Bērnu 'Gaiļezeru' slēgs. Kas jāzina bērnu vecākiem?  (10)

Bērnu slimnīca Torņakalnā nākamgad svinēs 120. gadadienu. Tā dibināta 1899. gada 2. oktobrī par 200 tūkstošiem zelta rubļu, ko pilsētai novēlēja turīgais uzņēmējs un tirgonis Džeimss Armitsteds, slavenā Rīgas mēra onkulis. Labdara vārds iemūžināts uz administratīvā korpusa fasādes.

Sākotnēji stacionārā bija vien 116 vietas un sešas nodaļas – iekšējo slimību, ķirurģiskā, skarlatīnas, difterijas, infekciju un ambulatorā. Kad 1971. gadā deviņām viena un divstāvu ēkām pievienoja deviņstāvu korpusu, gultasvietu skaits pārsniedza tūkstoti.

Gaiļezerā bērnu slimnīca tika izveidota teju gadsimtu vēlāk – 1981. gadā, plānojot 406 pacientu gultasvietas. Tai bija jākļūst par mūsdienu bērnu medicīnas bastionu. Diemžēl tieši šai iestādei sanāca nokļūt zem laika ķirurga skalpeļa.

Šobrīd Bērnu KUS novietnēs palikušas vien 300 gultasvietas, apmēram tikpat ir arī ārstu, kuri gadā apkalpo vairāk nekā 20 tūkstošus stacionāra pacientu un sniedz ap 270 tūkstošiem ambulatoro konsultāciju. 2017. gadā kopumā slimnīcā strādāja 1959 cilvēki, tās kopējais budžets pārsniedza 36 miljonus eiro.

Jaunais slimnīcas galva Valts Ābols (attēlā) vadības grožus pārņēma no pašreizējās veselības ministres Andas Čakšas(ZZS) pērnā gada februārī. Līdz tam viņš 20 gadus strādājis farmācijas uzņēmumā "GlaxoSmithKline Latvia", kā arī bija Ārvalstu investoru padomes Latvijā valdes loceklis.

Ābols divus gadus lasa lekcijas par veselības vadību Rīgas Stradiņa universitātē. Pats savulaik ar izcilību beidzis Latvijas Medicīnas akadēmiju, specializējoties ķirurģijā. Ābolam ir maģistra grāds uzņēmējvadībā, kas iegūts Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā, kā arī maģistra grāds sabiedrības veselībā – iegūts Liverpūles Universitātē.

Kopš 2018. gada Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētāja alga palielināta no 4638 uz 5335 eiro mēnesī. Tas ir lielāka nekā viņa priekšteces alga tagad, esot ministra krēslā (nedaudz virs 4000 eiro). Čakšas laikā atbalstīta algu palielināšanu mediķiem un slimnīcu vadītājiem, lai valsts sektorā noturētu labākos.

Valta Ābola apstiprinātais jaunievedumu plāns slimnīcas nākotnei šķiet iespaidīgs. Vai uz to liktās cerības attaisnosies? Rezultāti rādīs.

Nevilcināšos un ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem: kādēļ bērnu "Gaiļezers" tiek slēgts?

Jau kopš 2004. gada "Gaiļezers" un "Torņakalns" juridiski ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas divas daļas. Kādēļ lēmums tika pieņemts Torņakalnā? Galvenais iemesls – bērni, kas nokļuva "Gaiļezerā", bija "apdalīti" kvalitātes ziņā. Torņakalnā ir daudz lielākas dažādu izmeklējumu iespējas – te ir speciālisti un aprīkojums. Lai bērniem veiktu visus nopietnos izmeklējumus, dienā līdz pat trīs reizēm organizējām transportu no "Gaiļezera" uz Pārdaugavu.

Aplūkosim faktus. Bērnu "Gaiļezers" tika atklāts 1981. gadā. Tajā laikā "Torņakalnā" bija 1200 gultasvietas, bet "Gaiļezerā" tika organizētas vēl 406. Tolaik Latvijā dzima ap 40 tūkstošiem bērnu gadā, un bērnu mirstība slimnīcās bija ārkārtīgi augsta – 20 %. Nāca partijas rīkojums: samazināt letālo gadījumu skaitu. Tā kā viens no galvenajiem mirstības iemesliem bija nozokomiāla (slimnīcas) infekcija, viens no lēmumiem bija būvēt jaunus, mūsdienīgus korpusus Gaiļezerā.

