Brāļi Grīnbergi apbur ASV talantu šova žūriju un publiku; mājās atgriežas ar četrām zelta medaļām  (12)

Ar ģimeni tiekos Daces un Gata meistardarbnīcā, kur top Lielvārdes jostas, tiek šūdināti tautiski tērpi, aizkari, galdauti, darinātas rokassprādzes, bet ne tikai... Turpat stūrī stāv arī bungu komplekts, un šeit arī visa ģimene kopā darbojas – kurš auž, kurš šuj vai gludina mežģīnes, bet kurš ar vālītēm sit pa bungu šķīvjiem. Vēl lielāku harmoniju rada ģimenes mīlule – britu īsspalvainā kaķenīte Pika, kura patiešām ir pats mīļuma iemiesojums un katru dienu tiek ņemta līdzi uz darbu. Bet nekur tālu jau nevienam nav jāiet, pirmajā stāvā ir vecāku darbavieta, bet otrajā – mājoklis. Un tas viss pašā pilsētas centrā. Lai gan mūsu tikšanās norunāta pāris dienas pēc atgriešanās no ASV, visi kā viens atzīst, ka vēl arvien nespēj adaptēties atpakaļ laika joslā, no rītiem visiem nākot miegs.

Brāļi spēlē sitaminstrumentus, paši veido muzikālus priekšnesumus. Lai gan sitaminstrumentu spēli viņi apgūst mūzikas skolā, grupas repertuāru veido paši, arī aranžējot jaunas melodijas no klasikas, populārās mūzikas. Kad mazajam brālim Miķelim vaicāju, kas viņam bez bungām vēl patīk, viņš, ne sekundi neapdomājies, attrauc: "Marimba!" Tad jāsmejas ir visiem – man, brāļiem un arī vecākiem. Un patiešām – neviens no vecākiem nekad nevienu no saviem dēliem nav virzījis uz mūzikas skolu, tā ir pašu zēnu izvēle, un to, ka mūzika viņus aizrauj, var redzēt itin visā. Bez pašu aizrautības nebūtu iespējami tādi panākumi.

Par to, kā visi trīs brāļi sāka spēlēt sitaminstrumentus, nedaudz vēlāk, bet sākumā noteikti jāpastāsta par viņu šā gada panākumiem. Jūlija pašā viducī ASV, Holivudā, pulcējas 63 valstu pārstāvji, lai rādītu savu talantu mūzikā, dejošanā, dziedāšanā, aktiermeistarībā, un starp viņiem bija arī "Brāļi Grīnbergi", kuri finālā jeb savā zelta minūtē spēja pārliecināt 10 cilvēku žūriju, ka ir vislabākie, iegūstot savā vecuma kategorijā četras zelta medaļas, bet iekļūšanu pusfinālā vērtēja 20 cilvēku žūrijas komisija. Brāļi konkursā startēja trīs instrumentālās mūzikas kategorijās – "Mūsdienu skaņdarbs", "Oriģinālskaņdarbs", "Brīvās izvēles skaņdarbs" – un finālā, visās kategorijās iegūstot zelta medaļu. Zelta minūte tika minēta tādēļ, ka visiem konkursa dalībniekiem tika dota tieši viena minūte, lai uz lielās skatuves parādītu sevi, lai pārliecinātu žūriju un publiku, kurš te ir vislabākais.

Foto: Ģimene Amerikā ar mammas šūtiem tērpiem.

