Pāridarījumi kā ikdiena: nepilngadīgo māmiņu skaudrā realitāte  (3)

Bērni ir mūsu sabiedrības daļa, kas veidos valsts nākotni, un tāpēc būtiski ir sniegt atbalstu tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams. Misijas "Pakāpieni" izveidotās Bēbīšu mājas atbalstam tika radīts projekts, lai rosinātu sabiedrību iesaistīties un palīdzēt vientuļajām nepilngadīgajām māmiņām. Projekta vadītāja, biznesa augstskolas "Turība" studente Anna Karolīna Šaule stāsta par atziņām, kas gūtas atbalsta projekta īstenošanas gaitā. Projektu 2017. gada septembrī aizsāka minētās augstskolas Komunikācijas fakultātes studentes, un tas noslēdzās šī gada vasarā ar fotoizstādi. Plašāk par to un arī kādas mammas – Lauras stāstu par piedzīvoto vardarbību atradīsi šeit. Turpmāk savā redzējumā par šo situāciju dalās Anna Karolīna.

"Pētot vientuļo nepilngadīgo māmiņu problēmu un iemeslus, secināju, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina pusaudžu grūtniecības problēmu, ir nelabvēlīgi ģimenes apstākļi. Arī Bēbīšu mājas projektā iesaistītās meitenes atzina, ka viņām ir trūcis mātes mīlestības.

Nereti šīs jaunās māmiņas nāk no ģimenēm, kur regulāra alkohola lietošana ir svarīgāka par atvasēm. Dažādu psiholoģisku traucējumu, kas radušies vardarbības rezultātā, ģimenes neesamības vai vecāku atbalsta trūkuma dēļ šīs jaunās meitenes nespēj pilnvērtīgi uzņemties atbildību par jaundzimušo un nonāk dzīves krustcelēs. Diemžēl nepilngadīgo meiteņu izdarīto abortu skaits valstī ir augsts.

Publiskajā telpā pieejamā informācija liecina, ka pagājušajā gadā uz pusi pieaudzis abortu skaits meitenēm vecumā līdz 14 gadiem, tāpat pieaugums vērojams vecuma grupā no 15 līdz 17 gadiem. 2017. gadā veikti astoņi aborti meitenēm vecumā līdz 14 gadiem, vecuma grupā no 15 līdz 17 gadiem pērn reģistrēti 82 aborti. Tomēr Bēbīšu mājas atbalsta projekta dalībnieces bija izvēlējušās saglabāt dzīvību un te viņas iemācās, kā būt labai mammai.

Bieži vien jaunās vientuļās māmiņas nonāk neapskaužamā situācijā ārēju apstākļu dēļ, ko pašas nespēj ietekmēt. Ir gadījumi, kad nepilngadīgās meitenes kļūst par mātēm izvarošanas rezultātā. Dažām pieredzētā vardarbība atstāj emocionālas traumas, kas vēlāk izpaužas destruktīvā uzvedībā. Pāridarījumi un vardarbība šo meiteņu ikdienā ir ierasta lieta. Vēl skumjāka šī situācija kļūst brīdī, kad pašas ģimene novēršas no topošās māmiņas tieši grūtniecības dēļ. Tie ir gadījumi, ar kuriem saskārāmies projekta laikā, un diemžēl realitātē nemaz nespējam apjaust, kādas vēl situācijas piedzīvo nepilngadīgās māmiņas. Bēbīšu māja apvieno skumjus stāstus.

Lielākā daļa vientuļo nepilngadīgo māmiņu nekad īsti nav piedzīvojušas bērnību, jo viņas nav izjutušas ģimenes rūpes un pavisam vienkāršu emocionālu atbalstu, arī dzīvojušas trūkumā.

Meitenes lielākoties vadījušas dienas savā nodabā jau no mazotnes, bez vecāku atbalsta. Viņas ir bijušas spiestas izaugt daudz ātrāk par saviem vienaudžiem un spēt parūpēties par sevi. Diemžēl sabiedrība nepilngadīgo meiteņu grūtniecību uztver negatīvi. Iespējams, ka ne īpaši pozitīvā attieksme pret grūtniecību ir saglabājusies no Padomju laikiem, kad "intīmu attiecību nebija" un vienīgā sieviešu iespēja, ka viņas netiks nozākātas par izdarīto, bija aborts. Šķiet, ka dažkārt emocionāli esam iestiguši senos laikos, kad nosodoša attieksme pret nepilngadīgām māmiņām bija norma un ikdiena. Domāju, ka daudziem bail saprast ko tādu, jo šī jaunā māmiņa vēl ir bērns.

