Bez bārbijām un ar domu brīvību – pieredzes stāsts par izglītošanās ceļu Valdorfa pedagoģijā  (14)

Par to, kā Katrīna sešu gadu vecumā pārdzīvoja, ka viņai vecāki nepērk lelli Bārbiju, par skolotāju cieņu pret skolēniem, par azartu parastā skolā, par stereotipiem sabiedrībā un to pieņemšanu ar smaidu – sarunā stāsta Katrīna. Taču viedokļus par Valdorfa pedagoģiju un to, kādiem bērniem šī sistēma ir piemērotāka, sniedz Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas profesore Sarmīte Tūbele un LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas docente Ilze Šūmane.

Pirmā Valdorfa skola tika dibināta 1919. gadā Vācijā. Šī izglītības metodika radās, pateicoties tabakas rūpnīcas "Waldorf Astoria" pārvaldniekam Emīlam Moltam, kurš, noklausījies antropozofa Rūdolfa Šteinera lekcijas, uzaicināja viņu dibināt skolu rūpnīcas strādnieku bērniem. Pasaulē kopumā ir ap 600 šādu skolu, bet ir valstis, kurās Valdorfa pedagoģija pat ir aizliegta. Latvijā bērni var mācīties Rīgas Valdorfskolā, kas ir pašvaldības finansēta izglītības iestāde ar iespēju iegūt pamatskolas izglītību, kā arī Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, kas ir privātskola un piedāvā mācīties arī vidusskolas programmā. Pie abām skolām ir izveidots bērnudārzs, izglītības programmas ir licencētas, un skolēni, tāpat kā visās pārējās Latvijas skolās, kārto centralizētos eksāmenus. Bērnudārzu programmu īsteno arī citos dārziņos.

Mēs neaprakstīsim Valdorfa pedagoģijas pamatus, jo interesenti ar šīs izglītības metodes filozofiju var iepazīties citos veidos, šoreiz piedāvājam Katrīnas pieredzes stāstu un jomas speciālistu viedokļus.

Katrīna nāk no piecu bērnu ģimenes, viņai ir māsa un trīs brāļi. Jaunietes mamma tolaik, kad Latvijā sāka ieplūst pirmās informācijas vēsmas par alternatīvākām izglītības metodēm, strādāja parastā padomju laiku bērnudārzā, bet tētis ir mūziķis. Toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, ģimene dzīvoja Rīgā, un mamma caur paziņām uzzinājusi par Valdorfa pedagoģiju. Aizbraukusi uz kursiem Vācijā, bet pēc tam pabeigusi LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti. Tiesa, toreiz šī pedagoģija netika atzīta, tādēļ maģistra darbā viņa rakstījusi par Valdorfa pedagoģijas metodēm, nesaucot tās vārdā.

Mamma sāka strādāt Valdorfa bērnudārzā Pārdaugavā, kuru apmeklēja arī Katrīnas vecākā māsa un brālis. Kad piedzima Katrīna, ģimene pārcēlās uz Ogri, bet tur nebija Valdorfa bērnudārza, un Katrīnas mamma kopā ar draudzeni izveidoja Valdorfa grupu parastajā bērnudārzā, kura tur darbojas vēl joprojām. Tētis toreiz domāšanā bijis visai konservatīvs, viņam bijis grūti pieņemt šo pedagoģiju, taču ar laiku viss mainījies, un tagad abi Katrīnas vecāki turpina izglītoties antroposofijā, kas, pēc Katrīnas teiktā, ir Valdorfa pedagoģijas pamatā. Tā Katrīnas ģimene pamazām, pamazām saauga ar Valdorfa pedagoģiju, audzinot bērnus pēc citādām metodēm, nekā ierasts. Nu jau aptuveni 26 gadus abi vecāki aizrāvušies ar šo izglītības sistēmu, tiesa, jaunākie Katrīnas brāļi neapmeklē Valdorfa izglītības iestādes, jo tagad ģimene dzīvo Valmierā, kur šādas iespējas nav.