Mamma Dace stāsta, ka Latvijā brāļi ir atklājuši vairākus pasākumus, tādēļ viņus nepavisam nebiedēja izaicinājums lielajā talantu šovā uzstāties kā pirmajiem. "Citi atzinās, ka negrib startēt pirmie, viņiem bail, bet mūsējie jau tieši pieraduši atklāt kādu pasākumu, tādēļ lielu baiļu nebija. Protams, bez maza adrenalīna jau neiztika," tā Dace. Tomēr pamatīgs stress un īslaicīgs sarūgtinājums ģimenei gan bija jāpiedzīvo. Visi sapulcējas uz šovu, kurā bija paredzēts paziņot tos, kuri tikuši tālāk finālā. Vecuma kategorijā, kurā startēja "Brāļi Grīnbergi", – bērni vecumā līdz 16 gadiem, viņi netika nosaukti. "Tajā brīdī ļoti saskumām, šķita, ka viss, mums pasākums ir beidzies," atzīstas tētis Gatis. Paši tam neesot gribējuši ticēt, jo apzinājušies, ka puikas startēja labi. Un patiešām – bija notikusi kļūda. Brāļi nez kāpēc bija iekļauti "senioru grupā", kur var piedalīties bērni vecumā no 16 gadiem līdz pat pieaugušam vecumam. Kad izziņoja šīs grupas finālistus, nosaukti arī "Brāļi Grīnbergi". Kāds bijis prieks un atvieglojums, ka viss vēl priekšā, ka ir novērtēti. Apbalvošanas šovā, kad brāļi bija iznākuši uz lielās skatuves, lai saņemtu medaļas, pasākuma vadītāja jaunākajam brālim smejoties vaicājusi – vai viņš tiešām ir pārliecināts, ka piederas senioru grupai? Tagad jau var pasmieties par šo kļūmi, bet tajās minūtēs, kad tika gaidīti rezultāti, tas itin nemaz nešķita jautri. Taču viss labs, kas labi beidzas, un "Brāļi Grīnbergi" tika pie zelta medaļām, un ne tikai... Gūti iespaidi, kurus neviens nekad neatņems, jauni draugi, pieredze...

Lūk, brāļu Grīnbergu zelta minūte ASV šovā!

Holivuda taču ir tik tālu, kā gan brāļi līdz tai vispār nokļuva, kā ienāca prātā piedalīties šajā lielajā konkursā? Brāļus pati uzmeklēja "Starptautiskā talantu centra" prezidente Gaļina Poltoraka, un tas vēl bija gada sākumā, kad viņa piedāvājusi piedalīties talantu konkursā "Uzlecošā zvaigzne 2018", kas norisinājās Rīgā. Arī šajā konkursā piedalījušies ļoti daudzu valstu pārstāvji, bet "Brāļi Grīnbergi" ieguva pirmo vietu, saņemot līdzīga konkursa Izraēlā uzaicinājumu piedalīties viņu organizētajā pasākumā. Tas notika šā gada maijā, un arī Izraēlā starptautiskā konkursā brāļi ieguva "Grand Prix", bet balvā "ceļazīmi" uz lielo konkursu ASV, kā arī sertifikātu 800 ASV dolāru apmērā daļējai dalības maksas segšanai. Kad maijā bija iegūts uzaicinājums piedalīties konkursā ASV, ģimene saprata, ka pašu spēkiem finansiāli šo ieceri īstenot būs grūti.

Dace stāsta, ka izsūtījusi aptuveni 70 vēstules dažādām organizācijām, uzņēmumiem, lūdzot finansiālu atbalstu, lai "Brāļi Grīnbergi" varētu Latvijas vārdu nest pasaulē. "Saņēmām ļoti maz atbilžu. Atsaucās uzņēmums no Mārupes, kura pasākumā brāļi bija muzicējuši, kā arī "Live Riga" un Rīgas dome," stāsta Dace. Lai gan gala ciparu ģimene nevēlējās minēt, taču aviobiļetēm vien nācās iztērēt ap 6000 eiro. Turklāt brāļi līdzi veda arī daļu instrumentu – perkusijas un marimbu, kopumā 150 kilogramus, bet bungas tika īrētas uz vietas – ASV.

"Kad brāļi uzvarēja Izraēlas konkursā, sapratām, ka gribam vēl izbaudīt uzvaras garšu. Neraugoties uz visu, apzināmies, ka ar lielu gribēšanu visu var arī paveikt," saka tētis Gatis. Lai gan sākotnēji daudzi visai nievājoši izteikušies – Latvijā taču neviens šādam mērķim naudu neziedos, tomēr ģimene pārliecinājusies, ka ir arī tādi labdari. Tiesa, arī paši ļoti daudz strādājuši, lai ceļojums uz ASV varētu izdoties.

Konkursā piedalījās 63 valstis, no vismaz piecām valstīm dalībnieku skaits no katras bija 80 līdz 100 cilvēku, stāsta Kārlis. Kopumā vērtējot konkursa norisi, ģimene atzīst, ka viss bijis ļoti labi organizēts, visi dalībnieki viens pret otru bijuši ļoti draudzīgi. Piemēram, kad brāļi guvušu uzvaru, Taizemes pārstāvji nesuši viņiem konfektes un atzinušies, ka esot jutuši līdzi Grīnbergiem.