Bēbīšu māja ir vieta, kur meitenes var justies kā mājās – te viņām ir sava mazā ģimenīte. Tukums ir vienīgā pilsēta Latvijā, kur tiek īstenots šāds projekts. Mājas sirds ir „mamma” Agnese, kura rūpējas par meitenēm, uzrauga, lai viss ir kārtībā. Daudzas projektā iesaistītās meitenes atzina, ka viņām vienmēr ir trūcis tieši mātes mīlestības, un Agnese to sniedz ikdienā, kaut apjautājoties, kā meitenes jūtas un uzklausot viņas, sniedzot padomu bērna aprūpēšanā vai mums tik šķietamu sīkumu – pieteikt, lai apģērbjas siltāk, jo ārā ir auksts. Šīm meitenēm tas viss ir kas svešs, bet šeit viņas to saņem, un tas pamazām sāk veidot citu pieredzi. Meitenes te var uzturēties līdz bērniņš sasniedz sešu mēnešu vecumu. Tomēr tā kā jaunietes ir nepilngadīgas, viņas bieži paliek pat pusotru gadu. Bēbīšu māja meitenēm ir arī ikdienas pienākumi – ēdiena pagatavošana, telpu uzkopšana.

Mans viedoklis ir, ka šāda projekta īstenošanā būtu nepieciešams valsts atbalsts. Pētot nepilngadīgo vientuļo māmiņu problēmu, atskārtu, ka valstiskā līmenī netiek sniegts atbalsts nepilngadīgajām māmiņām, kuras palikušas vienas ar bērniņu uz rokām. Šādai vietai kā Bēbīšu māja līdzīgu nav! Mazulim viss nepieciešamais ir gana dārgs. Bēbīšu mājā mītošo meiteņu un bērniņu uzturēšana izmaksā ap 3000 eiro mēnesī. Pietiktu kaut ar autiņbiksīšu izmaksu un medicīnisko izdevumu segšanu, kas audzinot mazu bērniņu, ir nepieciešamība! Nevaram būt droši, kā šāda projekta entuziasti ilgtermiņā spēs īstenot to un aktīvi iesaistīties. Un kas notiktu ar šīm meitenēm, ja nebūtu šādas vietas? Vairumā gadījumu bērnu nami nenodrošina jaunās māmiņas ar atbalstu. Reti kurš bērnu nams pieļauj jaunās meitenes palikšanu tur kopā ar jaundzimušo.

Bērni ir mūsu nākotne, kuri izaugs un piedalīsies valsts veidošanā, iesaistīsies ekonomiskajā dzīvē ar savu pienesumu, strādājot un maksājot nodokļus. Mums visiem būs labāk, ja šie bērniņi būs veseli, un māmiņas varēs nostāties pašas uz savām kājām. Ceru, ka nākotnē valsts iesaistīsies vairāk nepilngadīgo māmiņu problēmas risināšanā, ka sabiedrība atvērs acis un sapratīs, ka ir jāpalīdz tiem, kuriem tas nepieciešams un mazināsies aizspriedumi pret šīm meitenēm.

Atbalsta projekta Bēbīšu mājai viens no galvenajiem mērķiem bija lauzt stereotipus par jaunajām, nepilngadīgajām māmiņām, parādot, ka viņas ir daļa no mums un ir pelnījušas cieņu par to, ka izvēlējušās laist pasaulē savus mazuļus. Projekta laikā palīdzējām sarūpēt ikdienā nepieciešamās lietas misijas Pakāpieni aprūpē nonākušajām jaunajām māmiņām un viņu bērniņiem, kā arī caur radošām nodarbībām un pasākumiem iedvesmojām jaunās māmiņas mērķu sasniegšanā. Ar vienu no pasākumiem – fotoizstādi, vēlējāmies parādīt, ka projektā iesaistītās meitenes ir tādi paši cilvēki kā mēs. Attēlojām mūsu trauslāko sabiedrības daļu – jaundzimušos – par kuriem ir jārūpējas, arī par mazuļiem, kuri nav piedzimuši laimīgā ģimenē."