Viņš ir tētis gandrīz 18 gadus vecajam dēlam Reinim Domenikam un 13 gadus vecajai meitai Katrīnai Annai. Gaidot Tēva dienu, runājam par tēta un bērnu lietām, taču arī bez sarunām par ēdienu neiztikt. Tikšanās vieta – viņa restorāns "36. līnija" – kur gan citur Lauri atrast sezonas karstumā, jo tā nebūt vēl nav noslēgusies, lai gan kalendārs rāda ko citu. Ēdināšanai, izrādās, ir savi kalendāri.
Ar sievu Agnesi, kura pēc izglītības ir pedagoģe, bet strādā par jogas pasniedzēju, Lauris apprecējās, kad abiem bija 23 gadi. Pēc gada pieteicās pirmdzimtais. Tagad dēls mācās pavārskolā un Jūrmalas Mūzikas vidusskolā sitaminstrumentu klasē, bet meita, protams, atbilstoši vecumam apgūst pamatskolas izglītību, un viņai ļoti patīk dejot. Mūsu saruna norit par to, kā Lauris tiek galā ar tēva pienākumiem, kā pavada brīvo laiku ar savām atvasēm, kā arī par pēdējo gadu laikā īpaši kultivēto tendenci pievērsties veselīgam uzturam. Lauris atklās arī dažas savas bērnības laiku blēņas, kuras noteikti nevajadzētu mēģināt atkārtot, ne velti viņš atzīst, ka paša bērni ne tuvu nav tik lieli blēņdari, kāds bijis pats.
– Tā kā mūsu tikšanās iemesls ir Tēva diena, vaicāšu, vai tavā ģimenē tā vispār tiek svinēta, ņemot vērā, ka šī tradīcija Latvijā ienākusi salīdzinoši nesen...
– Jāatzīst, ka man septembris arī ir sezona un sanāk daudz strādāt. Un arī bērniem, kļūstot vecākiem, ir savas izklaides, bet gribas domāt, ka viņi mani tomēr atcerēsies.
– Vai atceries tās sajūtas pirms 18 ar astīti gadiem, kad uzzināji, ka kļūsi tēvs?
– Mums ar sievu abiem toreiz bija 24 gadi, un sajūtas atminos spilgti – ar to dienu mainās visa dzīve. Nevar teikt, ka uz labo vai slikto pusi, tā vienkārši mainās. Nācās momentāni kļūt pieaugušam, nopietnākam, un tā ir ļoti liela atbildība. Un kopš tās dienas un joprojām man ir liela atbildība pret saviem bērniem. Lai arī šī gadu starpība nav tik liela.
Jāatzīst, ka tādā vecumā plānošana ir visai nosacīta, arī tagad, šajā vecumā, – tu vari plānot, bet ne viss var izdoties, bet mēs toreiz gadu jau bijām laulībā. Var jau teikt, ka varbūt vajadzēja padzīvot vēl sev, bet šobrīd, kad mums abiem ir 42 gadi, mēs, jā, dzīvojam sev, bērni ir paaugušies. Mēs dzīvi redzam un uztveram ar citu pieredzi, ar citu skatu, var jau būt, ka drusku pietrūka tusiņa, bet tie vispār bija grūti laiki. 2000. gads, vajadzēja riktīgi daudz strādāt, arī tagad, bet toreiz naudai varbūt bija cita vērtība un bija ļoti daudz vajadzību. Šobrīd šo vajadzību kļūst mazāk un mazāk. Toreiz bija nepieciešamas elementāras lietas – vajadzēja vietu, kur dzīvot, bērnam ratus, gultu, tādas bija šīs primitīvās vajadzības. Toreiz strādāju trijos darbos – viesnīcā "Rīdzene", nelielā kafejnīcā Basteja pasāžā un vēl Jelgavā, akadēmijā novadīju kādu kursu. Tas bija viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem, ko pieņēmu. Neapjuku un darīju, kā nu mācēju.
Viens gads bija skarbs, bet mēs tam tikām pāri, tad dzīve pamazām sāka stabilizēties – to, ko varēja pelnīt trīs darbos, varēja pelnīt divos.