Tagad Latvijā dzimst divreiz mazāk bērnu – ap 18 tūkstošiem gadā. Kardināli mainījusies arī visa medicīna. Ja astoņdesmitajos gados spēkā bija rīkojums, ka "bērni līdz trīs gadu vecumam ar minimālām veselības sūdzībām ir jāhospitalizē piespiedu kārtā", tad tagad medicīnas aprūpe maksimāli pārnesta uz ambulatorajiem un dienas stacionāra apstākļiem. Mūsdienās viens bērns vidēji slimnīcā pavada piecas dienas (vēl 1995. gadā tās bija 13,6 dienas).

Tā rezultātā Torņakalna slimnīcā ir tikai 300 guļvietas. Savukārt bērnu mirstība samazinājusies līdz 0,19 %. Statistikā iekļauti arī tie bērni, kas dzimuši ļoti priekšlaicīgi – ar svaru no puskilograma –, kuriem agrāk nebija nekādu izredžu izdzīvot.

Nav nekādu racionālu iemeslu uzturēt lielu gultasvietu skaitu. Un te man jautā – vai nevar visu dalīt uz pusēm, proti, atstāt 150 vietas vienā krastā, bet 150 – otrā, "Gaiļezerā".

Un kādēļ ne?

Diemžēl. Mēs esam maza valsts, speciālistu Latvijā ir tieši tik, cik ir. Dažos rajonos to nepietiek pat vienai slimnīcai. Tas pats ir ar aparatūru: pat tā, kas ir Torņakalnā, reizēm netiek pilnībā izmantota, savukārt iegādāties dubultā nav racionāli. Kalkulējām un apsvērām iespēju izremontēt un uzturēt "Gaiļezeru", sanāca, ka nepieciešamas trīsreiz lielākas investīcijas, nekā visu pārnesot uz Torņakalnu. Pašreizējā variantā ieekonomējam ap pusmiljonu eiro gadā (pēc 2021. gada) – to var izmantot sasāpējušu jautājumu risināšanai. Galvenokārt – jaunas aparatūras iegādei, kam šobrīd nepietiek līdzekļu.

Gaiļezerā slimnīcas platība ir 20 tūkstoši kvadrātmetru, no tiem tiek izmantoti mazāk nekā septiņi tūkstoši. Turklāt slimnīca atrodas uz privātas zemes – saimniekiem jāmaksā par nomu, kopā ar nekustamā īpašuma nodokli tam tiek tērēti 19 992 eiro. Pacientiem jāmaksā par privāto autostāvvietu, savukārt auto novietošanu Torņakalnā regulē slimnīca: ja pacienta ierašanās stacionārā ir medicīniski pamatota, tad par stāvvietu nav jāmaksā.

Kā tehniski notiks "Gaiļezera" slēgšana?

Līdz jūlijam tur vēl bija daļa neonatoloģijas, pediatrijas un infekcijas nodaļu, tagad tās visas ir Torņakalnā.Pašlaik "Gaiļezerā" ir tikai rehabilitācijas, psihiatrijas nodaļas, kā arī neatliekamās palīdzības punkts. Jau vairākus gadus "ātrie" turp bērnus neved.

Šobrīd uz "Gaiļezeru" bērnus ved vecāki, kad ģimenes ārsts nav pieejams, bet visi nopietnie gadījumi – tikai "Torņakalnā". Vecāku ērtību vārdā neatliekamās palīdzības punkts Gaiļezerā funkcionēs, kamēr nebūs pārcēlušās visas pārējās nodaļas, bet pēc tam punkta liktenis būs atkarīgs no tā, kas notiks ar "Gaiļezera" ēku pēc mums.

No 2020. līdz 2021. gadam visām slimnīcas nodaļām jābūt vienuviet. Tādēļ Torņakalnā tiek rekonstruēta viena ēka rehabilitācijai, savukārt psihiatrijas nodaļas vajadzībām tiks būvēts pilnīgi jauns nams – atbilstošs mūsdienu prasībām, integrējot gan stacionāro, gan ambulatoro psihiatriju, kā arī visus funkcionālos speciālistus – smilšu, deju terapiju utt. Šobrīd esam projekta stadijā, konsultējamies ar somu ekspertiem. Klīnikas vadītājs, jaunais un talantīgais bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, mēnesi mācījās īpašā programmā Somijā.