Panākumu nebūtu, ja reiz tas nebūtu sācies. "Pie vainas", iespējams, ir vectētiņa gēni, kurš jaunībā bijis bundzinieks. Kārlis stāsta: "Kādā jubilejā tētis no bēniņiem nonesa vectētiņa vecās bungas un sāka likt komplektu kopā. Es toreiz vēl tikai rāpoju, un man bija labs mērķis, uz kuru tiekties rāpus." Tas arī, šķiet, bija visa sākums, jo Kārlis, kad paaugās, vecākiem pats teica, ka grib mācīties sist bungas. Un šajā ģimenē par to neviens nesaķēra galvu, bet tūliņ pat domāja, kā piepildīt dēla vēlmi. Toreiz ģimene dzīvoja Daugavgrīvā, un Kārlis sāka apgūt sitaminstrumentu spēli Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā. Tad jau arī paaudzies bija Ansis, kurš arīdzan izvēlējās iet mūzikas skolā, bet sākotnēji apguva vijoles spēli. Stājoties mūzikas skolā, Ansis, tiesa, arī bija sadomājies par bungām, bet viņu nepaņēma, jo bija par mazu, un piedāvāja spēlēt vijoli, un puika piekrita. Pēc pusotra gada Ansis savas domas nebija mainījis un pārgāja uz sitamo instrumentu spēles klasi. Savukārt Miķelis, kā smejas mamma, pat nav iedomājies, kā tas ir – dzīvot bez bungām un tās nespēlēt. Ja Miķelim jautā, cik viņam ir gadu, viņš vienā elpas vilcienā atbild: "Septiņi, un septiņus gadus es spēlēju bungas." Tā, lūk!

Tētim Gatim saku, ka mēdz jokot – ja vēlies kādu ģimeni izāzēt, uzdāvini viņu bērniem bungas. Gatis atjoko ar līdzīgu stāstu, ko nesen lasījis sociālajos tīklos: kāds kaimiņš bungotājiem aiz sienas mēģinājis ieriebt, bērniem pavaicājot, vai viņi zina, kas bungās ir iekšā. Bet Grīnbergiem gan ar kaimiņiem visos laikos esot ļoti paveicies, nekādu domstarpību bungošanas dēļ nekad nav bijis. Kad vecākie dēli bija jau nopietni pievērsušies bungu spēlei, vectētiņš uzdāvinājis pašiem savu komplektu, lai puikas var trenēties jebkurā laikā, ne tikai mūzikas skolā.

Kārlis mūzikas skolu pabeidza jau 2017. gada pavasarī, taču pagājušo gadu esot "paņēmis klāt", lai iemācītos vēl kaut ko noderīgu. Un tas viena mērķa vārdā – šogad viņš veiksmīgi iestājās Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā, bet parastajā skolā beidza 9. klasi. Kāds būs Anša tālākais ceļš mūzikā, vēl jau skaidri nav zināms, bet Miķelis pērn gāja mūzikas skolas sagatavošanas klasē un šā gada septembrī sāks iet 1. klasē, bet parastajā skolā – 2. klasē. Miķelis man arī atzīstas, ka labāk jau patīkot mūzikas skola, bet vispār viņam "bez bungām patīk marimba un kaķi". Sarunas sākumā Miķelis bija visai atturīgs, toties uz atvadām bija gatavs stāstīt un stāstīt par Amerikas braucienu, par zivtiņām akvārijā, no kurām viena nomirusi, par...

Grupa "Brāļi Grīnbergi" izveidota 2016. gadā. "Mūsu radiniece Biruta Grīnberga strādā Ādažu tenisa hallē. Zinot, ka lielie brāļi mācās mūzikas skolā, pajautāja, vai mēs nebūtu ar mieru sagatavot kādu ritmisku priekšnesumu jauniešu U14 tenisa turnīra atklāšanas pasākumam. Domāts – darīts! Tika izveidots priekšnesums, izmantojot dažādas perkusijas. Pēc gada atkal Biruta uzaicināja brāļus uzstāties U14 tenisa turnīra atklāšanas pasākumā. Pa gadu viņi bija samācījušies dažādas populāras melodijas, no kā tika izveidots pirmais populāru melodiju popūrijs, izmantojot marimbu, bungu komplektu un perkusijas," stāsta mamma Dace.

