'Ar prātu apzināties, ka manī ir cilvēks, nespēju': dziedātāja Dināra Rudāne sarunā par grūtniecību  (1)

– Vai tu varētu īsi komentēt savu ikdienu šobrīd?

Pārsvarā gaidu (smejas), bet arī strādāju – piedalos labdarības koncertos.

– Vai vari aprakstīt savas sajūtas, uzzinot, ka esi stāvoklī?

Tā kā bērniņu gaidīju, tas bija plānots moments. Manī vēl aizvien nav tādas sajūtas, kā to mēdz aprakstīt medijos, ka, iestājoties grūtniecībai, viss mainās, ka jūties kā cits cilvēks. Man nekas nemainījās. Tagad pēdējos mēnešos man ir liels vēders un ir neērti uzvilkt apavus, bet pirmajos septiņos mēnešos es pavisam mēdzu aizmirsties un pat ar augošu vēderu šad tad mierīgi uz punča apgūlos un tikai tad atcerējos (smejas).

It kā es jūtu, ka manī kaut kas ir, bet ar prātu to apzināties, ka manī dzīvo cilvēks, es vēl nespēju. Manuprāt, grūtniecība katram ir ārkārtīgi individuāla.

– Kā izmainījās tava ikdienas rutīna, kad uzzināji, ka gaidi bērniņu?

Pilnīgi nekā. Vienīgais – garām palaista motosezona un atteikšanās no hokeja.

– Kā izdodas riskantos sporta veidus kompensēt, esot stāvoklī?

Hokejs uzreiz atkrita, līdz ko uzzināju, ka esmu stāvoklī, jo viens kritiens var daudz maksāt. Uz ledus gan tāpat gāju vienkārši paslidot. Moto sezonu, protams, arī palaidu garām, tomēr ar boksu nodarbojos jau četrus gadus un, iestājoties grūtniecībai, nolēmu turpināt. Pašlaik pārsvarā dodos pastaigās aptuveni septiņu kilometru garumā. Redzi, ja es nebūtu aktīva, tad būtu normāli, ka tāda arī palieku, bet, tā kā esmu ļoti aktīva, tad es domāju, ka, pārtraucot sportot, varētu ļoti stipri uzpampt (smejas).

– Grūtniecības laikā parasti izvēlas nūjošanu, peldēšanu vai speciālu vingrošanu grūtniecēm.

Mani tas vienkārši neinteresē. Boksa treneris man ir gudrs, viņš ļoti seko līdzi tam, ko es varu un ko nevaru darīt, tāpēc uz treniņiem gāju visu grūtniecības laiku. Nu gan drīz būs jau divas nedēļas, kopš viņš mani vairs nelaiž un saka, ka jāapstājas. Sievietēm, kuras ar boksu nenodarbojas, gan neieteiktu uzsākt to grūtniecības laikā (smejas).

– Varbūt ir kādas īpašas lietas, ko vēlies izdarīt pirms meitiņas nākšanas pasaulē?

Pašlaik esmu pieņēmusi desmit dienu izaicinājumu topošajām māmiņām, kur katru dienu jāizmēģina kas tāds, ko, bērnam piedzimstot, noteikti vairs nebūs iespējas izdarīt. Piemēram, mēģinu pati filcēt rotaļlietas. Nu jau piecas ir gatavas. Kāpēc jāpērk, ja varu uztaisīt pati (smejas)! Vakar, piemēram, man bija skaļās mūzikas diena. Vēlāk noteikti būs besis, ja kāds nelaikā atsūtīs kaut īsziņu un pamodinās bērnu (smejas). Pārsvarā izaicinājumā ietilpst tādas mazas lietiņas – kaut vai dušā ilgāk pastāvēt. Tagad tas šķiet elementāri, bet vēlāk tas būs kas neiespējams. Vismaz kādu laiku.

– Tu nosauci jau paveikto. Kas no šī izaicinājuma vēl ir priekšā?

Pretēji skaļajai dienai būs viena klusā diena, vienas kārtīgi pagatavotas vakariņas, nedēļas nogale ārpus mājām un "šopings" sev. Vēl apmeklēšu kādu vietu pilsētā, kur nekad agrāk neesmu bijusi, veselu nedēļas nogali lasīšu grāmatu no vāka līdz vākam un apmeklēšu frizētavu, neuztraucoties, ka mājās gaida mazais.

– Vai pēc dzemdībām plāno būt aktīva mamma un ātri atgriezties uz skatuves?

