Politiķi un sabiedrība kopumā pēdējos gados daudz runā par visai bēdīgo situāciju demogrāfijas jomā, taču tad, kad mammas ar bērniem iziet ārpus mājas, nereti sajūta rodas pavisam citādāka, proti, gana daudz cilvēku bērnus necieš ne acu galā. Tādi novērojumi ir radušies mammai Elzai Lāmai, kura drīz arī sagaidīs savu otru bērniņu.
Elza sākusi rakstīt blogu "Miersmajas" un ar savām pārdomām laipni dalās arī ar "Cālis" lasītājiem. Komentāros vari padalīties, kāda ir tava pieredze šajā jautājumā! Bet nu – Elzas pārdomas.
"Kāpēc tu nevari pagaidīt nākamo autobusu, kāpēc tev jāspraucas šajā un jābiksta cilvēki? Kāpēc tu nevari gaidīt rindā kā visi normāli cilvēki, kādēļ tev obligāti jāspiež tā grūtnieču poga? Kāpēc tu nevari palaist mani pa priekšu rindā – tev ar bērnu būs krietni ilgāk nekā man!
Ja pār mani nāktu bzdings un es pēkšņi nolemtu iet politikā, mans jājamzirdziņš būtu ģimenes ar bērniem un bērni kā tādi, kas, nemaz ne tik ļoti pārspīlējot, Latvijā ir otrās šķiras pilsoņi. Bet man nav tādas drosmes un apskaužama spara. Un man bail nodarīt pāri savai ģimenei, jo, "let's face it", par katru no mums var izrakt kādu pūstošu līķi un izkarināt to visas pilsētas apskatei. Politika ir pārāk netīra, un man ir vienkārši bail.
Tā nu es nesēžu ierakumos, bet vērpju savas domas drošā attālumā, sūtot virtuālo pozitīvo enerģiju tiem, kas pieteikušies par lielgabalu gaļu. Un ceru, ka uzvara būs mūsu.
Viena no tādām urdošām, niezošām, iekšas saēdošām domām, ko nevaru nomākt jau labu laiku, ir gauži banāla un ne mazākajā mērā pārsteidzoša atskārsme, ka bērni – vismaz mazi bērni – vidējam latvietim ir tikai kaut ko nesakarīgi bubinoši, uz divām kājām staigājoši suņi.
Starp citu tu, māte, esi tikpat liels apgrūtinājums, bet vismaz tu esi pieaugušais, ar tevi var sarunāt. Tu iekļaujies kopējā fonā, taču tas mazais knariņš – nē, viņam nav vietas starp cilvēkiem. Ja nu vienīgi viņš ir kluss, nemanāms un citādi nekādas zīmes neizdvesošs statisks objekts (kāds manējais pavisam bieži ir publiskā telpā, sabijies no savādu grimašu un skaņu radošām tantēm).
Visu šo plejādi ar statistiku kā smacējoša sega ieskauj kopējā vidējā pilsoņa vāji maskētā attieksme, ka bērns vēl nav cilvēks. Bērns nav pelnījis līdzvērtīgu attieksmi. Bērns tikai, iespējams, vēl izaugs un izcīnīs savu vietu zem saules, bet, nē, šobrīd viņam cieņa kā tāda nepienākas.
Bet tu, sieviete ap 20-30, tev jācep bērni kā smilšu kukulīši un jābūt pateicīgai par to, kas tev jau pagādāts (pabalsti un bērna kopšanas atvaļinājums ir izcils, jā, cepuri nost, thank you very much). Taču, kad bērni ieradušies, vidējā statistika uzfrišināta, tad muti ciet – pati uztaisīji, pati tiec galā ar savu knēveļu baru.
Bet atpakaļ pie tā bara un tā, kas šķiet normas robežās.
Pret bērnu var atļauties pacelt roku – jo kā gan citādi viņš sapratīs. Un, lai gan es pati kādreiz iekniebju šim ausī vai skaļāk uzkliedzu (par ko man sāp sirds un ko cenšos sevī izskaust), mani baida, ka bērnus 21. gadsimtā reāli zvetē.
Pilnīgi svešam bērnam un viņa mātei jebkurš garāmgājējs brīvi atļaujas nolasīt "viesturrudzīštipa" lekciju par mūsdienu audzināšanas trūkumiem (es gribētu redzēt, piemēram, kā kādam uz parka soliņa izklātam zildegunim norūpējies pilsonis klāsta faktos balstītu informāciju par alkohola nodarīto kaitējumu).
Mūsdienu bērni ir izlutināti memmesdēliņi. Vecāki ir deģenerāti. Šī paaudze ir kauna traips uz kopējās latviešu tradīciju un tautiskās dzīves dziņas nevainojami spodrās sudraba paplātes.
Un tai pašā laikā, kaut kā neveikli sanāk – jo tieši uz šīs paaudzes pleciem ir tautas izdzīvošana.
Dzemdē un esi laimīga par rezultātu. Bet turi sevi un savu atvasi tālāk no pieaugušo pasaules, tālāk no reālās dzīves, jo te tu mums traucē. Te mums viņš traucē.
Rati sabiedriskajā transportā – traucē, jo aizņem vietu. Māte ar bērnu rindā – traucē, jo lēnāk kustas uz priekšu. Bērns uz ielas – traucē, jo te vieta tikai steidzīgām ofisa žurkām un velosipēdistiem. Bērns parkā – traucē, jo kur gan citur var izgulēt žvinguli. Bērns Dziesmusvētkos – traucē, jo te viņam nav īstā vieta, īstā vieta ir mājās, pie TV. Bērns mežā – traucē, jo nevar braukt ar kvadracikliem pilnā ātrumā. Bērns pie ezera – traucē, jo liedz tev lēnu ieslīdi vēsā ūdenī, šļakstās.
Mans vīrs, kad uzkrauju viņam dienas pārdzīvojumus un piedzīvojumus, parasti ir lakonisks. Cilvēkiem mūsdienās trūkst pieklājības un pacietības. Neviens nav gatavs samierināties ar savas labsajūtas un labklājības ierobežošanu.
Taču, pat ja patiešām konservatīvi piemeklēju mums kopīgas nodarbes, izvērtējot, vai netiks nokaitināts kāds svešinieks, vai manam knislim būs aizraujoši, un vai es nenoguršu, tāpat atradīsies kāds, kas uzskatāmi parādīs, ka grūtniecei un mazam bērnam ir jābūt mājās aiz slēgtām durvīm. Prom. Un es, protams, varētu to ignorēt, bet – kādēļ?
Mana pedagoģijas kursa pasniedzēja, profesore Zanda Rubene jokoja (nepavisam nejokojot), ka nu sievietes ir emancipētas, mēs esam izcīnījušas savas tiesības, nu laiks emancipēties pēdējiem ģimenes locekļiem – bērniem. Manam gandrīz divgadniekam abstraktus konceptus šobrīd ir grūti izprast, tādēļ nākas piedāvāt savu palīdzību. Un, jā, daudz kas jau ir darīts lietas labā, taču, kamēr nepaies diena, kad manus ratus neiespiedīs autobusa durvīs, man neuzrūks kāda bulterjeru atgādinoša tante, es necīnīšos ar durvīm un pakāpieniem, lai tiktu kādā veikalā, un manam bērnam būs vieta bērnudārzā un labā skolā, es turpināšu nabaga sabiedrībai krist uz nerviem. Piedodiet man."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
