Pirms un pēc biedējošās leikēmijas. Megijas un viņas ģimenes lielā uzvara  (3)

Megija Grīga ir deviņus gadus veca meitene, kura šogad sāks iet 3. klasē un kura pavisam noteikti dzīvē ir uzvarētāja. Viņa spēja cīnīties un piemānīt leikēmiju jeb asins vēzi, liekot tam atkāpties, un nu meitene var dzīvi baudīt ar pilnu krūti, tieši tāpat kā visa viņas ģimene, kura gājusi cauri smagiem brīžiem. Tie jau pagātnē, bet tāpat jau ik palaikam atkal un atkal atmiņās uzjundī "tas" laiks nodaļā...

Kā par Megiju saka dakteris Klauns jeb dzīvē uzņēmējs Raimonds Jirgensons, kurš ar meiteni bijis kopā visu slimošanas laiku: "Megija ir uzvarētāja! Ziņkārīga, aktīva, forša meitene. Ir daudz līdzīgu meiteņu pasaulē, bet Megija ir uzvarētāja!"

Mūsu dzīve noteikti tagad iedalīta pirms un pēc slimības, saka Alvils Grīgs, Megijas un piecus gadus vecās Odrijas tētis, vīrs sievai Laurai. Ar Alvilu tiekamies neilgi pēc tam, kad viņš atgriezies no Maskavas, kur pavadīja Megiju Vispasaules Uzvarētāju spēlēs. Tās katru gadu norisinās Krievijā, pulcējot vēzi uzvarējušus bērnus no daudzām pasaules valstīm. Megija šajās spēlēs piedalījās jau otro reizi. Lai gan bērni šķietami sacenšas, patiesībā viņi visi ir uzvarētāji, jo pievarējuši savu lielāko ienaidnieku – vēzi.

Saruna notiek ar Megijas tēti, kurš, pēc paša teiktā, ir runātīgāks un ātrāk spējis tikt pāri notikušajam, savukārt mamma Laura viņu atbalsta, sakot, ka viņu veiksmes stāsts, iespējams, kādai ģimenei, kas ir tikai ceļa sākumā jeb nesen kā uzzinājusi briesmīgo diagnozi – tavam bērnam ir vēzis, sniegs iedrošinājumu, cerību cīnīties un uzvarēt. Un ir pilnīgi skaidrs – to sarunas laikā netieši apliecina arī Alvils – cīņā ar smago slimību neiztikt bez lielās mīlestības ģimenē, kas pilnīgi noteikti pavada Grīgus visu laiku. No nevar nejust, to nevar neredzēt.

Nepazīstot Megiju dzīvē, no fotogrāfijām vien redzams, cik viņa ir dzīvespriecīga, enerģiska meitene. Jā, tāda viņa bijusi kopš dzimšanas, līdz pēkšņi viņu bieži piemeklējis vājums, miegainība, uz ķermeņa iegūtie zilumi neizzuda. Tētis tagad smejas: toreiz bērnudārzā pat uzdevuši jautājumu, vai ģimenē nav vardarbības, jo meitenei ilgi neuzsūcās dauzīšanās laikā iegūtie zilumi. Megija toreiz, piecu gadu vecumā, apmeklējusi jāšanas nodarbības, bet, lai gan tās vienmēr radījušas patiesu prieku, arvien biežāk viņa atteikusies doties pie zirgiem, aizbildinoties, ka nāk miegs. Vecāki nolēma nodot asins analīzes, un, kad atnāca atbilde, pat neejot pie ārsta, visi bija šokā. "Mana māsa ir ārsts, un, ieraugot analīžu rezultātus, viņa teica, ka nav citu variantu – tā ir leikēmija," atminas Alvils.

Megijai toreiz bija pieci gadi, un tikai tagad, kad slimība jau aiz muguras, vecāki saprot, ka daži simptomi jau kādu laiku liecināja, ka ar meitiņas veselību kaut kas nav kārtībā. "Bija pievakare, pēcpusdiena, mēs bijām iepriekš uztaisījuši analīzes, un tad atnāca atbildes," atminas Alvils, kurš asins analīžu rezultātus nekavējoties parādīja māsai, kura savukārt atzina, ka patiesībā izskatās – nav citu variantu, tā ir leikēmija. Protams, tam visam sekoja liels šoks.