Bet pirmais lielais grūdiens sabiedrībā bijusi uzstāšanās Rīgas pilī. Tas bija 2016. gada 1. decembrī, kad brāļi uzstājušies, Valsts prezidentam tiekoties ar projekta "Lielā talka" koordinatoriem un organizatoriem. Toreiz šī pasākuma videoieraksts saviļņoja "Facebook" lietotājus. Te atradīsi portāla "Cālis" arhīva rakstu ar pasākuma video.

Līdz Rīgas pilij brāļi nonākuši, pateicoties Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas vadībai. "Tur tikko bija nomainījies direktors, kurš noklausījās brāļu priekšnesumu un pats piedāvāja prezidenta dienestam brāļu priekšnesumu. Tad jau mūs uzmeklēja labdarības maratona "Dod pieci!" organizatori, un pēc tam mūs aicināja arī citi. Brāļi uzstājas daudz un dažādos pasākumos. Viņi ir spēlējuši Rīgas domes, Rotari kluba rīkotajos pasākumos, konferencēs, represēto pasākumā. Sapratām, ka cilvēkiem tas patīk, un tad atkarībā no situācijas, gadalaika, svētkiem brāļi pieskaņo programmu," stāsta Dace.

Mikus Bāliņš, kurš pasniedz sitaminstrumentu spēli visiem trim brāļiem, atzīst, ka, pirmkārt, tā ir ļoti veiksmīga apstākļu sakritība, ka visi trīs apgūst sitamos instrumentus, jo nereti ģimenēs ir tā, ka viens bērns spēlē klavieres, otrs vijoli, bet te – visi bungo. "Tas patiešām ir pārsteidzoši, turklāt ideāli man kā pedagogam, jo tās zināšanas, ko nodevu Kārlim, aizgāja tālāk – brāļiem. Tiesa, nu jau Kārlis vairs nebūs mans skolnieks," atzīst Bāliņš. Brāļu trio viņš vērtē teju vienā vārdā – atraktīvi puikas.

Brāļu tētis saka, ka skolotājam ar puikām esot ļoti labs kontakts, to pašu apliecina arī Bāliņš. "Mans darba stils, pieeja, kā es strādāju ar audzēkņiem, varbūt it citāda. Es ar visiem cenšos būt pa draugam. Lielu daļu laika veltu, lai psiholoģiski izprastu katru bērnu. Ja bērnam būs bailes no skolotāja, kā nereti bija padomju laikos, nekas labs nesanāks. Viens ir cieņa un bijība, bet, ja tā pārvēršas bailēs... Tāpēc es ļoti dziļi mēģinu izprast psiholoģiskos aspektus, kas kuram bērnam interesē dzīvē, un tad no profesionālā viedokļa saprast, kas padodas grūtāk, kas labāk. Piemēram, varbūt kādam ir bail uzstāties publikas priekšā," par savām darba metodēm stāsta Bāliņš.

Viņš pieļauj, ka labs kontakts ar audzēkņiem varbūt veidojoties tādēļ, ka pats vēl ir gana jauns, izskatās jauneklīgi, tādēļ bērni viņu neuztver kā stingro skolotāju, kas atrodas uz kāda augstāka plauktiņa.

