120 stāsti par pašu sarūpētiem tautastērpiem vienā grāmatā  (1)

Stāstos ir atklāts gan mantotais, gan dziļi sirdī sajustais. Tie ir simboli, kuri mums stāsta par piederību Latvijai, noteiktam novadam, apvidum, pilsētai. Šos stāstus stāsta savu tautastērpu īpašnieki – par savām sajūtām, par savu dzimtu, par satiktajiem meistariem, par sev svarīgo. Tā ir vērtība, kurā nākamās paaudzes varēs smelties iedvesmu.

Ideja "Mans tautastērps" ar moto – "pašas radīts vai mantots, bet mans" aizsākās 2015. gada rudenī ar vēlēšanos izveidot kalendāru ar 12 fotogrāfijām. Tomēr, laikam ritot, satikti daudz vairāk cilvēku, kuri vēlējušies darīt zināmu plašākam interesentu lokam to, kā tērps dzīvo kopā ar viņiem.

Īpaša vieta šajā darbā ir Latvijas dabas velšu vainadziņiem, kas galvā ikvienai meitai un sievai. Tas ir kā simbols, ar kuru visos gadalaikos kronējam stiprās latvietes ar dabas spēku, pateicībā par latviskā turēšanu godā. Goda drānas, kas ceļo paaudzēm cauri, un vainags, kas dzīvo vien pāris dienu – tā mirklis sastopas ar laikmetu.

Grāmata, kuru izdevusi biedrība "Mans tautastērps", ir triju autoru kopdarbs. Ilze Strēle fotogrāfijās fiksējusi, kā tērps izceļ sievietes sievišķību un vīrieša vīrišķību. Tas ir stāsts par katra tautastērpa īpašo raksturu un skanējumu. Dace Sadaka katram tērpa stāstam veltījusi dzejas rindas, kas, līdzīgi kā mūzika, glabā vārdus, sajūtas, katra grāmatas varoņa raksturu, stāsta elpu un savdabību. Ginta Zaumane izšuvusi miniatūras ar krāšņajiem vainadziņiem, lai vēl īpašāk akcentētu šīs idejas simbolu un atgādinātu, ka mūsu tautas tradīcijas nav sastingušas pagātnē, bet rod jaunus izpausmes veidus un formas arī šodienā.

Grāmata ir nosacīti iedalīta divās daļās: pirmajā ir tērpu stāsti ar fotogrāfijām un tās noslēgumā ir "brīvais atvērums", kurā ikviens var ielīmēt savu tērpa fotogrāfiju un pierakstīt savu stāstu, otrajā ir visu 120 stāstu konspekti tulkojumos angļu un vācu valodās.

Līdz ar to šī grāmata var kļūt gan par ģimenes relikviju, kura tiek nodota paaudžu paaudzēs reizē ar tautastērpu, gan arī kalpot par lielisku dāvanu kādam draugam, kurš vēl neprot latviešu valodu.

Piedāvājam fragmentu no grāmatas – Vairas Vīķes-Freibergas stāstu par viņas tērpu.

Tautastērps, manuprāt, ir viens no veidiem kā latvietim iztaisnot muguru, būt lepnam un saplūst ar visām tām paaudzēm, kuras laika gaitā ir to darinājušas. Tautastērps nepiedzima vienā dienā, tas pārveidojās, tam ir varianti, bet pats svarīgākais – ar tautastērpu mugurā ir jātur galva augšā, pašapzinīgi un cēli!

Tautastērps dzīvo, jo latvieši, ievērojot tradīcijas, tautas tērpus velk arī šodien. Šis tērps liek attiecīgi uzvesties, izturēties un apzināties savu cieņu un godu. Liela vērtība tiem ir arī tādēļ, ka tie ir ar rokām darināti, kas mūsdienās ir retums.

Esmu daļa no savas Latvijas, daļa no tās elpas. Mans ceļš līdz savam tautastērpam bijis garš, taču nu tā ir daļa no mantojuma, ko es varu nodot nākamajām paaudzēm.