"Mammai ir ļoti sāpīgi, ka jaunākajiem brāļiem jāiet parastā skolā, bet, kad viņi gāja bērnudārzā, mamma bija izveidojusi tādu kā mājskoliņu, viņiem abiem ir veselīga audzināšana. Mani vecāki vēlas, lai bērni pa dzīvi iet ar savu viedokli, nevis rīkojas tādēļ, ka tā dara lielākā daļa cilvēku, bet tāpēc, ka mums pašiem kaut kas šķiet pareizs vai nepareizs. Viņi uzskata, ka ir ļoti svarīgi gūt savu pieredzi, tāpēc viņi tik ļoti savus bērnus nevaktē, mēs visi esam tādi patstāvīgi," stāsta Katrīna.

Kā katrā alternatīvā izglītības sistēmā, arī Valdorfa pedagoģijā ir savi priekšstati par to, kādām mantām jābūt mantu kastē. Šī pedagoģija vairāk atbalsta visu dabisko, lai bērns pats var fantazēt un darboties ar saviem iedomu tēliem. Līdzīgi domā arī Marijas Montesori un Reggio Emilia pedagoģijas metožu piekritēji, par ko plašāk vari lasīt šeit un šeit.

Katrīna stāsta, ka viņas bērnībā mājās nebija bārbijas leļļu. "Protams, sešu gadu vecumā es nesapratu, kāpēc. Bet mamma teica, ka viņa negrib, lai man būtu kāds priekšstats par sievietes ķermeni, jo tāds, kāds tas ir šīm lellēm, nevar pastāvēt – ar tādu vidukli un tādām formām – tas nav veselīgi un reāli. Varbūt arī daudzām meitenēm rodas iespaids – tādai ir jābūt sievietei. Man mamma bija izgatavojusi vairākas lelles. Un tikai tagad es pa īstam to novērtēju, jo viņa man veltīja laiku, kas ir īpaši. Man mazajiem brāļiem bija arī mašīnas no metāla, bez tā jau neiztikt, bet paralēli tētis gāja uz mežu, sacirta koka bluķus ar visu mizu, lai var taustīt, būvēja visādas pilis, koka mašīnas. Svarīgi, ka vecāks tev kaut ko rada, nevis tu ieej veikalā un nopērc gatavu. Valdorfa pedagoģija ir vairāk par dabisko – vienkāršas lietas, no kurām tu ar savu fantāziju radi – cel mājas, būvē torņus," skaidro Katrīna, uzsverot, ka tas arī sanāk lētāk, nekā pirkt veikalā dārgos lego klučus.

"Runājot par materiāliem, no kā gatavo rotaļlietas, piemēram, plastmasu, – tā patiesībā ir zemes atkritums, nafta, kas tiek pārstrādāta. Tavs bērns patiesībā spēlējas ar zemes atkritumiem. Vai veselīgāk nav koks vai aitas vilna, kas ir silts materiāls, kuru, paņemot rokās, jau rodas siltums? Tas nāk par labu taustei. Savukārt plastmasa ir gluda, nerada nekādas sajūtas. Brīžiem šķiet, ka plastmasas rotaļlietas tiek radītas nevis bērniem, bet biznesam. Tik bieži skaties un nevari saprast, kādēļ visi tie brīnumi radīti, arī kosmētika bērniem. Nezinu, kādēļ sešus gadus vecai meitenei vajadzētu kosmētiku," spriež Katrīna.

Viņa atzīst, ka pati, kad būs bērni, vēl domās, kā tos audzināt, bet viņai patīkot gan Valdorfa pedagoģija, gan arī Montesori. "Bet jāskatās, kāds ir bērns. Ja viņš ir ļoti noslēgts, nedaudz stīvs, tad vairāk derēs Valdorfa, bet, ja viņš ir hiperaktīvs, tāds, ka bieži viņu vajag nomierināt, tad vairāk derēs Montesori. Man katrā ziņā patīk alternatīvās izglītības metodes. Ne visiem bērniem der valsts sistēmas, bet ne visiem der arī Valdorfa vai Montesori," uzsver jauniete.