To periodu uztveru tā, ka citādi nevarēja, tad varbūt nebūtu tāda turpinājuma, kāds sekoja. Mums vajadzēja nostabilizēties, tāpēc vajadzēja daudz strādāt, toties pēc tam, kad pagājuši daudzi gadi, atskatoties atpakaļ uz to laiku, mums ir, ar ko salīdzināt, mums ir mūsu abu divu darba rezultāti – pirmsākumos iegūtā pieredze. Un tas ir forši. Ja man būtu iespēja pabūt vairāk mājās un vienā darbā saņemt to, ko visos darbos kopā, lai nopirktu sev veļasmašīnu, tad, protams, izvēlētos vienu darbu.
Kad dzima meita, es atkal strādāju viesnīcā "Rīdzene" (smejas), jo kādu laiku bija periods, kad tur nestrādāju. Bet nu jau biju citā amatā un varēju atļauties strādāt vienā darbā un televīzijā vadīt raidījumu kopā ar Endiju (Endijs Bērziņš, restorāna "Vairāk saules" šefpavārs – aut.). Tad jau varēja uzelpot.
– Vai biji klāt brīdī, kad nāca pasaulē tavi bērni?
– Nē. Es domāju, ka tas ir sieviešu stāsts. Tas viss ir ļoti individuāli, man nevērsies vaļā mute, lai teiktu, ka tas ir obligāti jādara vai nekādā gadījumā nav jādara. Daudzi saka, ka ir vajadzīga šī palīdzība, bet kas ir palīdzība? Apkārt ir profesionāļu komanda, kas ir apmācīta un palīdz. Es biju aiz durvīm, abi bērni piedzima ļoti ātri. Dēls piedzima pusstundas laikā no ierašanās slimnīcā un meita – divu stundu laikā. Jūrmalas slimnīcā Dzemdību nodaļa atrodas ceturtajā stāvā. Kā tagad atceros, nokāpu lejā pēc mantām, uzkāpu augšā, iznāca daktere un teica: "Jums ir dēls."
– Cik daudz esi iesaistījies bērnu aprūpē, kad viņi bija pavisam maziņi? Vai esi viens palicis ar bērniem, palaižot sievu kādā brīvsolī?
– Kad piedzima meita, sieva bija mājās, tajos gados jau sākās adekvātie kopšanas pabalsti, bija drusku vieglāk. Protams, ka tiku galā ar zīdaini, nesagādāja nekādas turbo grūtības. Nē, sievu gan neesmu aizstājis uz ilgāku laiku, viņa vienkārši negribēja nekur braukt, bet citādi – nekādu problēmu. Varbūt nav komfortabli, ja bērns mostas naktī un raud, jo grib ēst vai viņam sāp vēders, un tu apzinies, ka rīt ir darba diena, un tas notiek katru nakti... Bija jāpaciešas, bet tas jau nav uz mūžu.
– Vai esi izjutis atšķirības, audzinot dēlu un meitu?
– Bērni ir dažādi. Ar dēlu mēs jau no agras bērnības kopā muzicējam. Joprojām to darām. Tas ir mūsu stūrītis, viņš pie bungām, es spēlēju ģitāru, tas tāds labs kopdarbs. Kad ciemiņi nāk, tad jau jāuztaisa kāda programmiņa.
Meita mūsu muzicēšanā nepiedalās. Viņa var pat futbolu uzspēlēt, meitene ir ļoti daudzpusīga. Dēls ir mierīgas dabas, bet meita – atspere, mazā adata.
Protams, viņi ir atšķirīgi. Katram vajadzīga sava pieeja, katram vienu un to pašu lietu nācās skaidrot citādi, lai būtu tā saprašana. Tas vien to visu padara ļoti interesantu. Abiem atšķiras intereses – savi draugi, dažādas skolas ir bijušas, dažāda mūzika, dažādas filmas utt.
