"No brīža, kad pirmo reizi izdzirdēju Tavu balsi, zināju, ka tu esi īpašs cilvēks. Mēs stundām ilgi runājām un dalījāmies savos noslēpumos. Mēs smējāmies, runājāmies un smējāmies vēl vairāk. Mums bija brīnišķīga dzīve un šķietami laimīga ģimene. Mums ir lielisks dēls, mums bija gandrīz nesalaužama draudzība un mīlestība, kas bija dziļāka par jebko, ko esmu piedzīvojusi.
Laikam ritot, viss mainījās. Arvien biežāk sastapāmies ar aizvainojumu, sāpēm un nožēlu. Jau trīs mēnešus pēc mūsu kāzām Tu kļuvi agresīvs. Tu uzstāji, ka man ir dēka. Tu biji greizsirdīgs, kaut arī es biju uzticīga. Tavi pārmetumi bija nepelnīti, bet Tu manī neklausījies. Tu biji greizsirdīgs pat uz maniem draugiem, Tu noniecināji manu izglītību un darbu, lai padarītu mani vāju. Es sāku justies ļoti neērti ar Tevi kopā kaut kur iziet, bet nedrīkstēju nekur iet bez Tevis. Izvairījos apmeklēt pasākumus ārpus mājas, lai tikai aiztaupītu pārmetumus, kurus man izteici un "sodus", ko pēc tam saņēmu.