Viena kleita mammai un meitai jeb Paaudze, kas nenoveco un mirdz arī pusmūžā  (3)

"Viņa" pēta, kādas ir mūsdienu pusmūža sievietes un kas ir šī paaudze, kas nenoveco. Savos iespaidos dalās arī īstenas dāmas ar jauneklīgu attieksmi un aktivitātēm – režisore Dace Pūce un jogas pasniedzēja Daina Liepiņa, kā arī sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.

Speciālā aptaujā portālam "Telegraph" 96 procenti sieviešu, kam pāri 40, atzina, ka nejūtas pusmūžā. Savukārt vairāk nekā 50 procenti sieviešu tajā pašā aptaujā atzina, ka jūtas daudz jaunākas un enerģiskākas nekā jebkad agrāk. Vairs nav pārsteigums, ja pēc gadiem sievietes vecums tiek dēvēts par pusmūžu, bet pēc izskata un dzīvesveida to nevar novērot. Viņas bauda dzīvi tāpat kā viņu meitas!

Mūsdienās sievietes savos 40, 50 vai 60 vairs nav tikai saistītas ar mājas saimniecības vadīšanu un pārzināšanu, stīvām svinībām un dzīvi, kurā izklaide ir dārza darbi vai gājiens uz baznīcu. Viņas ļoti bieži ir materiāli neatkarīgas, uzskatos brīvas un izglītotas, vēlas atbilstoši savām interesēm pilnveidoties un atpūsties. Termins "pusmūžā" ir būtiski mainījis savu nozīmi un ar katru brīdi pieņem jaunas formas, vēsta portāls "Telegraph". Būtiski ir tas, ka šīs izmaiņas ir notikušas nesen, jo, piemēram, atskatoties nieka 30 gadu pagātnē, redzams – sievietes ap 50 bija pilnīgi citādas, ar citiem mērķiem, pārliecību un ambīcijām.

Šo paaudzi, ko mēdz dēvēt arī par nenovecojošu, spilgti atspoguļo, piemēram, pasaules slavenību un sabiedrības personu aktivitātes. Par skaistākajām sievietēm nereti atzīst aktrises, kam tuvu 50. Protams, varētu apgalvot, ka viņām ir pietiekami līdzekļu, lai tērptos un lutinātu sevi pie labākajiem meistariem, tomēr arī tepat Latvijā ir neskaitāmas sievietes, kuras pēc 50 jūtas veselākas, brīvākas, možākas un jaunākas nekā savos 20. Te ir runa par attieksmi pret dzīvi, par uzdrošināšanos darīt tā, kā patīk un gribas.

Pusmūža cilvēku grupai angliski pat ir dots jauns termins – "perennials", kas tulkojumā nozīmē "daudzgadīgie". Kā portālam "Telegraph" skaidro eksperte Džīna Pella (Gina Pell), šīs paaudzes cilvēki ir vieni no ziedošākajiem un erudītākajiem, viņi vienmēr zina par pasaules notikumiem, seko līdzi tehnoloģijām un draudzējas ar dažāda vecuma cilvēkiem. Viņa "daudzgadīgos" raksturo kā ziņkārus, tādus, kas vēlas dalīties ar savām zināšanām, kam piemīt līdzjūtība un kaislība, radošums un pārliecība, kā arī raksturīga domāšana globālā kontekstā un riska uzņemšanās.

Tāpat pirms dažiem gadu desmitiem īsti nebija iedomājams mainīties ar apģērbu vai apaviem starp mammu un meitu. Pat iet kopā ballēties vai ceļot kopā. Mūsdienās tā ir diezgan ierasta prakse. Mammas un meitas dodas kopīgi iepirkties vai sportot, dodas pārgājienos un skatās vienus un tos pašus seriālus. Kā norāda portāls "Telegraph", diezgan labi šo "daudzgadīgo" paaudzi raksturo spontanitāte. To parasti neasociē ar cilvēku pusmūžā. Savās pārdomās un pieredzē dalās divas sievietes, kas ar savu jauneklīgumu un enerģiju drīzāk atbilstu jaunākajai paaudzei, – režisore Dace Pūce un jogas pasniedzēja Daina Liepiņa, kā arī sociālatropologs Klāvs Sedlenieks.

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks norāda, ka sievietes loma, attieksme un pat vecums, kad tiek laists pasaulē pirmais mazulis, ir mainījušies veselā simtgadē. Mazāk izmaiņas ir vērojamas pēdējos 20 gados, tomēr joprojām norit nepārtraukta mainība.