Tā kā Katrīnas ģimene pārcēlās uz dzīvi Valmierā, aktuāls kļuva jautājums par izglītošanos. Nebija variantu – Valmierā nav Valdorfa skolas, tādēļ Katrīna 6. klasē aizgāja no Valdorfa skolas, lai sāktu mācības parastā skolā, gadu nomācījusies nelielā lauku skoliņā, bet pēc tam pārgājusi mācīties uz Valmieras Viestura vidusskolu, kurā paralēli parastai izglītības programmai var apgūt ar teātri saistītas lietas.

Dzirdēts, ka bērniem ielēkt parastās izglītības sistēmas kurpēs esot grūti, tādēļ vaicāju Katrīnai, kāda bija viņas pieredze. "Man nekādu problēmu nebija. Nekāda šoka, bet tas ir kaut kas ļoti citāds. Man bija ļoti interesanti redzēt, kā viss notiek. Sākumā, jā, bērni, kuri nezina, kas ir Valdorfa skola, uzzinot, ka tu no tās nāc, domā, ka esi dīvains. Cilvēki, kuri nezina, brīžiem spriež tik aplami, tāpēc es vienmēr iesaku aizbraukt un paskatīties, kas tur patiesībā notiek. Valdorfa skolā līdz aptuveni 5. -6. klasei nav atzīmju – ir tikai aprakstošā daļa vai procentuāli vērtējumi. Man šķita ļoti forši, ka parastā skolā ir atzīmes," atzīst Katrīna.

"Mani pārsteidza skolotāji, kuri ilgi strādājuši skolā, ir izdeguši un ļoti koncentrējas uz rezultātiem. Manuprāt, ļoti svarīgs ir arī process. Kāpēc tev iekalt galvā kādu tēmu, kuru tu vari izprast, paņemt no tās to, ko tev vajag, nevis samācīties tikai ieskaitei vai kontroldarbam? Valdorfa skolā viss ir citādi. Pieņemsim, vēsture. Mēs braucam ceļojumos. Ja mācību ciklā ir Romas, Grieķijas vēsture, mēs ejam arī uz sporta zāli mācīties šīs cīņas. Ar darīšanu tu vielu iemācies. Bet, protams, daudz kas ir atkarīgs no skolotāja, un nevaru norakstīt parastās skolas kā briesmīgi sliktas, man ir bijis ļoti daudz labu skolotāju, bet ir arī tādi, kuri ir izdeguši, kuriem ne tik ļoti patīk mācīt. Nekļūdīgi nevar pateikt, kāda skola labāka vai sliktāka, katram tas ir ļoti individuāli," atzīst Katrīna.

Tomēr nemiera gariņš Katrīnu urdīja, un vidusskolu viņa gribēja pabeigt Valdorfa skolā. Pārcēlusies dzīvot pie vecākās māsas, lai varētu Ādažos iet skolā. Pēc vidusskolas Katrīna zinājusi, ka pēc papīra uz augstskolu nevēlas iet. "Tādēļ nolēmu, ka uz gadu jāaizbrauc kaut kur prom, jāiegūst cita vide, jāsaprot, ko es gribu. Skolas direktores meita jau astoņus gadus dzīvo Ķīnā, bet trešo gadu kā ir izveidojusi Valdorfa pedagoģijas metožu iedvesmotu bērnudārzu, jo vispār Ķīnā šī pedagoģija ir pret valdības likumiem. Viņa bija atbraukusi ar savu ķīniešu kolēģi un skolā stāstīja par to, tad es ilgi, ilgi domāju un uzrakstīju viņai vēstuli, vaicājot, vai man ir iespēja tur aizbraukt un kaut ko darīt. Atbilde bija – jā, tad sāku kārtot vīzu un aizbraucu uz Šanhaju," stāsta jauniete.