Bez pārspīlējumiem, Grīnbergu ģimene patiešām katru dienu – gan mājās, gan darbā un atpūtā – ir teju kā viens vesels. Tētis Gatis stāsta, ka kādreiz bijis miesnieks, dejojis, tā arī sadejojies ar Daci, bet tagad abi strādā vienā darbnīcā, gribi vai negribi (smejas abi divi), Gatis iemācījies dažādus rokdarbu knifus un palīdz Dacei darināt tautiskas lietas. "Nu, cik ilgi var skatīties, visiem jāstrādā, un komandā ir spēks. Tā viņš ir apguvis aušanas iemaņas, darinot vienkāršākas lietas, tāpat ar šūšanu. Gatis man visu piegriež, izgludina mežģīnes, un man atliek to visu sašūt kopā," stāsta Dace, kura pati ieguvusi izglītību Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, Mājturības un kultūras vēstures katedrā. Tautisku lietu darināšana ir ģimenes maizes darbs, bet pa vidu – dēlu vadāšana no Rīgas centra uz Bolderāju. Pagājušajā gadā sešas reizes nedēļā, bet dažas dienas pat divas reizes dienā bijis jāmēro ceļš uz tālo mikrorajonu. Kāpēc Bolderāja? Tāpēc, ka šajā mūzikas skolā ir brāļu izcilais skolotājs Mikus Bāliņš, kuram esot ļoti labs kontakts ar puikām, turklāt Kārlis vispār bijis viņa pirmais skolnieks. Tas esot tā vērts, tādēļ, mainot dzīvesvietu, nolēmuši pedagogu nemainīt. Turklāt Vakarbuļļos dzīvo brāļu vecvecāki, tādēļ ciemoties sanāk biežāk.

Vēl tētis Gatis spēlē leijerkasti. Pagājušajā nedēļā Cēsīs no vietas spēlējis astoņas stundas. Un darbnīcā regulāri tiek rīkotas meistarklases, kad tiek austs, spēlēta leijerkaste un sistas bungas. Darbnīcā rīkotajās meistarklasēs skolēniem ir iespēja ielūkoties aušanas procesā no kamoliņa līdz austam izstrādājumam. Katram ir iespēja izmēģināt savus spēkus prievīšu aušanā. Tāda jestra ģimenīte.

"Mēs visu laiku esam kopā, varbūt izklausās pārāk idealizēti, bet tā tas ir. Mums jau kaimiņi, kad satiek kādu no mums tikai vienu, vaicā, vai otram viss ir kārtībā. Nē, nē, nu labi, dažreiz jau mēs uz Bolderāju bērnus aizvedam arī pa vienam, bet vispār visu laiku esam tandēmā," atzīst Dace.
Ģimene arī atpūšas kopā, nereti apvienojot to ar kādu uzstāšanos – vai nu brāļu muzicēšanu, vai tēta leijerkastes spēlēšanu. Un noteikti katru gadu augusta otrajā pusē visi dodas kādā tālākā vai tuvākā izbraucienā – šajā laikā Grīnbergi savulaik svinēja kāzas. Reizi gadā noteikti jāaizbrauc uz Ventspili, jo Daces tētis nākot no Užavas. Dace saka, ka netiek izlaists neviens gads, Ventspils ģimenei ļoti patīkot.

Bet nu ģimenei ir kopīgi iespaidi par Ameriku. Grīnbergi paguvuši ne vien uzvarēt konkursā, bet arī nedaudz paceļot. Viskrāšņākie iespaidi bērniem ir par izbraukumu okeānā, kur vērojuši simtiem delfīnu un vaļu. Miķelis arī stāsta, cik toleranti tur izturas pret bezpajumtniekiem. Viņš redzējis, kā policists piegājis pie viena tāda, kurš gulējis uz veikala palodzes, un šis cilvēks nevis patriekts, bet viņam palūgts apsēsties, jo gulēt neesot pieklājīgi. Emociju ir ļoti daudz, un tās jau vēl īsti nav pārstrādātas, bet skaidrs ir viens: cilvēkiem patīk tas, ko dara brāļi, un viņi ir apņēmības pilni turpināt savu izaugsmi. Patlaban viņiem ir izveidota koncertprogramma pusstundas garumā, un tuvākā uzstāšanās notiks jau šajā nedēļas nogalē – Siguldas Opermūzikas svētkos.

Arī "Cālis" sveic brāļus ar panākumiem, kas, protams, nebūtu iespējami bez vecāku aktīvas iesaistes, atbalsta un mīlestības ikdienā. Un, jā, grupa nav tikai izkārtne, kurā spēlē trīs brāļi, visi bērni arī ikdienā esot ļoti draudzīgi un viens par otru ir gatavi stāvēt un krist. Vēlot arī turpmākus panākumus, atvadāmies līdz nākamai tikšanās reizei. Un vēl, – "Brāļu Grīnbergu" fani viņu gaitām var sekot līdzi feisbukā.