Bet abus audzinām vienādi. Visiem jau šķiet – tēta meita, bet negribas piekrist tam, ka meitai būtu atļauts kaut kas vairāk nekā dēlam vai otrādi. Nē, mums ir vienlīdzība. Meita, protams, ir princese, bet nav tā, ka viņai kaut kas tiktu iedots divreiz vairāk, bet dēlam – divreiz mazāk. Tas nebūtu godīgi. Un viņi savā starpā draudzējas. Nav tā, ka šausmīgi kautos. Ir bijis, ka par kaut ko izvicinās, bet ne visu laiku. Dēlu ir visai grūti nokaitināt, un dažreiz meita viņu ķircina, ķircina – līdz brīdim, kad puika neiztur, viņš var meitēnu kaut kur stūrī iegrūst. Un tad viņa nāk sūdzēties, bet pati jau vainīga. Kā jau visiem gadās.
– Vecākajam bērnam pusaudžu gadi garām, kad jaunākajam ir klāt. Vai izjūti šo periodu kaut kā īpaši?
– Nē, neizjūtam tā. Katrai paaudzei ir savs, patlaban viņi ir salīdzinoši mierīgi. Meita ir nedaudz dullāka, viņai vajag visur skriet, braukt, paspēt izdarīt visādas lietas. Puika visu saplāno, viņš nav tik spontāns savos lēmumos.
– Kā ģimenē izlēmāt, ka dēls mācīsies pavārskolā? Varbūt viņš jau trīs gadu vecumā pieteicās visiem izcept pankūciņas?
– Tu pats savulaik nenoliki solfedžo eksāmenu Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, un tavi vecāki samierinājās ar to, ka pārtrauci izglītošanos mūzikas jomā. Vai tu, esot tēva lomā, samierinātos ar šādu rezultātu?
– Nesamierinātos, jo esmu daļu sava laika tam veltījis, cēlies sestdienu rītos, lai viņu aizvestu uz orķestri. Lietainos vai sniegotos rītos. Tā ka – to nedrīkst tā pamest, īpaši, ja viņam padodas tā lieta. Ja vienīgais šķērslis ir slinkums, tas nedarbojas. Tas nestrādā. Nav, protams, miets vai siksna, bet var aizslēgt ledusskapi pabiedēšanai, man to šad un tad patīk pieminēt (smejas).
Bērnu sasniegumi ir vecāku nopelns. Jebkurš hokejists, labs viņš vai slikts, par tādu ir kļuvis, pateicoties tam, ka tēvs vai mamma viņu, mazam esot, reizi vai divas reizes dienā vadāja uz treniņiem, sēja slidas, protams, pēc tam viņš pats tās sēja, vecāki mazgāja piesvīdušo apģērbu utt. Un tas ir tikai un vienīgi vecāku nopelns. Tas pats ir ar mūziku, ir bijuši pietiekami uzstājīgi vecāki.
Protams, šādā vecumā dažreiz jautājumi par turpināšanu vai pamešanu parādās, bet skaidrs ir tas, ka nedrīkst mest plinti krūmos, tas gabals, sasodīts, ir jāiemācās, lietas ir jānoved līdz galam. Es varu palīdzēt līdz kaut kādam posmam daudz, tad es varu mazāk, un tad ir kaut kāds posms, kad es vispār nevaru palīdzēt, jo tā nekad nav bijusi mana specialitāte, bet pirmie divi posmi ir ļoti svarīgi. Šis atkārtošanas princips, mācīšanās princips un metode – tas ir ļoti svarīgi, kaut vai pa vienai taktij dienā. Beigās salīmēsies vesels gabals.
Pavāru lietas dēlam pagaidām ir tikai mizošana, griešana, varbūt kāda vārīšana, kas ir tāds organisks process – ja recepte nav jālasa, vienmēr būs kāds, kurš tev pateiks priekšā, kas jādara. Bet muzikālā lieta – tās ir notis un citi sviedri. Ja, strādājot virtuvē, tu esi nosvīdis no karstuma, tad, spēlējot sitaminstrumentu, ja tu paspēlē no sirds kādu pusotru, divas stundas, tad arī tev riktīgi nāk ārā fiziskais.
– Un kādas attiecības ar ēdiena gatavošanu ir meitai?