Ģimene devās uz slimnīcu, un atklājās, ka Megijai ir leikēmijas vieglākā forma. "Pirmā nakts slimnīcā, pārlej asinis, tad viss lielā putrā, tad nākamajā rītā satiec onkologu, kurš tev pasaka – tā, jādara būs tas, tas, tas, tik un tik procenti izdzīvo. Un viss, 70–80 procentus velkam ārā, pārējos... Stāvējām ar sievu kā pļauku pa seju dabūjuši. Tagad par to var parunāt, bet kamols jau tāpat raujas, un nekur jau tas tāpat nepaliek. Man kā vīrietim tās lietas notiek nedaudz citādi, bet sievai... Ja jāsalīdzina emocionālā trauma, kas bija man un sievai, skaidrs ir viens – sievai bija grūtāk. Varbūt tāpēc, ka viņa vairāk ar Megiju slimnīcā bija tieši sākumposmā..." domā Alvils.

Tomēr Megijas tētis arī atzīst, ka ārstēšanu jau patiesībā nevar iedalīt nekādos posmos, tie visi bijuši smagi, ārstēšanās process aizņēmis ilgu laiku. "Pirmajā periodā slimnīcā esi iekšā pa trīs mēnešiem, tad ir grūti noskatīties, kā tavam bērnam mati krīt ārā, kā viņš pats to pārdzīvo. Vakarā palātā taisījām ciet žalūzijas, lai bērns atspulgā pats sevi neredz. Tas viss iet uz priekšu. Bērni neticami ātri adaptējas dzīvei nodaļā. Jau kādā trešajā dienā bērni pa nodaļu staigā, iet spēlēties ar iekārtu, kurā iekārta sistēma. Paši sevi pieskata. Bērnam it kā ir pieci gadi, bet viņš to spēj, adaptējas pat vēl mazāki bērni. Līdz nonākšanai nodaļā es pat nenojautu par tādas pasaules eksistenci. Varbūt kaut kad bija dzirdēts, bet tas neskāra mani, un tas viss tā aizslīd. Visumā... skarbi," saka Alvils.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas hematoonkoloģijas nodaļā nonāk bērni no visas Latvijas. "Tā ir baigā skola pašiem, bērnam, tas noteikti tevi pamaina kā cilvēku. Tajā laikā lasīju daudz grāmatu, pievērsos literatūrai, ko pirms tam nelasīju, piemēram, izlasīju Dalailamas grāmatu. Domājot par sievu, viņa noteikti sevi mobilizēja tai laikā, bet pēc tam, kad viss palaižas vaļā, tad nāk tāds kā depresijas vilnis. Slimnīcā jau arī, tu tur nonāc, tev ir bērns, viņš guļ gultā, tu apzinies, kas ir noticis, un tad, ja tu raudi, viņam jau ir sliktāk. Tāpēc tev ir jāspēj savākties," par pirmo laiku slimnīcā stāsta Megijas tētis. Arī mazā māsa Odrija toreiz vēl bija pavisam maziņa, bet ģimenei tolaik ļoti daudz palīdzējuši vecvecāki. "Tā mēs caur dažādām aplikācijām telefonā sazinājāmies ar mājām, tā arī dzīvojām. Kāds slimnīcā bija visu laiku – 24/7. Uz maiņām slimnīcā dzīvojām, bet Laura sākumposmu vairāk uz sevi paņēma, un psiholoģiski tas bija grūtāks," atzīst Alvils.

Alvils sarunas laikā vairākkārt piemin, ka šāda diagnoze bērnam vecāku prātiem ir neaptverama un nākas pašam cīnīties ar sevi, savām domām. Tas nav viegli, arī pāris gadus "pēc". Un, protams, Grīgu ģimene neiztika bez jautājuma "kāpēc?", no tā nevar izbēgt, uzskata Alvils, taču viņi neesot meklējuši vainīgos. Tieši tāpēc, ka paši cerību un atbalstu atrada citās ģimenēs, kuras gājušas cauri šiem neiedomājamiem pārdzīvojumiem, Alvils ir gatavs izstāstīt šo veiksmes stāstu, kas prasījis izdzīvot milzu grūtības.

