Aborti 14 gadu vecumā un seksuāli transmisīvās slimības; kuram jāizglīto jaunieši?  (2)

Ir acīmredzami, ka vairums vecāku nespēj, neprot vai nevēlas izglītot savas atvases, taču arī ģimenes ārstiem tam pietrūkst laika un iespēju. Vienīgais risinājums – izglītošanu par veselību un higiēnu uzskatīt par nozīmīgu jautājumu jau izglītības iestādēs.

Foto: Reinis Siliņš, Skultes pagastā praktizējošs ģimenes ārsts.

Aptaukošanās nāk roku rokā ar agru pubertāti – mūsdienās jaunieši nobriest arvien agrāk, un agrāk arī tiek izzinātas lietas, par kurām viņu vecāku paaudze sāka interesēties pat piecus gadus vēlāk. Turpretim vecāki par būtiskiem veselības jautājumiem, tostarp seksuāli reproduktīvo veselību, ar saviem bērniem nerunā – bieži vien nezināšanas, kautrības vai nevēlēšanās dēļ. Tiek uzskatīts, ka viss taču ir atrodams internetā. Bet mēs bieži piemirstam, ka viss tajā rakstītais nebūt nav taisnība un var radīt tikai vēl lielākas problēmas. Jūlijā Slimību profilakses un kontroles centrs izplatījis satraucošu statistiku – pērn astoņām meitenēm vecumā līdz 14 gadiem ir veikta grūtniecības pārtraukšana. Tas ir uz pusi vairāk nekā 2016. gadā, turklāt pieaugums vērojums arī vecuma grupā no 15 līdz 17 gadiem.

Tāpat satraukumu rada seksuāli transmisīvo infekciju izplatība jaunu cilvēku vidū, par kuru pēdējā laikā tiek runāts īpaši daudz. Tā nav vienīgā biedējošā statistika – šie fakti ir tikai vēl viens apliecinājums, ka līdzšinējā izglītošanas pieeja nedarbojas.

Pretēji plaši izplatītajam uzskatam, ka ģimenes ārstam jāspēj palīdzēt arī šādās situācijās, ir vērts uzsvērt, ka mēs, ģimenes ārsti, bērnu visbiežāk savā kabinetā redzam vecumā līdz pusotram gadam. Ja bērns ir vesels, nākamā reize ir mazā pacienta apskate pirms došanās uz bērnudārzu. Pēc skolas gaitu sākšanas bērns mūsu redzeslokā parādās vien fragmentāri. Tādējādi ārstam ir maz iespēju jaunieti izglītot par higiēnas un citiem augoša organisma attīstības jautājumiem. Neliela iespēja uzrunāt meitenes rodas, kad 12 gadu vecumā pienāk laiks ar meitenēm un viņu vecākiem pārrunāt vakcināciju pret cilvēka papilomas vīrusu valsts imunizācijas programmas ietvaros. Šajās vizītēs iespējams īsi pieskarties intīmās higiēnas un izsargāšanās jautājumiem, kā arī atbildēt uz svarīgākajiem jautājumiem par šo tēmu, taču vecāku klātbūtne nebūt nav iedrošinoša. Grūtāk ir ar zēniem, kurus pubertātes vecumā bieži vien ģimenes ārsta kabinetā vispār nav iespējams sastapt.

Fakti runā paši par sevi, un ir skaidrs, ka ģimenes ārsts nebūs tas, kurš savā kabinetā izglītos jauniešus par seksuāli transmisīvajām slimībām vai izsargāšanos. Pirmkārt, vecāku klātbūtnē jaunieši diez vai vēlēsies atbildēt uz ārsta jautājumiem pietiekami atklāti vai uzdot savus jautājumus par šo delikāto tēmu. Otrkārt, ģimenes ārsta pieņemšanai vizītei atvēlētas vien 15 minūtes. Tas ir pietiekams laiks vispārīgai pacienta apskatei, taču plašākai sarunai ar jaunieti gluži vienkārši pietrūkst laika.

Aplami ir paļauties arī uz vecākiem – esmu skeptisks par viņu zināšanām par svarīgākajiem veselības jautājumiem. Turklāt laiks, ko mūsdienu vecāki spēj un, iespējams, arī vēlas veltīt ģimenei un saviem bērniem, kļūst arvien niecīgāks. Jāņem vērā, ka daudzi vecāki joprojām neapjauš, ka par seksuāli reproduktīvās veselības pamatiem ar savām atvasēm ir jārunā agrāk, nekā tas ir bijis, viņu paaudzei pieaugot. Mūsdienās šie jautājumi pusaudžus interesē daudz agrāk. Ja tik nepieciešamās atbildes nesniedz vecāki, tās tiks atrastas internetā vai uzzinātas no draugiem, bet šie avoti ne vienmēr uzskatāmi par uzticamiem.

Tieši skolai ir jābūt tai vietai, kur bērni un jaunieši apgūst zināšanas par sevi un savu veselību, jo izglītības iestādē šajā vecumā tiek pavadīta nozīmīga ikdienas dzīves daļa. Ārsti ar savām zināšanām iespēju robežās dalās ar jauniešiem, taču vislielākā aplamība, ko šobrīd pieredzam, ir neizmantot iespēju un neiekļaut jautājumus par seksuāli reproduktīvo veselību, intīmo higiēnu un arī veselīgu dzīvesveidu skolu pamatprogrammā. Diemžēl jauniešu veselības rādītāji liecina, ka tas tiek darīts par maz. Turklāt, kopš Izglītības likuma 10. pantā veikti grozījumi, par šīm tēmām ar skolēniem, riskējot ar savu karjeru, nevēlas runāt pat tie mācībspēki, kas iepriekš to darījuši pēc pašu iniciatīvas. Vai tiešām tas ir pareizais ceļš uz tādu Latviju, kur ik dienas nenākas diskutēt par aptaukošanos jauniešu vidū vai vēl pamatskolu nepabeigušām jaunajām māmiņām?