– Viņa māk, ir palīdzējusi man šeit, virtuvē. Protams, šobrīd viņa sevi vēl neredz kā manu turpinātāju, bet kas zina. Interese ir, un es nebūtu pret, ja viņa teiktu, ka to patiešām grib.
– Kurš mājās gatavo ēst?
– Visi pēc kārtas, mēs visi protam pagatavot ēst.
– Nav noslēpums, ka bērniem kādā vecumposmā garšo cīsiņi, pelmeņi… Tavās mājās kaut kas šāds ir atrodams?
– Reti, var, bet reti, kad galīgi nav laika. Kaut kas jau saldētavā ir, bet tas nenotiek sistemātiski.
– Patlaban veselīgs un pilnvērtīgs uzturs tiek plaši reklamēts kā veselīga dzīvesveida sastāvdaļa. Cik lielā mērā šim jautājumam tiek pievērsta uzmanība tavā ģimenē?
– Pievēršam uzmanību sāls daudzumam. Sieva neēd gaļu, bet pārējie visi ēdam gaļu. Mēs visi varam ēst zivi, bet viņi visi trīs neēd sīpolus, un tad es visādi mānu tos iekšā. Nepatīk laikam, kā izskatās, tāds aizspriedums.
Bio, bio, protams, mums nav, taču... Piemēram, majonēzes burciņu izlietojam pusgada laikā, kilograms cukura mums iet vairāk nekā mēnesi, mēs izmantojam daudz citu garšvielu – Tuvo un Tālo Austrumu. Produktam ir jābūt labam, un, ko es ieteiktu – neaizrauties ar pusfabrikātiem ar ilgu derīguma termiņu. Sevišķi tas attiecas uz dažādām panētām lietām, kur panējuma ir divreiz vairāk nekā pamatprodukta. Protams, nevajag aizrauties ar gatavām mērcēm, bet man mājās ir atrodams gan kečups, gan majonēze, gan sinepes, bet to pielietojums ir tik niecīgs... Mēs nekad neēdam makaronus ar kečupu, uzvāru pats tomātu mērci no svaigiem tomātiem, vai var izmantot konservētus mizotus tomātus, kas ir visai dabīga mērce. Kečups ir vajadzīgs varbūt kādam šašlika gabaliņam, tas pats ar majonēzi, ko var lietot kā atvasinājumu, palīgproduktu kaut kam. Piemēram, majonēzei piegriezt marinētus gurķus, pielikt drusku krējuma un sinepju un uztaisīt savu mērci. Bet majonēzi pagatavot ir vieglāk par vieglu – olu dzeltenumi, nedaudz sinepju, etiķis, sāls, cukurs un eļļa – un viss. Vienkārši tas ir jāpaņem un jāuztaisa.
– Vai tavā mājā ir atrodams trauks ar našķiem?
– Našķi mūsmājās ir minimāli, nē, konfekšu uz galda gan nav. Uz galda varbūt dažreiz ir kāds cepums vai krekerītis. Ir dateles, kaltēti augļi, riekstiņi, bet šokolādes tāfeles nē. Domāju, ka, bērnam izaugot, mēs nekad nezinām, kas notiek, kad mūsu nav blakus. Gan jau viņi to savu šokolādes un konfekšu devu saņem bez mums. Tas pats ir ar saldējumu – reizi mēnesī mēs katrs varam apēst pa saldējumam, bet nav tā, ka nevarētu vienu dienu izdzīvot bez tā.
Mēs ēdam ļoti daudz biezpiena, galīgi dulli esam uz to, labas lauku olas, krējums... Vēl mums parasti mājās ir kāds burkāns, kālis, selerija, kartupeļi, man – sīpoli. Nav tā, ka mums būtu kaudze ar sagrieztām karbonādēm, nu nē... Puķkāposti garšo. Daudz kas mums garšo. Zupas, piemēram, savārām lielu katlu ar zupu, tās var pagatavot tik daudzveidīgas. Zupa ir gan uzkoda, gan otrais, viss kopā. Es nevāru ļoti šķidras zupas, vāru salīdzinoši biezas, jo, ja vajag, var nedaudz pieliet ūdeni, bet, ja nevajag, var pārvērst par sautējumu, piemēram, klāt pieliekot tomātus.