"Daudz kas ir atkarīgs no tā, ar ko tu kopā trāpies šajā pirmajā posmā, kad tev galvā ir panika, kas nav izbēgama, lai kas tu būtu. Mums trāpījās mamma vārdā Diāna, kuras bērnam ārstēšanās process gāja uz beigām. Viņa ir loti mierīgs, līdzsvarots cilvēks, un Diāna izstāstīja, kas mūs sagaida – tagad būs tas, tas, tas, mēs bijām tur, kur jūs tagad, pirms tik un tik mēnešiem, mums viss iet uz beigām. Kad tu redzi, ka tomēr ir iespējams cīnīties, tas dod cerību, ka viss būs kārtībā, ka tas ir jāpārdzīvo un tad pāršķirsim lapu. Tā arī dzīvojām, tu to pieņem, saproti, ka tā tagad būs, cita ceļa nav..." atminas Megijas tētis.

"Protams, tu lasi visādu literatūru, tad rodas dažādi jautājumi. Domāju, ka mēs savā veidā toreiz aizgājām pa fāzi. Kādu brīdi kļuvām par vegāniem, domājot, ka pārtika ir pie vainas. Izlasīju to lielo Ķīnā veikto pētījumu, kurā teikts, ka vēzis attīstās nenormālā ātrumā tieši attīstītajās valstīs, viss ir slikti, nāve staigā ar izkapti un pļauj visus. Tagad jau tas viss ir noklusis un pazudis, tā jau ir tā sajukšana prātā vieglā veidā, tikai tu turpini kaut kā sevi mobilizēt un turpināt kaut ko darīt."

Alvils un visa viņa ģimene vēlas teikt lielu paldies onkologiem, kuri, pēc viņa teiktā, ir spēcīga komanda, ņemot vērā "to visu baru, kas nāk iekšā onkoloģijā". Leikēmija ir visizplatītākais no vēža veidiem starp bērnu onkoloģiskajām saslimšanām. Alvils dzirdējis, ka gadā ar šo slimību saslimst ap 60 bērnu. Un kur vēl visi citi vēža veidi. Viņš augstu novērtē speciālistu darbu šajā nozarē, uzsverot, cik liela slodze gulstas uz ārstu pleciem.

"Ārzemēs, protams, viss ir pilnīgi citādi, to apliecināja arī Artūra Priedes mamma Marina, kuru satiku Maskavā. (Artūra veiksmes stāstu par uzvaru cīņā ar vēzi lasi šeit – aut.). Žēl, ka aptuveni 2000 kilometru attālumā ir tik liela atšķirība ārstēšanā, pat sīkumos – porta likšanā. Skaidrs, ka tur ir nauda, viss attīstās. Es atceros arī lūzuma brīdi Marinas ģimenē – kad viņa no nodaļas aizgāja, uzklājot tur galdu, bet pēc piecām dienām atnāca atpakaļ. Un visi jau saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Metastāzes atkal no jauna, tas ir tāds kosmoss…" atzīst Alvils.

Ārstēšanos var iedalīt divos lielākos posmos – ir intensīvā ārstēšana, pēc kuras gads vēl ir medikamentu lietošana mājas apstākļos. "Intensīvajā posmā tu ej iekšā nodaļā, tev laiž ķīmiju, analīzes, ir visādi posmi, kad nodzen analīzes lejā un vari iet iekšā izolētā boksā tikai ar aizsargmasku. Tā ir izolēta palāta, kurā nedrīkst nākt apmeklētāji, un maskas jāliek arī bērniem. Tad tu iemācies visu asinsainu, visus leikocītus, trombocītus, visu saproti, tagad pavisam citādi spēj lasīt analīžu rezultātus. Tad tu gaidi, ir jāsagaida konkrēts cipars, līdz kuram jāpaceļas, tad zini, ka tiksi uz pāris dienām mājās, citreiz ir sarūgtinājums, ka organismam negribas vēl tā atjaunoties. Tad tas stāv vienā pozīcijā, tad kādā brīdī paceļas. Tad nāk visādi emocionālie viļņi – nekur netiksi, visādi gāja. Intensīvā ārstēšana norit aptuveni deviņus mēnešus, un gads ir mājās, kad jālieto medikamenti tablešu veidā un katru nedēļu jādodas uz novērošanu. Tad pamazām novērošana samazinās uz trīs mēnešiem, uz pusgadu. Tagad dzīvojam pilnīgi mierīgi, normālu cilvēka dzīvi. Protams, uzskaitē mēs esam un šad un tad uztaisām analīzes, bet nekas speciāls nav jādara. Ejam uz skolu, apmeklējam peldēšanu, ejam mākslas skolā..." par ārstēšanās procesu stāsta Megijas tētis.

