Smiekli ārstē, to ir atzinuši daudzi mazāki un lielāki pacienti, kā arī viņu vecāki. Dakterus Klaunus būs pamanījuši daudzi, ja vien bijusi kāda darīšana Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un arī citās Latvijas slimnīcās. Tomēr tikai retais iedomājas, ka patiesībā dakteri Klauni var darboties, pateicoties tieši sabiedrības sniegatjam atbalstam jeb ziedojumiem.
Portāls "Cālis" piedāvā iepazīties ar četru dakteru Klaunu stāstiem pašiem par sevi, par to, kā viņi izvēlējušies dzīvot dubulto dzīvi, kāpēc viņi to dara un ko no tā gūst.
Svētdien, 9. septembrī, Vērmanes dārzā tiks svinēta Tēva diena un tur ikviens varēs satikt arī dzīvespriecīgos dakterus Klaunus – arī dažus stāstu par viņiem autorus un pašus to varoņus. Ne tikai satikt, bet kopīgi priecāties, svinēt un pats svarīgākais – dakteri Klauni aicina katru, kurš vēlas atbalstīt viņu darbu, piedalīties pirmajā dakteru Klaunu izaicinājumā, stāsta biedrības "Dr. Klauns" vadītāja Marianna Milovska.
Dakteri Klauni slimnīcas ikdienā ienes atbalstu, uzticēšanos, draudzību, mīlestību, sirsnīgumu, smaidu un tic, ka ikviens no mums var atbalstīt cilvēkus sev apkārt ar tik vienkāršu lietu kā rokasspiediens un apskāviens.
Tā tapa īpašais dakteru Klaunu sirds un roku sveiciens, ko ikviens var iemācīties kopā ar jautrajiem dakterīšiem, izmēģināt ar draugiem un tuviniekiem. "Ar apgūto sveicienu aicinām dalīties gan klātienē, gan sociālajos tīklos (pievienojot #drklaunschallenge), un izaicināt trīs savus draugus pievienoties, lai siltuma un prieka ķēdīte apvienotu pēc iespējas vairāk cilvēku.
Uzticēšanās, draudzība, smaids – tik vienkārša lieta, kā viens apskāviens vai sirsnīgs rokasspiediens, var dot tik daudz. Uzdāvini prieka mirkli sev un otram ar īpašo dakteru Klaunu sirdssveicienu! Tev ir pa spēkam darīt pasauli gaišāku. Video pamācību, kā iemācīties maģisko rokasspiedienu un sasveicināšanos, skaties raksta beigās!
Lai kādam mazajam, kas nokļuvis slimnīcā, netrūktu uzmundrinājuma grūtākajos brīžos, ziedo un atbalsti Dakteru Klaunu darbu! Līdz 2. oktobrim turpināsies dakteru Klaunu ikgadējā labdarības akcija. Akcijas mērķis ir piesaistīt ziedojumus, lai sirsnīgie dakterīši tikpat aktīvi varētu turpināt savu darbu un palīdzēt mazajiem pacientiem Latvijas slimnīcās veseļoties ar prieku.
Ikvienam ir daudz iespēju atbalstīt dakterus Klaunus – gan ziedojot "Rimi" un "Supernetto" veikalos, pērkot "Rasēna" produktus, zvanot 90006666 (ziedojums – 4,27 eiro), gan tiešsaistē dakteru Klaunu mājaslapā.
Bet nu iepazīsties ar jaukajiem dakterīšiem – Kasparu, Agnesi, Inu un Ivitu, bet šeit atradīsi stāstu par dakteri Klaunu Raimondu.