Visas nodaļas varēs sadarboties. Tas palīdzēs organizēt agrīnu psiholoģisko un rehabilitācijas palīdzību visiem pacientiem, kas ir svarīgi.

Melš, ka "bērnu Gaiļezeru" pārveidos par medicīnas kompleksu NATO kareivjiem. Vai varat to apstiprināt vai noliegt?

Neko tādu neesmu dzirdējis. Ja jautātu manu viedokli, būtu racionāli izmantot šīs telpas netālu esošās Austrumu slimnīcas funkciju pastiprināšanai. Piemēram, visu aprīkot un pielāgot veco ļaužu aprūpei, kuri slimnīcā atrodas ilgstoši ar hroniskām saslimšanām. Tā taču ir reāla problēma!

Cilvēki gados nonāk universitātes klīnikā, kur viņiem nodrošina augsta līmeņa pakalpojumus, bet tad pienāk brīdis, kad nepieciešama minimāla medicīniskā palīdzība un kopšana – Rīgā ir ļoti maz iespēju, kur sūtīt šādus cilvēkus. Bet viņu taču būs aizvien vairāk – dzīves ilgums aug, cilvēki nodzīvo līdz hroniskām saslimšanām, kad nepieciešama pastāvīga medicīniskā palīdzība. Bet ne jau man tas ir jālemj.

Latvijas Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis lēmumā par bērnu slimnīcas apvienošanu saskata draudus tajā, ka labā krasta bērniem neatliekamā palīdzība var būt novēlota, ja, piemēram, uz tilta veidosies transporta sastrēgumi...

Kā jau teicu, pēdējos gadus "ātrie" ved bērnus tikai uz Torņakalnu. Neesmu dzirdējis par reāliem gadījumiem, kad kāda bērna veselībai būtu nodarīts nelabojams kaitējums, jo uz tilta bijis satiksmes "korķis". Atcerieties, ka uz "Torņakalnu" pēc augsti kvalificētas palīdzības ved bērnus no visas valsts.

Un tomēr piekritīšu, ka kaut kāda neatliekamā palīdzība Daugavas labā krasta bērniem ir nepieciešams. Uzskatu, ka ne pārāk sarežģītu neatliekamo palīdzību bērniem šajā Rīgas pusē tomēr jāsaglabā. Jautājums – kur to organizēs? Atstās esošajā vietā vai kooperēsies ar pieaugušo Austrumu slimnīcu, vai vēl kāds cits variants? Lēmums būs. Bet vecāku satraukumam iemeslu neredzu.

Pirms divdesmit gadiem, kad nonācu slimnīcā ar zīdaini, Neonatoloģijas nodaļas augšējā stāvā naktīs pa grīdām skraidīja peles. Kas mainījies pacientu apkalpošanas līmenī šobrīd?

Pašlaik visas ēkas, kur atrodas mazie pacienti, ir izremontētas atbilstoši mūsdienu prasībām. Paskatieties pati! (Paskatījos, viss ir skaisti – aut. piez.) Varbūt, izņemot administratīvo korpusu. Vienīgā piezīme – pirms 10 gadiem remontētā gaisa kondicionēšanas sistēma korpusos šovasar neizturēja karstuma pārbaudījumu. Tagad rēķinām, cik izmaksās ventilācijas modernizācija.

Es teiktu, ka mūsu slimnīca ir pacientu drošības pionieris – soli priekšā jebkurai citai slimnīcai Latvijā. Cenšamies atrast sistēmas risinājumu, lai izvairītos pat no atsevišķiem nelaimes gadījumiem. Kļūdās it visi – palasiet Amerikas medijus, kur raksta par triljonos dolāros mērāmām kompensācijām par medicīniskajām kļūdām. Būtiski ir laicīgi identificēt visas nepilnības, atzīt tās un atrast risinājumu, lai tas neatkārtotos.