Alvils spilgti atceras dienu, kad viss sākās: "20. oktobrī aizbraucām uz slimnīcu un 21. oktobrī iestājāmies nodaļā, šos datumus atceros ļoti labi." Nodaļā iegūts daudz "cīņu biedru". Megija un tētis joprojām kontaktējas ar ģimeni no Alojas, ar kuru divus gadus arī bijuši kopā Maskavā. Megija un puika no Alojas viens pie otra braucot paciemoties. Šogad spēlēs Maskavā iepazinušies ar vēl vienu ģimeni. "Tā draudzēšanās vairāk ir no manas puses, Laura negrib. Es tāds runātīgs un nodaļā vairākām mammām biju atbalsts. Vienu laiku draudzējāmies arī ar ģimeni no Jelgavas, mēs ar viņiem līdzīgos laikos iestājāmies nodaļā."

Kā jau Alvils minēja sarunas sākumā un piemin arī vēlāk, viņu ģimenē ir dzīve pirms un pēc. "Pēc tā visa vispār esmu sācis daudz ko jaunu darīt. Cik vien bieži varu, nododu asinis, es redzēju, cik daudz tās ir nepieciešamas. Es nododu, cik maksimāli var, – sešas reizes gadā. Savā "Google" kalendārā lieku datumus, kad beidzās tās dienas un es atkal varu iet un ziedot asinis. Iepriekš nemaz nezināju, cik tas ir svarīgi, kādā kvantumā tās ir nepieciešamas. Megijai lēja iekšā vienu maisiņu pēc otra, lai asinsainu salabotu. Noteikti ir laiks pirms un laiks pēc. Dzīvē mēs daudz ko salīdzinām šādās kategorijās, piemēram, ir dzīve pirms un pēc kāzām, šis ir tas pats pagrieziena punkts dzīvē, kurā viss ir pamainījies. Bet tagad jau dzīve rit savās sliedēs. Vienīgais, tu vairāk novērtē atsevišķas lietas. Skaidrs, ka dzīve jau uzliek savu tempu, mēs skrienam un aizmirstam, bet tas ļauj apsēsties un atkal atcerēties, ka patiesībā nav nekas svarīgāks par veselību. Viss pārējais ir otršķirīgs – darbs, mašīna, māja..." uzsver Alvils.

"Cilvēks ir tāds interesants radījums – kamēr nav slikti, viņš dzer, smēķē un sevi visai strauji ved uz citu pasauli, bet tas tāpat notiek, un mainīt tur neko nevar, kamēr..."

Vēl jau nav zināms, vai un kādas sekas Megijas dzīvē būs atstājusi smagās slimības pieredze. Alvils min, ka patiesībā jau onkoloģijas slimniekiem bieži vien ir nevis cīņa ar vēzi, bet ar spēcīgiem medikamentiem, un dažreiz slimnieks nomirst no zālēm, jo viņa organisms vienkārši tās nespēj vairs izturēt. Pirmā saskare ar vēzi Alvilam bijusi tad, kad viņa ļoti labs draugs saslima ar limfomu. "Viņam to atklāja ļoti vēlu, ceturtajā stadijā, burtiski dienu, pirms viņš nomira, es biju pie viņa Gaiļezerā atvadīties. Mums bija tikai 26 gadi. Un viņa organismu faktiski nogalēja zāles, kuras saēda svarīgus orgānus. Viņa organisms, acīmredzot, neizturēja ķīmijterapiju, bet, jā, viņš aizgāja burtiski dažu mēnešu laikā," stāsta Alvils.