Sedlenieks izmanto salīdzinājumu no lugas "Skroderdienas Silmačos", kur darbojās kolorītās sievas Bebene un Pindacīša. Viņas pēc principa atgādina tipiskas vecmāmiņas ar muļķīgām izdarībām, lai gan pēc vecuma viņām bijuši aptuveni 35 gadi. "Mēs mūsdienās to uzskatītu par brieduma gadiem, kad cilvēks ir sasniedzis pilnasinīgu dzīvi, beidzot ir pieaudzis, bet toreiz tas jau bija dzīves noriets. Simtgades perspektīvā ļoti labi redzams, ka galvenais ir tas, ka tas mūža ilgums un labklājība vecumdienās ir stipri pieaugusi," stāsta sociālantropologs.

"Vecums pie pirmā bērna piedzimšanas ir palēcies gandrīz 10 gadus vēlāk, nekā bija agrāk. 27,2 gados vidēji piedzimst pirmais bērns," stāsta Sedlenieks, piemetinot, ka 80. gados tie bijuši aptuveni 25 gadi, bet pēc neatkarības atgūšanas vecums strauji pieauga. Viņš norāda, ka tad bijusi parasta lieta pēc vidusskolas beigšanas apprecēties un dzemdēt pirmo bērnu. "Manai mātei pirmais bērns piedzima 23 gadu vecumā, man pašam tā arī bija, ka vecākā meita piedzima 23 gadu vecumā. Tas bija tāda diezgan normāla, parasta lieta. Nekas īpašs manas paaudzes vecumā tas nebija," tā sociālantropologs.

Viņš norāda, ka vecums, kad sievietēm piedzimst pirmais bērns, šobrīd strauji pieaug, tomēr arī viņa paša paaudzes vecmāmiņas ir jaunas vecmāmiņas. "Respektīvi, viņas ir vecmāmiņas, kuras nebūt nejūtas vecas, kā Pindacīša un Bebene. Tas ir saistīts ar to, ka dzīve visā visumā ir gājusi uz augšu, tas jaunības vecums ir pagarinājies un tāpat arī ir pagarinājušies citi posmi. Vidējais dzīves ilgums nav palielinājies, tas diezgan lēni pieaug, bet jaunības laiks ir ilgāks," skaidro Sedlenieks.

Kā atzīst režisore Dace Pūce, viņa ar meitu drēbes nemainot, jo katrai ir pilnīgi citāda gaume. "Man ir savs skapis, viņai savs. Bet, runājot par laikmetu, es pilnībā piekrītu, jo daudz kas ir mainījies dzīves uztverē. Būsim godīgi – es nejūtos veca, ja es sākšu justies, tad pateikšu. Drīzāk otrādi, jūtos arvien jaunāka un jaunāka. Tas izklausās diezgan "slimi"," norāda Dace. Viņa skaidro, ka šobrīd no pleciem ir nokritis tas, kas bijis 20 gadu vecumā: "Vājāka veselība, nepārliecinātība, lieks stress, bailes, pierādīšanas mānija, ka es esmu tā vērta, lai uz mani paskatītos un ņemtu vērā. Tas viss ir aizgājis pagātnē. Esmu ļoti laimīga, ka esmu no tā tikusi vaļā."

Dace ir viena no tām latviešu sievietēm, no kurām enerģija plūst aumaļām. Viņa azartiski runā un spriež, norādot, ka gadu laikā viņas dzīvē daudz kas mainījies, piemēram, nepieciešamība pēc dabas. "Man patīk pie dabas arvien vairāk. Kādreiz bija pilnīgi vienalga, man nevajadzēja iet uz mežu, pie jūras, tagad es jūtu, ka man arvien vairāk tas patīk. Man ilgi bija vienaldzīga daba – līdz 40 gadiem, bet tagad es kaut ko sāku sajust, kaut kādas vibrācijas, ko kādreiz nesajutu," viņa stāsta.

