gan visa bērnība un padsmitnieces gadi nodzīvoti Avotu ielas rajonā. Ar vīru un bērniem Rīgas centra dzīvi nevēlētos.

Kas ģimenei patīk? Ko tā iesaka citiem, apciemojot Siguldu?