Pēc viņa teiktā, ar bērniem tomēr ir nedaudz citādi, viņi to panes vieglāk. "Pirmkārt, psiholoģiskais aspekts, viņi īsti nesaprot, kas notiek, jo īpaši, kad ir maziņi. Un otrs – viņu organisms nav nolietots. Būsim reāli, ja tu jau esi papīpējis, padzēris, paēdis, tu jau esi palietojies," norāda Megijas tētis.

Gatavojot citus rakstus par bērniem, kuri slimo ar smagām slimībām, nācies dzirdēt, ka viņi ātrāk pieaug. Vai to pašu var attiecināt uz Megiju? Alvils domā, ka, visdrīzāk, nē. Megijai tad bija pieci gadi, vecums, kad bērnam faktiski nevajadzētu saskarties ar neko tik briesmīgu, tas ir bērnudārza laiks, rotaļlietu pasaule, mīloši vecāki, bet... "Es teiktu, ka nē, Megija nav kļuvusi pieaugusi. Viņa vispār ļoti ilgi to slimību nesauca par vēzi. Tagad, kad viņai ir deviņi gadi, Megija to sauc par vēzi. Viņa saprot, ka varēja neizdzīvot, tikai tagad saprot, ko tas patiesībā nozīmēja," tā Alvils.

Megija slimošanas dēļ nokavēja sagatavošanas skolai gadu bērnudārzā, bet vecāki tomēr nolēma viņu laist 1. klasē atbilstoši vecumam. Sākumā šķitis, ka ķīmijterapija nedaudz bremzē domāšanas procesu, mācībās uzreiz nav gājis viegli, un tad Megija dažreiz uzdevusi jautājumus: "Kāpēc man? Kāpēc citiem nav tādas slimības?" "Šādi jautājumi ir bijuši, bet kopumā nevar teikt, ka viņa slimošanas dēļ būtu pieaugusi, domāju, ka viņa ir tādi pati kā vienaudži, kuri nav gājuši cauri šai baisajai slimībai," domā Alvils.

Megija ir ļoti aktīvs bērns. To pamanījuši daudzi. Pozitīvas enerģijas pilna meitene, kuras acu skatiens šaudās uz visām pusēm. Jā, Megija dažreiz varot pieņemt straujākus lēmumus – pretēji savai māsai Odrijai, kura esot ļoti mierīga. Šķiet, vietā pieminēt, ka visas sarunas laikā Alvils ļoti daudz smejas, bet tad, kad runā par savām meitām un sievu Lauru, viņa acis burtiski dzirkstī.

"Megijai patīk visur iesaistīties. Kā viņa slimnīcā ņurcīja tos dakterus Klaunus! Viss viņai patīk, visur grib piedalīties, medaļas no Maskavas esam atveduši. Visu viņa grib – spēlēt futbolu, peldēt, skriet."

Abas māsas savā starpā ļoti labi saprototies, esot mīļas un vienmēr vēlas būt kopā, ko ļoti novērtējot meiteņu mamma. Tas viņai esot ārkārtīgi svarīgi. "Man patīk būt meitu tētim. Man nav pieredzes ar dēliem, bet zinu, kādas manai mammai bija problēmas ar mani. Es domāju, ir riktīgi forši, ka man ir meitas. Sievai ir divas māsas, bet viņas vidējai māsai – trīs dēli. Redz, kā saliekas dzīvē," smejot atzīst Alvils, piebilstot, kas zina, viņa ģimenei arī vēl viss priekšā...

Tāpat Alvils slavē savu sieviņu Lauru, kura daudz Megijai palīdzot skolas lietās. Megija iet privātskolā. Tā vecāki izlēmuši, jo skolas gaitu sākums sakrita ar slimības uzvaru, kas bija priecīgs, bet ne viegls laiks, jo Megija iepriekš nebija gatavota skolai. Kad māsa Odrija sāks iet skolā, doma ir, ka abas māsas mācīsies vienā skolā, parastā, bet pagaidām vēl Megija turpinās mācības pie mīļās audzinātājas privātskolā. Skola Megijai – "nu tā", bet mākslas skola gan ļoti pie sirds ejot.