Nereti sabiedrībā dzirdēti stereotipi, ka Valdorfa skolā bērni varot darīt visu, ko vēlas, ka tur valda sava veida visatļautība. Vai tā ir? "Valdorfa skolā ir daudz vairāk noteikumu nekā parastās skolās, un brīvību mēs visai bieži jaucam ar visatļautību. Tā nav visatļautība. Brīvība ir tad, kad tu ej ar savu "es" un no skolas paņem lietas, kas tev vēlāk dzīvē noderēs, skola tevi rada par patstāvīgi domājošu cilvēku. Brīvība, manuprāt, izpaužas nevis tā, ka tu vari iet uz skolu un darīt visu, ko vēlies. Ādažos Valdorfa skolā jau vairākus gadus ir noteikumi attiecībā uz mobilo telefonu lietošanu. Nedz stundu, nedz starpbrīžu laikā tos lietot nedrīkst. Ja, piemēram, pieķer, ka tu spēlē spēlītes, tev telefonu atņem un vecākiem jābrauc pakaļ. Vienalga, vai tev ir septiņi vai 18 gadi. Un tas ir ļoti labi. Tad bērni skraida, spēlējas, zīmē – dara visu, kas bērniem jādara, nevis sēž telefonā," stāsta Katrīna.

"Tas, ko novēroju parastajā skolā, bija visai bēdīgi – sēž 3. klases skolēni un visi nozombēti telefonos. Tāpat, piemēram, Valdorfa skolā ļoti lielu uzmanību pievērš lamāšanās izskaušanai. Mazajās klasēs ir uzdevumi, kas jāpaveic, ja no mutes nāk ārā visādi nesmuki vārdi. Vēl kas atšķirīgs – Valdorfa skolā visiem ir jādzied un jādejo, kāds jau papukst, bet šīs nodarbes ir ļoti veselīgas. Parastajā skolā ir ļoti nodalītas puiku un meiteņu mājturības stundas. Valdorfa skolā arī meitenes darbojas ar koku un akmeni, bet zēni – ada un tamborē. Tas ir ļoti veselīgi gan taustei, pirkstu veiklībai, gan tādēļ, ka tik ļoti netiek uzsvērts, kas ir meiteņu un kas puiku darbs. Tikai tāpēc, ka tu esi meitene, nevari darīt to. Man ļoti patika, ka visu darījām kopā," atzīst Katrīna.

Viņa atzīst, ka mācīšanās pēc cikliem Valdorfa skolā patikusi labāk, jo tādā veidā tēmas var apgūt interesantāk un dziļāk. "Pa cikliem tu vari tēmā iedziļināties nopietni. Man patīk vēsture, mēs braucām uz vietām un pētījām, parastā skolā viss bija saraustīti. Ir forši, ka ir cikli un tu vari paveikt lielāku darbu, piemēram, projektu. Nekādus mīnusus es neredzu nedz Valdorfa, nedz parastajā skolā. Vienīgais, parastajā skolā es biju ļoti ieciklējusies uz atzīmēm, iegājusi azartā. Klasē meitenēm bija mērķis – vidējo atzīmi dabūt 8,5, tad bija stipendijas. Tad vecāki uz mani bija ļoti dusmīgi, ka pārcentos, jo man radās veselības problēmas, par daudz iespringu," atzīst jauniete.

Tiesa, Katrīnai ir arī ieteikums tiem, kuri nākotnē nolēmuši kādu eksakto jomu apgūt padziļināti, piemēram, tēmējot uz studijām inženierzinātnēs, tad Valdorfa skolu vidusskolā var nomainīt uz kādu ģimnāziju. Valdorfa vidusskolas klasēs ir viena programma, bet izglītības līmenis esot gana augsts, par ko liecinot centralizēto eksāmenu rezultāti. Un priekšstats, ka Valdorfa skolā mācās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, esot tikai aplams mīts. Jā, arī tādi bērni ir, bet maz, un viņiem, tāpat kā parastās skolās, ir speciāli pielāgota mācību programma.

Katrīnas novērojumi arī liecina, ka bērni ir bērni, visās skolās vienādi – ar savām pozitīvajām un negatīvajām īpašībām, vienīgā atšķirība esot tāda, ka Valdorfa skolā klases saliedēšana notikusi biežāk, jo arī mācību vielas apguvē notikuši dažādi pasākumi, izbraukumi. Katrīnai no skolas laikiem esot daudz draugu gan no Valdorfa skolas, gan parastās.