Kaspars Roznieks. Kad nokļūsti tur, kur vakar vēl pat nesapņoji
Katra gada sākumā izveidoju sarakstu ar to, ko vēlos paveikt tajā gadā – nospraužu mērķus. Materiāli mērķi, fiziski mērķi, garīgi mērķi un personiskā izaugsme. Gadā, kad pieteicos projektam "Dr. Klauns", pie garīgajiem mērķiem un personiskās izaugsmes biju ierakstījis kaut ko līdzīgu tam, ka vēlos pārvarēt savu ego, atbrīvot savu iekšējo bērnu (atgūt tās labākās iezīmes, kuras man piemita kā bērnam), atraisīt sevi, iemācīties uzstāties publikas priekšā, atgriezt savu aktiera talantu, kļūt atbrīvotākam, izdarīt kaut ko labdarības sfērā, pārstāt uztraukties par to, ko padomās citi, būt pārliecinātākam, būt laimīgam un pozitīvam, satikt un iepazīt jaunus interesantus cilvēkus, vairāk dzīvot, izbaudot mirkli, būt šeit un tagad, vēl vairāk pārvarēt sevi u.c.
Pusaudžu gados reiz izturēju atlasi, lai filmētos seriālā. Tur bija arī aktiermeistarības apmācības. Kultūras akadēmijā neiestājos, jo vecāki atrunāja, teica, ka aktieros nevar nopelnīt un iestājeksāmenā ir jādzied, ko diez vai spēšu. Vispār visu dzīvi aktiermeistarība nav likusi man mieru. Un vienmēr esmu vēlējies kaut ko darīt šajā jomā.
Šo stāstu es pirmo reizi atklāšu publiski. Tā paša gada vasaras beigās, kādā no pēdējiem vasaras vēlajiem vakariem, kad bezrūpība beidzas un sāc pārdomāt lietas un to, pie kā vairāk jāstrādā, lasīju Noela Donalda Volša grāmatu "Sarunas ar Dievu". Nekas reliģisks, un šajā grāmatā autora viedoklis ļoti saskan ar manu paša viedokli par to, kas ir Dievs un kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir.
Tātad, lasot uzdūros lapaspusei, kurā tiek aicināts uzdot savu jautājumu Dievam un aizvērt grāmatu ciet. Meklēt atbildi pirmajā satiktajā cilvēka vai dzirdētajā dziesmā. Šķita absurdi, bet paklausīju, grāmatu aizvēru, jo lasīt ar bija apnicis. Tā brīža noskaņojums noteica manu jautājumu un tas skanēja aptuveni šādi: "Ko man darīt, lai sasniegtu savus mērķus? Ko man darīt tālāk?"
Bija pagājusi aptuveni stunda kopš tā brīža, un jau biju aizmirsis par jautājumu vispār. Pusnaktī es atcerējos, ka jāveic maksājumi, bet kodu kalkulators atrodas mašīnā. Dodoties tam pakaļ, es savā mikrorajonā, kur vakaros pārsvarā valda klusums, pie parādes durvīm sastapu nomaldījušos Latīņamerikas izcelsmes meiteni, kura ceļojot uz pāris dienām bija ieradusies arī Latvijā. Viņa bija palikusi bez sakariem un būtībā netika sarunātajās naktsmājās. Ielaidu viņu iekšā namā un norādīju uz dzīvokļa durvīm, kuras viņa meklēja, ar piebildi, ja nu kas, kurā dzīvoklī dzīvoju es. Pēc 10 minūtēm viņa jau klauvēja pie manām durvīm ar lūgumu izmantot internetu, lai sazinātos ar naktsmītnes saimnieku. Aizsūtījusi viņam ziņu "Facebook", viņa sāka aizrautīgi zīmēt uz manas tāfeles sienas un mēs sākām iegrimt sarunās. Pēc laika saimnieks atbildēja, ka gaidot viņu, bet viņa jau rakstīja, ka tik drīz nebūs. Vienu no daudzajām tēmām, kuru aizskārām tā vakara sarunās bija medicīnas klaunāde – viņa bija strādājusi par dakteri Klaunu Francijā. Teicu, ka man tas šķiet apbrīnojams darbs. Uz ko viņa atbildēja, ka arī man vajadzētu ar to nodarboties un jautāja, kāpēc to nedaru.