Siers mums garšo. Dažāda veida. Ja desa, tad laba spāņu desa, nevis kūpinātā, bet vītinātā. Mēs neaizraujamies ar dažādu kūpinājumu lietošanu uzturā. Retu reizi mans kolēģis un draugs nokūpina bekonu, cauraudzīti, tad mēs pa šķēlītei kaut kur klāt pieliekam. Ko mēs nekad veikalā nepērkam – sašpricēto kūpināto gaļu, nekad. Tai gaļā – tu redzi, kur bijusi tā špricīte, kā iemasēta tā marināde. Tas mani vienkārši tracina. Protams, kad nav ko ēst, var ēst arī to, bet... Labāk ne.
Mēs, latvieši, baidāmies izmantot garšvielas. Nezinu, ko mēs gaidām no šīs dzīves, bet... Es runāju par pipariem, kumīnu, kardamonu, kanēli, mēs vienkārši baidāmies. Garšvielas var nopirkt jebkurā veikalā. Kādreiz no ārzemju ceļojuma atvedu kaut ko autentisku, ar 200 gramu maisiņu kādam laikam pietiek, bet saturu vajag pārbērt burciņā, lai nezūd aromāts.
– Mūsdienās daudz tiek runāts par zaļo dzīvesveidu. Vai spējat saplānot produktu iegādi tā, lai atkritumos nonāktu iespējami mazāk pārtikas?
Jā, mēs izplānojam diezgan precīzi. Taču mums ir arī mājdzīvnieki. Suņuks, bīgls, ēdiena dēļ ir gatavs uz visu, taču cenšamies dot pa saujiņai sausās barības dienā. Vēl mums ir kaķis.
– Ko jūs darāt visi kopā, kad tev nav sezona un atrodas brīvāks laiks?
– Mums patīk dažādi ceļojumi. Viens ir tāds, ko visi ir pelnījuši, bet kas ne katru gadu sanāk, – aizbraukt kaut kur uz siltām zemēm un 10 dienas nedarīt neko. Es nepētu speciālos piedāvājumus, ja kāds ir pasviedis kādu ideju un padalījies savā pieredzē, es varbūt par to aizdomājos, protams, ja man tas šķiet interesanti. Reizēm mēs tā ar draugiem vai kaimiņiem aizlidojam. Bet tas nav regulāri. Mums patīk Islande, Somijas ziemeļi. Mēs tur gūstam daudz enerģijas, vietās, kur nav cilvēku. Man jau pietiek darbadienas laikā ar cilvēkiem... pasaulē ir ļoti daudz skaistu vietu, kur var aizbraukt.
Mēs ar riteņiem braucam, mums ļoti patīk staigāt. Tā kā mums ir suņuks, varam vienkārši ķemmēt mežu, taisīt zigzagus. Man sanāk vismaz pusotra stunda, divas, divarpus stundas katru dienu ar suni ejam staigāt. Tas man patīk. Vēl mums visiem patīk ūdens, abi bērni labi peld. Mums patīk šāda atpūta.
– Kādas bija tavas attiecības ar tēvu bērnībā?
– Mēs ar tēvu bijām labi draugi, un es esmu saviem bērniem labs draugs, un tas ir svarīgi. Ar mani var runāt, ar mani var pasmieties, ar mani var pakašķēties, bet ir jāklausa. Es arī klausīju savu tēvu līdz kaut kādam brīdim. Protams, ir kaut kāds vecums, kad tev šķiet, ka esi gudrāks par iepriekšējo paaudzi. Tad atkal pienāk tas nākamais posms, kad tu sāc ļoti novērtēt savu vecāku dzīves pieredzi. Te ir tāds apvienojošs posms, kad tev nav svarīgi, ko dara tavi vecāki, jo tu esi svarīgāks par viņiem, bet vienlaikus vecākiem ir ļoti svarīgi, ko tu dari, un pienāk tas brīdis, kad vecāki ar tevi sāk lepoties un tu lepojies ar saviem vecākiem. Šis ir tas apvienojošais posms, kad divas paaudzes ir satikušās un no pusvārda saprot otra intereses, dzīves uztveri. Jā, mūzikas gaumes var būt dažādas, bet ir, par ko parunāt... Tēvs mira, kad man bija 25 gadi, Reiņukam bija viens gadiņš. Ar mammu man ir labas attiecības, viņa ir tāds garastāvokļa cilvēks. Kādreiz, ja viņai kaut kas nepatīk, var man kaut ko uzgāzt virsū, tad vienkārši ir jāuztaisa pauze. Pēc tam viss ir kārtībā.