Kā norāda portāls "Telegraph", nereti tieši būšana kopā ar jauniem cilvēkiem, piemēram, darbavietā, "parauj" līdzi arī pusmūža sievietes, kas drīzāk līdzinās saviem jaunajiem kolēģiem. Arī Dacei ir līdzīgi: "Es ikdienā strādāju ar jauniem cilvēkiem un nejūtu to atšķirību. Es varu izteikt komplimentus jauniem cilvēkiem, jo man šķiet, ka tagad jaunā paaudze ir daudz gudrāka nekā es, kad biju viņu vecumā. Daudz ātrāka, daudz enerģiskāka un radošāka, trakāka. Viņi ir atvērtāki. Es nejūtu nekādu gadu atšķirību – es ar viņiem varu lamāties, izraudāties, strīdēties." Viņa stāsta, ka sevi nevērtē augstāk par jaunajiem tādēļ, ka ir vecāka un ar lielāku pieredzi, drīzāk ir otrādi – ar jaunajiem Dace iemācās citāda veida pieredzi.

Režisore norāda, ka viņai gadījusies dažāda pieredze, piemēram, virs 30 gadu sliekšņa, kad viņa veidojusi lielos pasākumus: "Bija tāda attieksme pret mani – "nu, ko tad tu, zaķīt, gribi tagad izstāstīt"." Tomēr viņa atzīst, ka šādas situācijas tikai norūda un palīdz dzīvē sasniegt vairāk. "Ja skolā apceļ, tas ir ļoti labi. Tie, kurus skolā apcēluši, kļūst par bosiem. Es zinu ļoti daudzus, kas skolā tika apcelti – ne tā izskatījās, ne tā runāja – un tagad ir augstos posteņos tikai tāpēc, ka viņi iekšēji norūdījās," stāsta Dace. Viņa piemin, ka to pašu var teikt arī par sevi: "Es kādreiz vairāk teicu – ko nu es, es jau neko nevaru, man ir bail. Ejot cauri dzīves vētrām, rodas rūdījums. Tas ir tas, kas tevi tur. Tu nevari sabrukt, raudāt un teikt – man ir slikti vai kaut ko nevaru. Tev vienkārši jāiet. Ejot cauri dienām un gadiem, lēnām jūti, ka tev arvien vieglāk ir stāvēt uz abām kājām."

Domājot par to, kā sievietes ir mainījušās, gadiem ejot, Dace dalās atmiņās par savu mammu: "Man mamma bija ļoti mīļa. Viņa man atļāva radoši izpausties dažādos veidos. Tas man ļoti palīdzēja. Es varēju apzīmēt sienas, durvis, es dziedāju, spēlēju vijoli. Es biju ļoti radoša visādās izpausmēs. Viņa par to jūsmoja. Līdz ar to viņa man baigi palīdzēja." Viņa atzīstas, ka pati šajā ziņā ir "sliktāka", jo ikdienā darbojas radošos veidos. "Es tā dabiski nemāku jūsmot, jo ienāku ar savu kritiku. Tas nav labi bērniem, to es apzinos. Diemžēl es nevarēju savu dēlu briesmīgi slavēt, es viņam teicu – nē, nav labi tur, tur un tur. Mana mamma vienmēr ir mani atbalstījusi, slavējusi, bet tas vienmēr palīdzējis kaut ko sasniegt," norāda Dace.

Taujāta par to, vai mūsdienu pusmūža sievietes izjūt spiedienu no sabiedrības puses par palikšanu "mūžīgi jaunām", Dace atbild ar spēcīgu: "Nē!" Viņa atzīst, ka ir pietiekami neatkarīga un pati izvēlas, ko grib darīt un ko ne. "Es nejūtu nekādu spiedienu. Vienīgi spiedienu pašai no sevis. Ja es redzu, ka man nepatīk mans atspulgs spogulī vai veikala vitrīnā, tad es to daru subjektīvi pati ar sevi," tā Dace. Režisore norāda, ka pati sev var norādīt, ja kaut kas nepatīk, tomēr no malas neviens nav teicis vai paskatījies "ne tā".

Kā stāsta jogas pasniedzēja Daina Liepiņa, kas ar savu dzīvesprieku pārspēj dažu labu pusaudzi, pirms vairākām desmitgadēm sievietes agrāk aizgāja pensijā un tiešām kļuva par vecmāmiņām šī vārda stereoskopiskā nozīmē, tāpēc vecmāmiņu stereotips varēja labi iesakņoties. Tomēr viņa norāda, ka tas varēja notikt, jo pati sabiedrība bija tāda. "Cilvēkiem ir pieņēmumi, un tas jau nāk paaudzēs. Tas, ka tevi palaiž pensijā 50 gados, visa tā mājsaimniecības būtība sievietēm – jāsargā pavards, kur tādā vecumā lēks, skries. Man šķiet, ka viss bija saistīts ar sabiedrību," norāda Daina.