Tātad mani mērķi, vēlme darīt kaut ko aktiermeistarības laukā un satiktā meitene, šie ir trīs galvenie iemesli, kuri, ieraugot sludinājumu par "Dr. Klauns" atlasi, pamudināja pieteikties.
Pieteicos ar domu, ka tad jau redzēs, cik tālu vispār tikšu atlasē.
Bija liela cīņa pašam ar sevi. Ko – tu tagad būsi klauns? Kas tu esi – kaut kāds āksts? Citi par tevi smiesies! Tas reizē biedēja, bet reizē bija liels izaicinājums un man patīk izaicinājumi, jo tikai tā var iepazīt sevi un savu patieso es. Tur ir tā dzīves garša un laimes hormoni, kad izdari to, ko vakar vēl nevarēji, un kad nokļūsti tur, kur vakar vēl pat nesapņoji.
Uzskatu, ka cilvēku dabīgais stāvoklis ir bērniem raksturīgā ziņkārība, enerģija, būt šeit un tagad, rotaļīgums, komunikabilitāte, neviltota mīlestība, bezrūpība un nodarbošanās ar to, kas patīk. Tāpēc vērtīgākais, ko es varu dot, kā dakteris Klauns, ir atgriezt šajā stāvoklī bērnus, kuriem slimnīcas vide un pati slimnīca ir šo laupījusi, un ideālā variantā sniegt kādu daļu no tā arī pieaugušajiem – vecākiem un slimnīcas personālam.
Ina Grīnberga. Kā dzimst klauna tēls
Man ir vairāki klauna tēli. Kāpēc? Gribas ik pa laikam kaut ko mainīt. Gribas arī pašai sev būt interesantai. Ja ir šī sajūta, tad ir arī iedvesma dot to apkārtējiem! Man ir daudz dažādu kostīmu, jo, atnākot uz slimnīcu, konkrēto dienas tēlu izvēlos pēc sajūtām un garastāvokļa.
Tēli top drīzāk no manis, Inas. Dīvaini laikam skan, bet iedomājos savu Dr. Kapučino katru reizi citā noskaņojumā un no tā arī tērps veidojas! Koķetīga… vai gaisīga… draiskulīga vai… domīga! Kā top mani klauna kostīmi? Vienkārši – pamostos ar sajūtu, ka vajag kaut ko jaunu! Vienkārši jūtu, ka iekšēji dzimst jauns klauniņš un raujas pasaulē… Skan dīvaini? Tas līdzīgi kā Olivier-Hugues Terreault meistarklasē, kad mūsu sajūtas dzimst iekšā kā popkorns, kas sprāgst tālāk pasaulē. Nu man tās ir putiņas… Kapučino prieka putiņas!
Pats svarīgākais ir atrast katru reizi kostīma svarīgāko detaļu. Piemēram, viens kostīms tapa, pateicoties cepurei, bet cits pumpainām zeķubiksēm. Cenšos nepārforsēt ar krāsām, jo centrā vienmēr jābūt sarkanajam degunam.
Katram Dr. Klaunam ir savs halāts ar klauna vārdu uz muguras, bet es cenšos slimnīcā to nevilkt, jo, manuprāt, pietiek jau ar to, ka jaukās dakterītes un māsiņas tajos staigā! Ļoti svarīgi, lai bērni varētu atšķirt klaunu no daktera ne tikai pēc sarkanā deguna!
Pie bērniem var iet tikai ar patiesām izjūtām, emocijām, patiesu sirdi… Savādāk tas nestrādā! Bērni jūt vairāk par pieaugušajiem. Tāpēc, ja man – Inai – ir skumji šai dienā, tad arī Dr. Kapučino skums kopā ar noskumušajiem. Un tas būs patiesi! Smiekli ārstē, jā! Bet ne vienmēr gribas smieties. Kādreiz tu vari palīdzēt, vienkārši apskaujot… Bez vārdiem… Bez smiekliem un jokiem! Un tieši tā būs tava īstā palīdzība, kas nāk no sirds!