– Tev ir brāļi vai māsas?
– Nē, es ģimenē biju vienīgais bērns. Bet esmu tā audzināts... Varbūt kādam no malas šķita – viņš ir viens pats, viņam ir viss. Nē, ne vella, tā nebija, un es nevarētu teikt, ka biju viens pats. Esmu audzis sānu pie sāna kopā ar abām māsīcām, ar kurām esam ļoti labi draugi. Mums nav nekādas netīrās veļas mazgāšanas vai mēslu gāšanas. Varbūt tāpēc, ka starp mums nefigurē nekādas mantojuma lietas un kaut kādas finansiālās attiecības. Mēs iespēju robežās viens otram palīdzam, tāpēc arī esam draugi. Es vienmēr esmu uzskatījis – ja kādam kaut kā ir vairāk un viņš var padalīties vai palīdzēt, ne vienmēr finansiāli, tad ar to, sasodīts, ir jālepojas! Tas nav jāuztver kā nasta, bet par to ir jāpriecājas. Tā otra puse tev arī palīdzēs.
– Tu vairākus gadus iesaisties SOS bērnu ciematu labdarības akcijā, lai palīdzētu bērniem sagatavoties skolas gaitām. Vai ir vēl kādas jomas, kurām sniedz atbalstu, un, ja jā, kāpēc to dari?
– Es par šo jautājumu daudz nestāstu, jo tas nav tik svarīgi. Bet es, protams, atbalstu sportu, drusciņ mākslu, nedaudz dzīvnieku patversmes. Bet, ja runā par SOS ciematu akciju, man ir prieks, ka mūsu viesi saprata vēstījumu, jo restorāns pirmajā mācību gada dienā bija pilns, un izskatās, ka mēs pāris tūkstošus varēsim noziedot.
– Vai atceries kādu savu lielāko blēņu no dienām, kad biji mazs puika?
– Man ir bijis nenormāli daudz blēņu. Bija viena sāpīgā blēņa, kad tika paņemts odekolons, ieliets kaut kādā trauciņā un aizdedzināts. Tad es to nesu un kaut kur paklupu vai paslīdēju, un viss degošais odekolons man uzlija uz rokām. Es darīju pietiekami daudz blēņu, atšķirībā no saviem bērniem, bet toreiz bija citi laiki. Mēs dzīvojām daudzstāvu mājā, bija pagalms, varēja pakašķēties, daudz kas bija…
Tepat Bulduru dārzkopības tehnikumā ābolus gājām ņemt. Nevar teikt – zagt, jo tas nav pareizi, tāpat tie āboli tur sakrituši stāv un tos uz mežu ved dzīvniekiem. Tas, ka līdām pāri sētai...
Bulduru maizes ceptuvē līdām pa cauruli, pa stāvu sienu. Vajadzēja pārkāpt pāri jumtam, lai pēc tam nokāptu atkal pa sienu līdz lodziņam, kas vienmēr bija vaļā, jo iekšā bija nenormāls karstums. Un aiz tā lodziņa strādāja cilvēks, kurš kārtoja karstu maizi kastēs. Un vajadzēja pulksten divos vai trijos lūgties, lai iedod baltmaizi, bet izturīgākie gāja pulksten piecos, jo tad cepa ogu maizi (smejas), un ogu maizē pēc receptūras gāja piens un sviests, un rozīnes, un pa virsu drumstaliņas...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