Katrīnai pēc vidusskolas beigšanas bija brīvais gads. Jau iepriekš minējām, ka viņa šo gadu dzīvoja Ķīnā. Ko jauniete tur darīja? Savu pieredzi, kas gūta Valdorfa pedagoģijā, nodeva mazajiem ķīniešu bērniņiem. Ķīnā šī pedagoģija ir aizliegta, bet uzņēmīgi cilvēki nodibinājuši privātu bērnudārzu, kurā pielieto Valdorfa metodes. "Tur viss iet pilnā sparā ar Valdorfa pedagoģiju, bet dziļāk iet nav iespējams, jo ķīnieši dziļākajā būtībā nav tik brīvi kā mēs. Man ir liels prieks, ka šīs lietas tur tomēr virzās uz priekšu, jo Ķīnā parastā izglītības sistēma bērnu ļoti nospiež, visa pamatā ir cipari, rezultāti, lai tu tiec topā un, pats galvenais, lai tu aizbrauc uz kādu augstskolu Amerikā. Taču šobrīd Ķīna ir valsts, kas ir visbagātākā ar Valdorfa bērnudārziem un skolām, viņi jau nedaudz sāk pieņemt, tikai licencēt šīs skolas vēl līdz galam nevar," stāsta Katrīna.

Viņa strādājusi privātā dārziņā, kuram ir divi atzari. "Viens ir kā treniņu centrs, tur nāk bērni zem trīs gadu vecuma kopā ar vecākiem un uzturas pusi dienas. Viss notiek angļu valodā, ģimenes ir internacionālas, bet dārziņā nāca arī bērni no ķīniešu ģimenēm, kurās abi vecāki ir ķīnieši. Diena sākas ar rīta apli, kur mēs dziedam dziesmas ar kustībām, jo bērnam valodu apgūt vislabāk ir caur dziesmām un rotaļām. Tad darām dažādus darbiņus. Valdorfa pedagoģijā mēs gleznojam ar akvareļu krāsām uz mitra papīra, lai bērns piedzīvo krāsu sajaukumu, un viņam dod tikai trīs pamatkrāsas, lai nekas nav gatavs, lai viņš pats piedzīvo to atklāsmi. Mēs cepam cepumus vai maizi, ar bišu vasku darbojamies, jo arī tur ir vajadzīga pacietība, nav kā ar plastilīnu, kad viss jau ir gatavs. Vasks ir jāsasilda, tad tikai kaut ko var darīt. Dažādus darbiņus darām kopā ar vecākiem," par darbošanos Ķīnā stāsta Katrīna.

Jauniete atzīst, ka uz Ķīnu devusies ne jau tādēļ, lai būtu skolotāja, kas viņa, protams, nav, bet tādēļ, ka tā ir Ķīna. Tagad, gadu pabijusi prom, iestājusies Kultūras akadēmijā, lai studētu starpkultūru sakarus, šī esot vienīgā augstskola, kurā Katrīna sevi redz.

Dārziņā, kurā strādāja Katrīna, bija daudz ķīniešu bērnu no jauktajām ģimenēm, līdz ar to arī ar daudz lojālāka attieksme pret alternatīvo izglītību. "Īstie ķīnieši ir ļoti tendēti uz nākotni. Cik esmu runājusi ar vecākiem, bērnam piedzimstot, viņi jau zina – bērns ies tādā skolā, pēc tam tādā vai šādā augstskolā. Jau piedzimstot bērnam dzīves plāns ir izveidots, bet ne visās ģimenēs. Kas man Latvijā šķiet veselīgāk – mēs dzīvojam kopā ar bērniem, nevis dzīvojam viņu dēļ. Ļoti daudz ķīniešu ģimeņu pārceļas dzīvot citur tikai bērnudārza vai skolas dēļ, dara to tikai bērnu dēļ. Un tad ir sajūta, ka, piedzimstot bērnam, mammai vairs nav sava "es", viņa ir tikai mamma. Savukārt latviešu mammas dzīvo arī sev – piemēram, mācās," par saviem novērojumiem Ķīnā stāsta jauniete.