Mani ļoti iepriecina tas, ka par klauniem priecājas ne tikai bērni, bet arī pieaugušie – gan vecāki, gan darbinieki. Tas padara arī pieaugušo cilvēku ikdienu nedaudz savādāku, jo izsit no ikdienas rutīnas! Es zinu, kā ir sajusties kā bērnam! Nav viegli pieaugušam cilvēkam to izdarīt, proti, novilkt masku, atmest visus kompleksus, atslēgt smadzenes (protams labā nozīmē) un sajusties kā bērnam!
Hei! Pamēģiniet! Tāpēc, mīļie vecāki, ļausim saviem bērniem priecāties, ākstīties, blēņoties! Un mācīsimies no bērniem būt patiesi.
Dzīvē esmu ļoti mierīga, kautrīga un mazrunīga, bet nu jau jūtu, ka Kapučino sāk ieņemt līdera pozīcijas. Man ļoti palīdz klaunāde un nu jau pat neatceros, cik gadus ar to nodarbojos – astoņus, deviņus? Varu pat teikt, ka biju viena no pirmajiem klauniņiem Latvijā, kas sāka savu darbību vēl pirms Dr. Klauniem. Braukāju pa bērnu namiem, krīzes centriem, sanatorijām, baznīcām. Tad pēkšņi trāpījās sludinājums "Facebook" par Dr. Klauniem. Aizsūtīju pieteikumu un – heisā! Dr. Kapučino dzimšanas diena!
Paldies jums, mīļie bērni un vecāki, ka ļaujat mums sajusties mīlētiem un vajadzīgiem! Tas dod prieku, spēku un enerģiju turpināt!
Agnese Ērgle. Esi tāds, kāds esi
Reiz man kāds jautāja: "Kas priekš tevis ir dakteris Klauns?" Toreiz es biju pavisam jauns dakteris Klauns un nezināju, ko īsti atbildēt. Izvairījos no atbildes un aizmuku.
Kā šodien atceros savu pirmo izgājienu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Kopā ar kolēģi braucām 10. tramvajā un no bailēm un uztraukuma trīcējām kā lapas kokā. Visu laiku viena otrai teicām: "Tie ir tikai bērni! Mazi cilvēciņi! No bērniem nav jābaidās – viņi mums neko pāri nenodarīs. Mēs braucam palīdzēt, viss būs labi!" Tajā dienā mums līdzi gāja mūsu pasniedzējs Nimrods no Izraēlas. Pirms došanās slimnīcas gaiteņos, mēs nedaudz pavingrojām, iesildījām balsis, paskatījāmies uz sevi spogulī un pasmaidījām sev. Un tad – durvis atvērās, jāiet. Atpakaļceļa nav. Pēc pirmajiem soļiem slimnīcas gaitenī, viss sagriezās trakā virpulī. Manuprāt, tajās stundās, mēs lāga nesapratām, ko darām – apkārt bija bērni, vecāki, slimnīcas personāls, dažādi trokšņi un nepazīstamas lietas. Un smiekli. Daudz smieklu. Kur palika bailes? Tās mirklī izkusa pirmajos smaidos, pirmajos bērnu skatienos, kas priecīgi vēstīja – klauni nāk!
Kopš tās dienas, tās pirmās reizes, ir pagājuši tieši divi gadi. Bet katra reize joprojām ir mazliet kā pirmā reize, ko pavada lampu drudzis. Un tas ir ļoti labi. Lampu drudža emocijas ir ļoti koncentrētas, es tās savācu vienkopus un pārvēršu pozitīvā enerģijā, spēkā un emocijās, ko dāvāt gan maziem, gan lieliem. Un izrādās, ka, lai iepriecinātu lielos un mazos, pilnīgi pietiek paņemt slotu, iet un visiem slaucīt kājas. Pat neko nerunājot. Esi tāds, kāds esi un smaidi. Paspied roku, paklanies, noglāsti. Nav obligāti katru reizi jāizdomā spēle. Esi dakteris Klauns – vienkāršs un dzīvs. Un ar to pietiek. Pietiek, ka tevi redz un ierauga.