Noteikti. Es bez tā dzīvot nevaru. Tas man, šķiet, grūtniecības laikā ir pietrūcis visvairāk – trīs reizes lielāka aktivitāte. It kā jau aktīva paliku, bet, protams, daudz uzmanīgāka, par daudzām lietām, lieku reizi domājot.

– Ir pierādīts, ka bērniņš jūt un dzird savus mīļos, esot dzemdē. Vai tu dziedi mazajam? Kāds ir šis repertuārs?

Speciāli mazajai nedziedu, bet tētis gan. Jāatzīst, ka gan tas, ka viņš uzliek roku uz mana vēdera, gan, ka dzied meitai pirms miega, mazo uzreiz nomierina. Manu balsi viņa ir dzirdējusi daudzos koncertos un joprojām klausās. Pārsvarā pirms uzstāšanās notiek visa kustība. Viņa gatavojas ar mani kopā, bet, uz skatuves esot, viss mierīgi, bauda (smejas).

– Vai zini, kur nāks pasaulē tavs mazulis? Kāda ir tava attieksme pret mājdzemdībām?

Izvēlējāmies Rīgas Dzemdību namu. Mājdzemdības uztveru mierīgi, īpaši, ja māmiņa jau ir pieredzējusi.

– Dzemdības ir smags darbs, kā saka profesionāļi. Tev ir bail no šī smagā darba vai arī jūties emocionāli gatava svarīgajam dzīves notikumam?

Priekšā ir kas nezināms, bet neaizmirstams. Visas māmiņas to izbauda uz sevis – kāda vieglāk, kāda ļoti smagi, bet visas kā viena saka: "Tas ir tā vērts!" Bez šaubām. Baidīties nav jēgas, jo viss notiks tā, kā tam jānotiek, – baidīšos es vai nē. Kam tērēt velti laiku un nervus? Es labprāt tērēju savu laiku, lai gatavotos un vāktu informāciju. Gribu zināt, kas stāv man priekšā, bet neatkarīgi no visām zināšanām, esmu droša, ka mana pieredze, kā jebkuras citas māmiņas pieredze, būs īpaša un neatkārtojama.

– Vai jau esi iegādājusies drēbītes un iekārtojusi bērnistabu?

Drēbīšu ir ļoti daudz. Tikko beidzot sakrāmēju arī dzemdību nama somu un pamazām iekārtoju bērna istabu. Mājās ir daudz mūzikas instrumentu, kuriem jāatrod vieta. Negribas, lai bērna istaba būtu arī noliktava (smejas), tāpēc rūpīgi visu kārtoju un izbrīvēju.

– Ratiņus bērniņam jau esi iegādājusies. Kam pievērsi uzmanību, tos izvēloties?

Vieglums. Noteikti vieglums. Es, piemēram, izvēlējos, "Aero Tutis" firmas ratus, kuros mani piesaistīja vizuālais skats, kā arī fakts, ka ratiņiem ir viss vajadzīgais: moskītu sietiņi, viss ir atverams un aizverams, atpogājams un aizpogājams. Protams, brīnišķīgi arī, ka ratiņi ir trīs vienā: nav jāpērk pirmie rati, pēc tam otrie rati un vēl auto krēsliņš, bet pietiek ar šiem vien. Tā kā bērniņu gaidām rudenī, man bija svarīgi arī, lai rati būtu no labas ādas, lai bērnam nesaltu. Tā kā kulbiņa nav tā, kas visvairāk smērētos, tad izvēlējos baltas krāsas. Bērnam tīri vizuāli rati jau nav svarīgi, tāpēc ņēmu tos, kas pašai patīk.

– Vai mazulim vārds jau izvēlēts? Kā pie tā nonāci? Tavuprāt, cik liela nozīme ir vārda došanai mazā cilvēciņa dzīvē? Un kā tu pati sadzīvo ar savu vārdu?

Vārds bija vēl tad, kad par bērnu tikai sapņojām. Nezinu kā, bet vīrs visu zināja iepriekš. Kādu dienu viņš man teica: "Es zinu, ka mums būs meita, un viņu sauks…" – to vēl neatklāsim. Vārdam ir liela nozīme, tā ir skaņas vibrācija, kas iet mums līdzi visu mūžu. Kādam tā rezonē ar iekšējo pasauli, kādam nē, kāds no tā iegūst, kāds zaudē... Es pati ar savu vārdu dzīvoju harmonijā, man tas ir īpašs, jo mana mamma tā mani redzēja, kad piedzimu, un mammas intuīcijai es pilnībā uzticos.

– Kā mamma uzņēma ziņu par gaidāmo mazmeitiņu?

Ļoti priecājās. Mammai jau gan ir četri mazbērni, tāpēc smējos, kur gan viņai vēl vienu!