Piemēram, pacientam tika iedotas nepareizās zāles. Tūlīt tiek analizēts, kā kas tāds varēja notikt. Izrādās – medmāsa pēc 8-10 stundu darba ir nogurusi un sajaukusi divus medikamentus ar līdzīgiem nosaukumiem. Mēs nevaram aprobežoties ar to, ka vainīgo sodīsim un piedraudēsim: turpmāk esi vērīga un nezaudē modrību! Pieņemam lēmumu marķēt flakonus ar līdzīgiem nosaukumiem: vienam sarkans aplītis, otram – zils.

Vai arī – kā izslēgt iespēju, ka tiks sajauktas līdzīgas iekšķīgo medikamentu devas 1000 mg un 10000 mg? Vai – kā nepieļaut to, ka tiek sajaukti pacienti (pasaulē tā ir ļoti izplatīta kļūda, kaut par to nemīl runāt)? Tiek radīta virkne nosacījumu – sākot ar aproci un jautājumu "Kā tevi sauc?"... Vienkāršas lietas, kam jānotiek automātiski.

Mēs pieprasām, lai darbinieki atzītu kļūdas un ziņotu mums pat par tiem gadījumiem, kad viņi "gandrīz kļūdījušies". Jo, ja vienam tas ir "gandrīz", tad cits var tik tiešām kļūdīties. Arī vecākiem ir iespēja ziņot mājaslapā par visām šaubīgajām un negatīvajām situācijām. Vienkāršākais piemērs: bērns izkrita no gultas. Tātad jāsaprot, kā tas bija iespējams un kā no tā izvairīties nākotnē.

Cits ģenerālais virziens – pārcelt visu iespējamo palīdzību ārpus stacionāra robežām: uz ambulanci, dienas stacionāru vai pat uz mājām. Aktīvi attīstām "mājas programmas" pacientiem, kuri vēl nesen varētu dzīvot tikai slimnīcā. Piemēram, barības maisiņus pacientiem ar parenterālo barošanu caur vēnu (apejot kuņģa-zarnu traktu) speciālisti gatavo šeit, tos piegādā bērniem mājās. Tas pats ar plaušu mākslīgo ventilēšanu. Diemžēl bieži vien tie ir bērni, kas vairs neizveseļosies, tomēr viņiem ir ļoti svarīgi dzīvot mājās ar ģimeni, nevis gulēt slimnīcā.

Aktīvi ieviesīsim attālinātās pieejas pakalpojumus. Ne vienmēr pacientam nepieciešams fizisks kontakts ar ārstu, bieži vien pietiek ar konsultāciju video režīmā (piemēram, skaipā). Teiksim, saziņa ar psihiatru ir saruna, kurai brauciens uz slimnīcu nav obligāts. Ārvalstīs teju puse šādu konsultāciju notiek skaipā. Tāpat arī otrā vizīte pie ārsta, kad tiek paziņoti analīžu un izmeklējumu rezultāti un noteikta ārstēšana. Manas ambīcijas – nākamā gada laikā izstrādāt šādu sistēmu un pamazām to izvērst.

Šis virziens saistīts arī ar to, ka Latvija nevar atļauties visus speciālistus, jo īpaši retu slimību. Mēs vienojamies ar atsevišķiem mediķiem no Itālijas, Vācijas, Somijas, ASV, kas brauc šurp uz sarežģītām operācijām – palīdz un māca vietējos speciālistus. Piemēram, Igaunija šādi jau sen sadarbojas ar Somiju.

Ja speciālista atbraukšanu neizdodas noorganizēt, bet ārstu konsīlijs nolemj, ka bērnam nepieciešama tāda ārstēšana, mēs sūtām viņu uz ārzemēm par valsts līdzekļiem. Šādi ir 40 gadījumi gadā. Tā kā valsts neapmaksā bērna pavadošās personas izdevumus, līdzekļus tam vāc Bērnu slimnīcas fonds.

Vai ir nozares, kurās bērnu medicīna Latvijā izceļas starptautiskā līmenī? Vai pie mums brauc ārstēties? Vai aicina mūsu speciālistus?

