HIV un AIDS jauniešu vidū – realitāte; uz 2000 inficēts viens jaunietis  (5)

Veiksmes stāsts ir gadījumi, kad par HIV ar jauniešiem runā gan vecāki, gan skola, gan ģimenes ārsti un citi veselības jomas speciālisti, taču realitāte ir citāda – vairāk nekā puse jauniešu par seksualitātes jautājumiem nav runājuši ar vecākiem, bet HIV ir vēl retāk sastopams temats vecāku sarunās ar bērniem. Turklāt pirms pāris gadiem veikts pētījums apliecina, ka arī vecāku zināšanas par HIV nav pietiekamas. Tātad – pat, ja vecāki runā ar bērniem, ir jautājums – vai sniegtā informācija ir pareiza. Tādēļ tieši skola jaunietim bieži vien ir vienīgā vieta, kur gūt informāciju par šo infekciju un zināšanas par veidiem, kā no tās izvairīties.

Inficēšanās līmenis jauniešu vidū nenoliedzami ir augsts. Šobrīd Latvijā vecuma grupā no 13 līdz 25 gadiem ir 133 inficējušos cilvēku, tātad aptuveni viens jaunietis uz katriem 2000. Turklāt Latvijas neatkarības gados vien miruši jau 26. Tam par iemeslu lielā mērā kalpo jau iepriekšminētais zināšanu trūkums. Nav jaunāku pētījumu par jauniešu informētību, taču 2011. gadā veiktā aptauja rāda, ka zināšanas par šo vīrusu Latvijā ir ļoti zemas. Tajā nozīmīga loma ir izglītības sistēmai un nepilnībām tajā, tomēr ir arī vēl kāds cits faktors, kas noteikti veicina ne tikai jauniešu, bet arī pieaugušo iedzīvotāju inficēšanos. Proti, augstās prezervatīvu cenas, salīdzinot ar vidējiem ienākumiem valstī. Jauniešiem 5 eiro ir liela nauda un, izvēloties, kur izlietot jau tā ierobežoto budžetu, virsroku visbiežāk gūst citas prioritātes.

Ir pierādīts, ka, lai novērstu jaunus inficēšanās gadījumus, nepieciešama ļoti attīstīta prevencijas jeb profilakses sistēma. Epidēmiju iespējams novērst tikai tad, ja viss ir kārtībā visos trīs tās līmeņos – no darba ar sabiedrības informēšanu līdz pat inficēto cilvēku ārstēšanai. Jauno inficēšanās gadījumu skaitu mūsdienās iespējams pat likvidēt pavisam, jo tam ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi. Diemžēl Latvijā visos trijos profilakses līmeņos ir nopietnas problēmas. Tās manāmas jau pirmajā līmenī – uzrunājot un izglītojot veselus cilvēkus.

Ja citām slimībām šajā profilakses sākumposmā iespējama, piemēram, vakcinācija, tad HIV atliek vienīgi sabiedrības informēšana, izglītošana un aizsardzības līdzekļu pieejamības nodrošināšana. Diemžēl ar to Latvijai nevedas īpaši raiti, kavējot jauno inficēšanās gadījumu skaita strauju samazināšanos. Tāpat trūkst efektivitātes pasākumiem 2. un 3. līmenī, kas saistīti ar operatīvu HIV diagnostiku un ārstēšanās iespēju nodrošināšanu jau inficētajiem pacientiem, tādējādi ievērojami ierobežojot vīrusa izplatību.

Tiesa, pie jauniešu izpratnes un zināšanu trūkuma nav vainojama izglītības sistēma vien. Liela daļa atbildības par jauniešu izglītošanu jāuzņemas sabiedrībai kopumā: ārstiem un citiem veselības jomas speciālistiem, jauniešu vecākiem, masu medijiem, arī pašiem inficētajiem cilvēkiem. Šķiet, lielākā problēma Latvijā ir tā, ka nav konkrēta otra svaru kausa, kurā likt pareizo, uz faktiem balstīto informāciju, atspēkojot visus mītus un stereotipus, ko jaunieši iegūst internetā, no draugiem un citos ne vienmēr uzticamos avotos.

Neviens nav atcēlis gadu gaitā pierādīto faktu, ka jaunieši vairāk ieklausās sev līdzīgajos, tādēļ viens no veiksmīgākajiem risinājumiem viennozīmīgi būtu vienaudžu izglītība jeb "peer education". Pats galvenais – izglītošanai jānotiek sistemātiski un kompleksi, nevis kampaņveidīgi, kā tas ir bijis līdz šim, kad maksimālais, ko skolas var atļauties, ir, piemēram, "Papardes zieda" lekcijas divām klasēm katru otro gadu. Saņemot pamatinformāciju stundu laikā no atraktīva, seksuālās veselības tēmas pārzinoša skolotāja un gūstot iespēju padziļināti apgūt visu par HIV un dzimumdzīvi papildus interešu izglītībā (piemēram, ar sistemātiskas vienaudžu izglītības starpniecību), ikviens jaunietis apgūtu nepieciešamo zināšanu, prasmju un attieksmju minimumu, saprastu, ka par šādām tēmām ir jārunā, turklāt spētu izglītot arī citus, tostarp savus bērnus.

Diemžēl seksuālo izglītību skolās Latvijā šobrīd kavē Izglītības likuma 10. pantā veiktie grozījumi. To dēļ šādas, dažuprāt, provokatīvas, informācijas aprite skolās nereti tiek mērķtiecīgi izskausta. Arī tie skolotāji, kuri līdz šim centušies bērnus izglītot par jautājumiem, kas skar seksuālo veselību, nu nevēlas riskēt ar savu karjeru likuma priekšā. Tas nozīmē, ka uz zinātniskiem pierādījumiem balstītas veselības izglītības vietā mēs izvēlamies noliegumu un klusu ciešanu, ticot, ka problēma neeksistē, ja par to nerunā.

Tā vietā, lai turpinātu šo informācijas vakuumu, riskējot ar savu līdzcilvēku un bērnu dzīvēm, Latvijas likumdevējiem un sabiedrībai kopumā būtu nepieciešams drosmīgi saukt lietas īstajos vārdos. Skaļi runāt par HIV, veidiem, kā ar to var inficēties, un līdzekļiem, kā no tā izvairīties. Runāt izglītības iestādēs, veselības aprūpes centros, masu medijos. Runāt ar visiem – lieliem un maziem. Jo zināšanas un izpratne par šiem jautājumiem ir būtisks faktors HIV epidēmijas izskaušanā kā pasaulē kopumā, tā arī mūsu valstī.