Kāds Alvils ir kā tētis? Pašam jau esot grūti novērtēt, tas jāvaicā sievai. "Reizēm kādu stingrāku vārdu gan jau pasaku. Tāpat jau kādreiz ir kādas nesaskaņas, stresiņš, ir negribēšana lasīt obligāto literatūru, bardaks. Nekur jau tas neizpaliek. Mums ir ļoti laba mamma. Nu, tādi parasti cilvēki esam, sieva ir kosmetoloģe, bet es ar gāzi saistīts cilvēks, strādāju uzņēmumā "Gaso"," atkal ar smaidu saka Alvils.

Vaicāju, vai viņu ģimenē tiek svinēta Tēva diena. Alvils atzīst, ka viņi vairāk svin Mātes dienu, bet tētu dienā parasti meitenes viņam kaut ko uzzīmējot. "Es augu starp sievietēm – jaunākām un vecākām, man jāspēj pielāgoties, meitenēm parādīt laba tēva piemēru, lai viņas redz, uz ko tiekties dzīvē. Mājās ģimenē ir pat kaķu meitene, man balsstiesību nav (smejas)."

Savs sakāmais par Megiju un Alvilu ir arī dakterim Klaunam jeb Raimondam: "Mums ar Megiju ir izveidojusies ļoti spēcīga emocionālā saite. Un pirms divām nedēļām es viņu satiku Uzvarētāju spēlēs Maskavā, kur kopā ar kolēģiem – dakteriem Klauniem – bijām ieradušies atbalstīt mazos uzvarētājus. Biju patiesi pārsteigts un gandarīts, redzot Megiju labā garastāvoklī un pie labas veselības, jo biju ar viņu kopā no A līdz Z. Un Alvils ir fantastisks cilvēks un tētis. Gādīgs un uzmanīgs. Visu laiku bija blakus savai meitiņai slimnīcā. Vienmēr pozitīvs un atsaucīgs. Bija par simt procentiem pārliecināts, ka Megija drīz atveseļosies. Deva iedvesmu apkārtējiem bērniem un vecākiem. Īsts tēva paraugs! Lepojos ar viņu!"

Šī fotogrāfija ir pilna aizkustinājuma – Megija pirmo reizi dzīvē dakterīti Klaunu ierauga kā reālu cilvēku. Un abi mīļi apskaujas.

Kad norunājām intervijas laiku ar Alvilu, viņš iepriekšējā dienā bija atgriezies no Tatriem Slovākijā, kur kopā ar sievu jau kuro reizi pieveicis kādu kalna virsotni. Un arī par kalniem un to saistību ar ģimeni ir savs stāsts.

"Kopumā Tatros esam bijuši četras reizes, jāsaka paldies mūsu ķīmijas skolotājai, kura pirmo reizi mūs turp aizveda 10., 11. klasē, tur arī radās mīlestība pret Tatriem. Tur arī ir savs stāsts. Ar sievu esam pazīstami kopš 6. klases. Kopā sagājām 12. klasē, no 18 līdz 21 gada vecumam nodzīvojām kopā tāpat, Rīgā mācījāmies, 21 gada vecumā apprecējāmies, un 23 gadu vecumā mums piedzima Megija. Kopā esam 13 gadus, 11 – precējušies. Kā smejamies, 6. klasē metu Laurai ar zīlēm skolas līnijas laikā, laikam jau tad tā ķīmija radās. Pamatskolas posmā viens otram esam rakstījuši vēstules. Kāzās mums pat pieturvieta bija skola. Bija atrastas mūsu abu klases audzinātājas, kuras uz jumta bija sarīkojušas atrakciju, apsēdāmies klasē, sabildējāmies. Mēs apprecējāmies jauni, tagad jau tas nav modē, visi precas pēc 30. Mūsu kāzās bija arī daudz klasesbiedru. Tagad mēs divatā braucam uz Tatriem, kalni ir atslēgšanās, tāds restarta punkts," stāsta Alvils.