Protams. Sāksim ar to, ka pērn vien pie mums ārstējās bērni no 90 valstīm, īpaši daudzi no Krievijas un Baltkrievijas. Mēs īstenojam unikālas ķirurģiskās operācijas refraktoras epilepsijas ārstēšanā, kurā krampjus nespēj apturēt pat ar trīs un vairāk medikamentu palīdzību. No Krievijas pie mums brauc uz skoliozes operācijām. Pagājušajā gadā atklājām Reto slimību koordinācijas centru, jo vairumā gadījumu tās tiek diagnosticētas bērnībā.

Esam divu starptautisko tīklu dalībnieki – reto acu slimību un onkoloģijas – tas ļauj konsultēties ar starptautiskiem šādu saslimšanu speciālistiem. Grūti nozīmēt ārstēšanu pacientam, ja viņš, piemēram, ir vienīgais Latvijā un ārsts tādu gadījumu nav redzējis, savukārt kaut kur kādā lielā valstī, teiksim, Francijā, šādi bērni ir vairāki un ir ārstēšanas pieredze. Šo iniciatīvu atbalsta Eirokomisija.

Mūsu speciālisti ir atzīti Eiropas līmenī. Tā, piemēram, diagnostikā ar pazeminātu radiācijas fonu mēs esam pirmajā vietā Eiropā. Datortomogrāfija bērniem ir procedūra ar nosacītu risku, Jo zemāka radiācijas deva, jo zemāks risks, tomēr no devas atkarīga attēla kvalitāte. Mūsu speciālistiem izdevies "izskaitļot" optimālā līdzsvara metodi, to viņi māca kolēģiem no Krievijas, Gruzijas un citām valstīm.

Pie mums tiek veikts ap 50 atvērtajām sirds operācijām – vairāk nepieciešamības valstī nav, bet ķirurgiem nepieciešama pastāvīga prakse, tādēļ mūsu mediķi, lai celtu kvalifikāciju un praktizētos, dodas uz ārvalstīm.

Man ir sajūta, ka ne vienmēr šīs publikācijas ir koordinētas un ne visas vietējās iespējas izmantotas. Ar šo grēko pat solīdi labdarības fondi. Virkne iniciatīvu nāk no pašiem vecākiem, pat ja ārsti šādu medicīnisko palīdzību uzskata par neracionālu. Un es nekādi nevaru nosodīt vecākus par to, ka viņi to redz kā vienīgo izeju. Tāpat nauda tiek vākta tam, kas ir nepieciešams, bet ko valsts neapmaksā – īpašas zāles, specifiskas ortozes vai rehabilitācijas metodes.

Nereti nauda tiek vākta nevis unikāliem un retiem gadījumiem, bet izplatītu saslimšanu ārstēšanai. Piemēram, rehabilitācijai pacientiem ar bērnu cerebrālo trieku (BCT). Kādēļ valsts viņiem nenodrošina bezmaksas rehabilitāciju? Valstij taču ir izdevīgi, ka cilvēki paši pārvietotos un paši sevi apkalpotu.

Patiesībā valsts apmaksā atsevišķus pakalpojumus arī tiem, kam ir BCT. Problēma ir tajā, ka tas nav nokoordinēts un vecākiem pašiem jāmeklē iespējas dažādos rehabilitācijas posmos. Ceru, ka jaunajā rehabilitācijas centrā sāks strādāt arī kompleksā multidisciplinārās palīdzības programma.

Izklausās skaisti, bet pagaidām visur un uz visu ir rindas. Jā, tādas, ka, kamēr sagaidīsi savu kārtu, problēma būs samilzusi un tās risināšana būs krietni dārgāka. Piemēram, es savam bērnam valsts apmaksātas masāžas gaidīju gandrīz trīs gadus. Ja šajā laikā neietu uz dažiem maksas masiera seansiem, tonuss kājās pastiprinātos un ar parastu masāžu vairs nepietiktu. Bet ne visiem vecākiem pietiek līdzekļu bērna masāžai.

Te ir divas atbildes. Pirmā: nereti vecāki tik ilgi gaida rindā, jo vēlas masāžu ārpus darba laika, vakaros. Rinda uz šo pašu masāžu dienas vidū varētu būt ievērojami īsāka. Otrā: bērnu medicīnas iestādēs jārīkojas tāpat kā pieaugušo universitātes klīnikā – jāievieš prioritāšu sistēma. Tiem, kam sekas var būt neatgriezeniskas, pie speciālista jānonāk ātrāk.