Reiz bija gadījums, kad zēns no reanimācijas palūdza medmāsu, lai sameklē klaunus un pasauc mūs pie viņa. Reanimācijā biju pirmo reizi – visapkārt stindzinošs klusums, tik aparātu pīkstoņa un dūkoņa. Un šī klusuma vidū – mazs zēns nomodā. Ietīts dažādos vados un pieslēgts pie daudziem aparātiem. Pasmaidīt pats nevarēja, bet smaidīja viņa acis. Knapi kustinādams lūpas, viņš iesaistījās mūsu spēlē, savukārt mēs – viņējā. Klusiņām izdzīvojām daudzus piedzīvojumus, līdz, dziedot šūpuļdziesmu, zēns noguris, bet laimīgs, aizmiga.
Ir pagājuši tikai divi gadi, taču tagad es zinu, ka man dakteris Klauns ir cilvēks, kurš rada ne tikai prieku, smaidu, bet arī sniedz mierinājumu un atbalstu. Dakterim Klaunam pasaule nav tikai vienas planētas – Zemes – robežās, viņam pasaule ir Visuma bezgalība, jo no daktera Klauna var sagaidīt visneiedomājamākās lietas. Viņš vienmēr ir klātesošs un burvestību pārpilns. Man dakteris Klauns ir gandarījums par katru smaidu, par katru mierpilnu nopūtu."
Ivita Goldberga-Miljone. Aicinājums
"Katram ir sava laimes definīcija. Mana laimes definīcija ir – atrast dzīvē savu aicinājumu, piepildīt to, darot sevi un citus cilvēkus priecīgākus, labākus, un jā, pat laimīgākus! Dzīves gaitā mums ir izveidojušies priekšstati par to, kāds ir veiksmīgs, bagāts, laimīgs cilvēks. Arī man tā bija – līdz iepazinu projektu "Dr. Klauns". Caur šo projektu radu iespēju vēl vairāk izvērtēt cilvēcības un mīlestības nozīmi.
Noteikti var rasties jautājums – kāds klaunam ar to sakars ? Klauns taču ir joku "plēsējs", bieži vien dzirdēts par nejaukiem, pat ļauniem klauniem.
Dr. Klauns ir unikāls ar to, ka tā mērķis nav būt izklaides objektam, bet gan ar savu klātbūtni slimnīcas vidē bērniem dāvāt bērnības prieku – caur spēli, dziesmu, humoru, pieaugušajiem, tai skaitā slimnīcas personālam – sirsnību un atbalstu, protams, arī humoru.
No savas (jau vairāk nekā četru gadu) pieredzes medicīnas klaunādē ar pārliecību apgalvoju, ka esam arī kā vidutājs starp personālu un pacientu: kā zibens novedēji, jo ik pa brīdim stresa, sāpju, neziņas un noguruma dēļ rodas pārpratumi…
Atgriežos pie aicinājuma – ja kādreiz man veiksmīgs cilvēks šķita tāds, kurš ir bagāts, kuram ir prestižs darbs utt., tad šobrīd manā izpratnē veiksmīgs cilvēks ir tas, kurš ir atradis savu aicinājumu, kuru pildot, gan pats gūst gandarījumu, gan dod labumu cilvēcei. Lepojos, sakot saviem draugiem, radiem, bijušajiem kolēģiem, skolas un studiju biedriem, ka esmu dr. Klauns.