Mana pirmā atmiņa ir par pēdējiem Jāņiem Latvijā, kad Daugavas krastā Salaspilī redzēju garām aizpeldam pilnu liellaivu ar dziedošiem puišiem un meitām tautastērpos. Bēgļu gaitās pārsteidzoši daudz latviešu bija paspējuši paņemt līdzi savus tautastērpus; ar tiem tad greznojās svētkos un priekšnesumos, un man tie kā bērnam ļoti patika. Vācijas posmā dabūju redzēt arī igauņu, lietuviešu un poļu tautastērpus. Marokas gados iznāca saskarties ar arābu un berberu cilšu tautastērpiem, kuros tolaik vēl gandrīz visi staigāja ikdienā.

Sešpadsmit gadu vecumā kopā ar ģimeni iebraucu Kanādā, kur iesvētes mācību laikā satiku vienaudžus, kuri dejoja Toronto deju kopā "Diždancis". Tā bija izcila deju kopa, un es kautrīgi painteresējos par piedalīšanos. Izrādījās, ka pašai bez sava tautas tērpa par dejošanu nebija ko domāt. Ne mātei, ne man nebija tādas mākas, lai varētu pašas sākt tērpu darināt. Pirkt no rokdarbniecēm izrādījās visai dārgs prieks, kāds neseniem iebraucējiem nebija pa spēkam.

Pagāja gadi. Sāku strādāt par profesori Monreālas Universitātē, un pilsēta gatavojās Pasaules izstādei "Expo '67". Tur biju par pieteicēju (un komentāru autori) lielam un ļoti sekmīgam visu triju Baltijas tautu uzvedumam brīvdabas skatuvē. Man nu bija mugurā Toronto dzīvojošās meistares Otīlijas Mežules darinātais Bārtas tērps, kas pēc tam tika valkāts arī, sakot latviešu dziesmu svētku atklāšanas runu, Toronto 1976. gadā un arī vēlāk, tāpat kā dažādos dievturu daudzinājumos un citos pasākumos, kur arī teicu uzrunas.

Prezidentūras sākumā iegādājos Nīcas tērpu no tautastērpu centra "Senā klēts", jo māte bija dzimusi nīceniece. Pati sev viņa bija Kanādā iegādājusies Lielvārdes tērpu (kādu valkāja arī Doles salā), un to mantoja mana meita Indra. Nīcas tērps mātei nepatika, jo, viņasprāt, tas bija "novazāts" un par daudz darināts un lietots sava košuma dēļ. Man toties tas ļoti patīk, un priecājos, ka man uz to ir mantotas tiesības.

Mans Bārtas tērps tika gaumīgi sabalansēts pēc Otīlijas ieskatiem – villaine grezna, tādēļ dekoratīvā Bārtas svārku mala vienkāršāka, lai tērps kopumā nebūtu pārlieku grezns un smagnējs. Daļu Bārtas un Nīcas tērpu elementu var izmantot abiem kaimiņu novadu tērpiem: grezno villaini, Bārtas sievu cepuri, zeķes, kurpes, kniepķenus un saktas. Krekli un brunči ir katram novadam savdabīgi, ņieburi arī, izņemot pelēko ar melniem izšuvumiem. Tautastērpu es parasti velku Dziesmu svētkos, ja ir aktīva piedalīšanās loma, un Jāņu vakarā, ja ir tāda vide. Nīcas un Alsungas tautastērpi ir arī manam vīram Imantam Freibergam, tā kā Nīcas tērpos abi esam saskaņoti.

Katram mums savs tautastērps ir kā dārgs pagātnes mantojums, ko varam nodot tālāk no paaudzes paaudzē. Apģērbjot tautastērpu, mēs uzņemam sevī kaut ko senatnīgu un cēlu, izjūtam dzīvu saiti ar savu senču garu. Ar tautastērpu jūs jutīsieties vērtīgāki, skaistāki, dižāki un cēlāki. Aicinu katram padomāt – kamdēļ man ir mans tautastērps!?