"Bērniem ir jāraud, jākrīt, viņiem ir jārāpjas. Manuprāt, vienu bērnu izaudzināt ir visgrūtāk. Man pašai vēl bērnu nav, bet esmu novērojusi – ir grūti vienu audzināt. Ja runā par egocentrismu, tas ir vecāku uzdevums, bērni nekļūst tādi, tas nāk no vecākiem. Ir arī ķīniešu vecāki, kuriem ir viens bērns, bet viss ir brīnišķīgi, bērns nav ne egoistisks, nekā. Protams, ir bērni, kuriem ir mamma un tētis, vēl kādi radinieki, vēl auklīte – tad bērns mājās ir kā karalis, visa pasaule riņķo ap viņu, un tad tam nabaga bērnam šķiet, ka grupiņā ir tāpat, bet tur ir arī citi bērni, taču bieži tādu gadījumu nav bijis. Vecāki, kuri nāca pie mums, bija domājoši, centās darīt ko citu ārpus savas tradicionālās kultūras," tā Katrīna.

Bet tagad Katrīna atgriezusies Latvijā un jau sāk kalt plānus, kā un vai varēs ko savienot ar studijām. Dūla Linda Vītiņa aicinājusi Katrīnu jaunajām mammām vadīt rokdarbu darbnīcas, redzēs, vai laika pietiks. Sarunas noslēgumā abas vēl pasmejam, cik ļoti, pat ļoti normāla ir Katrīna, kura mācījusies, pēc sabiedrības domām, skolā, kas domāta bērniem ar īpašām vajadzībām. Tiesa, savā ziņā mēs katrs esam īpašs.

LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas docente Ilze Šūmane studentiem lasa lekcijas par Valdorfa un Montesori pedagoģiju, kā arī kopā ar studentiem dodas uz šīm alternatīvās izglītības iestādēm klātienē lūkoties, kā tas viss notiek. Īsumā raksturojot abas šīs pedagoģijas, Šūmane saka: "Valdorfa pedagoģija ir radošuma attīstīšanai, bet Montesori – prāta un prasmju attīstībai. Valdorfa pedagoģijā akcentēts dvēseliskais, mākslinieciskais, tā ir radošuma kalve." Docente atzīst, ka savulaik arī pašai bijusi visai skeptiska nostāja pret šo pedagoģiju. Viņa atminas, ka reiz parastā skolā no Valdorfa skolas pie viņas atnācis mācīties kāds puisis: "Sākumā man šķita – ārprāts, ārprāts, bet rezultātā viņš tagad ir starp redzamākajiem maniem audzēkņiem."

Šūmane apliecina, ka dzirdējusi dažādus mītus par šo pedagoģiju, tostarp tā pielīdzināta pat sektai. Taču docente uzsver, ka tā ir ģimenes izvēle, vecāku atbildība – izvēlēties alternatīvu ceļu, bet, viņasprāt, tad visai dzīvei jānorit saskaņā ar šīs pedagoģijas principiem. "Ja es to izvēlos, tad ideālā gadījumā – sākot no bērnudārza līdz skolas beigšanai." Tāpat nereti sabiedrību pārsteidzot, ka Valdorfa skolā pirmklasnieki neprot lasīt, bet Šūmane uzsver, ka šādā veidā salīdzināt izglītības sistēmas nav pareizi, jo Valdorfa pedagoģijā ir pilnīgi cits mācību plāns. Viņa skaidro, ka mazajās klasēs bērni patiešām daudz laika nevelta, piemēram, prasmei rēķināt, tā vietā daudz darbojoties rotaļu veidā, izmantojot dažādus dabas materiālus, komunikāciju prasmju apgūšanai, bet vidusskolā Valdorfa skolas skolēni darot daudz lielākas lietas nekā parastajās skolās. "Ja tā var izteikties, vidusskolā viņi piedzen, tiek līdzi parastās sistēmas skolēniem un izdara pat vairāk. Tā vienkārši ir cita iespēja, kā mācīties un redzēt pasauli, mums taču visiem nav jābūt vienādiem. Izglītība Valdorfa pedagoģijā ir pārliecība," norāda Šūmane.