Ticiet man, pie mums ar rindām nav tik bēdīga situācija! Nevienā valstī nav tā, ka atnāc pie ārsta un tevi uzreiz pieņem. Lūk, piemēram, Īrijas slimnīcu tīkla stratēģiskas plāns: viņi tiecas uz to, lai hospitalizācija nebūtu jāgaida ilgāk par astoņiem mēnešiem, lai neviena ambulatorā pieņemšana nebūtu jāgaida ilgāk par 52 nedēļām (gadu!), pediatrijā un endoskopijā – ne ilgāk par 20 nedēļām, bet neatliekamajā palīdzībā – sešas stundas. Pie mums ir labāk jau tagad.

Vēl viens moments. Esam maza valsts, informācija izplatās ātri. Vecāki bērnu vēlas vest nevis vienkārši pie speciālista, bet pie konkrēta speciālista. Tā rezultātā pie vieniem ārstiem rinda ir mēnešiem ilga, pie citiem – nedēļu, divas.

Un labā ziņa, kuru ne vienmēr pacienti zina, – gadījumos, kad pēc ģimenes ārsta domām speciālists nepieciešams nekavējoties, viņš var noformēt speciālu pieprasījumu, izklāstīt steigas iemeslus (sliktas analīzes, pamatotas aizdomas utt.) un tad pacients uz pieņemšanu var tikt 10 dienu laikā.

Tipisks gadījums: bērnam sāp auss, pie otolaringologa pieraksts pilns mēnesi, divus. "Akūtajā stundā" viņš pieņem 5 līdz 6 pacientus. Bet, ja Rīgā ir epidēmija, aiz durvīm sēž desmitiem bērnu. Kā šajā situācijā?

Ja visi, kam sāp auss, dosies tieši pie lora, tad lors nepagūs pieņemt visus, kam ir tik tiešām nopietna problēma. Filtrs ir pediatrs, kuram jāatšķir pacienti, kam tik tiešām steidzami nepieciešama tieši otolaringologa konsultācija. Elementāri jāpaspīdina ar lukturīti ausī. Diemžēl mūsu ģimenes ārsti bieži vien savā darbā aprobežojas ar izziņu un nosūtījumu rakstīšanu. Šis jautājums jāadresē ģimenes ārstu institūcijai.

Tāpat ir ar rindu pie acu ārsta. Mēs esam gandrīz vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā profilaktisko redzes pārbaudi trīs un sešu gadu vecumā veic acu ārsts. It visur to dara ģimenes ārsts (piemēram, Igaunijā) vai optometrists. Ārstam jāfokusējas uz nopietnākiem gadījumiem. Un tad rindas pie viņa būtu ievērojami īsākas. Vai, piemēram, šāds fakts: 80 procentos mūsu kardiologu slēdzienu ir "bez patoloģijām". Somijā šādu "diagnožu" īpatsvars ir zem 30 procentiem. Tātad mūsu ģimenes ārsti pārāk dāsni izmanto iespēju rakstīt nosūtījumus.

Viens no smagākajiem jautājumiem ir kvotas speciālistu apmeklējumam un operācijām. Nesen portālā "Sūdzības.lv" tika rakstīts par bērnu, kuru "ar caurumu vēderā" ķirurgs aizsūtīja mājās gaidīt, kamēr neparādīsies kvota vai saasinājums, lai varētu operēt "neatliekamā režīmā". Izklausās pēc nereāla murga!

Neviens bērns, kam nepieciešama steidzama operācija, to negaida – visu nepieciešamo darām tūlīt. Šādos gadījumos nav runu par kvotām. Runājot par konkrēto gadījumu, tad, atbildot publikācijai portālā "Sūdzības.lv", mēs piedāvājām oficiāli noformēt pretenziju, lai rūpīgi izpētītu konkrēto gadījumu, taču nekādu iesniegumu nesaņēmām.

