asaras, raudāt, zaudējums, skumjas, bēdas
Foto: Shutterstock
Ikvienam cilvēkam dzīvē ir kādi plāni – piedzīvot laimīgu bērnību, iegūt labu izglītību, veidot veiksmīgu karjeru, radīt ģimeni, laist pasaulē bērnus, uzcelt māju, iestādīt koku, apbraukāt pasauli, vēl un vēl... Kamēr viss norit tā, kā iecerēts, mēs dzīvojam tik dzīvi nost, itin nemaz neaizdomājoties par to, ka patiesībā ikkatru brīdi ar mums, ar mūsu tuvajiem var kaut kas atgadīties. Bet tad, kad šis "kaut kas" notiek, mēs nereti sākam meklēt vainīgos, kuri, pie velna, ir izjaukuši mūsu idillisko dzīves ainiņu. Ko es esmu izdarījis, ka ar mani tas notiek, tā mēs mēdzam pie sevis lādēties, mēģinot saprast, kādēļ mūsu plāniem pārskrējis pāri melnais kaķis.

Diemžēl, turklāt ne vienā vien ģimenē šis "kaut kas" ir bērna slimība. Un ne jau iesnas vai rotavīruss, bet ļoti smaga slimība, un skaidri zināms, ka to uzvarēt būs vai nu ļoti, ļoti grūti, vai nebūs iespējams nemaz. Un tad ģimenē piezogas nāves ēna – izteiktāka vai mazāk redzama, bet tās elpa jūtama. Neraugoties uz šo situāciju, ir jādzīvo – sevis, citu bērnu un mīļo cilvēku dēļ. Kādam tas izdodas veiksmīgāk, kādam sliktāk, bet tāpēc mēs aktualizējam tematu par dažreiz neizbēgamo dzīves realitāti, kad vecākiem jāzaudē savs bērns. Tāpat par šo ļoti nepatīkamo jautājumu – nu jau trešajā rakstā – runājam saistībā ar Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības (BPAB) 20 gadu jubileju, ko tā sagaida ar apņemšanos izveidot ne vien Latvijā, bet arī Baltijā pirmo bērnu paliatīvās aprūpes multifunkcionālo centru – hospisu (MCH).

Par mūsu ilūzijām, par Dieva gribu un to, vai patiešām mēs tiekam sodīti par kādiem grēkiem ar bērna slimību, par nāves riebīgo elpu – mūsu saruna ar teologu, ģimenes psihoterapijas speciālistu, attiecību konsultantu Sandi Ratnieku, kurš pusotru gadu ir strādājis bērnu paliatīvajā aprūpē, tiesa, vairāk sniedzot atbalstu tieši vecākiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!