Vaicāta, vai Valdorfa pedagoģijā speciālista skatījumā ir kādi mīnusi, Šūmane tikai uzsver, ka šajā sistēmā ir citi akcenti, bet rezultātā – bērni tāpat apgūst to, kas viņiem jāapgūst. Valdorfa vidusskolēniem piemītot zinātniska pieeja mācību procesam. "Sākumklasēs viņi vairāk apgūst garīgumu, radošumu, liela uzmanība tiek pievērsta audzināšanai, bet beigu klasēs viss izlīdzinās. Un sistēma paredz ļoti lielu pašdisciplīnu – man pašam ir jāspēj sevi noskaņot, nonākt līdz kādam atklājumam. Trūkums ir tāds, ka šī pedagoģija kopumā nebauda prestižu sabiedrības acīs, tā vairumam šķiet dīvaina," apliecina pasniedzēja. Un, protams, aktuāls ir pedagogu jautājums, tieši tāpat kā parastajā izglītības sistēmā. Taču Valdorfa skolas pašas cenšas savus speciālistus izglītot, sūtot uz kursiem ārvalstīs.

Šūmane norāda uz vēl vienu interesantu faktu – cilvēki mūsdienās ir sapratuši, ka ir jābūt citai pieejai mācībām, par to liecina arī sagatavotās izmaiņas likumdošanā, bet patiesībā šī jaunā pieeja nav nekas jauns, metodes ir atrodamas virknē alternatīvo pedagoģiju, tostarp Valdorfā. Priekšmetu integrēšana, lai vienu tēmu apgūtu vienlaikus vairākos mācību priekšmetos, – tā ir zelta klasika, kas nāk no šīm alternatīvajām metodēm, ko sabiedrība it kā neatzīst, bet šo "jauno", ko piedāvā parastās izglītības eksperti, pieņem.

LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas profesore Sarmīte Tūbele atzīst – vai tā būtu Montesori vai Valdorfa pedagoģija, tā ir dzīves filozofija, ne tikai metodes.

Tūbele apliecina, ka sākotnēji, pašos Valdorfa pedagoģijas pamatos, šī sistēma bija domāta bērniem ar īpašām vajadzībām, kam gan nepiekrīt Šūmane, uzsverot, ka tās pamatlicējs Šteinerts pats kā pedagogs bija strādājis ar šādiem bērniem, bet šodien viss esot citādi. Tiesa, Tūbeles praksē bijis viens īpašs gadījums, kad pie logopēda atnāca meitene no Valdorfa skolas, kura 7. klasē vēl nebija iemācījusies rakstīt. "Ja ir šādi piemēri, tas liecina, ka bērnam tiek darīts pāri. Bet tie, kuri kopumā attīstās labi, viņi visos apstākļos iemācīsies to, kas viņam jāiemācās. Šodien bērni ir ļoti dažādi, šajā gadsimtā viņi mainās ļoti strauji, un nereti patiešām parastās skolās bērnus grib ielikt vecajos rāmjos, bet ikvienam pedagogam ir jāatver acis un sirds pārmaiņām. Un Valdorfa skolā nav šīs ierastās rutīnas, kas velkas līdzi parastajā skolā. Bet te arī nevaram runāt, ka gados vecāki skolotāji nav spējīgi iet līdzi laikmetam. Ir redzēti arī 30 gadus veci pedagogi, kuri ir iesīkstējuši. Bet pats galvenais ir domāt, lai bērnam būtu labas iespējas attīstīties, un ne visi pedagogi tam ir gatavi," uzsver Tūbele.

Atgriežoties pie Valdorfa pedagoģijas tematikas, Tūbele zina teikt, ka stingra režīma valstīs šī izglītības sistēma ir aizliegta, turpretim Vācijā strādā brīnišķīgi, bet tur, piemēram, grupiņā uz 20 bērniem ir trīs skolotāji. "Nevajadzētu domāt, ka Valdorfa pedagoģija ir kaut kas slikts vai arī vienīgais risinājums. Ir ļoti labas lietas, un ir arī varbūt tādas, kas nestrādā tik labi. Bet tā nav sistēmas vaina – tikai cilvēku," norāda profesore.

Kādiem bērniem šī pedagoģija ir vislabāk piemērota?

"Ja šauri skatās un sistēma neredz tālāk par savu degungalu, tad ir slikti, bet, ja domā par bērna attīstību, tad viss ir kārtībā. Skolotājam jābūt spējīgam adaptēties dažādās situācijās. Neviena metode pati nestrādās – ir skolotājs, kurš kaut ko iedod no sevis, un pretī bērns," norāda profesore.