Bērnus pagaidām uz kalniem līdzi vēl neņemot, jo katru dienu divatā nostaigā ap 20 kilometriem, bet, kad meitenes paaugsies, ja vien būs interese, kalnos kāps visi. Tā kā Tatros teju visas takas esot izstaigātas, gan Polijas, gan Slovākijas pusē, nākamgad Alvils ar Lauru plāno savus kalnu apavus iemēģināt Karpatos. Bet ar bērniem tiekot apbraukātas jaukas vietas tepat Latvijā. Tētim un mammai ir jābūt savam laikam, kurā pabūt kopā.

"Slimnīcā tu skaidri redzi – attiecības, kuras jau pirms slimības ir bijušas neveselīgas, – tas process visu tikai izposta, bet mūsu gadījumā dzīve nodaļā attiecības ir tikai stiprinājusi. Reizēm jau tāpat par kaut ko jāpakašķējas, ja esi kalnos, noguris, bet par to jau pēcāk jāpasmejas," par mīlestību pret sievu un bērniem stāsta Alvils.

Megija vienu gadu bija dakteru Klaunu ziedojumu vākšanas kampaņas vēstnese, un viņai ļoti patīk jautrie dakterīši. Taču Alvils atzīst, ka viss atkarīgs no konkrētā bērna: "Megijai patika – ja atnāca dakteri Klauni, diena bija izdevusies, bet bija bērni, kurus klauni nevarēja pacelt. Katrā ziņā viņu parādīšanās nodaļā nesa vairāk pozitīvas noskaņas. Arī bērnus, kuri ir īgnāki pēc dabas, klauni spēja kaut nedaudz iepriecināt. Tā ir, smiekli ārstē!"

"Kas nav labā pieredze – tu pilnīgi citādi raugies uz slimnīcu, tu ļoti labi zini sistēmu. Megija, tikko izgājusi rehabilitāciju pēc ārstēšanās no onkoloģijas, salauza roku, augšdelmā, ielika dzelžus. Tad viņai augonis uz zoda bija uzmeties, to grieza vaļā, un ķirurgs nebija palūkojies viņas slimības vēsturi, tas man šķita dīvaini. Maija brīvdienas bija priekšā, pēc tās augoņa tīrīšanas gribēja mūs atstāt uz novērošanu un dot antibiotikas, uz ko es teicu, ka mums nav jāpaliek slimnīcā, lai dzertu zāles, ka to var darīt mājās. Daktere bija jauna un "sacepās". Bet es viņai saku, ka es nemācu strādāt, bet man ir liela pieredze, lai apskatās bērna slimības vēsturē. Paskatījās. Un tad viņa teica: "Atvainojiet, es jūs saprotu." Kā tas maina!" stāsta Alvils.

Lai gan Alvils ļoti slavē mūsu speciālistu darbu, tomēr iegūtā pieredze liecina, ka "tikai 2000 kilometru attālumā, piemēram, Vācijā, daudz kas ir iespējams. Šeit tu vari nomirt, tur tu turpini dzīvot. Piemēram, Valtera Frīdenberga piemērs, un tādu ir daudz. Ir jau tādi, kuriem nav neviena, kas par viņiem cīnītos". Viņš min, ka nodaļā bijis 17 gadus vecs zēns, kuram gājis smagi, turklāt viņš ļoti labi saprata, kas ar viņu notiek, bet puikam nebija vecāku, kas nāktu un iestātos par viņu. "Nav tā, ka visiem bērniem mammas ir lauvenes. Slimnīca ir skarba vieta. Pirmo reizi redzēju – bērnunama bērni arī taču saslimst. Bērni, kuriem tā jau ir slikti, arī nokļūst slimības gultā. Un ir tādas zelta medmāsas, cilvēki eņģeļi, kas ar viņiem darbojas, viņiem ir sirds krūtīs. Tāpēc, ka viņi saprot – šiem bērniem tā jau dzīve nav nekāda dāvana. Labi cilvēki ir Latvijā, tas priecē. Man šķiet, ka viss iet uz labo pusi," uz šādas pozitīvas nots noslēdzas mūsu saruna.