No rakstītā noprotams, ka bērnam ir diagnosticēta trūce un ir ķirurga slēdziens, ka nepieciešama trūces operācija plānveida kārtā. Tas nozīmē, ka nav steidzamu medicīnisku indikāciju (medicīniska pamatojuma) operācijas veikšanai tūlītēji. Trūces operāciju neatliekamā vai steidzamā kārtā veic gadījumos, ja trūce nav reponējama (ir iesprūdis trūces saturs), kas var radīt audu apasiņošanas problēmu ar sekojošu destrukciju. Visos pārējos gadījumos trūces operācija ir plānveida ārstniecība. Tas ļauj gan bērnam, gan ģimenei sagatavoties operācijai, gan ārstniecības iestādei plānot un nodrošināt nepieciešamos resursus veiksmīgai operācijas norisei. Jāpiebilst, ka trūces iesprūšanas riski nav augsti, un tā ir starptautiski atzīta prakse.

Ārsta lēmums par trūces operācijas steidzamību ir atkarīgs tikai no pacienta stāvokļa un medicīniskām indikācijām, un nav saistīts ar kvotu esamību vai veselības aprūpes finansējumu.

Jūs minējāt jauno, supermūsdienīgo bērnu psihiatrijas nodaļu. Kur meklēsiet ārstus? Cik man zināms, šī ir viena no deficītākajām specialitātēm Latvijā.

Tā ir. Lai strādātu šajā specialitātē, jāstudē 12 gadus. Vispirms seši gadi augstskolā, tad četri rezidentūras gadi pieaugušo psihiatrijā un vēl divi – bērnu psihiatrijā. Diemžēl pieaugušo rezidentūras stadijā bieži zaudējam topošos speciālistus, jo pēc tās psihiatri jau var pelnīt nesliktu naudu, praktizējot lielajā "pieaugušo segmentā".

Bērnu psihiatrs ir valsts apmaksāts pakalpojums, tajā daudz nenopelnīt. Motivācija ir zema. Tagad esam vienojušies, ka topošie bērnu psihiatri pēc augstskolas uzreiz sāks rezidentūru savā specializācijā – četri gadi bērnu psihiatrijā. Bet atalgojuma jautājumu risināsim.

Cik ārstu un medmāsu trūkst jūsu slimnīcā? Cik bieži viņi pārceļas uz ārzemēm, lai strādātu augstāk apmaksātu darbu?

Pašlaik trūkst aptuveni 50 līdz 70 medmāsu. Īpašs deficīts – māsas, kas asistē anesteziologiem un ķirurgiem. Esam laimīgi, ka šogad piepildījies ilgi gaidītais algu kāpums. Kopš šī gada vidējā bruto alga ārstiem ir 1904 eiro, māsām – 1052 eiro, savukārt medmāsām, kas pie mums strādā vismaz trīs ceturtdaļu slodzi, minimums, deviņus mēnešus gadā, tiek izmaksāta 13. alga.

Tas viss ir svarīgi tiem, kas jau strādā sistēmā. Lai piesaistītu jaunus cilvēkus medicīnas koledžām, svarīgi, lai valsts ar vienu algu paaugstināšanas reizi neapstātos. Topošajām medmāsām jārāda, ka viņu nākotnes perspektīva ir virs vidējās darba algas. Lielākais ārstu trūkums ir bērnu psihiatrijā, neonatoloģijā un kardioloģijā... Pediatrijā parādās jaunatne, viņu kļūs vairāk, atkal jau, ja būs algu palielināšanas perspektīva. Mūsu darbinieku pārcelšanās uz ārzemēm – tie drīzāk ir atsevišķi gadījumi.

Domājam par dažādiem veidiem, kā piesaistīt personālu. Izdevies aizklauvēties līdz Rīgas domei par transporta kompensācijām medmāsām un māsu palīgiem – tās būs tādas pašas kā pašvaldības iestāžu darbiniekiem.

Nesen tika aktualizēts jautājums par to, ka ģimenes ārsti ne vienmēr tiek galā ar pienākumu ārstēt bērnus. Tika plānots uzlabot pediatrijas tīklu. Kā ir ar jums šajā jautājumā?

Ļoti bieži vecāki sasirgušos bērnus cenšas vest tieši pie mūsu pediatriem, nevis pie sava ģimenes ārsta. Tie ir tie klienti, kam jānonāk "neatliekamajā", taču ja ir tāds pieprasījums, mēs to optimizēsim – attīstīsim centru ambulatorajai palīdzībai akūtos gadījumos.