Lai iepriekšminētais nebūtu tikai skaļi vārdi, minēšu piemērus no reāli piedzīvotā, strādājot slimnīcā:
Ar Dr. Čaukšu bijām Vidzemes slimnīcā, zēnu palātā. Pie viena no zēniem bija viņa tētis un vectētiņš. Darbojoties ar bērniem, pamanīju, ka vectētiņš aktīvi iesaistās it visā, pat vairāk nekā bērni. Kad mēs gatavojāmies iziet no palātas, vectētiņš mums pateicās un teica, ka pats liktenis viņu atvedis uz bērnu nodaļu un mūs atsūtījis, jo viņš bijis depresīvā stāvoklī, bet mēs esot viņam atgriezuši prieku!
Zēnu palāta. Vienam no zēniem klāt ir tētis, jo mazajam ir epilepsija un viņš ir ļoti aprūpējams un pieskatāms. Sākotnēji darbojos ar visiem puikām, izņemot ar gulošo puisēnu nē, taču jūtu, ka nevajag viņu atstāt bez ievērības. Tētis gan sākumā neveikli cenšas norādīt, ka diez vai mazais ko sapratīs… Taču man tas nebija šķērslis! Tētim cieņpilni paklanījos un ar žestiem, lai uzticas un, ka viss būs kārtībā, tuvojos zēnam. Svarīgākais šoreiz bija fakts, ka tētis ieraudzīja, ka viņa bērns ir pieņemts, neatkarīgi no tā, kādā viņš ir situācijā. Tētis, ieraugot, ka droši darbojos ar mazo (audio un taktilā veidā), pajautāja, cik ilgi plānoju būt ar viņa dēlu.
Pajautāju tētim, vai viņš vēlas uz brīdi iziet, viņš atbildēja apstiprinoši. Devu iespēju tētim iziet. Pēc kādām padsmit minūtēm tētis atnācis – sakopies, noskuvies un apmierināts. Vaicāju, vai paspēja visu, ko iecerējis? Viņš lūdza vēl mirklīti mazai atelpai iziet svaigā gaisā. Ak, šī labā sajūta – būt vajadzīgai! Puisīša tētis bija ļoti gandarīts!
Puisēns (aptuveni divi gadi), procedūras laikā ļoti raudāja, pretojās. Ar dažādiem pārsteiguma momentiem centos novērst puisēna uzmanību, tas darbojās, viņš pamazām uzmanīgi sāka mani vērot un pat smaidīt! Pēc procedūras uz mirkli kļuva par manu draugu! Arī puisēna mamma izjuta atvieglojumu. Pēc tam uzņemšanas nodaļā mani uzaicināja ieiet pie puisēna (seši gadi), kas bija noraudājies un stresā no neziņas. Sākotnēji, man darbojoties, zēns mani nedroši vēroja, bet pēc brīža viņš kopā ar mani "iznīcināja ļaunās baktērijas" un pat plati smaidīja! Šodien manu darbu vēroja meitene, kura raksta zinātniski pētniecisko darbu par Dr. Klauniem. Viņa atzina, ka bija šokā redzot, cik ātri notiek bērnu emocionālās pārmaiņas un vides atmosfēras izmaiņas. Tas ir mans dienas prieks!
Tādu praktisku piemēru ir daudz, kas ikreiz apstiprina, ka esmu īstajā vietā! Īstajā vietā pat tad, ja gadījies kā Dr. Klaunam pieņemt atraidījumu, jo, ko gan citu slimnīcā var atraidīt – personālu, kurš rūpējas par pacientu, tuvinieku, kurš atbalsta?
Noslēgumā vēlējos piebilst – kāda jauka, dzīves pieredzes bagāta ārste teica, ka man piemīt atbruņojoša cilvēkmīlestība, tādēļ, sastopoties ar Dr. Tūtu, iespējams gandrīz viss, kas ir saskaņā ar viņas sirds vēlēšanos – saglabāt sevī šo atbruņojošo cilvēkmīlestību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