Portāla "Telegraph" informācija liecina, ka mūsdienu pusmūža sievietes mēdz izjust pastiprinātu sabiedrības spiedienu un jaunības kultivēšanu. Tam piekrīt arī Daina: "Tas "iezombējas" apziņā, lai kā tu gribētu vai negribētu. Tā arī notiek." Tomēr viņa norāda, ka būtisks jaunības uzturētājs ir tieši aktīvi bērni. "Mani bērni ir tādi, kas man neļauj kļūt vecai. Viņi piedāvā man izklaides – braucienus ar SUP dēļiem, slidošanu un riteņbraukšanu. Tas ir tas jaunības eliksīra noslēpums, ka bērni neļauj mammām palikt vecām. Es savā nodabā varbūt to neredzu, bet viņi organizē, aizved, parāda, iemāca, tikai jāizmēģina. Ja tu ļaujies, tas tevi tikai padara dzīvāku un jaunāku," stāsta Daina.

Taujāta, kādas attiecības un kopīgas aktivitātes viņai ir ar meitu, Daina smaida: "Mēs visu ko darām. Viņa nāk pie manis uz nodarbībām, tad atkal man izstāsta visādus knifiņus un labumiņus, parāda jaunas lietas, kas nav manā apritē. Tad mēs abas "pačilojam". Acis mirdz, kad mēs ilgi neesam satikušās. Esam laimīgas, kad satiekamies." Viņa piekrīt, ka mūsdienu pasaulē ir būtiski mainījušās attiecības, zudušas robežas un pierastie noteikumi starp mammām un meitām.

Iespējams, ka šī brīža pusmūža sieviešu atbalsts ir aktivitāšu un dažādu vaļasprieku iespējas, mūsdienu tehnoloģijas skaistumkopšanā, zināšanas par pilnvērtīgu uzturu un nepieciešamajām sportiskajām aktivitātēm, kā būtiski pietrūka iepriekšējām paaudzēm Padomju Savienībā. Par saviem vecākiem Daina stāsta: "Viss bija ļoti ierobežots, nekādas informācijas. Aktivitātes, parki, takas – nekā tāda nebija. Mūsu vislielākais prieks kādreiz bija staigāt pa Siguldu." Viņas vecāki arī bērnus aizrāvuši ar dejošanas, sportošanas vaļaspriekiem, kas šobrīd turpina priecēt un ļauj būt aktīviem: "Tas vaļasprieks jau arī tevi padara jaunāku. Arī tas, ka ej un jūti līdzi saviem bērniem, piedalies. Tas ir viņu nopelns – kustība un deju mīlestība. Mēs tikām vadāti līdzi uz visiem deju kolektīva koncertiem, uz deju svētkiem. Tāda tā dzīve – kustīga un virpuļojoša."

Daina norāda, ka viņai kopš bērnības bijis žēl skatīties uz veciem cilvēkiem, kas ir nevarīgi, klibi, salīkuši vai bez spēka. "Tik, cik ir mūsu rokās, gan varam padarīt – pavingrot un pakustināt sevi, lai nebūtu tāds rezultāts. Mēs atbildam par savu rezultātu. Man nav nekādi milzīgi mērķi "aizbraukt mākoņos", man ir tikai mērķis pilnvērtīgi dzīvot, neapgrūtināt nevienu citu un dzīvot, visu izdarot pašai," atklāj jogas pasniedzēja. Vaicāta par spontanitāti, Daina norāda, ka mācās būt spontāna – dažās lietās tas izdodas lieliski, citreiz viņa apdomā ilgāku laiku un tikai tad piekrīt jauniem izaicinājumiem.

Arī nodarbībās, kuras vada Daina Liepiņa, ir sastopamas mūsdienu pusmūža sievietes. Viņa norāda, ka katra no viņām ir citāda. "Ir tādas, kas domā – es esmu veca, ko tad es te... Tomēr ir arī pašpietiekamas sievietes, kas apmierinātas ar dzīvi, un viņas zina, ko viņas grib un ko viņas no visa šī procesa iegūs. Tas ir ļoti individuāli, ar katru cilvēku ir citādi," stāsta Daina. Viņa novērojusi, ka pusmūža sievietes nav vienādas – vienas ir aktīvas un ļaujas, citas baidās, neuzticas un pat slēpjas. Savukārt vēl daļa uzsāk, piemēram, jogas nodarbības ar lielu centību un vēlāk pārcenšas.